Priekšvēlēšanu aģitācija: aizliegt to, nezin ko ...

Diena, 09.03.2006.

Iesaki citiem:

Šonedēļ Saeima otrajā lasījumā plāno skatīt priekšvēlēšanu aģitācijas likuma grozījumus, kuros deputātiem jālemj par to, cik lielā mērā ierobežot priekšvēlēšanu aģitāciju un reklāmu pirms Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Citiem vārdiem, deputātiem ir jāizvērtē, kādos gadījumos ir samērīgi un leģitīmi ierobežot vārda brīvību, lai sasniegtu citus sabiedrībai būtiskus mērķus — iedibinātu taisnīgus un demokrātiskus priekšvēlēšanu spēles noteikumus, kā arī mazinātu partiju atkarību no finansētājiem. Likumprojekts sola lielas pārmaiņas, taču attaisnojamas un Eiropas valstu praksē plaši pielietotas ir tikai dažas no tām, piemēram, politisko reklāmu aizliegums raidorganizācijās, bet citas nepamatoti sašaurinātu izteiksmes brīvību un radītu bažas par vēlēšanu procesa tiesiskumu.


Kas īsti ir "aģitācija"?

Sākotnēji projekta iniciatori Zaļo un Zemnieku savienība un Latvijas Pirmā partija piedāvāja 90 dienas pirms vēlēšanām aizliegt priekšvēlēšanu aģitāciju un reklāmas raidorganizācijās, presē un vidē. Projektam nonākot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, deputātu vairākums atzina, ka priekšvēlēšanu reklāma un aģitācija jāatļauj presē.

Vērojot šos procesus, neviļus rodas aizdomas — vai nu daļa deputātu nesaprot, ko dara, vai arī tīši vēlas radīt priekšvēlēšanu laikā pēc iespējas lielāku sajukumu. "Aģitācija" likumā tiek saprasta kā "reklamēšana masu informācijas līdzekļos, ja tā satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par vai pret kādu politisko organizāciju, politisko organizāciju apvienību vai arī kādu deputātu kandidātu".

Šāds formulējums ir tik izplūdis, ka to var interpretēt vai nu ļoti plaši (un tādā gadījumā iespējamais aizliegums dramatiski ierobežo vārda brīvību), vai arī pārlieku šauri, jebkuru priekšvēlēšanu aktivitāti pieprasot pārvērst naudas izteiksmē.

Ja pieņemam, ka ar "reklamēšanu" projekta autori ir domājuši apmaksātas reklāmas izvietošanu, tad pašreiz tas nav skaidri pateikts un pašsaprotams. Turklāt tādā gadījumā visa priekšvēlēšanu aģitācija tiek reducēta tikai līdz apmaksātiem materiāliem un brīvprātīgu aktīvistu rosību, kuri, piemēram, dala partijas nzīmītes, nepieciešams izteikt naudā. Šādā situācijā, piemēram, laikrakstu komentāri, kas ir leģitīma vieta laikraksta viedokļu paušanai, tai skaitā par vai pret politiskajām partijām, ir vai nu aizliedzami, vai arī tiem vienmēr jānorāda maksātājs.

Aģitāciju laikrakstu komentāros, TV un radio tiešajā ēterā un diskusiju raidījumos nav iespējams aizliegt, vienlaikus neaizliedzot pašus komentārus, tiešo ēteru un diskusijas. Ir grūti iedomāties analītisku materiālu par kādu no partijām, kuru nevarētu interpretēt kā aģitāciju, piemēram, par netiešu aicinājumu balsot par var uzskatīt kādas partijas priekšvēlēšanu saukli laikraksta virsrakstā vai mundru diktora balsi, atainojot kādas partijas aktivitātes.

2005.gadā Latvijas fakti veica aptauju par to, kuri informācijas avoti visvairāk ietekmēja vēlētāju viedokli, izvēloties partiju, par kuru balsot pašvaldību vēlēšanās. Kopumā 41% vēlētāju atzina, ka savu izvēli izdarīja, balstoties tieši uz mediju analītisko darbu. Šie dati rāda, ka iecerētais priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegums medijos ievērojami ierobežotu profesionāli strādājošu žurnālistu iespējas pirms vēlēšanām vētīt partijas un to kandidātus, tādējādi ievērojami sašaurinot vēlētāju iespējas saņemt pilnīgu informāciju, un tas ir arī asā pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības izpratni par vārda brīvību.

Jācer, ka Saeimas Valsts pārvaldes komisijas deputātu lēmumu atteikties no priekšvēlēšanu aģitācijas un reklāmas aizlieguma presē ir spārnojusi tieši vēlme aizstāvēt vārda brīvību. Tāpēc vietā ir jautājums, kāpēc jāsaglabā priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegums raidorganizācijās? Tā vietā gan sabiedriskajām, gan komerciālajām raidorganizācijām jāizvirza skaidra prasība pēc taisnīguma, sabalansētības un bezpartijiskuma vēlēšanu kandidātu atspoguļojumā. Tā ir elementāra norma, kas ir ietverta vairāku Eiropas valstu priekšvēlēšanu kampaņu regulējumā, un to ļoti viegli paredzēt Latvijas likumā aģitācijas aizlieguma vietā.

Līdz šim nav dzirdēti arī plašāki politiķu skaidrojumi, kādēļ aizliegumu attiecina arī uz priekšvēlēšanu vides reklāmām, kas ir teju vai bezprecedenta gadījums Eiropas demokrātisko valstu praksē. Jānorāda, ka ikvienā sabiedrībā ir vēlētāji, kuriem nav saskarsmes ar medijiem — gan finansiālu, gan apzinātas izvēles apsvērumu dēļ. Tāpēc vides reklāmām ir arī vēlētājus mobilizējoša loma — no tām šāds vēlētājs uzzina par vēlēšanu norisi. Ja deputāti nav apmierināti ar pašreizējo kārtību, tiem jādomā par niansētāku vides reklāmas regulējumu, piemēram, vides reklāmas izvietošanu konkrētās vietās un apjomā, nevis jāizvēlas vispārējs aizliegums, kura leģitimitāti ir grūti pamatot.


Aizliegums — normāla prakse

Gluži cita situācija ir ar politiskās reklāmas aizliegumu raidorganizācijās, kas ir spēkā Lielbritānijā, Šveicē, Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā un citās Eiropas valstīs. Uzreiz jānoraida publiskajā telpā izskanējušais iebildums, ka atšķirīgi priekšvēlēšanu nosacījumi presei un raidorganizācijām ir pēdējo diskriminācija. Dažādi standarti raidorganizācijām un presei ir normāla parādība Eiropas valstīs. Pieminot vairākās Eiropas valstīs noteikto politiskās reklāmas aizliegumu, parasti ar to saprot aizliegumu tieši raidorganizācijās.

Atšķirīgajai attieksmei ir pamats. Reklāmām raidorganizācijās ir daudz lielākas izmaksas, kas būtiski izkropļo deputātu kandidātu iespējas līdzvērtīgi iepazīstināt vēlētājus ar savu politisko programmu, kā arī veicina partiju atkarību no finansētājiem. Reklāmas rullīšiem raidorganizācijās, īpaši televīzijā, ir tiešāka emocionāli manipulatīva ietekme, kas eventuāli spēj vairāk maldināt vēlētāju un kavēt pieņemt pārdomātu, uz racionāliem argumentiem balstītu lēmumu. Un pats galvenais: raidorganizācijām ir lielāki pienākumi pret sabiedrību, tas izriet no ierobežotā frekvenču skaita un fakta, ka frekvences ir kopējais valsts īpašums.

Šajā kontekstā kritiku neiztur argumenti, ka, veidojoties kabeļu un interneta televīzijām, arī elektronisko mediju tirgus dažādojas un sāk līdzināties preses brīvajam, nevis raidorganizāciju ierobežotajam tirgum. Kabeļu un interneta televīziju auditorijas parasti ir nelielas un fragmentētas, tajās ar viena reklāmas rullīša palīdzību nav iespējams sasniegt lielu auditoriju. Kā vērtējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), tieši nacionālā apraide ir svarīga, izvērtējot politiskās reklāmas regulējumu. Vienlaikus ECT ir arī atsaukusies uz argumentāciju, ka spēcīgiem finanšu grupējumiem ar reklāmas palīdzību ir iespējams iegūt ievērojamas priekšrocības, un tādējādi izdarīt spiedienu un eventuāli ierobežot TV un radio brīvību. "Šie apsvērumi ir īpaši svarīgi attiecībā uz audiovizuālajiem medijiem, kuru programmas parasti tiek plaši izplatītas," teikts ECT 2001.gada spriedumā lietā VgT Verein gegen Tierfabriken v. Switzerland.

Par politiskās reklāmas ievērojamo ietekmi liecina kāds paradokss. 2003.gadā SKDS veiktajā aptaujā noskaidrojās, ka tikai 15% iedzīvotāju piekrīt, ka politiskās reklāmas rada pareizu priekšstatu par reklamēto partiju, turpretī 71% atzina, ka reklāmu radītais priekšstats nav pareizs. Pretēji šādai vēlētāju pārliecībai, reklāmu iedarbīgumu apliecina 2002.gada Saeimas vēlēšanu rezultāti, kuros vismaz divu partiju — ZZS un LPP — panākumi bija tieši atkarīgi no reklāmas aktivitātēm. Tā piecus mēnešus pirms vēlēšanām LPP reitings SKDS aptaujā bija tikai 0,9%, bet oktobrī pēc masīvas un iespaidīgas TV reklāmas tas pacēlās līdz 7,1%.

Ņemot vērā šos faktus, politiskās reklāmas aizliegšana raidorganizācijās būtu normāla un progresīva prakse. Pamatojoties uz dramatisko priekšvēlēšanu aģitācijas izmaksu pieaugumu, Providus jau 2003.gadā rosināja aizliegt apmaksātas politiskās reklāmas raidorganizācijās. Protams, tam līdzi būtu jānāk arī elastīgākai valsts apmaksātā aģitācijas raidlaika sadales sistēmai, valsts finansējumam priekšvēlēšanu raidījumiem, tātad — saprotamiem un sabiedrības intereses respektējošiem priekšvēlēšanu aģitācijas noteikumiem. Tomēr, ja apmaksātas politiskās reklāmas aizliegums raidorganizācijās likumā tiks ieviests kopā ar priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegumu, pēdējo varēs apstrīdēt Satversmes tiesā un no mazgājamās bļodas tiks izliets ūdens kopā ar visu mazuli.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi