Labrīt, lasītāji!No visa tā, kas pasaulē ir labs un jauks, man viena no mīļākajām lietām ir agrs rīts, kad var piecelties, uzvārīt tēju un apsēsties ērtā krēslā ar laikrakstiem. Dzīves biedrs no rītiem ir mazrunīgs, savukārt otrs līdzdzīvotājs nakti strādā un no rītiem guļ, tāpēc tas ir tāds kluss, jauks brīdis lasāmvielas baudīšanai. Tiesa, tas bija vēl jaukāks laikā pirms Dienas "abonēšanas centrs" divas reizes pāris mēnešu laikā lauza līguma nosacījumus un pārtrauca nest arī citas avīzes, ne tikai Dienu un Dienas Biznesu (uzņēmuma mājas lapa ir nudien uzjautrinoša, jo sarkaniem burtiem piedāvatais links "visi piedāvājumi" atver ... tukšu lapu), bet visu jau nevar vēlēties.

Šorīt laikrakstos atradu divas sevišķi jaukas lietas. Viena ir intervija Kultūras Dienā ar brāļiem Koeniem, kuri ir autori daudzām labām filmām, tajā skaitā divām, kuras manā izpratnē ir absolūtākie šedevri — “Fargo” un “Brāl, kur tu esi?” Ļoti interesanta intervija, ne mazumis tāpēc, ka ir arī ļoti profesionāla un interesanta intervētāja. Un otra ir intervija Dienas Biznesa pielikumā “Numurs” ar uzņēmēju Mairitu Solimu, kurā ir paustas šādas domas:

M. Solima: Aicinājumam — baudi dienu! — ir dziļa nozīme. Būt apmierinātam ar šodienu, ar savu izskatu, to, cik tev vēl matu uz galvas, ar iespēju nomazgāt netīros traukus, jo — tev ir kāds, kurš tos traukus piesmērē. Lūk, dzīves sāls! Mēs par to aizmirstam un sūkstāmies, ka kaimiņam veicies labāk — mašīna dārgāka, zābaki labāki. Mēs paši pilinām sev uz galvas indi un kļūstam īgni. Nu labi, ir draņķīga valdība, ir draņķīga politika, bet vai tāpēc mēs skriesim projām?! Mazliet taču vēl ticam, ja reiz šeit esam. Tiesa, ja man būtu divdesmit gadu, es diez vai te paliktu.

Jautājums: Ar visu to, kas jums ir?

M. Solima: Nē, ar to, kas man ir galvā. Dabūt atpakaļ pilsoņu uzticību, kam seko nodokļu maksātāju prieks par to, ka viņi godprātīgi maksā, lai uzturētu šo valsti un valdību — tas ir neatgriezeniski zaudēts daudzās paaudzēs.

Lūk, kādā kontekstā varam aplūkot tehnokrāta Godmaņa vakar Saeimā piedāvāto pagalam tehnokrātisko referātu par to, ko viņa valdība ir sastrādājusi. Paldies Dievam, tehnokrāts Godmanis nav treknuma garants Kalvītis, kurš bija pārāk augstprātīgs, lai vispār ar kādu par kaut ko runātu, nemaz nerunājot par kaut kādu tur skaidrošanos. Taču tieši uzņēmējas piesauktā katastrofālā uzticības krīze ir tas, kas patlaban ir vissmagākais. Un tieši šajā jomā tehnokrātisms neder, jo politikāņi ir līdz vēmienam gatavi ignorēt visu to, kas šo uzticību varētu kaut mazliet labot — godprātīgi attiekties pret nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja meklēšanu un ne tikai meklēšanu, bet arī atrašanu, pārtraukt attiecības ar “kolēģiem,” kuri sagrēkojas likuma priekšā, neļaut vairs saviem “vecbiedriem” vai jebkuriem citiem radījumiem avīzēs plātīties ar muļķīgiem apgalvojumiem, kuru pusslēptais vai pavisam neslēptais mērķis ir graut valsts likuma aizsardzības iestādes, un pēdīgi, ja kas, izpildīt vasarā lai arī cik negribīgi solīto un apstiprināt likumu, kurš sabiedrībai ļautu viņus vienkārši padzīt ar mietu tad, kad viņi kļūst pārāk pretīgi. Šī ir tā grupele, kuras teorētiskais vadonis Godmanis nevar piedāvāt neko citu, kā tehnokrātisku darbu un darbiņu un sīkumiņu sarakstu. Iedvesmu no viņa vai jebkura cita valdošās bandas pārstāvja jau sen vairs nav ko gaidīt.

Jauku visiem dienu!