Privātās dzīves neaizskaramība imigrācijas lietās – interpretācija ECT un Latvijā 1

Latvijas tiesās pagaidām nav nostabilizējusies prakse, kā interpretēt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ar imigrāciju saistītajās lietās, turpretī Eiropas Cilvēktiesību tiesai tāda ir, un tās analīze var palīdzēt Latvijas iestādēm un tiesām pārvarēt neskaidrības šajos jautājumos.

Iesaki citiem:

Vai tiesai un iestādēm imigrācijas lietās būtu jāizvērtē personas privātās dzīves neaizskaramība? Tas liekas šauras juridiskās diskusijas vērts jautājums. Bet atliek tikai juridiskajos terminos ielikt reālu saturu, lai tas vedinātu aizdomāties: vai man personīgi šādā situācijā būtu svarīgi, lai manas tiesības uz privāto dzīvi tiktu ņemtas vērā? Ja nu es būtu piedzimis kādā bijušajā PSRS republikā, bet audzis Latvijā, gājis te skolā un jau iestājies Latvijas Universitātē? Ja nu 18 gadu vecumā man paziņotu, ka es esmu pieaudzis un - tā nu ir sanācis - man jādodas prom no Latvijas? Ja nu man tas nozīmētu atstāt valsti, kur es jūtos kā mājās, kur dzīvo mana ģimene, klasesbiedri, draugi, kaimiņi? Ja nu es visus savus nākotnes plānus – ģimeni un karjeru – būtu saistījis tieši ar Latviju? Ja nu valsts, uz kuru jādodas, man ir sveša, neizprotama un biedējoša? Domāju, ka šādā situācijā ikviens nevilcinoties piesauktu savas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Izvērtējums, vai personas tiesības uz privāto dzīvi katrā konkrētajā gadījumā tiešām ir nesamērīgi aizskartas, ir un paliek tiesas kompetencē.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) imigrācijas lietās vairākkārt ir vērtējusi personas tiesības uz privāto dzīvi. Viens no ECT fundamentāliem spriedumiem privātās dzīves kontekstā ir Sļivenko lieta, kurā tika atzīts, ka Latvija pārkāpa personu tiesības uz privāto dzīvi, izraidot tās no valsts. Latvijas tiesās pagaidām nav nostabilizējusies attiecīga tiesu prakse. Līdz ar to gan iestādēm, gan pašām tiesām ir neskaidrības par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) 8. pantā ietverto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību jēdzienu un piemērošanu.

2005. gada 15. aprīlī projekta “Tiesas nolēmumu analīze un apspriešana” ietvaros Sorosa fonds – Latvija (SFL) organizēja semināru un paneļdiskusiju par tēmu “Cilvēka pamattiesību jautājumi imigrācijas lietās”. Diskusijas pamatā bija semināra gaitā prezentētais pētījums par praksi attiecībā uz imigrācijas lietām, interpretējot ECK 8.pantu. Paneļdiskusijā savu vērtējumu par pētījumā izvirzītajām atziņām un skatījumu par imigrācijas problēmjautājumiem sniedza Jautrīte Briede (Augstākās Tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatore), Ilmārs Mežs (ANO Migrācijas Organizācijas pārstāvis Latvijā), Jānis Citskovskis (Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietnieks) un Ilvija Pūce (Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra juriste).

Diskusija, kuru vadīja Ministru Kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine, izvērsās spraiga un interesanta. Laikam tāpēc, ka tā bija iespēja ārpus tiesas zāles vai formālām sanāksmēm izrunāt aktuālās problēmas un kopīgi meklēt to risinājumus. Tālāk publicētais diskusijas apkopojums sniedz ieskatu apspriestajā problemātikā.

Pēc diskusijas bija sajūta, ka SFL projekta “Tiesas nolēmumu analīze un apspriešana” mērķis tika sasniegts – ne tikai izanalizēt kādu aktuālu tiesu prakses aspektu, bet arī iesaistīt pašus tiesnešus un citu juridisko profesiju pārstāvjus diskusijā, dodot iespēju identificēt un apspriest problēmjautājumus. Projekta tapšana lielā mērā bija pamatota ar to, ka ar “sausu” tiesu prakses salīdzinošo analīzi ir par maz, lai uzrunātu tādus tiesu varas sektorā problemātiskus jautājumus kā tiesu darba caurskatāmība un komunikācijas trūkums ar sabiedrību, kas nereti izpaužas kā nespēja izskaidrot savu darbu. Kaut arī tiesu spriedumu apspriešana nav vienīgās un universālās zāles minēto problēmu atrisināšanai, SFL uzskata, ka šādas diskusijas par aktuālo tiesu praksi ir laba iespēja veicināt sapratni un domu apmaiņu par trešajā varā notiekošo.

SFL plāno nākamās diskusijas un cer, ka nākotnē tās varētu kļūt par regulāru un nepieciešamu pasākumu tiesnešiem, juristiem un sabiedrībai.


Semināra „Cilvēka pamattiesību jautājumi imigrācijas lietās” diskusijas apkopojums

1. Pierādījumu nasta

Ģimenes un/vai privātās dzīves esības konstatēšanā pierādījumu nasta lielā mērā gulstas uz privātpersonu. Pie šāda secinājuma diskusijas dalībnieki nonāca, analizējot ģimenes dzīvi un privāto dzīvi raksturojošos faktorus un to, ka ziņas par privātās un ģimenes dzīves esību apliecinošiem apstākļiem pārsvarā gadījumu ir un var būt tikai pašu privātpersonu rīcībā.

Turklāt šāds secinājums izriet arī no pētījumā analizētajām ECT spriedumos paustajām atziņām, piemēram, attiecībā uz personu iespējām īstenot, veidot un attīstīt savu ģimenes un/vai privāto dzīvi kādā citā valstī, attiecībā uz personu attiecību ar citiem cilvēkiem patiesumu, attiecībā uz u.tml.

Tā, piemēram, lietā Kolosovskis pret Latviju ECT ir norādījusi, ka „kas attiecas uz iesniedzēja tēvu, kurš pastāvīgi dzīvo Latvijā, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar atsaukties uz "ģimenes dzīves" pastāvēšanu attiecībā uz savu tēvu. Tā kā attiecības starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem nepieder pie nukleārās ģimenes, tās netiek aizsargātas ar 8.pantu, ja vien nepierāda papildus atkarības apstākļu esamību, kas ir vairāk par parastām attiecībām. Šajā lietā tā kā iesniedzējs nav pietiekami pamatojis savus argumentus par viņa tēva lielo vecumu un slimību, Tiesa uzskata, ka šādas īpašas atkarības saites esamība nav pierādīta. No minētā izriet ECT atzinums, ka pieteicējs nav pietiekami pamatojis (pierādījis) apstākļus, kas ļautu viņa attiecības ar tēvu atzīt par ģimenes dzīvi.

Tāpat arī spriedumā lietā Baglhi v. France tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz pieteicēju nav konstatējamas ECK 8.pantu aizsargājamas ģimenes attiecības, jo „pieteicējs, kurš ir neprecējies un kuram nav bērnu, nav pierādījis, ka viņam būtu kādas īpaši tuvas attiecības ar viņa vecākiem vai brāļiem un māsām, kuri dzīvo Francijā .” (sk. minētā sprieduma 48.punktu)

Savukārt lietā Abdulaziz, Cabales and Balkandali v. The United Kingdom ir konstatēts, ka pieteicējas nav pierādījušas, kāpēc tām nebūtu iespējams īstenot savu ģimenes dzīvi kādā citā valstī – sk. sprieduma 65.punktu „Izskatāmajā lietā pieteicējas nav pierādījušas, ka ir pastāvējuši kādi šķēršļi ģimenes dzīves īstenošanai viņu pašu vai viņu laulāto dzimtenē, ne arī to, ka ir pastāvējuši kādi īpaši apstākļi, kuru dēļ šādu ģimenes dzīves īstenošana nevarētu prasīt.”

Līdz ar to jāsecina, ka arī no ECT spriedumos paustajām atziņām izriet, ka pienākumu nasta privātās un ģimenes dzīves tiesību pierādīšanā lielā mērā gulstas uz pašiem pieteicējiem.

Arī Latvijas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, izskatot imigrācijas lietas, ir norādījis, ka faktisko apstākļu pierādīšana ir paša pieteicēja pienākums (sk., piemēram, Senāta 2005.gada 8.marta sprieduma lietā Nr.SKA-46 16.punktu, kurā ir atzīts, ka „Atbilstoši likuma „Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 37. panta 1. punktam (sk. 10.3. punktu) par pierādījumu, kuram varētu būt nozīme lietā, varētu uzskatīt ziņas par faktiem, kas apstiprinātu, ka uzturēšanās ārpus Latvijas nav bijusi tik ilgstoša, kā to norādījusi Pārvalde, vai arī ziņas par faktiem, kas apstiprinātu, ka uzturēšanās ārpus Latvijas notikusi no personas neatkarīgu iemeslu dēļ. Atbilstoši likuma 37. panta 1. punktam pierādījumu iesniegšanas pienākums gulstas uz personu. Tas izriet no šī punkta vārdiskā formulējuma „.. izņemot gadījumu, kad persona var pierādīt”. Pierādījumu nastas pārnešana uz indivīdu atbilst arī Eiropas Kopienu tiesas praksei imigrācijas lietās (sk., piemēram, Eiropas Kopienu tiesas pirmās palātas 2005. gada 17. februāra sprieduma 56. punktu lietā Nr. C-215/03 „Salah Oulane pret Ārvalstnieku un integrācijas lietu ministru” (Salah Oulane v. Ministre voor Vreemdelingenzaken en Integratie).”)

2. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumi, atsakot izsniegt uzturēšanās atļauju vai izdodot izbraukšanas rīkojumu – obligātie administratīvie akti?

Diskusijas dalībnieki atzina, ka, lai arī likumdevējs Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes rīcību, pieņemot minētos lēmumus, ir ierobežojis, tas tomēr nenozīmē, ka lietderības apsvērumi un samērīguma izvērtēšana vispār nebūtu jāizdara. Normatīvā regulējuma imperatīvā forma tomēr neatbrīvo iestādi (un pēc tam arī tiesu) no pienākuma izdarīt lietderības apsvērumus, izvērtēt iespējamo cilvēktiesību aizskārumu, analizējot tiesiskos apstākļus, piemērojamās normās ietverto jēdzienu saturu un jēgu.

3. Partnerattiecības (nereģistrēta laulība vai homoseksuālu cilvēku attiecības) – ģimenes dzīve?

Diskusijas dalībnieki atzina, ka arī partnerattiecības var tikt atzītas par ģimenes dzīvi. Būtiskākie faktori jebkurā gadījumā ir attiecību patiesa un faktiska esība.

4. Kā iestādei pierādīt laulību fiktīvo raksturu?

Diskusijas dalībnieki atzina, ka personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūtas, līdz ar to iestādēm ir tiesības pieprasīt un vākt informāciju (pierādījumus) tam, vai personu noslēgtā laulība ir patiesa vai fiktīva. Tomēr, ņemot vērā pārbaudāmo attiecību privāto (intīmo) raksturu, problemātiska ir šī jautājuma praktiskā puse – kā iegūt pierādījumus, kādi pierādījumi būtu uzskatāmi par pietiekamiem u.tml. Līdz ar to, iespējams, būtu nepieciešams apsvērt tāda normatīvā regulējuma ieviešanu, kas radītu shēmu, kādā valsts var izsekot personu attiecību objektīvajiem rādītājiem.

5. Nelegālo imigrantu aizturēšana un statuss

Diskusijas dalībnieki atzina, ka pētījumā apkopotās ECT tiesu prakses atziņas būtu jāņem vērā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem, izlemjot tā saucamo nelegālo imigrantu aizturēšanas termiņa pagarināšanu (Imigrācijas likuma 61.pants).

Tāpat arī diskusijas dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka būtu jāizvērtē iespēja papildināt normatīvo regulējumu, paredzot iespējas nelegālajiem imigrantiem piemērot kādu citu drošības līdzekli, ne tikai aizturēšanu (tātad ievietošanu nelegālo imigrantu novietnē Olainē), piemēram, policijas uzraudzību. Vienlaikus tika identificētas arī citas ar normatīvā regulējuma trūkumiem saistītas problēmas, piemēram, nepieciešamība ieviest iespēju piešķirt nelegālajiem imigrantam kādu pagaidu statusu, kas ļautu viņiem legāli uzturēties valstī, strādāt un dzīvot, kamēr tiks atrisināts konkrētais imigrācijas jautājums.

Apkopoja: Ieva Mieze

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 25.05.2005 13:00
A. Augstkalna: Viens no ECT fundamentāliem spriedumiem privātās dzīves kontekstā ir Sļivenko lieta, kurā tika atzīts, ka Latvija pārkāpa personu tiesības uz privāto dzīvi, izraidot tās no valsts.

Sļivenko ģimenes gadījumā bija darīšana ar Latvijas valstij nedraudzīgām personām, kuras atradās radnieciskās attiecībās ar PSRS okupācijas armijas virsnieku. Protams, valsts institūcijām ir jāzin kā pareizi atšūt dažādus iebrauktkārotājus, lai kontrolētu risku, ko šādi cilvēki var sastrādāt visādās starptautiskās tiesās.

Bet nesaprotu A.Augstkalnas raksta mērķi - vai tad mums būtu proaktīvi jācenšas sekot citur Eiropā sastopamiem precedentiem imigrantu cilvēktiesību jautājumos? Jo valstij būs brīvākas rokas risinot imigrācijas konfliktus, jo ir lielākas būs izredzes, ka imigrācijas politiku vismaz principā varēs īstenot atbilstoši Latvijas tautas interesēm - t.i. varēs tikt īstenots Satversmes 2.pants par tautas suverēno varu, t.sk. iespēju mums brīvi lemt, kādus cilvēkus ielaist un kādus neielaist Latvijā - vismaz ciktāl tie nav ES valstu pilsoņi. Arī ECT kļūs pielaidīgāka, ja Eiropas valstis paudīs politisku gribu visupirms kontrolēt imigrāciju un tikai pēc tam rūpēties par imigrantu "cilvēktiesībām".

Ņemot vērā, ka Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības, t.sk. pakļaujas ECT tiesas spriedumiem, šis ir tipisks piemērs, kur ir stingri jānodala fasādes patiesība (tas, ko mēs runājam dažādās Latvijai svešās institūcijās) no īstās patiesības (kuru mums ir pienākums aizstāvēt kā Latvijas patriotiem). Var, protams, juristu diskusijas veltīt arī fasādes patiesību noskaidrošanai un ilgstoši nodarboties ar sofistiku. Bet autora-publicista pienākums ir vismaz sniegt kaut kādu izskaidrojumu par to, kā šī sofistika būtu interpretējama no Latvijas tautas interešu viedokļa. Nevis minēt sentimentālus piemērus, lai censtos nojaukt robežu starp abām patiesībām. Sk. piemēram, rindkopu "Ja nu es būtu piedzimis kādā bijušajā PSRS republikā...". Tas varētu būt naivums, ja autores nezinātu, ka Latvijā rindā uz naturalizāciju ir ap 460.000 nepilsoņu, t.i. tuvākajos dažos gados naturalizācijas gaitā pilsoņu skaits valstī var pieaugt pat par 25%! Prātuļot par to, ka mums šajā situācijā vajadzētu vēl kaut kādus imigrantus no bijušās PSRS un Sļivenko ģimeni piedevām ir vismaz bezatbildīgi.

Saistītie raksti