Potjomkina sādžas un kampaņu finansēšanas reforma 5

Partiju biedru skaita ziņā Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā partijās iestājušies mazāk kā 1% iedzīvotāju, kuriem būtu šādas tiesības. Tikai 7% iedzīvotāju tām uzticas. Daudzas partijas nav nekas vairāk kā Potjomkina sādžas ar prezentācijas fasādi.

Iesaki citiem:

Politikas veidotājus, mediju pārstāvjus un nevalstiskās organizācijas (tāpat arī studentus) pulcējušais forums par vēlēšanu kampaņas reformu[1] atklāja dziļās ieilgušās domstarpības starp politisko eliti un medijiem no vienas puses un vairākām nevalstiskajām organizācijām un politiskajiem novērotājiem - no otras. Politiķi un mediji apgalvo, ka ar pašreizējiem priekšvēlēšanu kampaņas likumiem viss kopumā ir kārtībā (galu galā, atbilstoši šiem noteikumiem viņi tikuši veiksmīgi ievēlēti), kamēr nevalstiskās organizācijas uzsver, ka pašreizējā likumdošana veicina pārspīlētus kampaņu tēriņus, kas var novest pie politiskās korupcijas un iedragāt demokrātijas kvalitāti Latvijā, tāpēc ir jāievieš ierobežojumi vai nu partiju ienākumiem vai tēriņiem.

Šajā īsajā rakstā aplūkošu dažus šīs dziļās viedokļu pretrunības cēloņus. Rakstā tiks argumentēts, ka pašu Latvijas politisko partiju institucionālais vājums mudina aizvien vairāk paļauties uz korporatīvajiem sponsoriem, lai finansētu aizvien dārgākas un vienlaikus arī seklākas reklāmas kampaņas. Tas savukārt rada vēlētāju atsvešināšanos, apātiju un beigu beigās - vilšanos demokrātiskajā sistēmā.

2002. gada Saeimas vēlēšanas Latvijā (valstī, kura būs nabadzīgākā paplašinātājā ES) bija visdārgākās Eiropā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, un šīs izmaksas atklāja, cik lielā mērā partijas šobrīd ir atkarīgas no sponsoriem. Šīs šķietami neremdējamās naudas alkas rada situāciju, kad partijas var iekrist savu finansētāju korporatīvo interešu valgos. Vairākos dokumentos un ziņojumos par korupciju (Sākot ar Pasaules bankas ziņojumu[2]) teikts, ka Latvijas politiskajā procesā dominē korporatīvās intereses. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Latvijā nav ierobežojumu kampaņu tēriņiem, tādējādi tiek veicināta neveselīga konkurence cīņā par naudu un aizvien dārgākas reklāmas kampaņas.

Tajā paša laikā sabiedriskās domas pētījumi rāda, ka šīs dārgās kampaņas ir ļoti nepopulāras. SKDS veiktais pētījums šā gada martā atklāja - 70% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka politiskajā reklāmā vajadzētu ieviest kaut kāda veida ierobežojumus[3]. Taču partijas turpina asi pretoties reformai, lielākoties - pašas sava iekšējā vājuma dēļ.

Partiju biedru skaita ziņā Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā partijās iestājušies mazāk kā 1% iedzīvotāju, kuriem būtu šādas tiesības (precīzāk, 0,9% jeb apmēram 15 tūkstoši cilvēku)[4]. Eiropā vidējais rādītājs ir 5%[5]. Turklāt šie dati par Latvijas partiju biedru skaitu ir apkopoti pēc pašu partiju sniegtās informācijas, jo nepastāv nekāds reģistrs, kurā politiskajām partijām būtu jāpaziņo par savu biedru skaitu (kā tas ir Igaunijā). Tāpēc pat šie nožēlojami mazie skaitļi varētu būt uzpūsti. Salīdzinājumā - Igaunijā kopējā piederība politiskajām partijām ir apmēram 35 tūkstoši cilvēku, bet iedzīvotāju skaits, kas varētu stāties partijās, ir būtiski mazāks nekā Latvijā.

Šī nelielā biedru skaita dēļ politiskās partijas aizvien vairāk “profesionalizējas”. To darbu, ko parasti veic partijas atbalstītāji brīvprātīgā kārtā, uzņemas apmaksāti pilna laika profesionāļi, vai arī šie darbi tiek pirkti kā pakalpojumi no mediju vai reklāmas kompānijām. Pašu partiju sniegtie dati rāda, ka 2002. gada vēlēšanās partijas tērējušas vismaz miljonu un 370 tūkstošus latus profesionāļu algošanai, kas organizēja vēlēšanu kampaņas[6]. Šādā veidā partijas aizvien vairāk attālinās no iesakņošanās sabiedrībā un aizvien vairāk pārceļas uz korporatīvo pasauli.

Protams, lielas partijas ar masveida biedru skaitu visā pasaulē strauji sarūk. Taču partiju biedru skaits Latvijā ir uzkrītoši mazs. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, partijās kopumā ir diezgan grūti iestāties. Tās ir elitāras, vairums pieprasa kandidātiem divu vai trīs esošu biedru ieteikumus. Otrkārt, cilvēki tik maz uzticas politiskajām partijām, ka neatrod motivāciju tajās iestāties. Šāda tendence pastāv vairumā postkomunistisko Eiropas demokrātiju, taču dati liecina, ka Latvijā tas ir īpaši izteikti.

No visām Latvijas institūcijām tieši politiskās partijas ir tās, kurām sabiedrība uzticas vismazāk. Tikai 7% iedzīvotāju tām uzticas, turpretim 75% neuzticas nemaz. Pat tik ļoti kritizētajām Latvijas tiesām un policijai ir labāki rādītāji[7]. Šie ir zemākie uzticības līmeņi Austrumeiropā un Centrāleiropā[8]. Tam ir bijis negatīvs iespaids uz demokrātijas uztveri Latvijā. Pārsteidzošs skaits - 33% etnisko latviešu un 42% krieviski runājošo “neatzīst pašreizējo pārvaldes sistēmu ar brīvām vēlēšanām un daudzām partijām”, turpretim attiecīgi 35% un 43% gribētu, lai parlamenta un brīvu vēlēšanu vietā stātos “spēcīgs līderis, kas varētu ātri visu izlemt”[9].

Tātad Latvijas partijas kopumā ir mazas, izolētas, bet pārtikušas. Šī nauda tiek tērēta vēlēšanu kampaņām - tās šķiet pievilcīgi politiskajām partijām, jo spožā reklāmas glance ļauj noslēpt pašu iekšējos trūkumus. Tas šķiet pievilcīgi arī medijiem, jo tādējādi palielinās viņu ienākumi un iespēja ietekmēt politiskās partijas.

Daudzas politiskās partijas Latvijā nav nekas vairāk kā Potjomkina sādžas – ar prezentācijas fasādi, taču bez attiecīgām organizatoriskām un socioloģiskām iezīmēm. Dažas nav nekas daudz vairāk kā konkrētu korporatīvu interešu aizsegi. Šī ir potenciāli bīstama situācija, jo valsti, kurā nav funkcionējošo politisko partiju, nevar uzskatīt par stabilu, konsolidētu demokrātiju. Tas ietekmē ne tikai demokrātijas kvalitāti pilsoņiem, bet var skart arī ārzemju investīcijas un ekonomisko izaugsmi.

Šīs spēcīgās intereses apgrūtina saprātīgu diskusiju par priekšvēlēšanu kampaņu likumdošanu, kur nu vēl – tās reformēšanu. Augstprātīgā un nicinošā attieksme, ko daudzi politiķi un daļa mediju velta Sorosa fonda – Latvija un Delnas kopprojektam, kā arī citām NVO, tikai atklāj viņu bailes no pārmaiņām. Vēl jo svarīgāk - tās atklāj arī milzīgos šķēršļus ceļā uz reformu.



______________


[1] Sabiedriskais forums “Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties”, ko 2003.gada 9.aprīlī rīkoja Sorosa fonda Latvija un Delnas kopprojekts “Atklātība politisko partiju finansēšanā”.

[2] Anticorruption in Transition: A Contribution to the Policy Debate. World Bank, September, 2000

[3] Uzskati par politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņām, to finansējumu. SKDS aptaujas dati, 2003.gada februāris

[4] Diapazonā no 2 700 biedriem, kurus norāda LSDSP, līdz Jaunā Laika 320 biedriem (2003. gada marta dati).

[5] Peter Mair and Ingrid van Biezen (2001), Party Membership in Twenty European Democracies. 1980 - 2000, Party Politics, Vol 7, Nr 1, pp. 5 –21.

[6] Politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņu finansu deklarācijas www.pretkorupcija.lv.

[7] Rose, Richard. New Baltic Barometer V: A Pre-enlargement Survey, 2002.14-17 p.

[8] Rose, Richard and Munro, Neil. Elections and Parties in New European Democracies, 2003. 55 p.

[9] Rose, Richard. New Baltic Barometer V: A Pre-enlargement Survey, 2002.10 –13 p.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mazmaz 12.06.2003 12:17
Partijas.

Cik es atceros, man mācīja, ka lielo masu partiju laiks ir pagājis un tagad dominē profesionālās partijas, kas ir mazākas izmēros, toties visi partijas dalībnieki aktīvi piedalās dažādos procesos, nevis tā, ka cilvēki skaitās partijā, bet reāli politikā nedarbojas.

Esot tikai 7% kas partijām uzticas. Hmm.... Diez vai, citādi sen jau vēlēšanas Latvijā nebūtu iespējamas. Bet kā mēs labi zinām Latvijā vēlētāju aktivitāte parasti ir samērā liela (virs 60% balstiesīgo parasti), tātad kaut ko jau tie cilvēki partijās atrod.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Timidus Lapidus 24.05.2003 11:46
Šito komentāru vajadzēja pie intervijas ar Agrumu, ja nu kāds izlasa un padomā, ka esmu kukū:)

Intervija ļoti laba. Atklāj ar ko rēķināties gadījumā kad šitāda "personālija" nokļūs pie varas. Šis cilvēks pilnīgi noteikt zina ar kādiem grupējumiem grib izrēķināties, jo viņš ir bijis vai ir "procesā" iekšā. Viņš neko nesaprot no darbības plānveidīguma likuma ietvaros, neko - no tā paša Honkongas modeļa, neko - no demokrātijas. Toties viņš pārzina aizkulises un tādēļ būs labs palīgs Repšem (lai cīnītos pret valdības nelabvēļiem, kuri nesēž rokas klēpī salikuši, bet rok Einaram bedri) - ja nekļūs pārāk neatkarīgs un neīstenos personīgās intereses, vai neatradīs sev citu - gādīgāku jumtu. Ka viņš pat intervijā nespēj saņemties un runāt kaut izvairīgi, tomēr diplomātiski un inteliģenti, vien liecina par to, ka kandidāts amatam viņš ir "īstais". Atcerējos slaveno interviju ar Šleseru. Pie tik neskaidras runāšanas pēc tam var daudz ko pabāzt apakšā - līdz pat absurdam tēlam, ka vīrs nācis no tautas, lai gan nepārzina tās inteliģentu štučkas, tomēr ir daudz godprātīgāks, nekā tie ļaunie mēlneši, manipulētāji ar vārdiem un jēdzieniem. Nu ko - tādi nu mums tie jaunie laiki. Repšem labi padomnieki un palīgi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


GD 23.05.2003 13:37
Var piekrist autoram - statiska var būt ne līdz galam precīza, tomēr, visā visumā tā parāda esošās tendences. Ultra-elitārisms. Tauta dzīvo savu dzīvi - elite savu. Piedevām ļoti izteikti.

Kas man kā lingvistam liekas vēl nelabvēlīgāk, kā minētie argumenti - ir tas, ka Latvijā jau ir izveidota "nenopietnais" šādas valodas uztveršanas modus vivendi, jo publiskais diskurss ir spēcīgi atšķaidīts ar puspatiesībām. Faktiski var teikt, ka grūti ir tāpēc, ka Latvija ir izveidojusies par politiskā un, kā es to nosauktu - arī nacionālā (skat. interviju ar Veinbergu NRA) korektuma sūnu ciemu. Tāpēc ir grūti cilvēkiem vispār kaut ko pateikt un uztvert nopietni, atklāti un tieši. Elite ar to ļoti iegūst, jo ar politkorektumu var viegli vājināt oponenta pretestību. Man šķiet, ka Latvijas esošais PC (political correctness) ir sintēze starp padomju laika "vidusrunāšānu-atrunāšanos" (jo nebija atļauts nopietni neko teikt par valdību un sabiedriskajiem procesiem) un rietumu politkorektumu - tā rezultātā var redzēt, ka, iespējams, darbojas īpatnējs diskursa paveids, kas izteikti nostiprina elites pozīcijas un vājina tautu ļoti lielā mērā, jo nenotiek saturīgs un līdzvērtīgs dialogs.

G.Dilāns, gatisd@lanet.lv

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Timidus Lapidus 23.05.2003 09:25
Jā, ļoti kodolīgi iezīmēta situācija. Tik tiešām, lai iekļūtu partijā ir jābūt jau status quo tuvu stāvošam tā saucamajai elitei. Tas droši vien arī nozīmē, ka jābūt vai nu idiņam (šizoīdam aktīvistam) vai mērglim, kurš nekautrēsies pie izdevības bāzt sev kabatā cik lien. Vai arī: jābūt politiski izglītotam, kur arī var uznākt mazvērtības kompleksi, ja nav tieši attiecīga specialitāte LU pabeigta, vai teiksim, patoloģiska patikšana krāmēties ar papīru kaudzēm urbjoties likumos, nolikumos, statūtos un vēl sazin kur, kā arī pietiekoši ķildīgs raksturs, lai nepiekusis meklētu skabargas valdošo acīs. Vēl viena pazīme, ka cilvēks var kļūt par kādas politiskas partijas biedru ir: vadītāja amats vai īpašnieka statuss kādā uzņēmumā. Kurā brīdī pie mums Latvijā izrādās, ka tāds cilvēks ir noderīgs - es nezinu. Varbūt jābūt vienkārši paziņam vai draugam vai bijušajam klasesbiedram, vai ārzemju latvietim, lai atrastu šos 3 galvotājus, ka biedrs būs labs un noderīgs. Resp., kur iegūt šādas kvalitātes? Un kādēļ partijā nav vajadzīgi cilvēki vienkārši ar godaprātu un vēlmi domāt par valsts labumu, savas tautas (iedzīvotāju) labumu? Turpinot fantazēt: varētu izveidot ko līdzīgu darba biržai, tikai šai gadījumā cilvēkiem varētu palīdzēt piemeklēt partijas kurās viņi vēlētos būt biedri un savukārt partijas kuras vēlētos tādus un tādus biedrus. Aģentūra "Randevu" savā ziņā. ;0)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

waldis 21.05.2003 09:43
Nu tā tas diemžēl ir! A, ko darīt? Bizness paliek bizness, cittautieši pelna naudu andelējot, spekulējot, velkot iekšā un ārā "kontrabasu", bet bāleliņi pelna naudu ar politiskām partijām un rosīšanos pa valsts un pašvaldību budžetiem.

Saistītie raksti

Pasaules Banka Latvijā worldbank.org.lv

Citi autora darbi
Intereses es

Latvijas intereses Eiropas Savienībā 2014/1 28 Autors:Redaktori: Daunis Auers, Andris Gobiņš, Mindaugas Jurkynas, Anna Marija Legloaneka, Žaneta Ozoliņa, Fabricio Tasinari, Bens Tonra

Lv intereses

Latvijas intereses Eiropas Savienībā 2013/3 2 Autors:Redaktori: Žaneta Ozoliņa, Artjoms Konohovs, Daunis Auers, Andris Gobiņš, Māris Graudiņš, Guna Japiņa, Mindaugs Jurkins, Anna Marija Legloaneka, Imants Lieģis, Fabricio Tasinari, Bens Tonra

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas intereses Eiropas Savienībā 0 Autors:red. Māris Graudiņš, Daunis Auers, Andris Gobiņš, Guna Japiņa, Imants Lieģis, Žaneta Ozoliņa

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Eiropas nākotne 2 Autors:Žaneta Ozoliņa (red.), Daunis Auers, Dzintra Bungs, Ivars Ījabs, Andrejs Jakobsons, Ivars Indāns, Kristīne Krūma, Atis Lejiņš, Gatis Pelnēns, Gatis Puriņš, Iveta Reinholde, Toms Rostoks, Inga Ulnicāne