Foto: © AFI
Izņirgāt Andri Bērziņu par viņa izteikumiem Sabiedriskās politikas forumā par "Pārskatu par tautas attīstību" nozīmētu viņa ierindošanu klaunu kategorijā līdzās, piemēram, fotogrāfiem belašu tirgotājiem. Tāpēc raudzīšu aplūkot premjera runu forumā iespējami konstruktīvi.
Nebūtu nekā vienkāršāka kā izņirgāt Ministru Prezidentu Andri Bērziņu par viņa izteikumiem Sabiedriskās politikas forumā par ANO Attīstības programmas publicēto “Pārskatu par tautas attīstību”, kas šogad analizē lēmumu pieņemšanas procesu Latvijā. Tieši un personiski izņirgāt, jo prakse rāda, ka šādu komunikācijas stilu ļoti daudzi pašmāju politiķi izmanto un uztver vislabāk. Arī ilustratīvi sižetiskā materiāla netrūktu – sākot no premjera tukšajiem solījumiem pērnajā forumā līdz viņa nespējai formulēt skaidru un noturīgu attieksmi pret jau pieminēto pārskatu šogad. Bet tas nozīmētu viņa ierindošanu klaunu kategorijā līdzās, piemēram, fotogrāfiem belašu tirgotājiem. Tāpēc raudzīšu aplūkot premjera runu forumā iespējami konstruktīvi.
Ar neapbruņotu aci ir redzama premjera jauntapusī kritiskā attieksme pret “Pārskatu”. Lai to paustu un savu skepsi pamatotu, viņš izvēlējies visai veiklu taktiku – pārmest autoriem metodoloģiskus trūkumus un tad piedāvāt piemērus, kas it kā apstiprina “kļūdainās” metodoloģijas pielietojuma skumjos rezultātus. Visai neslēpts ir Bērziņa kunga uzbrukums pētnieku kvalifikācijai, kuri savu darbu veikuši “atbilstoši savām iespējām un līmenim”. To pastiprina aizrādījumi par pašmāju monogrāfiju neizmantošanu, apšaubāmiem socioloģiskajiem pētījumiem, nekritisku avotu atlasi. Saprotams, ka beigu galā nav iespējams runāt par premjera kārotajām tendencēm lēmumu pieņemšanas procesā.
Domāju, ka “Pārskata” metodoloģiskā tīrība būtu vairota, iekļaujot autoru grupā kādu no tiem neskaitāmajiem akadēmiķiem un Nobela prēmijas laureātiem, ar kuriem ir piestūķēts Ministru Prezidenta birojs un ministriju vadība un kuri nodrošina Latvijas valdību lēmumu konceptualitāti un augsto kvalitāti. Darba samaksa augstskolās un pētnieciskajās iestādēs, kā arī zinātnisko grantu guliveriskie apjomi, manuprāt, visai izsmeļoši skaidro premjera pieminēto “nopietnu akadēmisku pētījumu trūkumu”. Arī Ministru Prezidenta pērn solītais finansējuma lietus lietišķajiem pētījumiem joprojām nav lijis. Un ja reiz nav iepriekšēju pētījumu vai apmierinoši dokumentētu datu par lēmumu pieņemšanu, tad daudziem būs saprotams, kāpēc vismaz šai “Pārskatā” runāt par premjera paģērētajām tendencēm būtu pārsteidzīgi.
Tērgāšana par socioloģisko pētījumu kvalitāti un falsificēšanu ilgst jau vairākus gadus. Te būtu vietā izmantot pašu politiķu izstrādāto formulu – nu tad lieciet pierādījumus galdā (un pie viena paskaidrojiet, kāpēc joprojām pasūtāt šos pētījumus)! No otras puses, zūdīšanās par to, ka iedzīvotājiem ir tāds vai citāds viedoklis par noteiktiem fenomeniem (kā to dara premjers), nozīmē to pašu, ko sūrošanās par Zemes apaļo formu. Iedzīvotāju priekšstati ir politiķu, ne iedzīvotāju problēma! Diemžēl. Bērziņa kungs varētu mācīties no Eiropas Komisijas, kura pavisam nesen ir uzsākusi vērienīgu kampaņu, lai pārliecinātu ES dalībvalstu iedzīvotājus, ka ES nav birokrātisks monstrs, kas nerēķinās ar iedzīvotāju viedokli.
Pieņemu, ka aptauju fiksētie, politiķiem nelabvēlīgie uzskati likuši premjeram aicināt uz kritiskāku attieksmi pret avotiem un rezultātiem. Nevaru iepriecināt – daļa “Pārskata” secinājumu tapuši, analizējot intervijas ar Latvijas ietekmīgākajiem politiķiem un uzņēmējiem. Pētījuma autorus patiesi pārsteidza viņu atklātās un līdzīgās atbildes. Grūti iedomāties, ka pat itin naidīgi noskaņotu strāvojumu pārstāvji būtu koordinējuši savus viedokļus šīm necilajām intervijām. Šie politiķi ir pelnījuši pateicību ne vien par uzticēšanos, bet arī par pretenziju neizvirzīšanu. To nevar teikt par kādu pašpārliecinātu Latvijas baņķieri, kurš apmaiņā pret akadēmisku interviju vēlējās saņemt sev labvēlīgu publikāciju par savām nekustamā īpašuma problēmām.
Aizstāvoties pret pārmetumiem opozīcijas neuzklausīšanā, Bērziņa kungs apšauba opozīcijas priekšlikumu kvalitāti un ilustrācijai (!) izvēlas gadījumu, kad viņa atbildi Saeimā klausās tikai viens LSDSP deputāts un Saeimas priekšsēdētājs. Dīvaina loģika. Taču vai cita atbilde ir iespējama, ja koalīcijas līgumā iekļauta vienošanās principā neatbalstīt opozīcijas priekšlikumus – neatkarīgi no to kvalitātes? Starp citu nav dzirdēts par ģeniālām “Latvijas ceļa” iniciatīvām Rīgas domē, kur minētā partija atpūšas opozīcijas solos.
Starp premjera sekundārajiem pārmetumiem pazūd atbilde uz svarīgāko jautājumu: kāds tad īsti ir lēmumu pieņemšanas process Latvijā? Par to pat netiek runāts. Vien Bērziņa kunga norāde, ka “Pārskatā” minētajos ieteikumos valsts institūcijām nav daudz jauna, netieši apstiprina, ka presē un “Pārskatā” fiksētā noslēgtība pastāv. Vai kaut kas tiek darīts, lai to mazinātu, īstenojot kaut daļu no “sen zināmajiem ieteikumiem”? Uz to spožu atbildi sniedz pats Ministru Prezidents: “Pat amatpersonas reizēm pārsteidzošā kārtā nejūtas līdzatbildīgas par notiekošo sfērā, kurā darbojas un par ko ir atbildīgas, bet žēlojas cerībā, ka kāds padarīs viņu darbus”.
Protams, šo nenorūgušo runu varētu izlikties nemanām, taču to teicis Ministru Prezidents, un viņam ir izdevusies lieliska ilustrācija “Pārskatā” minētajām lēmumu pieņemšanas procesa iezīmēm.
Ainārs Dimants "Vara, vara..."
Ministru Prezedenta A. Bērziņa uzstāšanās 1. Sabiedriskās politikas forumā 2000.g.
Ministru Prezidenta A. Bērziņa uzstāšanās 2. Sabiedriskās politikas forumā