Raksts

Pretkorupcijas īstais laiks


Datums:
05. maijs, 2003


Foto: B. Koļesņikovs

Politiķi radījuši iespaidu, ka KNAB ir zāles pret jebkuru netaisnību. Visdažādāko sūdzību izmeklēšana prasa laiku, tāpēc šis tēls jārevidē - biroja prioritāte tomēr ir cīņa pret korupciju, nevis kaķa nocelšana no koka vai nelaipnas pārdevējas pamācīšana.

Par neapstrīdamu, šķiet, kļuvis apgalvojums, ka turpmāko jauno laiku pretkorupcijas politiku noteiks tas, cik efektīvi un pārliecinoši darbosies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kura tapšanas vēsture būtu gandrīz grāmatas vērta. Pašlaik KNAB, ņemot vērā tā faktiskās darbības laiku, ir bijis pietiekami aktīvs visos trijos pretkorupcijas virzienos – apkarošanā (spilgtākie piemēri ir krimināllieta pret bijušo veselības ministru Āri Auderu, prokurora Staņislava Nazārova apcietināšana), novēršanā (izstrādāti grozījumi vairākos likumos) un sabiedriskajās attiecībās (piemēram, plāni par ziņojumu centra izveidi). Tas viss ir ļoti labi, ja raugās no status quo pozīcijām. Taču, vai ar to pietiks, lai Latvijā plānveidīgi samazinātu korupciju? Kādus tad īsti izaicinājumus KNAB var sagaidīt vidējā termiņā.

Supermena tēls rada problēmas

Pēdējā laikā vairākkārt nācies dzirdēt, ka KNAB jāsaskaras ar iedzīvotāju iesniegumiem, kuru piekritība biroja kompetencei ir apšaubāma. KNAB neredzamā priekšnieka vietnieks Valdis Pumpurs skaidro[1], ka bieži vien ar šādu sūdzību «cilvēks apstrīd situāciju», bet izpaliek pats koruptīvais noziegums, ko KNAB izmeklēt. Tādējādi, bez šaubām, tiek bremzēta efektīva biroja darbība, jo katra gadījuma izmeklēšana paņem laiku.

Atklāti runājot, šī tendence ir sekas tam, ka gan premjers Einars Repše, gan arī citi (ne)politiķi allaž centās un cenšas pasvītrot KNAB visvarenību, kas attiecīgi konstruē publisku iespaidu, ka nu vienreiz gan ir uztaisīta struktūra, kas būs zāles pret jebkuru netaisnību. Tātad, runa ir par līdzšinējo KNAB tēlu, kas prasās pēc nelielas revidēšanas, akcentējot, ka biroja galvenā prioritāte tomēr ir cīņa pret korupciju, nevis sadzīvisku problēmu risināšana, kā to var atļauties darīt, piemēram, Nejēdzību novēršanas birojs vai Tautas kontrole. KNAB ir atzinis, ka no tā sauktā Honkongas modeļa, Latvijā varētu ieviest aptuveni 60 procentus. No šīs pieredzes noteikti jāizmanto komunikatīvās stratēģijas, kas raisītu gan uzticību KNAB, gan vienlaikus norādītu, ka biroja prioritāte nav kaķa nocelšana no koka vai nelaipnas pārdevējas pamācīšana. Tas nav viegli, bet tas ir iespējams.

Cik svarīga ir stratēģija?

Šāds jautājums rodas, rezumējot par Korupcijas novēršanas un apkarošanas stratēģijas projektu pēdējos mēnešos izteiktos vērtējumus. Mana atbilde – šādai stratēģijai no politikas plānošanas viedokļa ir ļoti būtiska loma, jo tādējādi valsts definē savu ilgtermiņa prioritāšu kopumu, ar ko strādās turpmākajos gados. Tautas partiju pārstāvošais Mārtiņš Zemītis šo stratēģiju gan uzskata par “tukšvārdības paraugdemonstrējumu”[2], taču tad par tukšu var pasludināt jebkuru ilgtermiņa dokumentu. Stratēģija iegūst savu funkcionālo jēgu tikai tad, ja to skata kopsakarībā ar KNAB nākotnes darbību.

KNAB pašlaik izstrādā Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programmu, kurā būs detalizēti izskaidrota katra prioritāte, par tās īstenošanu atbildīgā amatpersona vai institūcija un realizēšanas termiņš. Kaut gan atsevišķi stratēģijā ietvertie prioritārie mērķi jau tagad ir gandrīz sasniegti (piemēram, iepirkumu kontekstā), tomēr bažas man rada KNAB kapacitāte. Vai KNAB spēs koordinēt pretkorupcijas politiku visos politikas veidošanas līmeņos, sākot ar nacionālo un beidzot ar reģionālo?

Svarīgs, protams, ir finansējums, par ko kaulējās iepriekšējā valdība, bet puslīdz nodrošina pašreizējā un starptautiskie donori. Taču aktuāls ir jautājums arī par institucionālo kapacitāti. Patiesību sakot, grūti iedomāties, kā KNAB spēs efektīvi realizēt pretkorupcijas prioritātes Latvijas pašvaldībās, ja tam nav reģionālo struktūrvienību, lai gan sākotnēji bija doma par vietējo nodaļu veidošanu. Ar nevalstiskajām organizācijām? Ļoti šaubos, vai tās spēs veikt pietiekami kvalitatīvu publiskās politikas uzraudzību un kalpot par labu palīgu. Te atkal jāatgriežas pie finansu jautājuma, kas liek domāt, ka pagaidām KNAB darbība varētu būt «izrāde rīdziniekiem».

Noturēt līdzsvaru starp vārdiem un darbiem

Runājot par izrādi un faktisko darbību, var ieskicēt divus nevēlamus attīstības scenārijus, no kuriem KNAB vajadzētu nākotnē izvairīties.

Pirmais – KNAB varētu pārvērsties par pozīcijas mundiera spodrinātāju, bet patiesībā korupcija turpinātu zelt savās dažādajās formās. Šis scenārijs nozīmētu, ka KNAB ļoti labi realizē savu sabiedrisko attiecību funkciju, pareizāk, vienu no tās sastāvdaļām – “smadzeņu skalošanu”, rādot tautai, kā valstī sūri un grūti tiek apkarota korupcija, lai gan joprojām, piemēram, būvatļauju iegūšanai vai ceļu policistu nomierināšanai kā līdzeklis tiktu izmantots kukulis. KNAB būtu radījis varoņa tipa publisko tēlu, un viss. Šim scenārijam par labu varētu runāt fakts, ka KNAB atrodas premjera pārraudzībā, nevis tā autonomais statuss ir nostiprināts Satversmē kā Valsts kontrolei.

Otrs nevēlamais scenārijs saistīts ar citu galējību, kad KNAB koncentrētos uz korupcijas apkarošanu un novēršanu, bet attiecībām ar sabiedrību ierādītu sekundāru lomu, pārvēršoties par “lieciet-mūs-mierā-un-ļaujiet-mums-strādāt” struktūru. Sekas būtu sabiedrības sašutums un pārmetumi, ka atkal nauda izniekota, lai gan faktiskais atklāto noziegumu un notiesāto personu skaits, iespējams, būtu ievērojami pieaudzis. Ļoti nopietni jāņem vērā vairāku pētījumu atklātā sociālpsiholoģiskā tendence, ka Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīgi visur saskatīt korupciju, lai gan ar to reāli saskāries ir ievērojami mazāks iedzīvotāju skaits.

Pagaidām neredzu, ka kāds no šiem galējiem scenārijiem varētu piemeklēt KNAB, taču, modrības labad, birojam regulāri vajag izvērtēt savu darbību un sniegt publisku atskaiti. Jābūt līdzsvaram starp vārdiem un darbiem. Nenoliegšu – šo līdzsvaru var apdraudēt vienošanās deficīts starp koalīcijas partijām par konkrētiem pretkorupcijas politikas virzieniem (piemēram, vai labāk revidēt kaut kad notikušu privatizāciju, vai mazināt partiju atkarību no sponsoriem).

Visu iepriekšējo Saeimu laikā korupcijas problēmas risināšana galvenokārt noslīkusi tieši vārdu plūdos, izpaliekot efektīvai rīcībpolitikai. 90-tajos gados, manuprāt, nav īstenojies tas, ko tālajā 1993.gadā, analizējot partiju priekšvēlēšanu programmas, kā pozitīvu tendenci konstatēja Latvijas Universitātes 1.kursa studenti Ivars Indāns un Valts Kalniņš, proti, ka Latvijā atsevišķi politiskie aktieri spēj vienoties par korupcijas problēmas risināšanu[3]. Jādomā, ka tagad ir pienācis īstais (nevis jaunais) laiks, lai šī vienošanās par pretkorupcijas politiku būtu iespējama un produktīva.

__________________

[1] J. Domburs intervija ar V. Pumpuru un R. Kalniņu, Kas Notiek?, Nr.3

[2] Mārtiņš Zemītis, “Pretkorupcijas stratēģija – tukšvārdības paraugdemonstrējums”, www.politika.lv

[3] I. Indāns, V. Kalniņš – “Cīņa pret korupciju: ko piedāvā politiskie spēki Latvijā”, Diena, 01.06.1993.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!