Atslēgvārdi:

Prezidentūras skaistums 1

Intervija ar Žanetu Ozoliņu.

Prezidentūra vienmēr ir saistīta ar valsts tēla popularizēšanu. Taču Latvijas tēls šajā brīdī ir ļoti šizofrēnisks. No vienas puses pasaule saka, ka Latvija ir veiksmes stāsts, jo esam pārvarējuši krīzi, savukārt iekšpolitiski smejamies kopā ar amerikāņu multenītes[1] veidotājiem un apšaubām šo vēstījumu.

Iesaki citiem:
Jurvetson 2414928806
Foto:jurvetson

Latvija būs Eiropas Savienības (ES) prezidējošā valsts no 2015.gada janvāra līdz jūnijam. Gatavojoties prezidentūrai, šī gada jūnijā un jūlijā norisinās 10 diskusijas, kuru rezultātā iecerēts apkopot priekšlikumus un idejas Latvijas prezidentūras prioritātēm. Vairākas no šīm diskusijām moderē Latvijas Universitātēs profesore Žaneta Ozoliņa.


Kāpēc ir svarīgi sākt domāt par prezidentūras prioritātēm jau tagad?

Ja skatās uz ES dalībvalstu pieredzi, tad prioritāšu definēšanas prakse ir ļoti dažāda - ir vecās dalībvalstis, kurām prezidentūra jau ir rutīna, kuras ļoti labi zina ko un kā darīt. Viņas vispār neuztraucas trīs gadus pirms prezidentūras - vai diskutēt, vai kaut ko formulēt. Tas tāpēc, ka ES jautājumi jau ir kļuvuši par daļu no iekšpolitiskās debates, un līdz ar to prioritātes organiski izaug no attiecīgās valsts Eiropas politikas.

Savukārt jaunajām dalībvalstīm un īpaši tām, kuras veic šo pienākumu pirmoreiz, prezidentūra ir ļoti nopietns un atbildīgs darbs. Ir jāpierāda gan intelektuālā, gan birokrātiskā, gan loģistiskā varēšana. Līdz ar to jāsāk gatavoties laicīgi. Tas, kā mēs tik plaši Latvijā šajā brīdī diskutējam par prioritātēm, savā ziņā ir rezultāts ļoti augstai politiskai līdzdalībai, kas Latvijā pēdējos gados ir kļuvusi par praksi. Gandrīz neviens nopietns politisks lēmums nenotiek bez konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām, interešu grupām vai novērojot to, kāda ir sabiedriskā doma. Līdz ar to savā ziņā ir likumsakarīgi, ka pirms valdība nolemj , kuras būs Latvijas prioritātes, notiek plašas diskusijas.

Tās principā veic vairākas funkcijas. No vienas puses apzinām to, kas pašiem ir svarīgi Eiropas kontekstā. Tad ir jānoskaidro, kas ir svarīgi Eiropai, kas ir svarīgi Latvijas kaimiņvalstīm, kuri jautājumi ir svarīgi trio [valstīm]. Tikpat labi var pateikt, ka šīs diskusijas sākas par ātru, jo 2015. gads vēl ir tālu priekšā, bet tikpat labi var pateikt, ka tas ir par vēlu.


Kā noteikt ideālu prioritāti?

Laika faktors ne vienmēr ir tas svarīgākais. Laba prioritāte nozīmē to, ka valsts apzinās, kuras ir attiecīgās valsts stiprās puses, kur ir cilvēku spējas, kur ir zināšanas, kur jau ir kaut kāda politiskā pieredze uzkrāta un kur ir kaut kas, par ko pārējās ES dalībvalstis saka: „Nu, malači, jūs to tiešām darāt ļoti labi!”. Viens ir iekšējā spēja, otrs - cik lielā mērā nacionālā varēšana un nacionālā prioritāte iet kopā ar visas ES dienas kārtību. Varam pateikt, ka mums ir ļoti svarīgs, piemēram, ātrgaitas dzelzceļš uz Maskavu, tajā pašā laikā ES tas nav aktuāls jautājums, līdz ar to Latvija ar savu prioritāti var iekrist dziļā un tukšā akā. Trešā lieta ir prioritātes samērošana ar tā saucamā trio interesēm, valsti, kas ir pirms mums prezidējošā, un to, kas būs pēc mums. Ceturtais aspekts - prioritātei jābūt „ilgtspēlējošai”. Tā nav svarīga tikai konkrētajā brīdi, 2015. gadā, uz 6 mēnešiem, bet drīzāk tas ir uzstādījums, ko Latvija pēc tam varēs izmantot, kad jau prezidentūras valsts būs Francija, Vācija, Beļģija vai vēl kāda cita valsts. Tātad ļoti svarīgi ir Latvijas ideju iebarot ES un tad, lai citi attiecīgi uz mums strādā. Kā klasisku piemēru var minēt somu Ziemeļu dimensiju. Vēl svarīgs prezidentūrai ir politiskās līderības jautājums. Ja ir ļoti spēcīgs līderis, tad ir iespējams sasniegt kaut ko vairāk Eiropas dienas kārtības nākotnes veidošanā, savukārt, ja līderis ir birokrāta tips, tad iespējams likumdošanas iniciatīvu vai likumdošanas pabeigšanas procesi būs veiksmīgāki. Nav arī svarīgi, vai prezidentūru īsteno liela vai maza valsts. Piemēram, Luksemburgai savulaik ir bijušas ļoti veiksmīgas prezidentūras, ņemot vērā viņu premjera Junkera kompetenci finanšu jautājumos.


Kas notiek, ja Latvijai gadās izvirzīt neveiksmīgu prioritāti? Citas valstis atsakās to ņemt vērā?

Viņas vienkārši tam nepievērš uzmanību.

Prezidentūras prioritātes tiek formulētas un īstenotas dažādos līmeņos. Augstākais ir ES politiskās virzības noteikšanas līmenis, kur skatās stratēģiski uz to, kas notiek pieņemsim 2015. gadā un kur no 2015. gada, piemēram, piecus gadus uz priekšu Eiropa iet. Ir ļoti svarīgi ielikt prioritātēs tādus atslēgas vārdus vai tēmas, kuras es saucu par „ilgtspēlējošām”. Savulaik zviedriem tā bija Baltijas jūras reģiona stratēģija, tagad zviedri kopā ar poļiem ielikuši pamatu Austrumu partnerībai - tātad šajā līmenī dot caur savu prezidentūru politisko uzstādījumu ES tālākajā virzībā, un šeit ir ļoti lielas iespējas katrai prezidējošai valstij kaut ko iezīmēt.

Otrs līmenis ir [ministru] padomju līmenis. Katrā konkrētajā nozarē tiek īstenotas ikdienas rutīnas darbs, tiek strādāts ar regulām, direktīvām, tiek skatīts, kas ir jāapstiprina, kas ir jāpielabo, kā iet ar ieviešanu. Tas ir ļoti tehnisks darbs, bet arī ir ļoti svarīgs Latvijai, un tur ir jābūt svarīgai Latvijas pozīcijai. Protams, ka Latvija nevar mainīt likumdošanas procesu, bet, piemēram, var paskatīties vai attiecīgās jomas regula tomēr kaut kur galīgi nešauj garām Latvijas interesēm. Ir iespēja sabloķēties ar citām valstīm, piesaistīt trio valsti, vēl kādu spēlētāju un diskusiju pagriezt vienā vai otrā virzienā. Bet tā tiešām ir ļoti tehniska lieta, tur ļoti daudz ko jau nosaka kopējais Eiropas ietvars, bet šī ir tā joma, kur, ja laicīgi sagatavojies un zini konkrēti kādas iniciatīvas būs uz galda 2015. gadā, tad ir ļoti labas iespējas savas intereses īstenot.

Trešais līmenis ir konsultāciju līmenis, sadarbības līmenis ar trešajām valstīm. ES noteiktā ritmā sasauc dažādus samitus, piemēram, ES un ASV samits, ES un Krievijas samits. Veidojot šo samitu, var iekļaut dienas kārtībā kādu jautājumu, kas ir svarīgs Latvijai un arī citiem.


Cik mēs saturiski esam gatavi runāt par prezidentūras prioritātēm?

Es domāju, ka rezultāts ir patīkami pārsteidzošs. Pirmkārt, plānojot diskusijas pieņēmām, ka vidējais dalībnieku skaits būs 30 cilvēki, taču uz katru diskusiju ierodas vidēji 100 dalībnieku no nevalstiskā sektora, valsts [iestādēm], profesionālajām organizācijām, akadēmiskajām aprindām - tas vien jau norāda, ka cilvēkos un dažādās grupās interese ir briedusi. Tikai nav bijusi iespēja tādā koncentrētā veidā to paust un pareizā veidā novadīt līdz klausītājam. Ir izveidots prezidentūras sekretariāts, šie cilvēki sēž klāt prāta vētrās un klausās. Tas vairo pārliecību, ka tas, ko tu saki, nonāk līdz dzirdīgajām ausīm. Katrā no šīm diskusijām vārds tiek dots arī attiecīgajai nozaru ministrijai, kurai jau ir savs piedāvājums. Kopumā varētu teikt, ka sagatavotības līmenis ir tiešām ļoti augsts. Problēma ir citā faktā – prioritātes nedrīkst būt pārāk daudz un nepamatoti ambiciozas. Ir jābūt līdzsvaram. Ir jābūt ambīcijām, tomēr tām ir jābūt īstenojamām. Domāju, ka Latvijai ir pietiekoši daudz laika, lai nonāktu līdz saprātīgam un realizējamam prioritāšu skaitam.


Lai noteiktu prioritātes izvēlēta diskusija forma. Kāds ir mehānisms, lai izveidotu, definētu šo prioritāti?

Atklāti runājot, prioritāti noformulēs nozares ministrija sadarbībā ar sabiedriskajiem partneriem. Un tas ir pareizi. Sarīkot lielu sabiedrisku konferenci, forumu, gadatirgu, ir, protams, interesanti, tomēr šīs prioritātes kādam līdz galam tomēr būs jāformulē un jāpiedāvā citām dalībvalstīm un trio. Un tie būs nozaru eksperti un ministriju eksperti. Tāpēc man liekas, ka šis ir ļoti optimāls formāts – plašs dalībnieku loks ar daudzveidīgiem viedokļiem un ministriju ierēdņi. Pieņemu, ka publiskā diskusija uzliek zināmā mērā ļoti lielu atbildību uz viņu pleciem. Viņiem būs jābūt atbildīgiem to cilvēku priekšā, ar kuriem viņi ir runājuši un diskutējuši. Turklāt tieši ierēdņiem būs jābūt spējai argumentēt, kāpēc tieši šī un ne cita prioritāte ir izvēlēta Latvijas prezidentūrai.


Kas notiks tālāk pēc šīm 10 diskusijām, kuras rīko Latvijas politologu biedrība?

Pēc nozaru diskusijām būs viena diskusija, kas tiks sarīkota jaunajiem zinātniekiem, jo Latvijas augstskolās ir koncentrēts ļoti liels akadēmiskais potenciāls - tieši jauno zinātnieku aprindās, jo viņi saņem Eiropas struktūrfondu stipendijas, raksta disertācijas par ES integrāciju un par šiem jautājumiem diskutē ikdienā. Pēc tam būs viena diskusija, kas būs paredzēta tikai un vienīgi ierēdņiem, kur iepazīstinās ar iepriekšējo diskusiju rezultātiem. Tajā vēlamies akcentēt dažādu nozaru prioritāšu ciešo sinerģiju savā starpā.

Trešā, noslēdzošā diskusija atgādinās forumu, kurā aicinās viedokļu līderus, dažādu organizāciju pārstāvjus, ikvienu interesentu paust viedokļus par iespējamām Latvijas prezidentūras prioritātēm. Tiks nodrošināta video tiešraide, kā arī sociālo tīklu iespējas. Kad noslēgsies visas 13 diskusijas, tad uz to pamata tiks sagatavots kopsavilkums par katru nozari un tas tiks nodots [Latvijas prezidentūras ES Padomē] sekretariātam, kā arī tiks publicēts žurnālā „Latvijas intereses Eiropas Savienībā”, kā arī mājas lapās, kur atrodama informācija par ES. Ir skaidrs, ka pēc diskusiju rezultātu apkopošanas un apspriešanas Sekretariāta un ministriju līmenī 2013.gadā būs nepieciešams nākamais apspriežu raunds, kas būtu konkrētāks, mērķtiecīgāks un koncentrētāks.


Vai citās prezidentūrās prioritātes arī tiek noteiktas diskusijas formā?

Nē. Lielākoties prioritāšu noteikšana ir valdības kompetence. Principā tā ir arī Latvijā. Valdība vislabāk zina, kas šobrīd no politiskajiem jautājumi ir svarīgi valstij. Lai cik arī ierindas pilsoņiem gribētos šķist zinošiem visos Eiropas jautājumos, tomēr viszinošākie ir ministriju eksperti, kuri ikdienā piedalās Padomes darbā. Jaunajās dalībvalstīs – tās, kuras pirmo reizi pilda prezidentūru, formāti ir dažādi, bet ne tik plaši, kā Latvijā.


Vai var teikt, ka šajā jomā Latvijas piemērs ir unikāls?

Jā, var teikt, ka Latvijas gadījums ir unikāls. Pilsoniskā līdzdalība varētu būt tāds kā sarkans pavediens, kas caurvij visas prezidentūras tēmas, kas pasaka – mēs visi kopā mēģinājām šīs prioritātes formulēt, mēs esam līdzatbildīgi un mums rūp Latvijas prezidentūra. Tas varētu būt kaut kas atšķirīgs no citām prezidentūrām.


Vai Itālija un Luksemburga jau ir izvirzījušas kādas prioritātes?

Protams, viņi domā par prezidentūras prioritātēm. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā prezidentūra ir mazliet mainījusi savu formu. Ja pirms Lisabonas līguma prezidentūras atbildība galvenokārt gūlās uz attiecīgās valsts pleciem, tagad prezidentūra tiek dalīta. Līdz ar to dalībvalstij ir vairāk koordinējoša funkcija – pārraudzības, starpnieka, pārmijnieka funkcija, jo lielāko daļu tomēr veic Padome. Līdz ar to vecās dalībvalstis saka, ka tagad ir ļoti viegli, valstij ne par ko īpaši vairs nav jāuztraucas, Eiropas ierēdņi visu sakārtos. Arī prioritātes ierēdņi vairāk vai mazāk pasaka priekšā. Tādu attieksmi var uzturēt, ja integrācijas procesā valsts ir iekšā gadu desmitiem. Tad vairs nav tik svarīga prioritāšu definēšana, jo tas ir darīts jau gadu desmitiem un skaidri zināms, ka, piemēram, Dānijai tās būs lauksaimniecība, inovācijas, vides aizsardzība. Savukārt Latvijai un, es domāju, arī Lietuvai un Igaunijai ir ļoti svarīgi vispār sevi pozicionēt pret Eiropu. Diemžēl Latvijas sabiedrība dažkārt nav spējīga domāt eiropeiskās kategorijās. Piemēram, Latvijā Eiropas Kopējā lauksaimniecības politika asociējas ar tiešmaksājumiem. Bet lauksaimniecība nav tiešmaksājumi! Tas ir daudz kompleksāks jautājums. Domāju, ka Latvijas prezidentūras treniņš ir vērtīgs, jo piespiež domāt citās kategorijās. Mums vēl jāattīsta savi eiropeiskie instinkti.


Lietuva jau šobrīd aktīvi gatavojas savai prezidentūrai 2013. gadā. Kas ir tās prioritātes, ko mēs varam pārmantot un turpināt virzīt tālāk?

Nav nekāda pārsteiguma par Lietuvas prioritātēm, un tās tikpat labi varētu būt arī Latvijas. Interesanti, ka Lietuvā prioritātes formulēja parlaments, kas tās definēja un nodeva valdībai. Lietuvas prioritātes – Austrumu partnerība, kas Latvijai arī būs ļoti svarīga. Otra prioritāte – robežas – plašā izpratnē. Arī tas Latvijai ir nozīmīgi, jo veidojam daļu no ES ārējās robežas. Nākamā – Baltijas jūras reģions. Gan viņu, gan mūsu prezidentūru laikā notiks Baltijas jūras stratēģijas pārskatīšana. Ceturtā Lietuvas prioritāte – energo infrastruktūra, kas vienlīdz aktuāls jautājums Latvijai. Ir svarīgi konsultēties ar Lietuvu un Igauniju, kas būs prezidējošā valsts pēc Latvijas, lai nestrādātu tikai un vienīgi savas valsts šaurajai interesei, bet lai ieliktu tā saucamo „ilgspēlējošo” prioritāti, kas nestu labumu visām trim Baltijas valstīm.


Vai prezidentūras prioritāte ir ne tikai saturisks process, bet arī valsts tēla veidošana?

Prezidentūra vienmēr ir saistīta ar valsts tēla popularizēšanu. Taču savu tēlu var stiprināt tajā brīdī, kad iekšpolitiski ir vienprātība par to, kas veido valsts tēla būtību. Latvijas tēls šajā brīdī ir ļoti šizofrēnisks. No vienas puses smalkas augstskolas paziņo, ka esam otra zaļākā valsts pasaulē, tajā pat laikā vietējās zaļās organizācijas un politiskie līderi saka – kas par blēņām, nemaz neesam zaļa valsts. No vienas puses pasaule saka, ka Latvija ir veiksmes stāsts, jo veiksmīgi esam pārvarējuši krīzi, savukārt iekšpolitiski smejamies kopā ar amerikāņu multenītes veidotājiem un apšaubām šo vēstījumu. Tas apgrūtina Latvijas tēla popularizēšanu Eiropas līmenī, jo pašiem nav vienošanās par to, kas veido Latvijas tēla būtību. Piemēram, igauņi šajā ziņā ir krietni vien priekšā Latvijai, jo izvēlētā e-tēma tiek pausta visos līmeņos un dimensijās.

Kam vēl būtu jāpievērš uzmanība gatavojoties ES prezidentūrai?

Latvijas valdības iesaistīšanās Latvijas pārstāvju apzināšanā dažādās Eiropas institūcijās. Vai Latvijas valdība ir apzinājusi tos cilvēkus no Latvijas, kas strādā Eiropā dažādās ekspertu grupās, kas sniedz padomus dažādu līmeņa Eiropas institūciju darboņiem un vai izmanto šos kanālus, lai periodiski lobētu vai vismaz papilinātu par jautājumiem, kas Latvijai ir nozīmīgi. Lielā mērā tā prioritāte, ar ko Latvijai būs jāstrādā Padomē, ir sagatavota gadus 3 - 4 iepriekš. Faktiski, nevis tas ierēdnis, ko prezidentūras laikā aizsūtīs, bet gan vesela komanda cilvēku, kuri jau iepriekš ir strādājuši, kuri ir apzināti un ar kuriem var sadarboties, var palīdzēt īstenot prioritātes. Par loģistiskiem jautājumiem es nestrauktos, jo Latvija ne vienu reizi vien ir pierādījusi, ka ir spējīga sarīkot liela mēroga pasākumus. Gribētos, lai pēc pirmās prezidentūras Eiropas valstis par Latviju pasaka – jūs gan esat malači, esat eleganti izdarījuši savu darbu, uz jums var paļauties. Svarīgi, lai varam apliecināt Eiropas pārvaldīšanas varēšanu, kas vienlaikus vairotu pašapziņu.

__________________
[1] Fiore: Great Latvia Success Story

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
haralds elceris

valsts tēls takš jau sapopularizēts ar Rumpīša "liars" "lawyers" vietā, ar "nothing speciall" un ar biedra Bērziņa kunga Москоу прпнаунсиэишен'u!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Starts

Gads līdz startam 111 Autors:Ilze Straustiņa

Albania

Kafiju mājās nedzer 48 Autors:Ilze Straustiņa