Foto: G. Dieziņš © AFI
Cilvēka goda aizstāvēšana ir viņa paša, nevis valsts atbildība. Ir labi dzirdēt ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vārdus, ka goda un cieņas lietu risināšanai nebūtu jāizmanto Krimināllikums, taču drošāk būtu attiecīgos pantus no likuma izsvītrot.
Rīgas dome nesen paziņoja, ka uzstādīs Vecrīgā trīsdesmit divas novērošanas kameras, lai fiksētu kas iebrauc, kas izbrauc, ko mēs tur darām. Varbūt tiešām šis ir vienīgais veids, kā dome var pārvarēt savu nespēju reāli kontrolēt satiksmes plūsmu un kriminogēno situāciju UNESCO arhitektūras pieminekļu sarakstā iekļautajā vecpilsētas ansamblī, taču diezin vai kāds reāli cer, ka mašīnu tur tiešam kļūs mazāk, pateicoties “lielā brāļa” modrajai acij. Toties noteikti samazināsies katra Vecrīgas apmeklētāja privātās dzīves aizsargātā zona, jo valsts rīcībā nonāks ieraksti, uz kuru pamata varēs redzēt — ar ko mēs tiekamies, kur iepērkamies, ko darām.
Varbūt nevajag pārspīlēt tieši šī domes soļa nozīmību. Tomēr nevar neievērot, ka tajā pašā laikā, kad Latvijā jautājums par cilvēka privātās dzīves aizsardzību no citu privātpersonu (t.i. preses) “iejaukšanās” nodarbina daudzu prātus, mūsu visu privātās dzīves pasargāšanu no valsts iejaukšanās, kaut vai ar videonovērošanas kamerām Vecrīgā, nevienu sevišķi nesatrauc. Ir modē pretstatīt tiesības uz privāto dzīvi un tiesības uz vārda brīvību, maz pievēršot uzmanību, piemēram, tam, kā tiek glabāta un izmantota informācija, kuru par mums iegūst policija, tiesas, medicīnas iestādes vai mūsu interneta pakalpojumu sniedzēji. Pirmais jautājums nodarbina pamatā politiķu un citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku prātus, otrais skar mūs visus, un ir patiesais kodols mūsu tiesībām uz privāto dzīvi.
Tomēr, ja reiz esam sākuši runāt par robežu starp tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām uz privāto dzīvi, tad jāsaka skaidri un gaiši – gadījumos, kad šīs divas tiesības saduras, gandrīz vienmēr prioritāte pieder vārda brīvībai. Šāds apgalvojums ir stingri balstīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksē, kurā atkārtoti uzsvērts, ka vārda brīvība ir “viens no pamatpriekšnoteikumiem demokrātisku sabiedrību progresam un katra indivīda attīstībai”, ka ne tikai medijiem ir tiesības izplatīt informāciju, bet sabiedrībai ir arī tiesības to saņemt, un ka jebkādiem vārda brīvības ierobežojumiem ir jābūt “nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā”, atbilstīgiem izvirzītajam mērķim un samērīgiem ar šo mērķi. Turklāt, kā atzīmē Tobijs Mendels (Toby Mendel) no Article 19 (viena no pasaules vadošajām vārda brīvību aizsargājošām organizācijām), ECT neuzskata, ka valstīm ir kāds nepārprotams pienākums spert aktīvus soļus, lai pasargātu viena cilvēka privāto dzīvi no cita indivīda iejaukšanās (sk. Toby Mendel, “The Right of the Public to Know and Freedom of Entertainment: Information Seen From the Consumer’s Angle”). Pretstatā attiecībām starp indivīdu un valsti, kur valstij ir pozitīvs pienākums aizsargāt cilvēku privāto dzīvi, attiecībās starp diviem indivīdiem pietiek ar katra indivīda tiesībām civiltiesiskā kārtā aizsargāt savu privāto dzīvi.
Ko mēs Latvijā varam no tā secināt? Pirmkārt, ka ir virkne likumdošanas aktu, kas nepamatoti ierobežo vārda brīvību Latvijā. Vispirms jāmin Krimināllikuma 156., 157., 158. un 271. panti, kuri nosaka kriminālatbildību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu. Kā jau minēju, cilvēka goda aizstāvēšana ir viņa paša, nevis valsts atbildība. Iekļaujot Krimināllikumā šādus pantus, it sevišķi 271., kurš nosaka lielāku sodu par amatpersonas goda aizskaršanu (līdz pat diviem gadiem cietumā) nekā par ikviena cita cilvēka goda aizskaršanu, valsts ne tikai rada iespēju ar cietuma draudiem ierobežot vārda brīvību, bet arī ļauj amatpersonām, kas vēršas prokuratūrā vai policijā par 271. panta “pārkāpumiem”, kārtot attiecības ar medijiem par nodokļu maksātāju naudu. Tā kā šādu iespēju pēdējo mēnešu laikā ir centušies izmantot gan premjers Andris Bērziņš, gan valsts kontrolieris Raitis Černajs, nevar uzskatīt, ka šīs briesmas ir tīri teorētiskas. Ir labi dzirdēt ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vārdus, ka goda un cieņas lietu risināšanai nebūtu jāizmanto Krimināllikums (Panorāma, 31.05.02), taču drošāk būtu nepaļauties uz viena ģenerālprokurora pārliecību un šos pantus svītrot no Latvijas likumdošanas.
Arī likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem iekļauta virkne nosacījumu, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēku privāto dzīvi no mediju iejaukšanās. Taču pārsvarā šie ierobežojumi nedarbojas (piemēram, aizliegums publicēt informāciju par cilvēku veselības stāvokli), un dažkārt ir pat grūti iedomāties, kā tos realizēt dzīvē. Uzskatāms piemērs ir nesenais grozījums likuma 7.pantā, kas nosaka, ka “aizliegts publicēt informāciju, kas ļauj identificēt prettiesiskas darbības dēļ cietuša bērna, nepilngadīga likumpārkāpēja vecumā līdz 16 gadiem vai liecinieka personību, ja nav saņemta Bērnu tiesību aizsardzības likumā minēto personu un iestāžu piekrišana”. Ko šajā pantā nozīmē vārds “identificēt”? Ja avīze uzrakstīs, ka kaut kas noticis “divpadsmitgadīgam Krimuldas pagasta iedzīvotājam Kārlim R.”, vairākums lasītāju viņu nevarēs identificēt, bet daudzi krimuldieši varēs. Kā lai prese uzmin, kāda informācija ļaus kādu identificēt? Un kā medijiem būtu jārīkojas, ja Valsts prezidente nolemj atkal apciemot mazgadīgo ieslodzījuma vietu? Vispār nebildēt un nefilmēt? Vai rādīt tikai tos bērnus, kurus cietuma administrācija ļauj rādīt?
Sevišķa tēma šajā kontekstā ir jautājums par Civillikuma 2352a.pantu, tas ir, par goda un cieņas aizskaršanu. Tādam, protams, ir jābūt, taču līdzšinējā Latvijas tiesu prakse rāda, ka mūsu juridiskajā vidē vēl aizvien nav nostiprinājusies eiropeiska izpratne par šā panta tulkošanu. Patīkams izņēmums ir Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 13.februāra spriedums Strujeviča sūdzībā pret a/s Diena un tās žurnālistu A. Ozoliņu (publicēts izdevumā Jurista vārds 07.05.02.), kurā, atsaucoties uz ECT lēmumiem, precīzi noteikts, ka vārda brīvība “attiecas arī uz tādu informāciju, kas apvaino, šokē un traucē”, ka “pieņemamās kritikas robežas attiecīgi ir plašākas attiecībā uz politiķi nekā uz privātpersonu, un, atšķirībā no pēdējā, pirmais neizbēgami un apzināti atklāj sevi gan žurnālistiem, gan sabiedrībai kopumā katra sava vārda un rīcības rūpīgai izpētei”, un “ka nepieciešams rūpīgi nošķirt faktus, kurus var pierādīt, no novērtējuma spriedumiem, kuru patiesīgums nav pierādāms”. Taču zemākas instances tiesas bieži šos principus ignorē. Ir bijis pat gadījums, kad pirmās instances tiesa spriež, ka patiesa fakta publicēšana aizskar kādas amatpersonas godu un cieņu. Šāda nestabila un nekonsekventa tiesiska vide nāk par labu tikai amatpersonām, jo, padarot žurnālistus pārlieku uzmanīgus, tā neļauj tiem pilnvērtīgi pildīt to būtisko lomu demokrātiskā sabiedrībā, kuru atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pasludinot, ka medijiem ir “vadoša loma tiesiskā valstī” (“a pre-eminent role in a State governed by the rule of law”).
Cilvēkiem ir tiesības uz privāto dzīvi, taču lielākais drauds šīm tiesībām nāk nevis no medijiem (kā cenšas apgalvot politiķi un amatpersonas, kurām vārda brīvība tiešām var radīt neērtības), bet gan no valsts.
Article 19 – The Global Campign for Free Expression
Toby Mendel "The Right of the Public to Know and Freedom of Entertainment"