Atslēgvārdi:

Prezidente ar vārda varu 0

Neatkarīgā rīta avīze, 19.06.2003.

Iesaki citiem:

Rīt Saeima lems par Valsts prezidenta pienākumu atkārtotu uzticēšanu Vairai Vīķei-Freibergai

Milzu finansiālos ieguldījumus, ar ko politiskajām partijām nākas pirms katrām vēlēšanām Latvijā uzpirkt savus vēlētājus, Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai izdevies aizstāt ar atzinīgi novērtētu darbu Latvijā un ārpus tās četru gadu garumā. Parasti tik intriģējošās prezidenta vēlēšanas rīt pārsteigumus nesola, tāpēc arī Neatkarīgā uzdrošinājās V. Vīķi-Freibergu iztaujāt gan par četru gadu veiksmēm un neveiksmēm, aktuālajiem politiskajiem procesiem valstī, gan tālākajiem darba mērķiem, kuru, izrādās, prezidentei nemaz nav. Bet ne tāpēc, ka viņa nebūtu pārliecināta par savu atkārtoto ievēlēšanu.

– Par ko jums šajos četros gados ir vislielākais gandarījums un ko, jūsuprāt, nav izdevies panākt tā, kā gribētos?

– Lielākais gandarījums bija par Latvijas uzaicinājumu iestāties NATO, jo par to bija izteiktas nopietnākās šaubas – gan par pašu paplašināšanās procesu, gan par visu trīs Baltijas valstu iekļaušanos, gan Latvijas gatavību. 2002. gada 22. novembris Prāgā – tā bija liela diena man un Latvijai. Tikai braucot uz sēdi, es automašīnā izdomāju, ko es tajā teikšu – runājot no sirds un brīvi, saprotot, ka visi citi lasīs ļoti formālu tekstu. Es gribēju pateikt to, ko šis notikums nozīmē man kā prezidentei un latviešu tautai. Runa atstāja ļoti lielu iespaidu un izraisīja starptautisku rezonansi, lielu atbalstu radīja ASV, Eiropā un citur. Man pat stāstīja, ka tulkiem, kas sēdēja tulkošanas kabīnēs, bija asaras acīs, visu sammita laiku pēc tam nāca klāt ļaudis un taujāja – kā jūs to dabūjāt gatavu? Tas bija tik īsi, tik kodolīgi, tik skaidri, un tomēr – tik aizkustinoši. Šī izdošanās man sniedza arī personīgu gandarījuma sajūtu.

Protams, arī Kopenhāgenas ielūgums iestāties Eiropas Savienībā (ES) un iestāšanās līguma parakstīšana Atēnās. Bija gandarījums gan par manis, gan sarunu vedēju – Andra Ķestera un visas Ārlietu ministrijas komandas, arī Saeimas paveikto, lai sagatavotu Latviju iestājai ES. Tie bija tādi Latvijas vēstures ceļa stabi, un ir liels gandarījums, ka arī es tur varēju būt klāt un tas sasniegts manas prezidentūras laikā.

– Šonedēļ izskanējuši paziņojumi, ka Latvija nemaz nevarētu parakstīt Eiropas konventa sagatavoto ES konstitūciju tādā redakcijā, kādā tā ir pašlaik.

– Visas ES struktūras ir veidotas nepārtrauktās sarunās starp pretējiem viedokļiem. Iedomāsimies Eiroparlamentu, kurā sēž viss politiskais spektrs no diezgan ekstrēmi kreisiem līdz diezgan ekstrēmi labiem, un tie katru dienu savā starpā strīdas. Tas ir normāli, tā ir daļa no demokrātijas.

– Bet tomēr to ir paudis Saeimas lielākās, valdošās frakcijas vadītājs!

– Tas ir viņa pašreizējais viedoklis. Konstitūcijas projekts tiks izvērtēts vispirms Saloniku galotņu tikšanās laikā šīs nedēļas nogalē, un jāraugās, kāds konsenss tiek panākts tur, tad – starpvaldību galotņu konferencē. Tāpēc tagad ir pāragri kaut ko noraidīt un mest plinti krūmos. Ir normāli, ka ES ietvaros jāpauž savs viedoklis, jāsaskaņo ar citiem. Būtu muļķīgi domāt, ka mēs aiziesim, noliksim savu pozīciju un 24 citas valstis automātiski paklanīsies un darīs precīzi tā, kā mēs to prasām. Katrai no tām ir sava pozīcija.

– Vai šobrīd nav bažas, ka šī līdzšinējā straujā un veiksmīgā virzība uz ES varētu tikt apdraudēta iekšpoliskās konjunktūras maiņas dēļ?

– Vienīgais, kas to apdraudētu – būtu nē referendumā. Tas būtu Latvijai milzīgs trieciens. Ja Latvijas tauta nobalsos pret iestāšanos ES, mēs ļoti nopietni atpaliksim no visām citām valstīm, jo visas, izņemot Igauniju, savu viedokli jau ir deklarējušas. Mēs vienīgie paliktu malā un pievienotos Bulgārijai un Rumānijai, kas vēl tikai cer pēc kādiem gadiem būt gatavas. Mēs paliktu ar tiem, kas ir atpalikuši. Mēs būtu ārpus visiem lēmumu pieņemšanas procesiem, nebaudītu tiešām milzīgos līdzekļus, kas nākamo trīs četru gadu laikā būtu pieejami. Tos saņems lietuvieši, igauņi, esmu pārliecināta, ka viņi nobalsos par, mēs būsim neapskaužamā situācijā, ja teiksim nē.

– Runājot par sasniegumiem, jūs vairāk pieminat ārpolitiskos panākumus. Vai jūs uzskatāt, ka esat arī iekšpolitiski pietiekami aktīvi iesaistījusies procesos, pietiekami izmantojusi savu autoritāti sabiedrībā, paužot nostāju par iekšpolitiskiem procesiem?

– Domāju, ka man piemīt tas, ko amerikāņu sociologi sauc par vārda varu. Tiekoties ar tautu, invalīdiem, sportistiem, skolēniem vai zinātniekiem, ar kādu sieviešu kustību, katrā lauku braucienā es uzrunāju tautu. Zāle parasti ir tik pārpildīta, ka ļaudis netiek iekšā. Es runāju, atbildu uz jautājumiem. Ne vienmēr visi piekrīt detaļās, bet manis teiktais rod kādu rezonansi viņos. Mēs neesam totalitārā valstī, un nav tā, ka prezidents pateiks priekšā, kā visiem domāt.

– Vislielāko rezonansi, šķiet, izraisīja jūsu kritika tiesu varai, esat arī asi kritizējusi Ģenerālprokuratūru. Bet, piemēram, par Latvijas Krājbankas privatizāciju, par ko politiķu vidū un medijos noris asas diskusijas, tiesnešu un tieslietu ministra rīcību nosodījusi arī tiesnešu biedrība, diskusijās jūs neesat iesaistījusies. Kādēļ?

– Neesmu iesaistījusies tādās diskusijās, kur viens uz otru rāda ar pirkstu. Es neesmu teikusi: es tagad stāvu šitā pusē un tagad tam otram rādīšu ar pirkstu. Es uzskatu, ka tas nav ne prezidenta pienākums, ne veids, kādā risināt problēmas. Mans veids kā prezidentei bijis – saskatīt, kādas ir valsts intereses, kas ir tas standarts, ko nepieciešams sasniegt, un kā tas tiek īstenots dzīvē. Ja es redzu no tā nopietnas atkāpes, tad es izsakos, brīžam, kā tiesnešu gadījumā, izraisot diezgan lielu nepatiku. Bet es tiešām esmu centusies izvairīties no tā, lai prezidenta institūcija netiktu izmantota kā runga, ar kuru viens no karotājiem sit otram pa galvu.

Jūs šķīrāt ārpolitiku no iekšpolitikas, bet, manuprāt, attiecībā uz prezidenta institūciju tas ir apšaubāms dalījums. Jo, piemēram, mūsu sekmes, tiekot uzaicinātiem NATO un ES, nebūtu iespējamas, ja Latvija nebūtu savā iekšpolitikā izrādījusi to politisko gribu, kas bija nepieciešama, lai īstenotu visus priekšnoteikumus. Bija nepieciešams īstenot brīžiem nepatīkamas un sāpīgas reformas, jāsakārto likumdošana, institūciju darbība. Šie ārpolitiskie sasniegumi prasa no Latvijas sakārtot sevi kā valsti. Un tā ir iekšpolitika, tā nav ārpolitika.

– Pretēji premjeram jūs esat paudusi atbalstu gan KNAB neatkarībai, gan diplomātiski izteikusies pret valsts drošības iestāžu nepieciešamo politisko neatkarību. Vai jūs nesatrauc varas koncentrēšanās izpildvaras, jo īpaši premjera rokās?

– Tādas tendences izpildvarai ir pastāvējušas visas manas prezidentūras laikā, izpaudusies vēlme pieņemt lēmumus, lai lietas ātrāk risinātos. Tas ir viens iemesls, kādēļ ir labi, ka valstī ir prezidents. Prezidents dod to līdzsvara elementu, ir vidutājs starp parlamentu un valdību, lai noteiktu valstī toni. Mūsu vēsturē ir arī paraugi, kur prezidents vienkārši atlaida Saeimu un paņēma visu varu savās rokās – gan izpildvaru, gan likumdošanas, gan būtībā arī tiesu varu – visu, kas ir. Šāda varas koncentrācija no prezidenta puses nav pieņemama. Bet jāraugās arī izpildvaras līmenī, lai tā nepaņem sev pārāk daudz, šim līdzsvara procesam jāseko līdzi. Starp citu, tiesu vara arī mums tiesu neatkarības vārdā nonāca tik tālu, ka pietrūka mehānismu, lai izvērtētu tās kvalitāti, darbošanos atbilstoši likumiem. Visur ir vajadzīgs šis cheks and balances – līdzsvara un kontroles mehānisms, lai katrs darbotos līdz zināmām robežām un tās nepārkāptu.

– Jūs teicāt – labi, ka ir prezidents. Ko prezidents var darīt, lai varas koncentrēšanās nepārkāptu bīstamo robežu? Vai viņam ir tikai šī vārda vara vai iespējama arī kādu citu instrumentu laišana darbībā?

– Ir, protams, likumu veto tiesības, likumu iniciatīvas tiesības. Bet ir jāsaprot, ka arī Saeimas vara tur šo prezidenta varu rāmjos, citiem vārdiem sakot, prezidents var nākt ar kādu iniciatīvu, ko iespējams apslāpēt Saeimā. Taču tas, ka prezidents ar tādu nāk, tas tomēr tautai top zināms, un līdz ar to jau kaut kas tiek deklarēts.

– Vai jūs nesatrauc rosīšanās ap KNAB? Par katru cenu un pretēji tādu autoritāšu kā Andris Guļāns un Jānis Maizītis viedoklim atsakās no juridiskās izglītības KNAB direktoram, par direktora vietas izpildītāju apstiprina nevis vienu no vietniekiem, bet steigā paaugstina amatā citu cilvēku, neviens no vietniekiem nevēlas pretendēt uz priekšnieka amatu pēc tam, kad pamudināts aiziet iepriekšējais vadītājs. Vai nav par daudz sakritību?

– Es nekad neesmu gribējusi spēlēt cilvēku, kas mēģina nolasīt citu domas un interpretēt, ko viņi domā, kāpēc kaut kas sakrita. Bet, runājot par KNAB, es vēlētos atgādināt, ka šādas institūcijas izveides iniciators bija valsts prezidents manā personā. Jau Andra Bērziņa valdības laikā uzsvēru, ka nepieciešams labāk koordinēt un veikt cīniņu pret korupciju. Ja patlaban esošās struktūras, kuru ir ļoti daudz, nav spējīgas dot acīm redzamus rezultātus un vairāki starptautiskie novērotāji oficiālos un neoficiālos līmeņos ir novērojuši, ka Latvijā korupcija ir nopietna problēma, tad Latvijai nopietni jāsāk kaut ko darīt. Vai nu jāpastiprina esošās institūcijas, vai, ņemot vērā, ka korupcija jau kļuvusi par nacionālu sērgu, pēc dažādu citu valstu modeļa jāveido šāds birojs.

Andra Šķēles laikā es ar premjeru sāku runāt, ka Latvijai kaut kas jādara, un pēc sarunas ar ASV viceprezidentu Diku Čeiniju teicu, ka korupcijas apkarošanai jābūt Latvijas prioritātei un es kā prezidente sekošu līdzi, lai izpildvara ķeras tai klāt. Esmu no savas puses daudz darījusi, lai uzmudinātu izpildvaru šādas institūcijas izveidei.

Jau KNAB darbības likuma izstrādes gaitā parādījās visādas pretestības un īstenībā, domāju – nevēlēšanās šo iestādi dabūt uz kājām. Pagājušajā vasarā redzējām gari izvērstu un sarežģītu kandidātu meklēšanas procedūru. Jebkurš kandidāts, kas uzdrošinājās pretendēt uz iestādes vadību, tika medijos saplosīts gabalos. Vērojot šo procesu, izteicu šaubas, vai šī iestāde Latvijā sev atradīs vadītāju.

To varēja darīt līdzīgi kā vairākās rietumzemēs – ļaut kandidātus meklēt profesionālai, respektējamai meklēšanas komisijai, bet slepenie dienesti pārbaudītu viņu pagātni. Un tas notiktu pietiekami konfidencionāli, lai cilvēki netiktu publiski izģērbti, izķengāti un izķidāti visas tautas priekšā. Tas ir visdrošākais veids, kā atbaidīt profesionālus, nopietnus darbiniekus, kurus neinteresē zīmēšanās tautas priekšā, bet kuri vienkārši grib darīt savu profesionālo darbu. KNAB darbiniekam nemaz nevajadzētu būt publiskai figūrai, bet klusam darbarūķim, kas staigā pelēks un nepamanīts, bet dabū korupcijā iesaistītos tiesas priekšā.

Var diskutēt par prasīto KNAB vadītāja kvalifikāciju, bet es kā vērotāja no malas redzu to sauso atlikumu: iestādei nav vadītāja, un tā nedarbojas ar pilnu jaudu.

– Vai jūs arī kā labu variantu redzat kāda ārzemju latvieša aicināšanu vadīt KNAB?

– Es neizslēdzu nevienu tādu variantu, ja tas atļautu birojam darboties. Būtiski – vai tas cilvēks, kas tiks atrasts, būs gatavs un spējīgs biroju vadīt, vai viņam ir izredzes un kvalifikācijas, lai sasniegtu rezultātus. Bet, ja valstī tas jau kļūst par sportu un paradumu visu laiku strīdēties par to, kādam viņam teorētiski būtu jābūt, tad viņš mums nebūs. Un es baidos, ka korupcija un kontrabanda, kas mums ir nopietnas problēmas, jautri un priecīgi turpinās netraucēti darboties, jo šai iestādei vadītājs netiks atrasts. Un es gribētu zināt – kam tas ir izdevīgi?

– Bet vai biroja neatkarība ir pietiekama, lai tas varētu sākt pilnvērtīgi darboties? Šobrīd KNAB iesaistās dažādu lietu izmeklēšanā, bet joprojām nav pārbaudīti partiju finanšu deklarācijās esošie pelēkie ziedojumi, un tikai tad, kad ziņas par to parādās presē, KNAB ziņo, ka sāks kaut ko pētīt. Vai KNAB ar tā esošo statusu nav bail ķerties pie politiķu korumpētības pētīšanas?

– Jūs man prasāt, kā KNAB jūtas. Es nevaru pa gabalu uzstādīt diagnozi, redzēt, ko tas dara. Bet KNAB kā iestādei vajadzētu sekot izvirzītajiem uzdevumiem – korupcijas novēršana, apkarošana un sabiedrības izglītošana. Ja birojs ir nodots premjera padotībā, tad šai iestādei ir jāsaņem no premjera ļoti skaidras direktīvas par prioritātēm, kas sasniedzamas. Bet jau likumā ir noteikts, ka partiju finanšu kontrole ir viena no šīm prioritātēm. Turklāt, ņemot vērā, ka vēlēšanas bija pagājušā gada oktobrī, partiju finanšu izskatīšanai līdz galam jābūt vienai no absolūti pirmajām prioritātēm.

Par pārējo – jābūt skaidriem, sasniedzamiem mērķiem un jāspēj atskaitīties. Un es nedomāju, ka tas būtu darāms visas publikas, žurnālistu priekšā. Ja, piemēram, KNAB sāk dzīt pēdas par kādām korupcijas shēmām, par valsts amatpersonu iesaisti tajās, tad pēdējais, ko viņiem vajadzētu darīt, ir par to publiski izkladzināt, lai tie cilvēki kā ar lapsas asti savas pēdas izdzēstu. Tieši otrādi – es uzskatu, ka šai iestādei ir jādarbojas pietiekami slepeni un slēgti, lai dzītu tās pēdas līdz brīdim, kad medījums ir sadzīts. Tas nevar notikt, ja par katru soli notiek kladzināšana medijiem. Es gan neesmu šajā profesijā trenēta, bet es saprotu, ka izgaismošana, kas un kāpēc kurā brīdī tiek darīts, noteikti traucē izmeklēšanu.

Viņiem ir jādod laiks sevi pierādīt. Un ļoti būtiski – jāļauj profesionālam cilvēkam strādāt un jāuzticas viņam. Bet, ja nemitīgi kāds skatās pār plecu, rāda ar pirkstu: griezies pa labi, pa kreisi, – tad es neredzu, kā viens profesionālis var strādāt!

– Kuras ir valstī joprojām korumpētākās jomas?

– Domāju, ka korupcija ir visās iespējamās vietās, kur apgrozās nauda, kur ir iespējas iegūt naudu un, galvenais – kur apgrozās iespaids. Jebkurš cilvēks, vissīkākais ierēdnis, kuram jāuzliek zīmogs dzimšanas apliecībā, Padomju Savienības sistēmā un arī, pati to piedzīvoju, atmodas laiku sākumā par jebkuru mazāko pakalpojumu prasīja kukuli vai arī nepacēla ne pirkstu. Joprojām – ja kāds investors nāk Latvijā, lai celtu ēku, viņam jāvēršas 86 dažādās instancēs, katrā trīs reizes un jāprasa kāds cits papīrs. Ir skaidrs, ka tur būs neskaitāmas izdevības korupcijai.

Esmu dzirdējusi arī, ka tiesās dīvainā kārtā dažiem, bieži vien tiem, kas ir apsūdzēti smagākā noziegumā, tās rindas ir īsākas. Ir zināmi arī gadījumi, kad cilvēki samaksā, lai viņi tiktu iekšā arī citās rindās, kaut vai medicīnā. Medicīnā to var legalizēt – tas ir viens risinājums, pasakot: valsts medicīna jums liek gaidīt tik un tik mēnešus; gribat operāciju ātrāk – maksājiet! Arī zemesgrāmatā – jūs vienu ierakstu gaidāt mēnešus, bet samaksājiet 100 latus vai citu noteiktu summu, un jums ierakstīs dienas laikā. Tad tas ir atklāti, un tā nav korupcija. Bet tas mums ļoti bieži notiek neatklāti.

Vēl viens veids, kā izskaust korupciju – vienkāršot procedūras. Ja cilvēks grib atvērt kaut kur pie Valmieras veikalu, vajadzētu būt tā, ka viņš kaut vai internetā vai kādā vienā iestādē Rīgā var dabūt zināt, kādi papīri viņam vajadzīgi. Nevis likt viņam četrreiz braukt no Valmieras, katrreiz uz savu iestādi – kad izsniegts viens papīrs, likt atkal braukt pēc nākamā. Tā ir augsne korupcijai.

Un, protams, valsts pasūtījumi, privatizācijas jautājumi. Arī KNAB jādomā par procedūrām, ko var valstī sakārtot, vienkāršot, legalizēt, izskaidrot, informēt. Tādā veidā varētu izskaust pusi no esošās korupcijas, un nebūtu policejiski jādzenā un jāsēdina aiz restēm cilvēki, bet tiktu radīti normāli apstākļi darboties, lai cilvēkam nav jākukuļo uz katra stūra kaut vai par to, lai var štepselī dabūt elektrisko savienojumu.

– Iepriekš jūs par prezidenti ievēlēja tikai ar 53 deputātu balsīm. Saeimas partiju paustais atbalsts ļauj prognozēt, ka šoreiz jūs varētu pat pārspēt Latvijas rekordu kopš 1922. gada, kad pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste tika ievēlēts ar 92 balsīm. Vai jums ir svarīgi, cik deputātu jūs atbalstīs?

– Likumīgi prezidents ir ievēlēts ar 51 balsi. Viņš nav ne vairāk, ne mazāk likumīgs, ja viņam ir viena balss vairāk vai mazāk. Šādu procesu paredz demokrātija, jūs esat likumīgi ievēlēts. Tas, ka publiski deklarēts lielāks atbalsts, protams, ir patīkami, un, ja tāds būs, tad, cerams, tas palīdzēs iegūt zināmos jautājumos labāku sadarbību un ātrāku valsts virzību uz priekšu. Bet prezidenta leģitimitāti tas neietekmē.

– Vai jums ir koncepcija par to, ko jūs pati kā prezidente noteikti gribētu paveikt, sasniegt nākamajos četros gados?

– Tur jau ir tas joks, ka uzskatu, ka prezidentam vispār nedrīkstētu būt savs personiskais plāns, personīgie mērķi, ko es priekš sevis privāti gribētu sasniegt – palikt bagāts jeb dabūt kādus kontaktus, izkārtot kaut ko, iegūt popularitāti vai ko citu. Pirmais un pēdējais pienākums ir domāt par to, kas valstij nāk par labu. Tikai tādā perspektītīvē ir jēga uzņemties šo amatu. Es jums piekrītu tādā nozīmē, ka ir jāizvirza prioritāte savai darbībai, ja jāizvēlas, kuru no trim vienlaicīgiem pasākumiem apmeklēt.

Manā izpratnē nākamajos četros gados Latvijai ir jāpabeidz integrācijas process starptautiskajās institūcijās, bet tas nav tikai ārpolitisks mērķis. Tas ir iekšpolitisks mērķis – sevi sakārtot. Ja mēs vēlamies izmantot ES sniegtās priekšrocības, mums jāpanāk, ka mums ir ļaudis, kas ir pietiekami trenēti, zinīgi, radoši, spējīgi strādāt un iesniegt projektus, izturēt konkursu, saņemt naudu, pietiekami savākties, nevis savā starpā kašķēties. Lai mēs varētu valstiski virzīties uz priekšu, mēs nevaram būt paralizēti iekšējos strīdos, bet jāatrod vieta zem saules ikvienam. Dažreiz latviešiem ir tāda sajūta, ka zem saules ir ļoti maz vietas, ir mazs, mazs pleķītis, un ar elkoņiem ir šausmīgi jācīnās, lai kādu no tā izbīdītu ārā un tikai man tā saulīte spīdētu virsū. Varbūt es kā psiholoģe varētu palīdzēt ļaudīm saprast to, ka saule spīd mums visiem un zem tās katram ir iespējams atrast savu vietu, gūt savu labumu. Un tas nenozīmē, ka ir jāizrauj kumoss no mutes otram. Var būt tā, ka visiem ir labi. Būs valstij labi, būs katram labi!

– Vai jūs redzat, ka vajadzētu aktualizēt kādus jautājumus, par kuriem šobrīd īpaši daudz netiek runāts?

– Tās ir ģimenes lietas, sociālā nodrošinātība, cilvēciskās attiecības. Latvijā ir nepieņemami augsta mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām. Nopietni jāpiestrādā pie profilaktiskiem, izglītojošiem jautājumiem par cilvēku dzīves stilu, lai tas būtu veselīgāks – veselīgāks uzturs, vairāk vingrot, mazāk dzert.

Alkoholisms un narkomānija ir nopietnas problēmas Latvijā, jo īpaši ekonomiski atpalikušajos reģionos, kur valda bezdarbs un bezcerība. Dzimst bērni – ģenētiski smagi cietuši un dzīvē savu potenciālu jau zaudējuši. Bērni, kas pakļauti nelabvēlīgiem apstākļiem ģimenē – fiziskai, morālai vardarbībai, seksuālai izmantošanai.

Līdzīgi kā daudzās postkomunistiskajās valstīs pietiekami nopietna problēma ir cilvēku tirdzniecība un prostitūcija.

Lipīgās slimības un infekcijas. Pieaug ne tikai saslimstība ar AIDS, bet nepieļaujami augstā līmenī arī ar tuberkulozi, difteriju, salmonelozi.

Higiēnas, sadzīves apstākļi; fiziskā un morālā higiēna. Kādu četru gadu periodā te gribētos redzēt nopietnas programmas un citus veidus, kā pašvaldību, nevalstisko organizāciju, valsts līmenī mēs šīm lietām nopietni ķertos klāt un neatstātu tās pašplūsmā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733