Labrīt, lasītāji!Valsts prezidents Valdis Zatlers šajās dienās ir viesojies manā dzimtenē Amerikas Savienotajās Valstīs. Vašingtonā tikās ar ASV viceprezidentu un Kongresa pārstāvjiem, Mičiganas štatā pabija, viesojās arī manā dzimtajā pilsētā Čikāgā.
Protams, ir tādi cilvēki, kuriem nekas nekad nav pietiekami labi. Tā, piemēram, laikraksts Dienas Bizness šodien Valsts prezidentu ir ierindojis “zaudētājos” ar šādu tekstu: “Par zaudētāju droši var uzskatīt Valsts prezidentu Valdi Zatleru, ņemot vērā viņa piedzīvoto vizītes laikā ASV. Vispirms ASV viceprezidents Džo Baidens nekādi neatcerējās viņa vārdu, pat saņemot Latvijas augstāko apbalvojumu – Triju zvaigžņu ordeni. Vēlāk vietējie mediji, kuros notikušais ticis apspriests, pauduši arī neizpratni, par kādiem nopelniem vispār Latvijas prezidents Dž. Baidenam šo orderi pasniedzis.”
Nudien, oficiālajā Baltā nama paziņojumā par prezidenta vizīti vārds “Valdis” neparādās vispār, tā vietā četras reizes ir vārdi “prezidents Zatlers.” Savukārt, pats viceprezidents, tā ziņots, vārdu “Valdis” esot aizmirsis vispār. Amerikas viceprezidents vispār ir tāds drusku jocīgs padevies, bet nezinu, vai te ir runa par starptautisku incidentu. Un, kas attiecas uz Triju zvaigžņu ordeni, varbūt tas ir par daudz prasīts, lai amerikāņu mediji pārzinātu Latvijas ordeņu piešķiršanas politiku, taču Dienas Bizness tomēr darbojas tepat mūsu valstī un droši vien nav gluži nezinošs par tādu jēdzienu, kā valsts protokols. Triju zvaigžņu ordeni Latvija piešķir protokolārās apmaiņas kontekstā, pie tāda būtībā ir tikuši visi ārvalstu līderi, kuri ir oficiāli vai valstiski viesojušies Latvijā vai kuri ir uzņēmuši mūsu valsts prezidentu(-i) pie sevis. Cita starpā tāds ir arī ļaudīm, kuri ir ar visnotaļ apšaubāmu reputāciju, piemēram Centrālāzijas diktatori. Tāds ir protokols. Bet, kas attiecas uz ASV viceprezidentu, runa nav tikai par protokolu. Džo Baidens vēsturiski bijis ļoti aktīvs Baltijas valstu atbalstītājs, ASV Senātā viņš ir darbojies jau kopš 1973. gada. Tas nozīmē, ka viņš tur bija tad, kad bija jārunā par PSRS sabrukumu un diplomātisko kontaktu atjaunošanu ar Latviju, kā arī tad, kad ASV Senātam bija jāratificē NATO paplašināšanās. Nenovērtēsim, lūdzu, pārāk zemu to, cik svarīgs bija tieši ASV Senāta lēmums.
Savukārt, pie Viestura ordeņa Valsts prezidenta vizītes laikā tika Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes bijušais komandieris, un te jau ir pavisam konkrēts sadarbības piemērs. Nevienam, kas pat minimāli kaut ko sajēdz par Latvijas bruņotajiem spēkiem, nebūs paslīdējis garām tas, ka tieši minētā gvarde bruņoto spēku attīstībā ir piedalījusies pat ļoti, ļoti aktīvi. Arī šajā gadījumā — pelnīts ordenis un paldies!
Savukārt, ir arī tie, kuri rūc, ka nav nekādas jēgas Valsts prezidentam braukt uz Ameriku, ja viņam nav iespēja tikties ar Amerikas prezidentu. Muļķības. Šī bija darba, nevis oficiāla vai valsts vizīte. Ko būtu devis tas, ka Valdis Zatlers un Baraks Obama 20 minūtes būtu viens uz otru smaidījuši, apmainījušies pieklājības frāzēm, un piekrituši, ka jā, tas ir jauki, ka Latvija piedalās Afganistānas procesos, tajā skaitā arī nodrošinot nemilitāro preču tranzītu caur Rīgas ostu? Aptuveni to pašu prezidents droši vien pārrunāja ar Džo Baidenu, visi bija laimīgi un viss. Bet ārpus tā Valsts prezidents darīja divas lietas, kas, manuprāt, ir pietiekami būtiskas. Viņš tikās ar latviešiem — Čikāgā baznīcas zāle bija pārpildīta, dziedāja kori, tapa sumināti leģendārie Čikāgas piecīši (Valsts prezidents piecīšu līderim Albertam Legzdiņam paģērēja jaunas dziesmas rakstīšanu ar tekstu “Mēs esam tik daudz, tik daudz, cik mēs varam būt, bet mūsu var būt vēl vairāk.” Raugi, arī Amerikā prezidents neaizmirst par demogrāfisko jautājumu). Vēl Čikāgā tapa atvērts jauns goda konsulāts, goda konsuls būs Roberts Blumbergs — tas pats, kurš laikā pirms pašvaldību vēlēšanām nolēma, ka Ainārs Šlesers ir pats, pats labākais no visiem iespējamiem kandidātiem, un par to tika apsaukts no citu Amerikas latviešu puses. Jācer, konsulāta vadīšanā viņš būs gudrāks, nav tālu tā diena, kad Amerikā dzīvojošie latvieši varēs pieteikties uz Latvijas pilsonību. Un vēl prezidents izdarīja to, kas ir jādara visiem, kas ierodas Čikāgā — uzbrauca augšā vienā no pilsētas masīvajiem debesskrāpjiem, tas ir elpu aizraujoši, jo tie ir pat augstāki par mūsu televīzijas torni. Pat ļoti.
Taču otra lieta. Prezidentam līdz brauca uzņēmēji, visur, kur viņš bija, notika sarunas par enerģētikas jautājumiem, par Latvijas preču tirgošanu Štatos (prezidents tikās ar mazumtirdzniecības giganta Walgreens pārstāvjiem un piedāvāja domu, ka tur, piemēram, varētu tirgot Lāču maizi. Manuprāt, tas būtu lieliski — amerikāņiem īsta, kārtīga rupjmaize ir sveša lieta). Prezidents runāja par investīciju piesaistīšanu Latvijai. Vārdu sakot, prezidents darīja to, ko prezidenti mūsdienās dara. Ticiet, kad augsti stāvošas amerikāņu amatpersonas ierodas Latvijā, tās ne tikai runā par ģeopolitiskām lietām, tās arī pieskata un apčubina amerikāņu ekonomiskās intereses mūsu valstī. Lieki teikt, Latvijas prezidenti dara tāpat. Ja Amerikā brīvāk būs nopērkamas Latvijas preces (protams — ne tikai Lāču maize), un, piemēram, vēja enerģētikas industrijā iesaistīsies amerikāņu uzņēmumi, tad par to, vai Džo Baidens zina vai nezina vārdu “Valdis,” diez vai kāds īpaši vairs škrobēsies. Vēl jo vairāk, jo varbūt ar amerikāņu iesaistīšanos, mums vairs nebūs vēja enerģētikas industrija, kura ir pilnīgi paslēpusies dažādos mūspuses politikāņu iecienītajos ofšoros.