Pragmatiķis iznāk no ēnas

"Neatkarīgā rīta avīze", 23.11.2004.
Intervija ar Eiropas enerģētikas komisāru Andri Piebalgu.

Iesaki citiem:

"Piecas minūtes nokavēšu," mašīnas dūkoņai fonā skanot, agrā pirmdienas rītā saņemu Latvijas komisāra Eiropas Komisijā Andra Piebalga zvanu. Viņam tikko ir noslēgusies tikšanās ar premjeru Induli Emsi, vēl dienas laikā jāpadara krietns žūksnis darbu un tad – uz Briseli.

Viņš atbrauc viens, bez palīgiem un intervijas statistiem. Atbrauc ar taksīti, nevis limuzīnā, sirsnīgi sveicina un sarunbiedru uztver kā līdzvērtīgu partneri. Viena no Eiropas Komisija (EK) ietekmīgākā portfeļa īpašnieks rūpīgi ieklausās jautājumos, pēc atbildēm kabatā nemeklē, nepūlas pieslīpēt vārdus līdz apaļi nelietojamām frāzēm. 22. novembrī, dienā, kad jaunā EK ķeras pie piecu gadu darba, Andris Piebalgs sniedz interviju Neatkarīgajai.

– Laikā, kad Latvijā minēja vairākas komisāra kandidatūras jau ēnu komisāram, ieskanējās arī jūsu vārds. Pats teicāt – nebūšu. Tagad tas notika dažu dienu laikā. Kāpēc piekritāt?

– Pēc klasiskā scenārija komisāri ir valdību nominētas politiskas personas. Pirmkārt, tas ir politisks valdības lēmums izvirzīt kādu no sava vidus. Arī otrais faktors nav mazāk svarīgs. Tie ir politiskie kontakti gan savā valdībā, gan partijā, arī ar politisko grupu Eiropas Parlamentā. Manā skatījumā, tie ir ļoti būtiski. To varu ilustrēt ar piemēru no savas pieredzes: daži cilvēki, kuri mani bija redzējuši ikdienā, patiesībā ieraudzīja mani tikai pēc nominēšanas. Bet viņi piederēja politiskajai grupai, es – administratīvajai. Lielākā daļa administratīvajai grupai vienkārši skatījās cauri – tu esi ierēdnis un paud uzskatus, kas līdz tevīm ir nonākuši instrukcijas veidā.

Kāpēc es piekritu tagad? Situācija iznāca galīgi neordināra. Turklāt piekrišana bija diezgan viegla, biju viens no vairākiem kandidātiem. Ja man teiktu, ka tu esi tieši tas, kuru nominē, manas pārdomas varētu būt stipri ilgākas. Tajā situācijā tas bija diezgan automātiski. Sarunā pie Žozē Manuela Barrozu viņš jautāja: "Vai jūs gribat to darbu strādāt vai ne?" Tad es domāju – neesmu taču atnācis tikai pačalot un aizņemt viņa laiku. Tas bija galējais punkts, un es teicu – jā, gribu šo darbu. Es neesmu mainījis savu viedokli, kam ir jābūt komisāram, bet Latvijai bija īpaši apstākļi, un, man liekas, es rīkojos tā, kā uzskatīju par pareizu. Lauzties un kaut ko tēlot – tas tiešām nebūtu pareizi. Es varu to darbu darīt, varu to ļoti labi darīt. Man ir pieredze, pietiekama pašapziņa, un es nejūtos vājāks par pārējiem 24 komisāriem. Bet tas ceļš, kādā es esmu kļuvis par komisāru, ir unikāls.

– Vai jau sarunā ar Žozē Manuelu Barrozu zinājāt, ka būsiet enerģētikas komisārs?

– Tā nebija. Iespējams, kontaktos ar Latvijas valdību viņš to bija minējis. Bet viņš tajā laikā bija sarunās ar vairākām valdībām, piemēram, ja Itālijas nominētais kandidāts būtu vēlējies enerģētiku, varētu būt pārmaiņas. Vēl, piemēram, varēja būt izmaiņas saistībā ar Ungāriju, arī tad EK prezidents būtu skatījies no jauna. Portfeli es patiesībā uzzināju tikai no preses. Esmu ļoti laimīgs par to, jo šī ir viena no interesantākajām lietām. Tas tiešām ir izaicinājums, jo enerģētikas komisārs EK ir pirmo reizi. Protams, ir mīnusi: transportam un enerģētikai ir viens dienests, visu laiku jādalās ar Francijas nominēto komisāru Žaku Barro, kurš atbild par transportu. Esmu pārliecināts, ka atradīsim sadarbības iespējas, lai nebūtu divas prasību sistēmas.

– Teicāt, ka komisāra nominēšanā ļoti svarīga ir politiskā puse. Jūs pats paliekat Latvijas ceļā?

– Esmu paziņojis politiskajām grupām, ka esmu neatkarīgs. Tas ir korekti attiecībā pret partijām, kuras mani izvirzīja. Dabiski, manas simpātijas ir centriski labējai politikai.

– Jūsu politiskajai piederībai nebija nozīmes jūsu nominēšanā?

– Nekādas.

– Ik pa laikam izskan spekulācijas, ka kāds ceļ Latvijas ceļu.

– Varu pavisam noteikti pateikt, ka neatgriezīšos Latvijas politikā, šajā ziņā jebkuras spekulācijas ir liekas. Mana izvirzīšana ir saistīta ar manu diplomāta pieredzi un profesionālajām zināšanām – esmu bijis vēstnieks ES, gatavojis Latviju sarunām un pēc tam vadījis komisāres kabinetu. Attiecībā uz politiskajām lietām, jādomā, valdībai bija svarīgi, ka esmu kompromisa figūra.

– Jūsu karjera ir veidojusies ļoti interesanti: visu laiku it kā esat bijis ēnā, darījis smago darbu, bet ne priekšplānā. Bijāt arī kabineta vadītājs Kalnietes kundzei, piekritāt vadīt kabinetu arī Ūdres kundzei, ja viņa tiktu apstiprināta. Strādājot plecu pie pleca ar Andri Ķesteri iestāšanās sarunās, bijāt otrais cilvēks. Kāpēc jūs nevēlējāties nest Latvijas karogu – iet pirmais?

– Man patīk profesionāls darbs. Mani vienmēr ir baidījis tas, ka pirmais cilvēks ir visu mediju interešu lokā. Ir jārēķinās, ka jebkurā brīdī tev prasīs jautājumus, arī nepatīkamus, un arī visiem ir tiesības izteikt komentārus. Tajā brīdī tu pazaudē zināmu diskrētumu, jebkura rīcība ir pakļauta apspriešanas iespējai.

– Kas jūsu piecu gadu termiņā būs galvenie enerģētikas jautājumi ES?

– Enerģētika ES ilgus gadus bija kā atsevišķa politika dalībvalstīs. Mēģinājumi veidot koordinētu politiku parādījās nesen. Galvenie izaicinājumi iezīmējās jau iepriekšējās komisijas laikā, un tie viens ar otru ir saistīti: enerģijas piegāžu drošība sasaistē ar vides aizsardzību. Tie gan rada pretrunas, gan paver jaunus izaicinājumus. Enerģijas piegādes drošībā parādās trīs virzieni: pirmais, jānodrošina stabilas energopiegādes, gan klasiskās – nafta un dabasgāze –, gan arī citi nepieciešamie resursi. Otrais ir enerģijas efektivitāte un taupība. Prognozes rāda, ka mēs enerģiju patērēsim aizvien vairāk. Jo vairāk enerģiju patērē, jo vairāk energoresursu ir jāieved. Tas rada lielu atkarību. Trešais jautājums ir atjaunojamās enerģijas. Tās ir jāattīsta, jo tās rada lielākas iespējas enerģijas drošībai, otrkārt, tas palīdz apkārtējās vides jautājumu risināšanā un, treškārt, tas dod iespēju radīt jaunas tehnoloģijas. Lai to visu īstenotu, ir jābūt ciešai sasaistei ar zinātnes politiku ES. Piecu gadu laikā ir jāiezīmē skaidra tendence: uzlabojumi energo piegāžu drošībā un apkārtējās vides uzlabošanā.

– Ko tieši jūs domājat ar atjaunojamo enerģiju?

– To var sadalīt divās daļās: zaļā enerģija, kuras attīstīšanā jau daudzkas ir noticis: ir attiecīgās direktīvas, ir mērķi – 22% no visas elektrības 2010. gadā būtu jāražo no atjaunojamās enerģijas avotiem. Pašreizējie tempi liecina, ka tie varētu būt 18%, ja nekādi papildu mehānismi netiek veikti. Šajā nozarē valstis lieto finansiāla atbalsta shēmas. Mans uzdevums ir atrast optimālās shēmas, kuras nekropļotu tirgu un veicinātu šo enerģijas avotu izmantošanu.

Otra daļa saistās mūsu valstī un līdzīgās ar siltuma ražošanu, citās – ar aukstuma ražošanu. Šeit biomasas, piemēram, koksnes, izmantošanas procesu tikai sākam. Tehniski tas ir grūtāk, bet tas ir jādara. Koksne atjaunojas viena cikla laikā, no koksnes arī rodas CO2, tomēr koki to absorbē, līdz ar to cikls ir noslēgts.

– Kādi jūsu darbības termiņā būs galvenie jautājumi Latvijā?

– Latvijā situācija ir ļoti līdzīga kā visā ES. Ļoti specifiski gan ir tas, ka pēc neatkarības atgūšanas enerģētikas jomā joprojām ir jāatrod saisaiste ar citām Eiropas valstīm. Baltijas valstis ir vienīgās, kuras nav saistītas pie Centrāleiropas energosistēmas. Vienā galā starpsavienojumi ir Somija–Igaunija, otrā ir jāatrod risinājums ar Lietuvu un Poliju. Šis jautājums visām Baltijas valstīm ir kopīgs.

Latvijā smags jautājums ir energotirgus liberalizācija. Latvijā šis process sākās ļoti smagi, ar ļoti lielām pretrunām. Nereti arī parādās nepareiza izpratne, ka tas nozīmē privatizāciju. Nē, tā nav, vienkārši tiek radīts liberālāks tirgus, dažādāku avotu izmantošana un tiek sasniegta lielāka efektivitāte visā enerģijas ražošanā.

Sakarā ar Ignalinas atomreaktoru slēgšanu ir jāskatās, kā veidojas energobilance. Jāpēta, vai mums ir nepieciešamas papildu energoģenerēšanas jaudas, kādā veidā tās var attīstīt: vai to pilnībā nokārto tirgus vai arī Latvijas valsts to zināmā mērā stimulē.

– Ignalinas pirmo kārtu slēgs līdz šā gada beigām, otro – 2009. gadā. Vai nevar izveidoties situācija, ka būsim vēl vairāk atkarīgi no Krievijas?

– Domāju, ka ne, jo otrais bloks strādās. Pēdējais datums tā slēgšanai ir 2009. gada 31. decembris. Neredzu, ka būs lielas energobilances problēmas. Laika gaitā mazāk kropļosies tirgus, jo ir skaidrs, ka no Ignalinas ienāk tik lēta enerģija, ka tas nerada stimulu citu energoresursu ražošanas objektu izveidei. Ignalina ir pārejoša parādība, tā noteikti ir jāslēdz.

– Šobrīd elektrības tirgus liberalizācija mums ir uz papīra. Vai tirgus liberalizāciju redzat starpsavienojumu izveidē?

– Tas nostiprinātu. Vēl jau Latvijā viss nav izdarīts likumdošanas jomā, un tad tas ir jāīsteno dzīvē. Šobrīd komisija atgādina, ka tirgus ir jāliberalizē.

– Vēl jau ir variants par visa Baltijas jūras reģiona kopēja tīkla izveidi.

– Ja veidojam ļoti lielu tīklu, Krievijai enerģijas ražošanā ir jāievēro tie paši standarti apkārtējās vides aizsardzībā. Tas ir jautājums par atomelektrostacijām. Sakām – Ignalina nav droša, bet Krievijā 12 reaktoru ir tādā pašā stadijā. Sarunas notiek, taču tās ir smagas. Šobrīd, manā skatījumā, tuvākā nepieciešamība ir Lietuvas–Polijas savienojums Power bridge un Igaunijas–Somijas Est link.

– Kādā termiņā šie savienojumi varētu tapt?

– ES pati neko nebūvē, tas ir jādara pašām valstīm. Est link varētu būt nākamā gada jautājums, savukārt Lietuvas un Polijas starpsavienojumā vēl ir daudz risināmu lietu. Pašlaik šķiet, ka Polija nav ļoti ieinteresēta.

– Gāzesvada Krievija–Vācija izbūves projektā pastāv iespēja, ka tas varētu iet caur Latvijas teritoriju vai Baltijas jūru.

– Cik esmu noskaidrojis, tā bija privātas kompānijas izteikta ideja, ar zināmu Gazprom atbalstu. Tā ir tikai viena no idejām, tikpat reāli ir citi varianti. Ja būs interese no Baltijas valstīm, tiks veikta priekšizpēte. Protams, katrs investors ir tiesīgs izvēlēties ceļu savam gāzesvadam, bet EK var salīdzināt vairākus variantus. Jebkurā gadījumā, tam jābūt ekonomiskam variantam un jābūt kādam, kas to ir gatavs finansēt.

– Mums ir jānāk ar iniciatīvu?

– Protams!

– Jābūt arī gataviem finansēt izpēti?

– Vienmēr ir jābūt ne tikai politiskai, bet reālai interesei. Gan politiskam spiedienam, lai šādu iespēju izskatītu, gan arī gatavībai finansiāli iesaistīties.

– Vai jūs varat kaut ko reāli darīt, lai atjaunotu naftas tranzītu caur Ventspils ostu?

– Šajā mēnesī tapušajā gala ziņojumā dialogā starp ES un Krieviju ir minēts, ka ir aktīvi jāizmanto esošās jaudas. Esošā jauda, struktūra ir naftasvads uz Ventspili. Ja gribam garantēt drošākas energopiegādes ES, tam būtu jāstrādā. Par to ir vienojušās abas puses. Vai tam sekos darbi, to mēs redzēsim. Katrā ziņā tas vienmēr paliks manā interešu lokā, jo neizmantot esošās jaudas nav pareizi. Un te nav nozīmes tam, ka esmu no Latvijas. Ja būtu no Portugāles, man tāpat būtu jāaizstāv esošās infrastruktūras izmantošana. Tautībai šeit nav nozīmes. Protams, attiecībā uz jaunu naftasvadu izbūvi komisijas ietekme ir ļoti ierobežota, jo Transeiropas tīklu enerģijas sadaļā ir paredzēti finansējumi tikai dabasgāzei un elektrībai, naftai vismaz šobrīd nav. Domāju, ka nākamajās vadlīnijās tas ir jāmaina, iekļaujot arī šos jautājumus.

– Vai kā komisārs kādā brīdī nostāsieties pret Latvijas interesēm?

– Vismaz enerģētikā es neredzu pretrunu. Latvijai ir tādi paši mērķi kā ES. Ir daži jautājumi, kuros man vienkārši jābūt cietam, piemēram, Ignalinas lietā. Tas ir pieņemts sarunās, un tas ir jāizpilda. Arī, teiksim, ja ir attiecīgas direktīvas, kas nav ieviestas, man jāizsaka brīdinājums un, ja nepieciešams, arī jāiet uz tiesu. Bet tas nekādā gadījumā nav pret Latvijas interesēm. Liberāls enerģijas tirgus ir Latvijas interesēs. Un kas tad ir nacionālās intereses? Droša enerģijas piegāde un saudzīga attieksme pret vidi ir Latvijas interesēs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!