"Diena", 17. 07. 2002.

Politkorektuma problēma ir saprotama tikai tad, ja ir vēlme respektēt otra cilvēka pašizpratni un izjūtas

Izvairīties no saskarsmes ar citām kultūrām, tautām, valodām, citas ādas krāsas cilvēkiem mūsdienās nav iespējams. Artis Svece domā, ka šādā situācijā daudzu latviešu dzīves gudrība — koncentrēšanās uz sevi un nevēlēšanās iedziļināties citu problēmās — var izrādīties ne visai parocīgs līdzeklis harmoniskai dzīvei multikulturālā un multietniskā pasaulē.

Vašingtonas štatā 1.jūlijā stājās spēkā jauns likums — turpmāk šā štata iestāžu oficiālajos dokumentos nedrīkstēs lietot vārdu «Oriental», tas būs jāaizvieto ar vārdu «Asian». Angļu valodā Oriental var izmantot gan kā īpašības vārdu, gan kā lietvārdu, un tas apzīmē, protams, kaut ko, kas saistīts ar austrumiem, kas šajā gadījumā ir Āzija. Jau kādu laiku par politnekorektu atzītais vārds tagad Vašingtonas štatā, var teikt, ir aizliegts.

Manuprāt, cilvēkiem, kas dzīvojuši Padomju Savienībā, pirmā reakcija uz mēģinājumiem noteikt, kādus vārdus drīkst lietot, kādus ne, ko drīkst teikt un ko ne, kā attēlot cittautiešus un kā ne, varētu būt visai atturīga, lai neteiktu vairāk. Jāsaka, nav grūti saskatīt politkorektuma ēnas puses. Tomēr politkorektums, manuprāt, nav vienkārši vārda vai apziņas brīvības ierobežošana, kādu mēs to sastopam totalitārajās sabiedrībās. Drīzāk tas ir raksturīgs tieši demokrātiskām sabiedrībām, kurās cilvēki mēģina pārvarēt aizspriedumus pret atšķirīgo. Turklāt politkorektums, cik man ļauts spriest, nebalstās vienkārši patiesībās par to, kas ir pareizs un kas nepareizs, kas ir labs un kas ļauns, — tas drīzāk sakņojas mēģinājumos respektēt un uzklausīt otru, no sevis atšķirīgu cilvēku. Kādreiz krietni apspriestā raksta Žīdi valda pasauli (Kapitāls, 2001, 8.nr.) autors politkorektumu nosauca par slimību. Man negribētos tam piekrist. Varbūt var teikt, ka, lai gan politkorektumam ir zināmas slimības pazīmes, tās drīzāk uzskatāmas par zāļu blakusefektu. Un šīs zāles varbūt mūsu sabiedrībai ir vairāk nepieciešamas, nekā tā pati vēlas to atzīt.

Pilnu “Dienas” tekstu lasīt šeit