Foto: E. Rudzītis © AFI
Forums "Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties" ir pirmais mēģinājums veidot sabiedrisku diskusiju par vēlamāko veidu, kā ierobežot arvien pieaugošo priekšvēlēšanu kampaņu dārdzību un līdz ar to partiju atkarību no sponsoru naudas.
Kas notiks, ja tiks ierobežota politiskā reklāma elektroniskajos medijos? Vai līdz ar to politika Latvijā kļūs kvalitatīvāka? Šajā jautājumā nevalda vienprātība. Gan indivīdiem, gan valstīm nav vienotas receptes, kā padarīt politiku par labu un kvalitatīvu preci. Latvijas politikai parasti derīguma termiņš ir četri gadi. Tik daudz ir atvēlēts, lai politiķi īstenotu savas ieceres. Tādēļ ir svarīgi, kādu motīvu vadīti cilvēki iesēžas 100 krēslos. Pēdējā laikā izskan jautājums – vai tikai vēlētājs ar politisko reklāmu palīdzību netiek nopirkts? Politologu, ekspertu un Saeimas deputātu domas ir dažādas. Tāpat neatbildēts paliek jautājums, kā mainīt spēles noteikumus? Vēl ir laiks! Nākamās vēlēšanas notiks 2005.gadā, kad piešķirsim savu uzticības “kredītu” pašvaldību veidotājiem.
Katram sava patiesība!
Vērojot sabiedrisko forumu “Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties”, nākas secināt – visi grib, lai būtu viena patiesība, protams – savējā. Ko iegūsim, ja aizliegsim politisko reklāmu? Iespējams, naudas čupa, kas domāta reklāmas tēriņiem, kļūs mazāka. Varbūt politiskās partijas kļūs mazāk atkarīgas no ekonomiskiem grupējumiem. Labi, aizliegsim! Tikai jautājums – vai nezels slēptā reklāma? Kas to uzraudzīs? Manuprāt, svarīgi ir atrast mehānismu kā ierobežot tā, lai neiebrauktu no viena grāvja otrā. Sadzīvisks piemērs – alkohola tirdzniecība veikalos ir aizliegta pēc pulksten desmitiem vakarā. Bet pastāv taču alternatīvas! Tāpat var notikt ar politiskajām reklāmām. Nebūsim naivi, reklāmu aģentūras un sabiedrisko attiecību speciālisti atradīs iespēju, kā uzrunāt vēlētājus.
Kāpēc tikai elektroniskajos medijos?
Diskusiju krustugunīs arī jautājums – kāpēc ierobežot reklāmu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, nevis laikrakstos?
Kā piemēru gribu minēt rajonu avīzes, kas ietekmē daudzu vēlētāju izvēli pirms vēlēšanām. To atspoguļo arī Centrālās Vēlēšanu komisijas veiktā aptauja pēc 7. Saeimas vēlēšanām – visvairāk informācijas par politiskajām partijām un politiķiem pirms vēlēšanām iegūst tieši no rajonu avīzes (20%), tikai pēc tam no televīzijas (19%), radio (15%), nacionāliem laikrakstiem, partiju piesūtītajiem materiāliem, kolēģiem, paziņām. Cilvēku uzticība presei ir pietiekoši augsta, lai tā varētu ietekmēt sabiedrības viedokli, samazināt vai palielināt kādas partijas popularitāti.
Kāpēc politiskās partijas iegulda daudz līdzekļu reklāmās?
Viena no atbildēm – Latvijā ir daudz politiski neizlēmīgu vēlētāju. To parāda arī pēdējo četru Saeimas vēlēšanu vēsture. “Latvijas ceļš”, Demokrātiskā partija “Saimnieks”, “Tautas partija”, “Jaunais laiks”. Visas šīs partijas savulaik pie politiskā apvāršņa parādījās tieši pirms vēlēšanām un guva pārliecinošu tautas atbalstu. Tādējādi nav nekas neloģisks, ja pirms vēlēšanām partijas rodas kā sēnes pēc lietus, un tām atrodas nauda. Izdevīgi ir gan pašiem jaunpienācējiem politikā, kuriem nereti ir iespēja īstenot savus ambiciozos plānus, gan finansiālajiem atbalstītājiem, saņemot kā pateicības dāvanu, piemēram, valsts pasūtījumu. Kā saka Saeimas korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Jaunais laiks) – “sponsori partijas tur aiz olām.” To apliecina arī skaitļi. Partiju izdevumi 2002.gadā bija 6,3 miljoni, no kuriem – 5,3 miljoni tērēti aģitācijas veikšanai un vēl liela daļa no šīs summas atvēlēta politiskajām reklāmām (jāatgādina, ka Latvijā ir tikai 1,3 milj. vēlētāju).
Projekta “Atklāti par 8. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm” direktore Lolita Čigāne uzsver – socioloģiskās aptaujas rezultāti liecina, ka 70 % iedzīvotāju domā, ka politiskā reklāma rada nepareizu vai neprecīzu priekšstatu par politisko partiju. Vēlētāji uzskata arī, ka ir nepieciešams noteikt “griestus” partiju tēriņiem pirms vēlēšanām. “Ja tiek izdota liela nauda vēlētāju iepazīstināšanai ar partijām, un vairums iedzīvotāju domā, ka šīs reklāmas nav informatīvas un izglītojošas, tad ir jādomā, vai partiju rīcībā esošie finansiālie līdzekļi tiek iztērēti lietderīgi? ”, jautā L.Čigāne.
Latvijas Universitātes Eirofakultātes lektors Daunis Auers ir uzaudzis Lielbritānijā, kur politiskās reklāmas elektroniskos medijos ir aizliegtas. Taču, ja salīdzina šīs valsts pieredzi ar Latviju, tad britu parlamentā katru reizi netiek ievēlēts jauns politiskais spēks, kurš “uzplaucis” tieši pirms vēlēšanām. D.Auers domā, ka lielākā problēma Latvijā ir tā, ka pirms vēlēšanām radio, televīzijā un laikrakstos nav kvalitatīvas diskusijas par politiskajām partijām. “Manā skatījumā pirms 8.Saeimas vēlēšanām vienīgā kvalitatīvā programma televīzijā bija Jāņa Dombura vadītās debates “Kas notiek Latvijā?”. Jāsaka reizēm šīs diskusijas ar partiju vadītājiem bija ļoti tehniskas.” D.Auers ir pārliecināts, ka vajadzētu meklēt radošus risinājums. Viens ieteikums masu saziņas līdzekļiem – pirmsvēlēšanu laikā sarīkot tā saukto realitātes šovu “Fabrika”, kurā piedalītos topošie politiķi. Tad varbūt vēlētājiem būtu iespēja saprast, kas īsti ir politika Latvijā.
Kļūda – ja aizliegsim?
Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš (Tautas partija) uzskata, ka ideāla situācija būtu šāda – ar mazākiem līdzekļiem sasniegts vēlamais rezultāts.
“Apšaubu, vai tas šobrīd ir iespējams tādā brīvā postkomunisma sabiedrībā kā Latvijā. Tāpēc likumiem un ieteikumiem jābūt tādiem, kas uzlabo šī brīža situāciju, nevis pasliktina. Tā būs kļūda, ja aizliegsim politisko reklāmu radio un televīzijā. Tad būs cita problēma – slēptā reklāma! Kas tad to izkontrolēs? Te vēl ir jautājums, kā ir iespējams aizliegt politisko reklāmu laikrakstos, jo Latvijas likumdošana neaizliedz nevienai fiziskai vai juridiskai personai dibināt savu laikrakstu. Tas nozīmē, ka var nodarboties ar politisko simpātiju paušanu par savu un citu naudu jebkurā situācijā”.
LTV ģenerāldirektors Uldis Grava uz šo diskusiju bija ieradies kā misionārs, lai “atgrieztu atpakaļ “Delnu” un “Sorosa fondu” pie pilsoniskas sabiedrības veidošanas. “Atkāpieties no šīs tumsonības sludināšanas, kurā jūs gribat atkal ieviest autoritāru iekārtu un pateikt, ka Latvijas pilsonis nemāk atšķirt graudus no pelavām! Neatkarīgas valsts stūrakmens ir informācijas plūsmas neierobežošana. Reklāma nav nekas jauns, nekas ļauns! Arī tas ir veids, kā tiek izplatīta informācija, un tā ir iespēja izvēlēties un salīdzināt! Reklāma rada arī interesi par dažādiem procesiem. Kas ir gaidāmā Eiropas Savienības referenduma galvenā problēma? Vai trūkst informācijas? Diskusijas dažādas un masu mediji par to ļoti daudz vēsta, taču cilvēkiem neinteresē šī lieta. Tādēļ jādara kaut kas, lai tas būtu atraktīvi un interesanti. Tā naudas čupa, kas domāta politiskajām partijām jau nekļūs mazāka. Un, vai ierobežojot reklāmu elektroniskajos masu medijos netiks veicināta slēptā reklāma?”
Žurnālists Kārlis Streips: “Ne tikai politiskā elite šajā valstī apzinās, ka 8. Saeimā iekļuva divas partijas pateicoties tam, ka redzēja Ingrīdu Ūdri brienam pa pļavu bikškostīmā ar augstpapēžu kurpēm un vēl Latvija varēja vērot, ka vienam džekam neļāva ēst zemeni. Nedrīkstam aizmirst, ka politisko reklāmu veicina arī ziņu mediji. Atcerēsimies, kad Einars Repše stiepās uz baznīcu ar saviem cilvēkiem liekulīgi kaut ko zvērēt Dieva priekšā, tā bija ļoti liela reklāma, jo to redzēja televīzijas skatītāji. Tas nākamajā dienā bija arī notikums laikrakstos. Ja tiks aizliegts tas, ko formāli sauc par reklāmu, tad tā tomēr nepazudīs, jo šobrīd dzīvojam komunikācijas sabiedrībā. Tas nav jautājums, vai sabruks Latvijas Televīzija un Latvijas Radio. Tas ir jautājums par valsts finansēšanu abiem sabiedriskajiem medijiem, kas ir bijusi pasakaini gļēva! Tādēļ – vēlēšanas medijiem ir pļaujas laiks!”.
Vēlēšanu tiesību izkropļošana un ēnu ekonomika
Portāla politika.lv galvenā redaktore Nellija Ločmele uzsvēra, ka vispārējās vēlēšanu tiesības Latvijā diemžēl darbojas visai nosacīti, jo “partijas kļūst arvien atkarīgākas no naudas, ko tām nepieciešams iegūt dārgajām kampaņām. Tas nozīmē, ka programmas un publiskie solījumi vēlētājiem konkurē ar slēptām saistībām, kuras pasūta sponsori. Ziedojums partijām nav labdarība, tā ir investīcija, un peļņa nav mazā, ja var dabūt valsts pasūtījumu vai izdevīgus privatizācijas noteikumus utt.”
N.Ločmeles skatījumā efektīvākais risinājums ir ierobežot iespēju naudu tērēt, kā to ar reklāmas aizliegumu praktizē jau daudzas Eiropas valstis. Kādi ir pretargumenti? Vārda brīvība demokrātijā nav absolūta, un bīstams ir arī mediju peļņas arguments: “ir dīvaini dzirdēt, sevišķi no sabiedriskajiem medijiem, ka to pastāvēšana ir atkarīga no politiskās reklāmas, jo mediji tad atzīst savu atkarību no dažu politisko līderu lēmumiem dot vai nedot reklāmu. Varbūt politiski atkarīgs privāts medijs nemaz nav izdzīvošanas vērts, savukārt sabiedrisko mediju finansēšana prasa risinājumu neatkarīgi no politiskās reklāmas.”
Laikraksta “Diena” komentētāja Anita Brauna būtu gandarīta, ja līdz nākamajām vēlēšanām tiktu panākta partiju vispārējo izdevumu ierobežošana, bet problēma ir tā, ka valstī ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars.
“Līdz ar to būs grūti izkontrolēt, vai ierobežojumi tiek ievēroti. Nepiekrītu Kārlim Streipam, kurš teica, ka jāierobežo partiju ienākumi, jo vienmēr varēs atrast veidus, kā pārkāpt šos noteikumus. Esmu pētījusi arī citu valstu pieredzi, un politisko spēku finansēšanas pētnieku galvenais secinājums: šo problēmu var risināt, ja mazina partiju vēlmi vākt naudu!”
Jaunas idejas un skatījumu uz politisko reklāmu lomu un naudas ietekmi Latvijas politikā forumā izteica arī studenti, kuru domraksti tika godalgoti politika.lv konkursā “Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties” un pilnā apjomā ir izlasāmi šeit.
Post Scriptum
Ēnu ekonomika, informācijas plūsmas ierobežošana, pasakaini gļēvais valsts finansējums sabiedriskajiem medijiem, manipulēšana ar vēlētajiem, kvalitatīvāka politika. Šie problēmas aspekti izskanēja pirmajā plašākā sarunā par politisko reklāmu ierobežošanu. Tikai jāvaicā – vai kaut kas mainīsies? Cerams, ka argumenti nepaliks apputējušā bibliotēkas plauktā! Vismaz A.Latkovskis sola, ka Saeimas deputātu darba grupa grib izvērtēt visus plusus un mīnusus, runāt ar visiem un gada laikā pieņemt lēmumu par priekšvēlēšanu aģitācijas kārtību.
Partiju finansēšana: Latvijas pieredze pasaules kontekstā
Politisko reklāmu aizliegums apdraud pilsoniskās sabiedrības attīstību
Sabiedriskais forums "Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties"
Studentu domraksti "Politiskā reklāma un mūsu tiesības izvēlēties"