Jau vairākus mēnešus turpinās Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra publiska saruna ar politiķiem par Satversmes piemērošanu krīzes apstākļos.
Vairākkārt plašsaziņas līdzekļos Satversmes tiesas priekšsēdētājs vērtējis likumdevēja un valdības attieksmi pret Satversmi, kā arī aktualizējis senas Satversmes tiesas judikatūras atziņas, kas šķietami radījis iespaidu, ka G. Kūtris paudis savu viedokli par atsevišķu likumu normu satversmību.
Šāda Satversmes tiesas priekšsēdētāja aktivitāte jau izpelnījusies gan Valsts prezidenta Valda Zatlera, gan vairāku Saeimas deputātu nosodījumu. Tāpat arī sabiedrībā aizsākusies diskusija par Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietu Latvijas konstitucionālajā sistēmā. Pārlūkojot interneta komentārus, var redzēt, ka vieni velta pārmetumus G. Kūtrim par pārāk aktīvu iesaistīšanos politiskajās debatēs un sava viedokļa paušanu par iespējamo lietu iznākumu, savukārt citi vēlētos sagaidīt vēl aktīvāku Satversmes tiesas priekšsēdētāja rīcību, kritizējot un savlaicīgi brīdinot par iespējamu Satversmes standartu pārkāpumu.
Šodienas apstākļos jautājums patiešām ir par to, kādas funkcijas Satversme piešķir Satversmes tiesas priekšsēdētājam. Vai viņš ir tikai viens no septiņiem šīs tiesas tiesnešiem, kuriem ir saistošas tiesnešu ētikas normas. Tostarp, droši vien, arī tā, kas paredz: „Tiesnesis nedrīkst par neizlemtu lietu sniegt nekādus publiskus komentārus, kas varētu kaut kādā veidā ietekmēt lietas iespējamo iznākumu”. Vai arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs kādā mērā personificē Satversmi, iegūst tiesības un iespējams arī pienākumu noteiktos apstākļos publiski aizstāvēt Satversmes vērtības un kritizēt lēmumus, kuri ir pretrunā Satversmē noteiktajam. Satversmes tiesas priekšsēdētāja morālā autoritāte un paustais viedoklis varētu novērst Satversmei neatbilstošus lēmumus vēl to pieņemšanas stadijā, kā arī radīt pārliecību ikvienā, ka Satversme ir kas vairāk par dažiem pantos sakārtotiem strupiem teikumiem.
Šis jautājums nav unikāls tikai šodienas Latvijas dienaskārtībai. Daudzās modernās valstīs ir ilgstoši meklēts pareizais līdzsvars starp konstitucionālās tiesas priekšsēdētāju kā tiesnesi un kā konstitūcijas pirmo sargu. Visdrīzāk tiesneša amatam uzliktā pienākumu ķēde un viedokļa ieslēgšana spriedumu juridiskās argumentācijas paragrāfos ir bijis tas iemesls, kāpēc daudzviet līdztekus konstitucionālajai tiesai ir veidojies ombuda institūts. Tiesa spriež tiesu, savukārt ombuds ir ar morālu autoritāti un sabiedrības uzticību apveltīts krīvs, kurš uzmanīgi raugās uz valstī pieņemamajiem lēmumiem un nepieciešamības gadījumā ceļ trauksmi, vēršot politiķu un sabiedrības uzmanību uz nepieņemamiem un prettiesiskiem risinājumiem.