Foto: Fredrik Matheson
Sabiedriskā vide Latvijā mainījusies — politiķi var vairs neizlikties, ka vēlas apkarot korupciju.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.
Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.
Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kādas bija raksta veidošanas brīdī.
Korupcijas eksperta rituālais darbs — pirms Saeimas vēlēšanām paraudzīties, kas par šo tēmu rakstīts partiju programmās — šogad bija sevišķi viegls. Sešām reitingu
ziņā perspektīvākajām partijām, izņemot vienu, pretkorupcija ir kļuvusi par marginālu vai pat pavisam izzudušu tematu. No vienas puses var teikt, ka tā arī ir pat labāk, jo vismaz šajā jautājumā politiskie spēki izliekas mazāk.
Pretkorupcija izzūd
Lielās aprisēs pretkorupcijas institucionālā sistēma Latvijā ir jau pasen kā gatava. Ir starptautiskajiem standartiem atbilstošas Krimināllikuma normas, ir tik spēcīga pretkorupcijas iestāde, ka, pat gadiem ilgi pūloties, koruptīvās pasaules varenajiem nav izdevies to līdz galam neitralizēt. Ir interešu konflikta novēršanas likums, visai stingra politisko partiju finansēšanas un tēriņu uzraudzības kārtība un pat daudzmaz apmierinoša publisko iepirkumu sistēma. Skaļiem un revolucionāriem soļiem te vairs nav vietas, savukārt ekspertus interesējoši nelieli pielāgojumi varbūt patiesi nav jāklāsta tādos konspektīvos dokumentos, kādi ir partiju programmas.
Tomēr liekas, ka vismaz daļa partiju ir nolēmušas pretkorupcijas jautājumā vienkārši vairs neizlikties. Ja partija ir gadiem kalpojusi kā politiskās patronāžas sistēma, kuras ietvaros regulāri piekoptas darbības, kas ir vismaz uz robežas ar korupciju, tās līderi varētu just atvieglojumu. Sabiedriskā vide Latvijā mainījusies, un politiķi var vairs neizlikties, ka vēlas apkarot korupciju. Turklāt vienam otram politiķim, par kura godīgumu nav ilūziju pat viņa atbalstītājiem, droši vien ir skaidrs, ka nevajag uzsvērt tematu, kas ir tik acīmredzamā pretrunā viņa paša būtībai.
Galu galā pat plašākas sabiedrības līmenī vajadzētu būt pagurumam pēc teju vai divdesmit gadu dzīves nemitīgos korupcijas pašpārmetumos. Agri vai vēlu vajadzētu vai nu korupcijai krasi iet mazumā vai sabiedrībai ar to samierināties. Partijas, kas korupcijas tematu savās programmās marginalizē, iespējams, paļaujas uz to, ka sabiedrība ir gatava samierināties.
KNAB — smags izaicinājums
Protams, tiem, kas negrib pacelt rokas un laisties korupcijas dzelmē, pret šo partiju piedāvājumu būs iebildumi. Arī 10. Saeimas laikā pretkorupcijas jautājumi būs aktuāli.
Smags izaicinājums, kuru gan pagrūti ietērpt konkrēta rīcībpolitikas priekšlikuma formā, būs apturēt un iespēju robežās pavērst atpakaļ to kaitējumu, ko Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) nodarīja 9. Saeimas laikā pieredzētie politiskie uzbrukumi un biroja priekšnieka Normunda Vilnīša īpatnējā darbība. Tiesa gan, KNAB īpašais statuss ierobežo politiķu tiešas iejaukšanās iespējas (un pareizi, ka tā). Tomēr ministru prezidentam vajadzētu kā vienu no savām prioritātēm izvirzīt raudzīšanos, vai KNAB netiek grauts no iekšpuses, un situācijās, kad likums to viennozīmīgi atļauj, iejaukties. Paralēli, protams, būtu jāturpina diskutēt par to, vai KNAB atrašanās Ministru kabineta padotības sistēmā ir labākais iespējamais tā statuss.
Ir arī nerealizēti pasākumi rīcībpolitikas izstrādes līmenī, kuri nav zaudējuši aktualitāti, piemēram, regulārās mantiskā stāvokļa deklarēšanas ieviešana, profesionālu atlases kritēriju ieviešana valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valžu locekļiem un vairākas lietas saistībā ar partiju finansēšanu, tajā skaitā — skaidri nosacījumi, pie kuriem partija iegūst vai zaudē valsts finansējumu. Tāpēc pretkorupcijas politikas veidošanai nebūt nav pienākušas dabiskas beigas, kā varētu šķist saskaņā ar dažu partiju programmām. Darāmā ir atliku likām.