Foto: Ieviņa Āfrikā
Galvenie pārmetumi par stereotipu atražošanu veltīti lasītāju vēstulēm - tātad tam, ko saka tauta. Ja Lauku Avīze izliktos, ka šādu viedokļu nav, vai "mazais cilvēks" varētu priecāties, ka viņš vairs nav slogs valstij un viņa viedoklis vairs vispār nekur neparādās?
Lasot Ilzes Šulmanes un Sergeja Kruka pētījumu par stereotipiem Latvijas presē un vēlāk klausoties dažādu mediju speciālistu diskusiju par šo tēmu, es neviļus atcerējos kādu balādi par pilsoņu karu Krievijā, kurā starp citu ir arī tāds pantiņš: “Tautas vārdā tev jāiet karot pret pašu tautu”. Šajā gadījumā varētu pārfrāzēt: “Tautas vārdā tev jāizliekas nedzirdam, ko saka paša tauta”.
No pētījuma var saprast, ka autori uztver stereotipus kā kaut ko sliktu un izskaužamu. Lai nu kam, bet presei vajadzētu par visām varām izvairīties no stereotipiem, taču tā lūk tikai “atražojot” un “tiražējot” šo nelāgo parādību. Atļaušos apgalvot, ka tas, ko 20.gs. sākumā kāds zinātnieks izdomāja nosaukt par “stereotipu”, pastāvēja jau krietnu laiku pirms pasaulē parādījās pirmais preses izdevums. Tātad presei diez vai var “pierakstīt” autortiesības uz stereotipu lietošanu, var tikai pārmest, ka žurnālisti ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, un neraksta kādā īpaši smalkā, tikai sev saprotamā valodā.
Diez vai starp avīžu lasītājiem ir daudz tādu, kas sapratīs ko nozīmē termini “kognitīvā funkcija”, “aktors”, “rekategorizācija”, “heterostereotipi”. Taču tieši ar šādiem terminiem savā pētījumā cilvēkus uzrunā S.Kruks un I. Šulmane. Pieļauju, ka liela daļa Lauku Avīzes (LA) lasītāju būtu pārsteigti, uzzinot cik gudriem vārdiem tiek apzīmēts viņa vēstulē paustais viedoklis, ar kuru viņš nebūt nav vēlējies kādu personiski aizvainot, tikai izteikt tēlaini savu domu.
Šī cīņa pret valodu, kurā runā tauta, jo vairāk izbrīna, izlasot paša S.Kruka rakstu “Vārdu zīmogi” portālā politika.lv. Citēšu tā ievadu: “No publiskajā sfērā apritošiem tekstiem “mazais cilvēks” var izsecināt, ka viņš ir slogs valstij. Par individuālo pieredzi Latvijā publiski nerunā.”
Apskatot, kas pētījumā “Stereotipi Latvijas presē” ir teikts par LA, redzams, ka galvenie pārmetumi par stereotipu atražošanu veltīti lappusei Lasītāju vēstules. Tātad nevis tam, ko raksta paši žurnālisti vai pauž eksperti, bet tam, ko saka tauta. Vai gadījumā, ja avīze izliektos, ka šādu vēstuļu un viedokļa nemaz nav, “mazais cilvēks” varētu priecāties, ka viņš vairs nav slogs valstij, jo viņš vairs “neatražo” stereotipus, viņa viedoklis vairs vispār nekur neparādās. Varētu jau mēģināt eksperimenta kārtā, ja atrastos kāds finansētājs, uztaisīt kādu avīzi, kur skaisti un pareizi rakstītu tikai īpašās universitātēs skoloti žurnālisti, kuriem viss “stereotipiskais” būtu svešs un tāls. Šāda aina gan nedaudz atgādina futūristisku diktatūru no Orvela romāniem, kuru iedomājoties uzmetas zosāda.
Mēdz teikt, ka masu mediji ir sabiedrības spogulis. Sabiedrība ir gan meža strādnieks kaut kur Latgalē, gan politiķis Saeimā, un vēl būtu jāpaskatās, kurš no abiem ikdienā pasaka vairāk stereotipu. “Mazais cilvēks”, “reņģēdājs”, “muļķu valsts”, tie visi ir politiķi izdomājumi. Lasītāji tos parasti piemin tāpēc, ka jūtas aizskarti, un tā vairs nav stereotipu atražošana, bet protests.
Neesmu īpaši ievērojis, ka Latvijas masu medijos no stereotipiem būtu cietuši kādas tautības pārstāvji, ja neskaita vienu neveiklu izteikumu Panorāmā par čigāniem. Tāpat ne jau pret krieviem kā tautu LA vēršas tie lasītāji, kurus neapmierina PCTVL politiķu pret latviešu valodu un nereti arī valsti vērstie paziņojumi. Izvairīties pieminēt tautību, tikai tāpēc ka kādam tas varētu likties stereotips būtu tas pats, kas, apmeklējot zooloģisko dārzu, rakstīt tikai par zvēriem, bet baidīties teikt, ka tie ir ziloņi, pērtiķi un tīģeri.