Foto: G. Dieziņš © AFI
Latviešu vēlētāju atbalstīto partiju programmas etnopolitikas jomā balansē starp divām konkurējošām Latvijas vīzijām: latviska vai multikulturāla sabiedrība. Savukārt SC un PCTVL, konkurējot par krievvalodīgo vēlētāju balsīm, radījuši atšķirīgus politiskos piedāvājumus.
Novērojot šī gada priekšvēlēšanu kampaņu, rodas iespaids, ka starpetnisko attiecību tēma, kas bijusi Latvijas politikas stūrakmens kopš 1990.gadu sākuma, aizgājusi ēnā. Tādi jautājumi, kā latviešu un krievu valodas loma sabiedrībā, krievu skolu reforma un nepilsoņu statuss dominēja iepriekšējās vēlēšanas un pēcāk pārvērtās vairākās asās politiskās konfrontācijās. Taču, tuvojoties 9.Saeimas vēlēšanām, politiķi labprātāk runā par citām tēmām. Vairākumam latviešu vēlētāju, šķiet, šī tēma apnikusi. Arī krievvalodīgajā sabiedrības daļā, kuru etniskie jautājumi skar daudz tiešāk, vērojama tendence – arvien vairāk uzmanības pievērst ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem.
Tomēr partiju priekšvēlēšanu piedāvājums vēlētājiem etnopolitikas jomā ir tikpat aktuāls kā agrāk. Etnopolitiskā dimensija Latvijas politikā nepazūd, bet mainās tās saturs. Socioloģiskie pētījumi parāda, ka ikdienišķajā, „cilvēciskajā” līmenī latvieši un krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji viens pret otru ir visumā pozitīvi noskaņoti, vai vismaz iecietīgi, un nevēlas konfliktēt. Tajā pašā laikā, latviešiem un krieviem ir visai atšķirīgi uzskati par krievvalodīgo kā grupas lomu un tiesībām sabiedrībā un politikā.[1] Pagaidām saglabājas arī fundamentālā Latvijas politikas pazīme: dalīšanās „latviešu” un „krievu” partijās.
Zināmas norādes uz to, kā šī politikas joma varētu attīstīties nākotnē, dod partiju programmu analīze. Kādas ir Latvijas politisko partiju programmatiskās nostādnes etnopolitikas jomā? Cik tās ir skaidras, kur tās ir līdzīgas vai tuvas un kur – nesavienojamas? [2]
Starp latviskas un multikulturālas Latvijas vīziju
Latviešu vēlētāju atbalstīto partiju programmas balansē starp divām konkurējošām Latvijas vīzijām: latviska vai multikulturāla sabiedrība. Programmas parasti cenšas sevī ietvert elementus no abām. Taču rezultāti atšķiras.
Visskaidrāk par latvisku Latviju iestājas TB/LNNK, kuras ideāls ir „nacionāla…Latvijas valsts”. Un LSDSP, kas pat ierosina ierakstīt Satversmē, ka „Latvija ir latviešu un lībiešu nacionālā valsts”. LSDSP „nav aizspriedumu ne pret vienu tautību”, taču mazākumtautību pārstāvjiem tiek atgādināts, ka viņiem „ir iespēja etniskā diskomforta … gadījumā pārcelties uz dzīvi savā nacionālajā valstī”.
Daudz mērenākā tonī JL savā programmā konstatē, ka „Latvijas valsts ir vēsturiska mājvieta latviešu tautai”, arī tajā lietotie pamatjēdzieni ir „latviešu tauta” un „latviešu kultūra”. Uzsverot, ka „pilnvērtīga attīstība iespējama vienīgi visu Latvijā dzīvojošo tautību mērķu vienotībā”, JL liek minēt, kā tieši ir sasniedzama šī vienotība.
Savādāks ir TP programmas tonis. Tās pamatjēdziens ir „Latvijas tauta”, kas ir „ Latvijā dzīvojošie latvieši un mazākumtautības, kuru ilggadīgās kultūras tradīcijas ir Latvijas kultūras neatņemama sastāvdaļa, tās multikulturālā šķautne”. Tajā pašā laikā tiek uzsvērts, ka „multikulturāla sabiedrība nevar aizvietot uz latviešu kultūras pamata balstītu nāciju.” Paliek neskaidrs, vai šie divi aspekti, pēc TP viedokļa, izslēdz vai papildina viens otru.
Vēl skaidrākas ir LPP un LC multikulturālās nostādnes. LPP iestājas par „multikulturālu Latvijas sabiedrību, kurā latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda”, pat lepojoties ar šo kulturālo daudzveidību. Īsi un kodolīgi izsakās LC: „Latvija ir nacionāla valsts ar multikulturālu sabiedrību”.
Kopumā izskatās, ka TB/LNNK, LSDSP un JL par pamatu politikai ņem latvisko nacionālo identitāti, pieļaujot arī „citu” līdzāspastāvēšanu. Turpretī TP, LPP un LC, atzīstot, ka sabiedrība ir multikulturāla, proponē „politiskas nācijas” modeli, kas ne tikai samierinās ar mazākumtautību klātbūtni, bet arī skaidri atzīst to pārstāvjus un kultūras par „savējiem” un par vērtīgiem latviskā papildinātājiem.
Konkrēti nesolījumi
Kā šīs ideoloģiski atšķirīgās pozīcijas iespaido partiju programmatiskās pozīcijas konkrētajās jomās? Izrādās, ka visbiežāk partiju pozīcijas ir visai līdzīgas, izņemot TB/LNNK.
Valodu jautājumā „latviešu” partiju programmas pamatā neatšķiras: latviešu valoda – vienīgā valsts valoda, tā ir jāstiprina un tai ir jābūt primārai savstarpējās saziņas valodai Latvijā. Tomēr atšķiras akcenti. Piemēram, TB/LNNK sola rūpēties, „lai latviešu valoda kļūtu par vienīgo valsts valodu ne tikai oficiāli, bet arī dzīvē”. JL, TP, LPP un LC valodas jautājumu cenšas skatīt arī no nelatviešu interešu viedokļa un uzsver, kā tās apgūšana mazinās sociālo un ekonomisko atsvešinātību. Neatbildēti paliek vairāki konkrēti jautājumi. Piemēram, kā partijas sekmēs latviešu valodas apgūšanu, vai tās ir gatavas pieļaut plašāku mazākumtautību valodu izmantošanu, ko vēlas daudzi krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji utt.
Visas partijas zvēr uzticību cilvēktiesībām, sola garantēt vienlīdzību starp latviešiem un mazākumtautībām ekonomikas, sociālajā, politiskajā un kultūras jomās, un ir viennozīmīgi pret jebkuru diskrimināciju. Tajā pašā laikā, pēc TB/LNNK viedokļa, cilvēktiesību garantijas attiecas tikai uz „legālajiem” Latvijas iedzīvotājiem. Nav skaidrs, kas, pēc partijas viedokļa, ir „legālie” iedzīvotāji, un vai šī atruna attiecas uz Latvijas nepilsoņiem. Neviena no programmām nekonstatē jebkādas problēmas etniskās vienlīdzības jomā, un laikam tāpēc arī netiek piedāvāta konkrēta rīcība šajā jomā. Tas, kā redzēsim vēlāk, krasi atšķiras no „krievvalodīgo” partiju pozīcijas.
Pievēršoties mazākumtautību izglītības jautājumam, kas pavisam nesen vēl bija par iemeslu asam politiskam konfliktam Latvijā, jāsecina, ka visskaidrāko atbalstu mazākumtautību izglītībai pauž LPP. Tā sola atbalstīt mazākumtautību izglītību un pilnveidot likumdošanu par mazākumtautību kultūrautonomijas tiesībām. Arī JL grib „veicināt minoritāšu identitātes nostiprināšanos, atbalstot mazākumtautību skolu darbību” un „veicināt bilingvālās izglītības nostiprināšanos visās mazākumtautību skolās”. TP aprobežojas ar miglainu konstatāciju, ka „Latvijas pilsoņiem, kas pieder pie mazākumtautībām, ir… tiesības dibināt savas skolas”. Savukārt, LSDSP konstatē, ka „valstij ir jānodrošina iespēja iegūt pamatskolas izglītību lielāko minoritāšu valodās”. Nav skaidrs, vai šī pozīcija attiecas arī uz vidusskolām. Kristālskaidra ir tikai TB/LNNK pozīcija: “mācības valsts vidusskolā – valsts valodā”. Taču visumā liekas, ka partijas, skolu reformas piedzīvojumu iespaidā, ir zaudējušas interesi pret politisko jaunradi šajā sfērā.
Gan JL, gan TP, LPP un LC ar entuziasmu runā par sabiedrības integrāciju un vēlas veicināt visu Latvijas iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tādējādi mazinot „noslāņošanos un pretstatījumus” (TP). Citas prioritātes izvirza TB/LNNK, kas vēlas veicināt „kā latviešu, tā nelatviešu repatriāciju uz savu etnisko dzimteni” un LSDSP, kas nevēlas „likt šķēršļus izceļošanai no Latvijas tiem, kuriem šī valsts ir sveša, kuriem nepieņemama ir neatkarīga Latvijas nacionālā valsts, latviešu kultūra un Latvijas likumi”. Tāpat, kā arī citās jomās, jāsecina, ka vairākums partiju pauž ļoti skaidru pro-integrācijas nostāju, bet nenāk ar konkrētiem ierosinājumiem.
Naturalizācijas jautājumā partijas izvēlas dažādu toni, taču paliek pie vispārīgām deklarācijām. TP, LC un it īpaši LPP atbalsta nepilsoņu naturalizāciju. JL arī nav pret šo procesu, bet grib izvirzīt pilsonības pretendentiem pietiekami augstas prasības, pamatojot to diezgan oriģināli: „lai tie pēc pilsonības iegūšanas spētu sekmīgāk iekļauties pilsoņu kopumā”. TB/LNNK un LSDSP ieņem daudz stingrāku pozīciju, atbalstot pilsonības piešķiršanu tikai tām personām, kas „ciena Latvijas valsti, latviešu valodu un kultūru” (TB/LNNK), „lai pilsoņu kopumam nepievienojas nejauši cilvēki… kam nacionālas valsts ideāli ir sveši.” (LSDSP).
Plašāks piedāvājums
Pēc lielās PCTVL šķelšanās izveidojusies jauna situācija. Spriežot pēc SC un PCTVL programmām, šie politiskie spēki, konkurējot par krievvalodīgo vēlētāju balsīm, radījuši atšķirīgus politisks piedāvājumus.
Gan PCTVL, gan SC iestājas par multikulturālu Latviju, par savstarpēju cieņu starp etniskajām grupām un kultūrām, sola cīnīties par cilvēktiesībām un pret diskrimināciju utt. Taču pastāv ideoloģiskas domstarpības. PCTVL uzskata, ka Latvija ir divkopienu valsts un redz sevi kā krievu kopienas politisko pārstāvi, kamēr SC noraida Latvijas dalīšanu kopienās un akcentē multikulturālismu kā vērtību, pēc kuras jāvadās un kas jāmāca skolā.
Abu apvienību programmas satur daudz konkrētu ierosinājumu etnopolitikas jomā, un lielā mērā tie sakrīt. SC atklāti iestājas par latviešu valodu kā vienu valsts valodu, taču vēlas krievu valodai piešķirt mazākumtautības valodas statusu. Pretēji populārajam priekšstatam, PCTVL arī neprasa krievu valodu pasludināt par valsts valodu, bet vēlas tai piešķirt oficiālas valodas statusu atsevišķās pašvaldībās. Gan SC, gan PCTVL grib, lai visi prastu un varētu lietot latviešu valodu, un prasa palielināt valsts finansējumu tās mācīšanai, lai valodas kursi būtu pieejami visiem.
Gan SC, gan PCTVL iestājas par plašāku mazākumtautību valodu izmantošanu saskarsmē ar varas iestādēm, presē, publiskajā informācijas telpā un izglītībā tur, kur mazākumtautību skaits pārsniedz 20 procentus. Toties PCTVL izvirza radikālākus ierosinājumus, nekā SC, pieprasot, piemēram, lai Latvijas televīzijas otrais kanāls raidītu „pārsvarā krievu un citu mazākumtautību valodās”.
Praktiski identiskas ir PCTVL un SC idejas minoritāšu izglītības jomā. Abas apvienības uzskata, ka skolām jāpiešķir tiesības brīvi izvēlēties apmācības valodu, ka jāatjauno krievu un citu mazākumtautību skolu pasniedzēju sagatavošanas sistēma, un ka jāuzlabo latviešu valodas mācīšanas kvalitāte minoritāšu skolās utt.
SC un PCTVL viedokļi krasi atšķiras jautājumā par vēlēšanu sistēmas reformu, kas stipri ietekmētu krievvalodīgo līdzdalību politikā. Tradicionāli pievēršot īpašu uzmanību nepilsoņiem, PCTVL un SC prasa viņiem piešķirt balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, atcelt ierobežojumus darba tirgū un atvieglināt pārvietošanos ES. Naturalizācijas jautājumā PCTVL pozīcija ir visai vienkārša un skaidra: visus nepilsoņus „vienlaicīgi atzīt par Latvijas pilsoņiem”. Turpretī SC, kaut arī piedāvā piešķirt pilsonību reģistrācijas kārtībā „visiem, kas dzimuši Latvijā”, atzīst, ka nav iespējams būtiski izmainīt pilsonības likumu, tāpēc sola sekmēt naturalizāciju esošās likumdošanas ietvaros, atvieglojot naturalizāciju vecāka gadagājuma cilvēkiem un jauniešiem, automātiski reģistrējot par pilsoņiem jaundzimušos bērnus.
Ja PCTVL divkopienu ideoloģija un radikālās prasības „latviešu” partijām diez vai būs pieņemamas, tad pret SC pamatvērtībām – integrācija un multikulturālisms – tām būs grūti ko iebilst. Atvērts paliek jautājums, kurai ideoloģijai dos priekšroku krievvalodīgie vēlētāji.
Pirms sāksies nopietna saruna
Vairākums tā saukto latviešu partiju savās programmās cenšas dot pozitīvus signālus etnopolitikas jomā. Partijas savās programmās nesola ne stingrākas, ne liberālākas politikas. Tās vispār neko nesola. Un tieši šāda abstrakti-pozitīva signalizēšana, acīmredzami, ir pa prātam “vidējam” latviešu vēlētājam. Taču vairākums krievvalodīgo vēlētāju visticamāk gribēs rast skaidrākas atbildes uz sev aktuālajiem jautājumiem, un savos meklējumos varētu nonākt pie SC un PCTVL. To programmās netrūkst ne pozitīvu signālu, ne konkrētu ideju un ierosinājumu, tikai spējas tos „pārdot” latviešu sabiedrības daļai. Latviešu partijas pagaidām izvairās noformulēt savas atbildes un konkrētas idejas. Agrāk vai vēlāk nāksies to darīt. Taču ja reālākā alternatīva klusēšanai ir priekšvēlēšanu populisms, tad ir labi, ka šoreiz etnopolitika aiziet ēnā, nerādot jaunas postīgas politiskas iniciatīvas.
_________________________
[1] Makarovs, Viktors, Strode, Ieva. 2005. Etnisko attieksmju termometrs – interpretācija. [The Ethnic Attitudes Thermometer] Dialogi.lv.
[2] Analizē iekļautas partijas, kurām sabiedrības atbalsts sasniedz vismaz trīs procentus un tāpēc tām ir reālas izredzes iekļūt Saeimā. Šīs partijas ir Jaunais laiks (JL), Apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL), Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS), Tautas partija (TP), Apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK), Politiskā apvienība „Saskanas centrs”, Latvijas Pirmās Partijas (LPP) un savienības “Latvijas ceļš” (LC) apvienība un Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Lielākā daļa no rakstā pārskatītajiem programmu tekstiem ir atrodami šeit. „Saskaņas Centra” pilna programma nebija pieejama, programmatiskās nostādnes tika analizētas, balstoties uz atsevišķiem dokumentiem mājaslapā. ZZS un to sastādošo partiju programmu analīze beidzās, nepaspējusi sākties, jo par etnopolitiku tās vispār nesaka ne vārda. Atliek tikai minēt, vai tā ir apzināta priekšvēlēšanu stratēģija.