Jādomā, ka mūsu valsts ierindas vēlētājs, dabūjis rokā partiju pirmsvēlēšanu programmas, galvenokārt, interesējas par labumiem sev, savai ģimenei un tuviniekiem. Tradicionāli sociālās sfēras jautājumi visā pasaulē, un mūsu valsts nav izņēmums, tika izmantoti konkrētu iedzīvotāju grupu (piemēram, pensionāru, mazākumtautību, maznodrošinātu ģimeņu) balsu piesaistīšanai.
Šī nelielā partiju īso programmu apskata mērķis ir analizēt, kuri no solījumiem, kas atrodami deviņu populārāko partiju
) kā partijas ir paredzējušas atbalstīt ģimenes ar bērniem; 2) ko katra partija sola uzlabot sociālās apdrošināšanas jomā; 3) kādi ir partiju ieteikumi nodarbinātības sfēras sakārtošanā; un 4) kuras iedzīvotāju grupas ir izpelnījušās īpašu uzmanību partiju programmās.
Ir jāņem vērā, ka īso programmu ierobežotā apjoma dēļ partijām nav iespējams īpaši detalizēti pamatot savu viedokli tajā vai citā jautājumā, un, veicot šo apskatu, tas tiks ņemts vērā. Tajā pašā laikā, tieši no īsajām programmām vēlētājs parasti izdara savu izvēli, tāpēc to nozīmība ir vērā ņemama.
1. Atbalsts ģimenēm ar bērniem
Viens no labklājības valsts kvalitātes rādītājiem ir valsts rūpes par tās iedzīvotājiem un, pirmām kārtām, par ģimeni. Šobrīd Latvijā nav skaidri definētas un stratēģiski vienotas ģimenes politikas, taču, iespējams, ka tieši 8. Saeima varētu ģimeni pasludināt par vienu no savām prioritātēm.
Uz to netieši norāda tas, ka ģimenes valsts pabalsts (vienkāršāk sakot, bērnu pabalsts) ir izpelnījies īpašu uzmanību analizēto partiju programmās. Partiju centienos atbalstīt ģimenes ar bērniem solījumi sākas ar pabalsta vienkāršu palielināšanu (LPP), regulāru vai pakāpenisku paaugstināšanu (JL, LC) un sniedzas līdz pat tā dubultošanai (LSDSP, SDS). Īpaši izceļama ir TB/LNNK, kas paredz speciālas piemaksas “kārtīgiem vecākiem”. Būtu, protams, interesanti uzzināt, kādā veidā partija paredz atsijāt kārtīgos vecākus no ne tik kārtīgajiem…
Vērtējot partiju nodomus piesaistīt bērnu pabalstus minimālajai algai (SDS) vai noteikt krīzes iztikas minimumu sociālo pabalstu, to skaitā arī bērnu pabalstu aprēķināšanai (PCTVL), un salīdzinot tos ar šodienas valsts realizēto sociālo politiku, izteiktie priekšlikumi jāatzīst par vērā ņemamiem. Šodien valsts sociālo pabalstu apmērs nav piesaistīts kādam noteiktam ienākumu lielumam, un realitātē šie pabalsti pieaug daudz lēnāk nekā plaša patēriņa cenas vai IKP.
Apskatot LSDSP piedāvāto “jaunievedumu” attiecībā uz ģimenēm ar bērniem, proti, pabalstu vientuļajām mātēm, ir vietā teiciens “viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”. Šāda sociālo pabalstu forma mūsu valstī pastāvēja pirms neatkarības iegūšanas, t.i. padomju laikā, un nevienam nebija noslēpums, ka daudzi pāri izvēlējās neslēgt oficiālas laulības tieši šīs “bērnu naudas” dēļ.
Apsveicami ir vairāku partiju centieni pievērsties ģimenes valsts politikas jautājumiem. Tā, piemēram, gan LPP, gan ZZS uzsver, ka ir nepieciešams lielāks valsts atbalsts tieši jaunajām un daudzbērnu ģimenēm. Diemžēl tikai no īsajām šo partiju programmām ir grūti spriest, ko tieši pie varas nonākušie darīs, lai ģimenes atbalstītu ne tikai vārdos, bet arī darbos. JL nostāja šajā jautājumā ir precīzāka, jo, piemēram, partija sola veicināt jaunu ģimeņu veidošanos ar valsts subsidētu kredītu palīdzību.
LSDSP sola arī risināt sasāpējušo jautājumu aizbildnības sakarā, proti, piedāvā izmaksāt pabalstus par aizbildņa pienākumu pildīšanu aizbildnībā pieņemtā bērna vecvecākiem vai māsām un brāļiem. Šis partijas solījums ir nekorekts, jo, pamatojoties uz Civillikumu un Ministru Kabineta noteikumiem par valsts sociālajiem pabalstiem aizbildņiem, tas jau tiek darīts arī šobrīd, proti, par bērna likumīgu aizbildni var tikt iecelti kā vecvecāki, tā pilngadīgas māsas un brāļi, un abos gadījumos šiem aizbildņiem nav nekādu ierobežojumu saņemt valsts noteiktos pabalstus par aizbildņa pienākumu pildīšanu.
PCTVL, savukārt, savā priekšvēlēšanu programmā piesaka jauna veida ģimenes pabalstu, kas tiktu piešķirts tām ģimenēm, kuru komunālie maksājumi pārsniedz vienu trešo daļu no tās ienākumiem. Jāpiebilst, ka ļoti līdzīga veida sociālie pabalsti, saukti par dzīvokļu pabalstiem, jau reāli pastāv katrā pašvaldībā, kā to nosaka likums “Par sociālo palīdzību”. Tā kā šāda veida sociālie pabalsti tiek piešķirti, individuāli izvērtējot katru gadījumu un nosakot katrai ģimenei (indivīdam) pieejamos resursus, ir grūti iedomāties, kādā veidā PCTVL domā administrēt ģimenes pabalstu par komunālajiem maksājumiem kā valsts sociālo pabalstu, kuru piešķiršana nav atkarīga no personas materiālās situācijas pabalsta saņemšanas laikā.
2. Sociālā apdrošināšana
Valsts, rūpējoties par saviem iedzīvotājiem, piedāvā garantijas sociālo apdrošināšanas iemaksu veicējiem, daļēji kompensējot viņu zaudētos ienākumus šādos gadījumos: aizejot pensijā, zaudējot darbu vai apgādnieku, iegūstot invaliditāti vai arodslimību, dodoties pirmsdzemdību vai pēcdzemdību atvaļinājumos, kavējot darbu slimības dēļ vai ciešot nelaimes gadījumā darba vietā. Iepazīstoties ar partiju pirmsvēlēšanu programmām, var secināt, ka joprojām tieši pensiju politika ir dažādo partiju interešu lokā. Pensiju regulāra indeksācija vai ikgadēja palielināšana, ko savās programmās piedāvā attiecīgi LSDSP un LC, nav uzskatāma par jaunu priekšlikumu, taču nav noliedzama tā nepieciešamība. Teorētiski, sākot ar 1998.gada 1.janvāri, pensijas tiek indeksētas, taču reāls labums no tā cilvēkiem ir nebūtisks. Tā, piemēram, 2000.gadā indeksācijas rezultātā pensijas vidēji palielinājās par veseliem 18 santīmiem. Šajā kontekstā JL sauciens pēc taisnīgas pensiju sistēmas izveides, kuras pamatā būtu valsts budžeta apjoma pieaugums, izklausās daudzsološi, taču pārāk nekonkrēti.
Līdzīgi arī vairāku citu partiju solījumus pensiju politikas sfērā gribētos redzēt īstenojamies reālajā dzīvē. Piemēram, TB/LNNK priekšlikumu par pensiju paaugstināšanu tiem, kas “mūžā daudz strādājuši”. Ja ar šo poētisko apzīmējumu partija saprot tos cilvēkus, kuriem pensionēšanās brīdī ir 30 vai vairāk gadu darba stāžs un kuri līdz šim ir saņēmuši savam ieguldījumam neatbilstoši zemas vecuma pensijas, šis ierosinājums ir pārdomāts un nepieciešams. Otrs piemērs ir mazo pensiju palielināšana līdz iztikas minimumam, ko dažādos variantos piedāvā JL, LSDSP un PCTVL.
3. Nodarbinātība
Nodarbinātība, kas ir viens no svarīgākajiem valsts izaugsmes kritērijiem, ir sfēra, ar ko sevi vai sev tuvākos identificē vai katrs vēlētājs. Lai arī nodarbinātību var apskatīt no dažādiem aspektiem, šoreiz uzmanība tiks veltīta tieši partiju vēlmēm risināt bezdarba jautājumus.
Savās programmās partijas piedāvā kā interesantus, tā arī galēji utopiskus solījumus. Ir grūti iedomāties situāciju, kurā LSDSP vēlēšanu rezultātā iegūtu vairākumu Saeimas deputātu krēslu, taču vēl nerealizējamāka šķiet šīs partijas solījuma – “darbu katram darbspējīgam iedzīvotājam”- izpilde. Zinot, ka pašreizējais bezdarba līmenis, pēc Nodarbinātības Valsts dienesta datiem, vidēji valstī ir 8.1%, bet vairākos reģionos Latgalē pat pārsniedz 25%, kā arī to, ka visaugstākais bezdarbs ir tieši darbspējīgo iedzīvotāju vecuma grupā, t.i. no 39 līdz 54 gadiem, ir reāls pamats apšaubīt šī solījuma īstenošanu dzīvē nākamo četru gadu laikā. Līdzīgi vērtējama arī PCTVL iecere samazināt reālo (!) bezdarbu divas reizes. Kaut arī PCTVL gadījumā vismaz tiek paredzēta valsts programma jaunu darba vietu radīšanai, arī šī mērķa sasniegšana tuvākajā nākotnē šķiet vairāk kā nereāla. Šajā kontekstā SDS pieticīgā vēlme vienkārši samazināt bezdarbu, neminot procentus un daļas, lai arī ir pilnīgi nekonkrēta, nākotnē ir praktiskāk izpildāma. Starp citu, tieši SDS ir vienīgā no partijām, kas bezdarba samazināšanu risinātu tikai sadarbībā ar arodbiedrībām un darba devēju organizācijām.
Partiju programmās ir atrodamas arī vairākas novitātes bezdarba problēmas risināšanai. LC, piemēram, piedāvā radīt jaunas darba vietas no ES līdzekļiem. Šķiet, ka pašu spēkiem situāciju nevar glābt, tikai ES nauda vairotu darba vietu rašanos un ļautu palielināt algas strādājošajiem. Savukārt, JL vēlas paplašināt algoto sabiedrisko darbu apjomu, LSDSP aicina attīstīt mājražošanu sievietēm ar bērniem un invalīdiem, TB/LNNK atbalstīs tos uzņēmējus, kas “nodarbina invalīdus, jauniešus, pārkvalificējušos bezdarbniekus un cilvēkus pirmspensijas vecumā”, bet TP piedāvā transporta pabalstu tiem lauku iedzīvotājiem, kas meklē darbu.
4. Īpašas sabiedrības grupas
Bērnu un jauniešu interešu aizstāvībai pievērsušās vairākas partijas. Daudz domāts par šo valstij svarīgo iedzīvotāju grupu ir tieši JL programmā. Pasludinot bērnu tiesības kā prioritāti, partijas programmā tiek runāts par bērnu un jauniešu pasargāšanu no atkarību izraisošo vielu (alkohola un narkotiku) ietekmes un jaunatnes noziedzības mazināšanu. Interesi izraisa partijas piedāvājums paaugstināt jauniešu lomu lēmumu pieņemšanā, kas ir ļoti būtiski šodien, kad runājam par apolitisko jauno paaudzi, kuras viens no rašanās iemesliem ir tās pasīva iesaistīšana lēmumu pieņemšanā. Arī LPP uzsver bērnu tiesību ievērošanas veicināšanu, jo īpaši aizstāvot bez vecāku gādības palikušo bērnu un bāreņu tiesības augt ģimeniskā vidē. Partija sola 10 gadu laikā likvidēt visus bērnu namus un nodrošināt katram bērnam iespēju dzīvot ģimenē. Savukārt, LSDSP nostāju par bērnu intereses aizstāvošu ir grūti nosaukt, jo jau partijas programmā piedāvātais sauklis “klaiņojošus bērnus- atpakaļ skolās!” liecina par nevēlēšanos palīdzēt šiem bērniem profesionāli un turpināt novelt vainu no vienas sistēmas (sociālās) uz otru (izglītības). ZZS, savukārt, sola stiprināt bērnu aizsardzību, nepiedāvājot nevienu piemēru, kā to paveikt.
Pensionārus savā programmās atceras vairākas partijas, galvenokārt, pieminot pensiju jautājumu. Atšķirīga ir LPP nostāja, kas palīdzību šai iedzīvotāju grupai ir pasludinājusi par savu primāro uzdevumu, īpaši pieminot vientuļos pensionārus. LSDSP, toties, nāk klajā ar pavisam konkrētu piedāvājumu un sola divas reizes mēnesī ļaut pensionāriem izmantot sabiedrisko transportu par velti.
PCTVL paliek uzticīga saviem vēlētājiem un ir vienīgā no partijām, kas pievēršas mazākumtautību interešu aizstāvībai. Tās galvenais uzdevums būs beidzot ratificēt un īstenot dzīvē vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Pārējās partijas neaizskar šo tēmu vai arī cenšas palikt politiski korektas, vienkārši aicinot uz cieņas veicināšanu attiecībās ar mazākumtautībām (LC) vai konsolidācijas stiprināšanu starp latviešiem un cittautiešiem (LPP).
_______________________