Populāru cilvēku izšķirošie argumenti balsojot referendumā

Latvijā populāri cilvēki atbild uz jautājumu:

- Kādi būs Jūsu izšķirošie argumenti, kas noteiks izvēli referendumā, balsojot par vai pret Latviju Eiropas Savienībā?

Iesaki citiem:
Logo fons

Vita Zelče, vēsturniece

Eiropas Savienība, kurā ietilps arī Austrumeiropas valstis, uzskatāma par vēstures loka, kas iesākās XVIII gadsimtā, nākamo posmu. Toreiz apgaismotāji radīja jaunu kultūras konstrukciju – «Austrumeiropa», kas bija pretnostādījums jēdzienam «Rietumeiropa» un faktiski tika izmantots, lai apzīmētu «citu Eiropu», kurai cita/atšķirīga vēsture un lietu kārtība un kura rietumnieku acīs ir otršķirīga. Turklāt šīs Austrumeiropas koncepcijas pamatā lielā mērā bija apgaismības laikmeta literārajam stilam raksturīgais tēzes un antitēzes pretnostādījums – Rietumeiropas sasniegumi, apgaismība, civilizācija, labais klimats pret Austrumeiropas atpalicību, tumsonību, barbarismu, drūmo klimatu. Apgaismotāju Austrumeiropas konstrukcijas pamatā nebija faktu, ekonomisko rādītāju, kultūras vērtību analīze, bet gan emocijas, kuras radīja saskarsme ar svešiem cilvēkiem un zemēm, kas ir tik līdzīgas un vienlaikus arī citādākas.

Vēstures paradokss ir arī tas, ka apgaismotāju veidoto Eiropas zīmējumu XX gadsimtā pārkopēja Rietumu varenie kopā ar PSRS, dalot ietekmes sfēras 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Un «dzelzs aizkars» pusgadsimtu Eiropu dalīja Rietumeiropā un Austrumeiropā.

Šobrīd esam pie jaunas robežas, top jauna kultūras konstrukcija – vienota Eiropa, kas pretendē iezīmēt jaunu apgaismības un politiskās kultūras loku, kas solās būt labāks par iepriekšējo trīs gadsimtu tradīciju. Tikai jautājums – vai abas puses patiesi spēs pārkāpt šo robežu un kā to izdarīs? Tomēr jaunu vēstures loku aizsākums allaž ir sološs. Naivi un cerīgi?!

Juris Dimiters, mākslinieks

Referendumu uztveru kā pirmo iespēju manā mūžā nobalsot par brīvu un neatkarīgu Latviju. Ja nobalsošu pret Latviju Eiropas Savienībā, mana sirdsapziņa būs tīra — es būšu iestājies par suverēnu valsti. ES Konstitūcijā ir skaidri un gaiši pateikts: visi ES likumi ir pārāki par dalībvalstu likumiem. Tikai ES likumi atļauj dalībvalstīm izstrādāt savu likumdošanu (Article 1—11). Tā ir Latvijas suverenitātes zaudēšana.

Baņuta Rubesa, režisore, komunikāciju speciāliste

Es ar savu ģimeni pārcēlos uz dzīvi Latvijā tādēļ, ka gribu dzīvot Eiropā. Bet Eiropā sākas ļoti interesanti laiki — ES pievienojas visa lielā Austrumeiropa un turpmāk tajā viss izskatīsies citādāk nekā iepriekš.

Man nav bailes, ka Latvijai varētu tikt darīts pāri. Ideja, ka ES ir līdzīga PSRS, ir tik aplama, ka es nemaz nevaru par to mierīgi runāt. Iekļaujoties ES, Latvija būs tikai ieguvēja. Mēs varam iegūt tīrāku gaisu, lielākas iespējas piedalīties dažādos festivālos un forumos. Jau tagad Latvijas mākslinieki tiek aicināti uz dažādiem Eiropas pasākumiem, viņi brauc mācīties, skatīties, redzēt. Eiropā veidojas kopīga domu pasaule un es negribētu, ka Latvija paliek ārpus tās.

Domāju, ka Latvijas iekļaušanās Eiropā ir saistīta arī ar pašapziņu — vai mēs paliekam uz dzīvi savā mazajā skapītī vai kļūstam par lielās Eiropas sastāvdaļu. Būdami lielas valstu kopienas sastāvdaļa, mēs jutīsim tās lielo spēku. Pirmos uzlabojumus mēs jau esam piedzīvojuši pēdējo piecu gadu laikā, kad Latvijas likumdošana tika pielāgota Eiropas prasībām.

Raita Karnīte, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore

Latvijas iestāšanās ES process ir tik sarežģīts, ka es to nevaru izvērtēt argumentos par vai pret. Ja ieklausās sirdī, «pret» argumentu ir vairāk nekā «par» argumentu. Taču jābalso «par», izvēloties patvērumu no savas nevarības, no mazas valsts grūtībām. Līdzdalību Eiropas ekonomiskā organizācijā var aizstāt ar normālu ekonomisko integritāti. Taču ne ar ko nevar aizstāt to, ka Latvijas valsts politika nav īsti pilnvērtīga un mēs attīstāmies tik lēni, ka ir vajadzīga lielas sistēmas aizsardzība, kas palīdz ar labiem padomiem un stigru uzraudzību.

Starp citu, es nemaz nedomāju piedalīties referendumā un balsot «par» vai «pret», jo uzskatu, ka balsojums neko neizteiks — referendums ir visīstākā manipulāciju. Ja referendumam pietiek ar to, ka tajā piedalās tikai puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un pozitīvam balsojumam — tikai puse un vēl viens no referendumā balsojušajiem, tad to nevar uzskatīt par tautas pārstāvniecību. Tādējādi balsojums «nē» ir praktiski neiespējams un es referendumu neuzskatu par nopietnu.

Normunds Skauģis, maizes ceptuves Lāči saimnieks

Es balsošu par Latvijas iekļaušanos ES ļoti daudzu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, būs sakārtota likumdošana un mazāk iespēju tulkot likumus burtiski.
Otrkārt, būs noteikti «rāmji» likumu pielietošanā un pārsūdzēšanā.
Treškārt, lielāka likumdevēju atbildība.
Ceturtkārt, sakārtota tiesu sistēma.
Bez tam Latvijas «pelēkās» ekonomikas īpatsvars pietuvinās tam līmenim, kāds tas ir ES.
Stingrāka robežkontrole samazinās kontrabandu.
Būs izaugsmes iespējas arī politiķiem.
Globalizācijas ietekmē šeit būs vairāk lielo ES firmu filiāles, kas dos iespējas ļoti spējīgiem jauniešiem tikt uzaicinātiem darboties un strādāt ES mātes uzņēmumos.
Būs lielākas sociālās garantijas, dažādi jauni fondi, valsts atbalsts bezdarbniekiem un invalīdiem.
Pieaugot algām, pieaugs iespējas ņemt kredītus, kas radīs jaunas darbavietas, kas savukārt ienesīs papildus nodokļus valsts budžetā.
Lielākas iespējas eksportēt un tātad spējīgākajiem uzņēmumiem būs vairāk iespēju attīstīties.
Būs stingrāki standarti pārtikas ražotnē.
Stingrākas prasības vides normu ievērošanā.
Pieaugot pārticībai, cilvēki kļūs optimistiskāki, jutīsies laimīgāki, vairāk laika veltīs atpūtai, kas palīdzēs attīstīt tūrismu laukos.

Māris Olte, Vides filmu studijas žurnālists

Neuzskatu ES par perfektu veidojumu — ar savu ierēdņu armiju un nespēju valdīt pār lokālām tendencēm (kaut vai barbariskā dziedātājputnu slepkavošana Francijā un Spānijā, medījot tos ar LĪMI!), manuprāt, ES visu laiku atrodas uz izjukšanas robežas. ES mums palīdzēs materiāli, taču man, sakot kaut kam svarīgu JĀ, vajadzīga ja ne gluži mīlestība, tad nelielas simpātijas gan. Pateicoties muļķīgajai propagandas naudas šķiešanai, tās zudušas. Vēl pēc pāris gadiem arī bubulis Krievija būs iekšā ES, un mēs būsim pārliecinājušies, ka mūsu valstī sataisītos mēslus neviens nemēzīs. Pašiem būs jāmēž, un to apliecinās arī eiromīlestības komisārs Ferhoigens.

Starp citu, savu viedokli paužot, man nācies pašam izjust, cik slikti mākam diskutēt un paciest sev blakus citādi domājošus. Neapskaužu gejus — viņi to droši vien jūt visu laiku.

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs

Galvenais iemesls, kādēļ es balsošu par Latvijas atrašanos ES, ir vēlme redzēt paplašināmies izglītošanās un darba iespējas Latvijas iedzīvotājiem. Es arī esmu pārliecināts, ka pēc Latvijas iestāšanās ES augs dzīves labklājības līmenis, jo ES tomēr ir ieinteresēta līdzsvarot ekonomisko attīstību visās valstīs. Es neredzu pamatu uztraukumam, ka mūsu ekonomiskais stāvoklis varētu pasliktināties.

Man ir arī zināmas bažas par mūsu atrašanos ES. Tās viesušas Itālijas premjerministra Silvio Berluskoni prognozes, ka nākotnē ES varētu tikt uzņemta arī Krievija. Es nevēlos, lai Latvija atrastos tādā valstu savienībā, kurā ir arī Krievija. Iespējams, ka pēc Latvijas iestāšanās ES samazināsies arī mūsu nozīmība mūsu pašu acīs — daļa lēmumu vairs netiks pieņemti Rīgā, bet Briselē. Taču šie «pret» argumenti ir vārgāki par iemesliem, kuru dēļ es esmu gatavs balsot par.

Miķelis Ašmanis, LU profesors, filozofijas habilitētais doktors

Es zinu, ka balsošu pret. Pirmkārt, tādēļ, ka Eirosavienība ir veidojums, kuru nodibināja Eiropas ekonomiski stiprākās valstis. Tātad šīs organizācijas noteikumi ir izdevīgi šīm valstīm, tie palīdz labi attīstīto valstu progresam. Vājāk attīstītās valstis var būt paredzētas tikai izmantošanai, ekspluatācijai. Starp citu, nav jau tā, ka Latvija pievienosies ES. Latvija tiks uzņemta ar nosacījumu, ka ES ir gatava to uzņemt.

Otrkārt, lielās ES dalībvalstis jau nav pašnāvnieces, lai būtu ieinteresētas ar jauno ES dalībvalstu uzņēmumiem pastiprināt konkurenci ES tirgū. Tās noteiks, kurās nozarēs mūsu uzņēmumiem attīstīties, un tās būs tās nozares, kurās lielās ES valstis grib sevi pasargāt no kāda veida apdraudējuma.

Treškārt, mēs neesam paguvuši vēl nopriecāties par to, ka esam atguvuši savas valsts suverenitāti, kad jau izvēlamies savu suverenitāti dalīt. Tiek skaidrots, ka ES ir suverēnā demokrātija — katram politiskās atbildības līmenim savs noteikšanas loks. Pašvaldībai savs, valstij — savs, ES — savs. Es tam ticēju, kamēr nebiju kārtīgi izpētījis Vācijas pieredzi. Jo augstāka vara, jo lielāka tai noteikšana. Valsts ir noteicēja resursu mobilizācijā un sadalē un tā cenšas sev noteikt pēc iespējas mazāk pienākumu un pēc iespējas lielāku finansējumu. Pašvaldības saņem aptuveni 50% no tā finansējuma, kas tām vajadzīgs. Un tā kā tās nevar slēgt vienu pēc otras slimnīcas un skolas, tad pašvaldību vadītājiem valsts pārstāvjiem padevīgi jālūdz palīdzību, kuri, urbinot degunu, pavēsta: «Nu, jā, jūs slikti saimniekojat. Bet mēs jums varam palīdzēt.» Tā ir paverdzināšana, nevis suverenitāte.

Ceturtkārt, ES ir kopējais tirgus, kā mums to visu laiku stāsta. Taču, ja tirgus ir vienīgā mēraukla, tad Latvija varēs atļauties darīt tikai to, kam būs pietiekams finansējums. Nacionālā opera varēs darboties tikai tad, ja tā būs ienesīga. Ja nē — to klapēs ciet! Taču valsts ir politisks un nevis ekonomisks veidojums. Valsts aizsardzība nevienam, izņemot ieroču ražotājus, nav ekonomiski izdevīga, taču tā ir vajadzīga. Tāpat dabas aizsardzība — komerciāli neizdevīga, taču vajadzīga.

Tā nu sanāk, ka princips, par ko mēs cīnījāmies atmodas laikā — būt kungiem savā zemē — tiek nodots par nieka grašiem. Nacionālā identitāte tiek lemta iznīcībai. Arī vācieši, franči, angļi uztraucas par savas kultūras amerikanizāciju. Taču viņu ir daudz vairāk nekā latviešu un viņi var sameklēt sponsorus savas nacionālās kultūras saglabāšanai. Mēs pat iepīkstēties nedabūsim, kad būsim jau amerikanizējušies, vāciskojušies, vienkārši kļuvuši par kājslauķi. Austrumeiropa jau tā tiek diezgan atklāti dēvēta par Eiropas saimniecisko pagalmu. Tādēļ man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka es balsošu pret Latvijas iestāju ES.

Inga Ābele, rakstniece

Es balsošu par Latviju Eiropas Savienībā, jo neredzu citas iespējas. Mana pārliecība ir tāda, ka ar laiku robežas izzudīs, jau tagad cilvēki tik ātri pārvietojas, ka robežas izzūd. Nevaru prognozēt, ka robežu patiešām vairs nebūs, taču redzu — tās kļūst aizvien mazsvarīgākas un es to pieņemu par labu esam. Manuprāt, tās ir tikai tādēļ, lai cilvēkam būtu skaidrs, ka, piemēram, viņš izbrauc no Latvijas un iebrauc Lietuvā.

Iespējams, ka nākotnē arī būs vienota Eiropa un nācijas izzudīs. Utopiski, taču, ja kādreiz kādam Babilonijas čalim būtu teikts, ka te kādreiz būs daudz mazu valstiņu, viņš būtu smējies. Tās funkcijas, ko kādreiz veica klosteru valoda — latīņu valoda —, jau tagad ir pārņēmusi angļu valoda. Cilvēki savstarpēji sazinās tajā un nacionālajās valodās runā tikai atsevišķos miestiņos un mājās. Tas viss liecina par vienoto Eiropu.

Andris Bērziņš, Rīgas samariešu apvienības direktors

Man nav simtprocentīgas pārliecības, ka Latvijas iestāja ES nesīs tikai labas pārmaiņas. Kā sabiedriskas organizācijas pārstāvis esmu pārliecinājies, ka līdzdalība ES dod labas iespējas. Taču man ir jautājumi, uz kuriem pagaidām neesmu saņēmis atbildes.

Savā ikdienas dzīvē esmu redzējis, cik atšķirīgas ir ES prasības Latvijas un Vācijas uzņēmējiem. Barjeras, kas tiek uzceltas topošo ES valstu uzņēmējiem iekļūšanai ES tirgū, ir ļoti, ļoti augstas.

Kad pie mums viesojās uzņēmēji no kādas ES dalībvalsts, aizvedu viņus uz zivju tirgu Ragaciemā. Viņi priecājās par svaigi kūpinātajām zivīm un vienlaikus izteica dziļu nožēlu, ka drīz mums zivju tirgus būs jāslēdz ciet. Jo tādas lietas kā mājās koka abrā raudzēta rupjmaize un jūrmalciema žāvētavā kūpinātas zivis neatbilst ES kvalitātes prasībām. It ka jau pamatoti — koka abrā var savairoties kādas baktērijas. Taču rūpnieciski saražota maize ne tuvu negaršo tik gardi kā rokām cepta.

No otras puses, esmu pārliecinājies, ka sociālajā sfērā Latvijai kā ES dalībvalstij būtu plašākas iespējas iegūt finansējumu sociālās palīdzības sistēmas attīstībai. Tā nesen mēs no Phare 2000 ieguvām finansējumu, lai izveidotu neatliekamās sociālās palīdzības dienestu, kas ir laba alternatīva pansionātiem. Tā kā es vēl svārstos, kā balsot.

Juris Zviedrāns, arhitekts, Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents

Es zinu, ka balsošu pret Latviju ES. Pirmkārt, tādēļ, ka Latvija vēl nav politiski gatava iekļauties ES. Vērojot tagadējo reklāmas kampaņu par saulaino nākotni ar iekļaušanos ES, redzu līdzības ar 8.Saeimas vēlēšanu reklāmas kampaņu. Toreiz es nobalsoju par Zaļo un Zemnieku savienību. Tagad, kad nāk gaismā visa krāpšanās ar ziedojumiem, to līdere Ingrīda Ūdre pat nedomā atvainoties. Jebkurā ES valstī politiķis līdzīgā situācijā jau sen būtu atkāpies no sava amata, taču Latvijā nav politiķu, kas domā par citiem cilvēkiem. Mēs neesam gatavi ES.

Otrkārt, mani baida ES birokrātija. Šodien vienai formalitātei vajadzīgs viens papīrs, rīt — jau trīs. Tas stulbais gājiens, kad zemnieku saimniecībās gandrīz aizliedza vienīgo govi izslaukt ar rokām, apliecina birokrātijas apjomus. Tikai naivi cilvēciņi var domāt, ka ES mūs gaida leiputrija, patiesībā visi mazie uzņēmumi «aizies pa pieskari».

Treškārt, var pilnas avīzes piedrukāt ar stāstiem, cik liels finansējums nāks no ES dažādu projektu ietvaros. Taču jau tagad valstij un pašvaldībām vajadzētu domāt, vai tām būs līdzfinansējums līdzdalībai šajos projektos. Iespējams, ka līdz ar iekļaušanos ES politiķi un ierēdņi iegūs sev vietas Briseles administrācijā un pelnīs labas algas, taču tautai no tā nebūs nekāda labuma.

Uldis Bērziņš, dzejnieks, tulkotājs

Argumentu par stāšanos iekšā ir tik daudz, ka man grūti pasacīt, kurš tas būtiskākais. Pret — ir tikai viens, toties stiprs: zemnieks neēd, ko nepazīst. Jā, ES ir mūsu Eiropas kukņā jauna un jokaina recepte.

Balsošu par stāšanos ES visvairāk tāpēc, ka Eiropas Savienība ir pirmā «ūnija» vai impērija, kas izvirzījusi politisku sapni un vēsturisku ideālu — Eiropas daudzveidības apzināta un budžetu prognozēs nodrošināta saglabāšana. I cars, i padomju internacionālisti piecieta tautu centienus kā zobu sāpes: tautas apdraudēja impērijas vienotību nākotnē. Un arī latvju demokrātijas tēvi reizumis ar veselīgu skepsi raudzījās uz lībiešu mēģinājumiem glābt savu valodu, uz latgaliešu valodiskā un politiskā temperamenta izpausmēm. Autonomija!? Separātisms?! Tā reaģēt mudināja laika gars. I leiši neizprata, ko tad kūri grib Kāpās. Palestīnā varēja dabūt pa galvu, kas spēlēja teātri vāciskajā žīdvalodā – visiem jāatgriežas pie senās ebreju valodas, nekāda plurālisma te nebūs! Bet nu Briseles gaiteņos valda cita filozofija.

Līdz plurālismam bijām jau aizsapņojušies Herdera un Hēgeļa laikos – vācu romantiķi, tad skandināvu skolmeistari. Bet nekad vēl sapņotāju rokās nebija nācis kas tik taustāms un nopietns kā ES birokrātiskais aparāts. ES un tās impēriskā «terase» Eiropas Padome 2000 g. jūlijā ar lēmumu 1934/2000/EC izsludināja 2001.gadu par Eiropas valodu gadu – pārliecībā, ka «visām Eiropas valodām to runātajā un rakstītajā formā ir no kultūras viedokļa vienlīdzīga vērtība un cieņa, un tās uzskatāmas par Eiropas kultūru un tās civilizācijas neatņemamu sastāvdaļu». Ir svarīgi uzturēt Eiropas lingvistisko daudzveidību un veicināt valodu apgūšanu. Ja paliekam malā, i tad mums, senas un brīnumspilgtas valodas ļaudīm, tiks tagad vairāk ievērības. Ja iestājamies, latvju, leišu, igauņu mēle kļūst par ES oficiālajām valodām. Zināms, katrs eirokrāts pratīs panākt, lai viņam uzticētajā jomiņā nebūtu šai ziņā darāms nekas vai pavisam maz. Nu, tad mēs tam uzsūtīsim, piemēram, doktori Inu Druvieti.

Ja eiroromantiķi necietīs pēkšņu sakāvi, ja tiks īstenotas iecerētās programmas, ja par birokrātisku reālitāti kļūs individuālie «Eiropas Valodu portfeļi», tad dānis, vācs, francis ar nokārtotu latvju vai leišu mēles eksāmenu pirmkārt jau «spīdēs» kā perspektīvs karjeras eiropietis. Bet tiklīdz viņš sēžas, piemēram, pie tālbraucēja stūres, tad likumā paredzētajā kārtībā visus Eiropas valodu punktus viņam sarēķina un var iznākt otra aldziņa. Es gribu, lai mūsu politiķi un eksperti ir gaidāmajās batālijās klāt, lai diskutē un balso lingvistu plurālistu koalīcijas sastāvā.

Vai iznāks tā uzvārīt Eiropas katlu, ka visi komponenti savu garšu - patur? To redzēs. Bet patlaban līdzdalība ES struktūrās mūsu cerības uz etnisko nemirstību stiprina.

Ja mazo nāciju patrioti un ideālisti no lielajām nācijām gurs cīniņā, tad par nacionālās daudzveidības saglabāšanos Eiropā, par kontinenta un salu valodu likteņiem suverēni lems Tirgus. Šo džentelmeni mēs jau pazīstam. Par bāreņu likteni viņu dažreiz izdodas saraudināt, par valodu likteni ne. Un Tirgū mēs esam uzņemti šā, kā tā.

Andris Bērziņš jeb Zeibots, literāts un Radio SWH raidījuma Bē Bē Brokastis veidotājs

Es iešu balsot un balsošu par, lai gan īstas skaidrības, kādēļ, man nav. Esmu cilvēks, kas politiku uztver ar sajūtām. Man šķiet, ka ar politiku ir kā ar uguni — ja to ievieto krāsnī, tā dod labumu. Ja ne — no tās jāmūk. Varbūt tādēļ labāk, ka mēs esam ES.

Eiropas integrācijas birojs vēlējās, lai es vienai no ES informācijas kampaņas filmām uzrakstu tekstu. Iedeva man bukletu ar informāciju, kur viss sarakstīts. Taču man tik un tā grūti izvērtēt visus par un pret, šķiet, ka jāuzdod jautājums, cik pilnasinīga vai vienpusēja informācija mums par ES tiek sniegta. Tādēļ es balsošu par, paļaujoties uz savu intuīciju. Darbojoties ar mākslām, man šķiet, ka savu intuīciju esmu izkopis. Informācijas ir tik maz, ka varbūt nav nemaz tik nepareizi paļauties uz intuīciju.

Aldis Hofmanis, mūzikas menedžeris

Manī automātisku pretreakciju Latvijai Eiropas Savienībā rosina veids, kādā valdība komunicē ar sabiedrību — tā vietā, lai dotu iespēju demokrātiskā ceļā izvēlēties, iepazīstoties ar valdības piedāvātajiem argumentiem, valdība propagandē tikai eirooptimistisku «traģiski būs, ja nobalsosim pret» viedokli.

Pat neņemot vērā valdības neprasmi vai nevēlēšanos sarunāties ar sabiedrību, uzskatu, ka, iestājoties ES, Latvija zaudēs gan ekonomisko, gan faktisko suverenitāti. Eiropai Latvija nepieciešama vienīgi kā papildus tirgus. Starp citu, iestāties ES mēs varēsim vienmēr (kad mēs būsim tam patiešām gatavi). Taču neesmu redzējis iespēju izstāties no ES. Ja nu pēc gadiem 20 mani bērni man vaicās, kāpēc neesmu neko darījis, lai Latvija neiestātos ES?

Jānis Vaišļa, video operators, viens no jahtas Milda komandas locekļiem

Man šķiet svarīgi neiet tur, uz kurieni virza reklāma. Visus iepriekšējos gadus politiskā propaganda ir uzsvērusi, ka mums ir jāstājas Eiropas Savienībā bez jebkādiem argumentiem, kādēļ tas būtu jādara. Tas man ir radījis dubultu piesardzību un tādu kā aizsargbarjeru. Es stipri, ļoti stipri šaubos, vai balsošu par Latviju ES.

Iespējams, ka iestāšanās ES dos daudz laba, bet skaidrs, ka Latvijas birokrātijai pēc iestāšanās būs jāpārgrupējas un prasības būs vēl smagākas. Piemēram, jau tagad bitenieki ir satraukušies par ES standartiem, kas prasa nezin kādēļ iegādāties baltu dvielīti no Polijas, burciņas un vāciņus — no Francijas. Tiklīdz iestāsimies ES, noteikti tiks izveidota vesela institūcija, kas saņems naudu, lai mazo bitenieku apmācītu strādāt atbilstoši ES standartiem. Taču viņš, parēķinājis, cik tam vajadzīga nauda, atmetīs visam ar roku un nolems pats savu medu apēst. Tikmēr institūcija par piešķirto naudu būs nopirkusi mersedesu un mēs paliksim bez medus.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc iestāšanās ES mazie uzņēmēji, kas ražo pašmāju kvalitatīvo produkciju, vienkārši iznīks. Bet es gribu pirkt Latvijas bitenieka medu un nevis ievestu medu ar konservantiem kādā no Rīgas lielveikaliem.

Kirovs Lipmans, Latvijas hokeja federācijas prezidents

Es balsošu par, jo vēlos, lai Latvija sasniedz ES dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeni. Citi iebilst, ka Šveice arī ārpus ES ir bagāta, taču šai valstiņai ir cita vēsture — tā nav piedzīvojusi karus un postu. Izolēti no ES, mēs nevarēsim tik strauji attīstīties, kā ES sastāvā.

Daudzām ES valstīm jau patīk Latvija — te ir lēts darbaspēks, kurš strādā par zemu atalgojumu. Viņi to labprāt izmanto. Ja mēs vēlamies, lai mūsu strādājošajiem būtu normālas algas, jāstājas Eiropas Savienībā.

Sandra Veinberga, mediju eksperte

Mans izšķirošais arguments par labu Latvijas pievienošanai Eiropas Savienībai ir ietekme. Tikai iestājoties ūnijā, Latvijai būs iespējams ne tikai uzklausīt, bet arī ietekmēt Eiropas Savienību un tajā notiekošos procesus. Ja Latvija paliks ārpus savienības, to neizbēgami ietekmēs ūnijā notiekošie procesi tieši tāpat kā patlaban ar tiem spiesta rēķināties ārpus ES stāvošā Norvēģija. Tad jau labāk doties iekšā ES un rūpēties par Latvijas labklājību mašinērijas iekšienē, nevis vērot no malas un šķendēties.

Mani pret argumenti, galvenokārt, ir emocionāli. Viens no galvenajiem ir lielo valstu, īpaši Francijas, protekcionisma politika, kas reizēm nonāk līdz citu dalībvalstu interešu respekta ierobežojumiem. Taču cerams, ka Francijas prezidenta Žaka Širaka politika ir tikai laika jautājums vai paaudžu problēma.

Uldis Tīrons, žurnāla Rīgas Laiks redaktors

Diez vai es esmu nopietns cilvēks ar argumentiem par jebko. Eiropas Savienība mani maz interesē. Man nav arī nopietnas argumentācijas, kāpēc balsot par vai pret Eiropas Savienību. Bet, ja balsošu, tad par. Jo man šķiet, ka vajadzētu pēc iespējas tālāk no Krievijas un pie viena — arī no Amerikas.

Eriks Stendzenieks, reklāmas aģentūras Zoom! Radošais direktors

Mans izšķirošais arguments būs atkarīgs no tā, vai valdība man sniegs vismaz divpolāru informāciju par ES, tādējādi respektējot mani kā patstāvīgus lēmumus pieņemt spējīgu pilsoni. Ja visa oficiālā informācija turpinās būt tikai putukrējuma rakstura slavinājumi, es balsošu pret Latviju Eiropas Savienībā, jo man tas būs signāls, ka tiek slēpti kādi ļoti nopietni ES trūkumi. Es esmu redzējis bezpajumtniekus un trūkumcietējus Londonā un Parīzē. Es zinu, ka kapitālismā stiprie plaukst uz vājo rēķina. Mēs esam vāji. Viņi — stipri!

Man trūkst objektīvas informācijas, man vienkārši valdība silti rekomendē balsot «par». Tā, protams, var darīt, taču tādā gadījumā izšķirošo lomu spēlē ieteicēja reputācija. Vai viņš man nekad nav melojis, vai viņa vārdi atbilduši viņa darbiem, vai viņš nav atbalstījis nelegālus karus un tā tālāk. Šajā gadījumā mana atbilde ir kategorisks «nē!».

Ilga Apine, vēstures habilitētā doktore

Man nav oriģināla argumenta, kāpēc es balsošu par iestāšanos. Drīzāk tas ir ļoti triviāls arguments — mēs nevaram palikt izolācijā. Man šķiet, ka jau kopš 1987.gada, kopš Atmodas laikiem visi mūsu panākumi neatkarības atgūšanā un nostiprināšanā balstījušies uz to, ka mums jau pirms padomju okupācijas gadiem bija 22 gadu ilgs neatkarības posms, kurā Latvija bija piederīga Eiropai. Latvijai tās vēsturē jau ir bijis laiks, kad tās iedzīvotāji ir sevi identificējuši kā eiropieši, un tas bijis tieši pirmās Republikas laikā. Tādēļ arī, atguvušiem neatkarību, mums jāatgūst eiropeiskā identitāte.

Aivars Stranga, vēsturnieks

Es īpaši neanalizēju, kāpēc man vajadzētu balsot par Latviju Eiropas Savienībā. Man vienkārši šķiet — tā būtu kauna lieta, ja mēs kopā ar Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju, Moldovu paliktu ārpus Eiropas Savienības. Galu galā pat Bulgārija, Ungārija un Rumānija būs šajā Eiropas valstu saimē. Nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc Latvija varētu būt ārpus Eiropas Savienības.

Es ļoti labi saprotu, ka Eiropas Savienība ir birokrātiska, tās sociālā sistēma — novecojusi, ekonomika — neelastīga. Taču tādu kritiku var atļauties tikai tādas Eiropas valstis, kurās ļaudis dzīvo labklājībā. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai ir tikai jāizšķiras, kādu attīstības modeli tā izvēlēsies — tādu, kā Somija un Īrija, kas piedzīvoja fantastisku ekonomisko izrāvienu, vai tādu, kā Grieķija un Portugāle, kas attīstās visai lēni.

Ksenija Zagorovska, laikraksta Čas galvenā redaktore

Pirmais mans arguments, izvēloties balsot par Latviju Eiropas Savienībā, ir globalizācijas process — robežas kļūst aizvien nosacītākas. Būtu ļoti loģiski, ja Latvija, kas arvien ģeogrāfiski un arī cilvēku mentalitātes ziņā bijusi tuva Eiropai, iekļautos Eiropas Savienībā.

Otrais mans arguments ir plašākas iespējas iekļauties Eiropas darba tirgū, kas Latvijas iedzīvotājiem pavērtos kā ES dalībvalsts iedzīvotājiem. Daži gan brīdina, ka būs lielāks bezdarbs, jo citu ES valstu darba meklētāji ieplūdīs Latvijā. Taču es uzskatu, ka Latvija tikai iegūs ar to, ka būs piesaistījusi Eiropas gudrākos prātus. Un arī mūsu ļaudis varēs doties darba meklējumos ārpus Latvijas. Nedomāju, ka tas notiks mērķtiecīgi, taču ir labi, ja ir iespēja strādāt vietā, kur vislabāk atraisīt savas spējas un talantus.

Un trešais mans arguments ir lielākas izglītošanās iespējas. Jau tagad jaunieši var studēt jebkurā no Eiropas augstskolām, taču, ja Latvija būs ES dalībvalsts, viņiem būs vienkāršāk iestāties un lētāk studēt. Mani priecē Eiropas izglītības pieejamība — laba izglītība paplašina cilvēka domāšanu.

Edgars Vērpe, Kultūrkapitāla fonda direktors un mākslinieks

Vispirms jau Latvijai būs ļoti grūti nobalsot pret iestāšanos Eiropas Savienībā un kļūt par vienīgo no kandidātvalstīm, kas tā rīkojas. Manuprāt, negatīvs balsojums nemaz nav iespējams — iestāšanās ES ir bijusi visu iepriekšējo un tagadējās valdības prioritāte, mūsu iekļaušanās Eiropas valstu saimē ir jau nolemta. Nav jau tā, ka es uzskatu, ka man būtu liegta izvēles brīvība balsot pret. Es tā neuzskatu, turklāt es iestājos par. Manuprāt, vienkārši negatīvs balsojums nav iespējams.

Kāpēc es esmu par Latviju Eiropas Savienībā? Tādēļ, ka māksliniekiem, par kādu es sevi joprojām uzskatu, tas tomēr atvieglos dzīvi. Pārvietošanās un vieglākas komunikācijas iespējas, Eiropas kultūras pieejamība palielina mākslinieku brīvību. Turklāt Eiropas Savienībā māksliniekiem ir pieejami dažādi fondi, kamēr Latvijā — tikai Kultūrkapitāla fonds. Ņemot vērā valdības destruktīvo attieksmi pret Kultūrkapitāla fondu, ļoti ceru, ka mūsu politiķi pamācīsies no Eiropas valstu kultūras politikas un pārliecināsies par šādu fondu nepieciešamību.

Ingrīda Blūma, Hansabanka valdes priekšsēdētāja

Mans izšķirošais arguments, balsojot par Latviju Eiropas Savienībā, ir ļoti vienkāršs — ģeogrāfijas karte, kas ļoti precīzi un skaidri parāda, ka Latvija šajā globalizācijas laikā var palikt ļoti vientuļa, ja neiestājamies šajā organizācijā. Visapkārt būs Eiropas Savienības valstis, un, lai sadarbotos ar tām, tāpat nāksies ievērot to noteikumus. Ārpus Eiropas paliek Krievija un Baltkrievija, kas, ja Latvija neiestāsies Eiropas Savienībā, var nekavēties uzspiest mums savus sadarbības noteikumus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!