Raksts

Pornogrāfija – īsais ceļš no ‘fui’ līdz ‘stilīgi’


Datums:
10. marts, 2013


Foto: Livia Stumpf

Šodien pornogrāfija ir atrodama daudz kur citur, ne tikai seksa weblapās un zem matračiem - tā atrodas mediju vidē ap mums kā ikdienas sastāvdaļa.

Akadēmiķi definē pornogrāfiju kā “kailumu un reprezentāciju, kas aicina skatītāja seksualizētu aplūkošanu”[ 1 ]. Vēl par pornogrāfiju mēdz teikt “you know it when you see it” (tu to atpazīsti, kad tu to redzi). Webstera vārdnīca pornogrāfiju apraksta kā “erotisku uzvedību, kuras mērķis ir izraisīt seksuālu satraukumu”.

Paturēsim šīs definīcijas prātā.

Ja mēs paskatāmies uz šīm definīcijām, ir skaidrs, ka šodien pornogrāfija ir atrodama daudz kur citur, ne tikai seksa weblapās un zem matračiem. Gan akadēmiķi, gan žurnālisti piekrīt, ka līnija starp popkultūru un pornogrāfiju pēdējo 10 gadu laikā ir saplūdusi. Pēdējo dekādi akadēmiķi sauc dažādi – “striptīza kultūra”, “porno šika sabiedrība”, u.c. Mediju veidotāji inkorporē seksu savos ziņojumos, vienlaicīgi noraidot iespēju, ka tā ir pornogrāfija. Un patiesi, šodienas skatījumā daudzi materiāli, kuri tīri normatīvi atbilst pornogrāfijas definīcijai, jau paiet zem sadaļas ‘seksīgi’. Piemēram divi mūzikas klipi – viens no Krievijas, cits no ASV.

Lielisku ilustrāciju sniedz arī Playboy vāki no 1950.-1960.tajiem gadiem[ 2 ], salīdzinājumā ar šodienas fotosesijām vai reklāmām no t.s. vīriešu dzīvesstila žurnāliem kā FHM vai Maxim[ 3 ].

Kaut kur starp 1950.tajiem gadiem un šodienu tas, kas agrāk skaitījās ‘netīrs porno’, kļuva par kaut ko karstu, seksīgu un pat iedrošinošu:

Geils Dines (Gail Dines[ 4 ]) savos pētījumos apraksta, kā pornoindustrija ir strādājusi pēdējās desmitgades laikā ar mērķi uzmanīgi un stratēģiski izņemot no produktiem “fui” faktoru un pārveidojot porno par kaut ko jautru, seksīgu, karstu, modernu. Lielisks piemērs ir Playboy zīmols, kas ir savā jomā absolūti revolucionārs- tā mērķauditorija ir gan vīrieši, gan sievietes; zem šī zīmola pastāv populāri TV šovi kā “Meitenes no Playboy savrupmājas” vai “Kendra”. Jaunas meitenes ar prieku nēsā drēbes, uz kurām uzdrukāts Playboy logotips un daudzas jaunas sievietes par lielu savas dzīves sasniegumu uzskata kļūšanu par Playboy modelēm. Pat Latvijā daudzi aktīvi atbalstīja dziedātājas Lingitas iespējamo kļūšanu par Playmate of the Year[ 5 ] un uzskatīja to par teju visas Latvijas panākumu.

Lielā mērā porno kultūra ir ienākusi mūsu ikdienas dzīvē caur realitātes TV – vai tas būtu ASV pārraidītais “Jersey Shore” vai Krievijas realitātes šovs “Brīvdienas Meksikā”.

Pētnieki norāda, ka lielākā daļa TV seriālu un filmu satur elementus, kas vēl tikai pirms 10 gadiem skaitītos pornogrāfija, taču šodien ir norma. Tas pats attiecas uz reklāmām. Īpaši asi tiek kritizētas Axe Body Spray reklāmas, kuras vienmēr parāda sievietes seksuāli degradējošos veidos un tiek rādītas visu dienu pa TV pat laikā, kad to skatās bērni.

Bet kur ir problēma? Varbūt tas, ka atklāta seksualitāte ienāk mūsu ikdienas dzīvēs vien norāda uz to, cik esam kļuvuši atvērti savā seksualitātē un cik nepuritāniski esam, varbūt pornifikācija ir daļa no seksuālās revolūcijas, kas iedvesmo un iedrošina sievietes?

Diemžēl jau uz šo brīdi ir pietiekoši daudz datu, kas apliecina: konstanta pornogrāfisku elementu apskate veicina to, ka puikas, meitenes, sievietes un vīrieši vairs neidentificē šos elementus kā pornogrāfiskus. Un, tā kā ierasta lieta ir seksualizēti sieviešu ķermeņi, ziņojumi, kas parāda sievieti kā priekšmetu, kas kalpo vīriešu seksuālo fantāziju īstenošanai, XXX porno video vai žurnāli vairs neliekas nekas tik īpašs.

Bet ko tas reāli nozīmē, kā tas reāli ietekmē mūsu un mūsu bērnu dzīves?
Pirmkārt ir jārunā par seksuālo vardarbību. Pēc ASV pieejamajiem datiem (Latvijā nevienam nav datu), viena no trim meitenēm līdz 18 gadu vecumam tiks izvarota, bet 87% varmāku atzīst, ka regulāri skatās pornogrāfiju.

2009.gadā nāca klajā pētījums, kas apliecina- pornogrāfija ir iemesls pārmaiņām smadzeņu darbībā, kuru efekts ir pielīdzināms metadonam un kokaīnam. Šīs pārmaiņas nosaka atkarības rašanos, samazina smadzeņu spēju kontrolēt cilvēka darbības un veikt argumentētus secinājumus pirms darbības izdarīšanas. Ir pētnieki, kuri apgalvo: “šodienas visuresošā pornogrāfija ir 100 reizes spēcīgāka nekā heroīns”[ 6 ].

Pētījumi arī liecina, ka meitenes no medijiem iemācās pievērst papildus uzmanību tam, kā viņas izskatās un tā rezultātā viņu smadzenēm atliek mazāk resursu garīgām un fiziskām aktivitātēm, ieskaitot matemātiku un loģisko domāšanu. Tāpēc jokiem par to, ka skaistās jaunkundzes, kuras pusi savas dzīves pavada SPA salonos un solārijā, ir ar zemu intelektu, ir pamats- viņu smadzenēm vienkārši nepietiek resursu jebkam citam ārpus skaistumkopšanas. Nav iespējams būt apsēstam ar savu ārējo izskatu UN gudram – smadzenes to vienkārši nespēj. To pierāda arī kāds cits pētījums, kura ietvaros matemātikas uzdevumus risināja sievietes un vīrieši. Kad abu dzimumu cilvēki bija apģērbā, starp viņu sniegumu bija neliela atšķirība. Tad, kad sievietes tos pašus uzdevumus pildīja, sēžot peldkostīmos, viņu sniegums ievērojami pasliktinājās – visu laiku domājot par savu ārējo izskatu, samazinās sekmes.

Sievietes pornifikācijas kultūrā sevi vērtē pēc ārējā izskata un tā, vai viņas spēj radīt seksuālu satraukumu vīriešos. Viņas sevi vērtē nevis pēc spoguļattēla, uz sevi skatās no malas – kā citi vērtētu viņu ārējo izskatu. Kad to papildina objektificējoši attēli medijos, kuros tiek definēts vienveidīgs skaistuma etalons, nav brīnums, ka tik daudzas jaunas sievietes cieš no pašapziņas trūkuma vai ēšanas traucējumiem.

Turklāt, tas neveicina arī seksuālo dzīvi – sievietes, kuras ir tendētas sevi objektificēt, seksa laikā visu laiku domā par to, kā izskatās un nespēj nodoties procesam, gūstot no tā baudu. Nesen lasīju žurnālā Cosmopolitan rakstu, kurš norādīja uz pozām, no kurām vajadzētu izvairīties, jo tās vīrieti varētu aizbiedēt ar kādu kroku uz gurniem vai vēdera. Vislabāk ar seksu, protams, būtu nodarboties piesedzošā, bet seksīgā apakšveļā, pustumšā telpā.

Pētījumi liecina, ka vīrieši un sievietes, kas ir skatījušies pornogrāfiju 6 stundas (stundu nedēļā sešu nedēļu garumā), pēc tam uzrāda zemāku apmierinātību ar savām attiecībām, partnera seksualitāti un ārējo izskatu. Atšķiras arī viedoklis par uzticību – pēc pornogrāfijas skatīšanās cilvēkiem mazāk svarīga sāka šķist uzticība attiecībās un palielinājās vērtība seksam bez emocionālās saiknes[ 7 ].

Bet ko darīt un vai ir iespējamas pārmaiņas?
1. Nelasīt žurnālus, kas degradē sievietes un piedalās pornifikācijas kultūrā. Ja tos nelasīsim, tad to reklāmas ienākumi samazināsies un tiem paliks grūtāk uzturēt tādu saturu, kāds tas ir. Tāpat mēs ar tiem žurnāliem, kas ir mājās, iemācām bērniem to, kādi mediji ir patērējami.
2. Runāt ar bērniem par mediju ietekmi.
3. Nebaidoties runāt par seksuālajām attiecībām, piemeklēt atbilstošus materiālus, kas atbilst vecumam, bet tomēr izstāsta, kas notiek seksa laikā, lai nav vajadzības pēc porno.
4. Ja jau ir par vēlu un ir aizdomas par lielu porno patēriņu, savam pusaudzim parādīt mājaslapu makelovenotporn.tv
5. Visbeidzot, žurnālistiem, redaktoriem un reklāmu veidotājiem ir pēdējais laiks saprast, ka mēs visi sēžam vienā laivā. Viņu bērni ir tādi paši mediju patērētāji, uz kuriem mediju ietekme būs tieši tāda pati, kā uz citu cilvēku bērniem.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!