Raksts

Politiskās kultūras transformācijas priekšnoteikumi postkomunistiskajās sabiedrībās


Datums:
20. novembris, 2001


Autori

Jura Rozenvalda


Ziņojums konferencē "Veidojot pilsonisko kultūru Centrālās un Austrumeiropas valstīs",2001. gada 19. - 21. novembrī

Cienījamie konferences dalībnieki!

Vispirms es gribētu pateikties konferences “Veidojot pilsonisko kultūru Centrālās un Austrumeiropas valstīs” organizētājiem par uzaicinājumu uzstāties šajā forumā ar priekšlasījumu. Mana pamatspecialitāte ir politikas filozofijā, tāpēc savas uzstāšanās ietvaros uzmanību pievērsīšu lielākoties problēmas filozofiskiem, normatīviem aspektiem, it īpaši ņemot vērā, ka konferences gaitā ir paredzēti vairāki Latvijas un ārzemju kolēģu referāti, kuros tiks aplūkotas ar politiskās un pilsoniskās kultūras izpētes jautājumiem saistītās konkrētās problēmas. Es īsumā pieskāršos tādiem jautājumiem kā politiskās kultūras transformācijas priekšnoteikumi, mērķi un līdzekļi.

Savu uzstāšanos es vēlētos sākt ar atsaukšanos uz darbu, kam ir īpaša nozīmē šīs konferences nosaukumā ietvertā jēdziena “pilsoniskā kultūra” attīstībā. Pirms gandrīz četrdesmit gadiem – 1963. gadā – dienas gaismu ieraudzīja nu jau slavenais Gabriela Olmonda un Sidneja Verbas darbs “Pilsoniskā kultūra” (G. Almond and S. Verba. The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations), kas balstījās uz piecu politisko sistēmu – ASV, Lielbritānijas, Meksikas, Itālijas un Vācijas – salīdzinošu analīzi. Sava darba pamatā autori lika apgalvojumu, ka katras noteiktas politiskās sistēmas institūtiem un tajā pieņemtiem darbības veidiem ir jāatbilst nācijas politiskai kultūrai. Ar politisko kultūru Olmonds un Verba saprot sabiedrībā valdošo politisko orientāciju kopumu – attieksmes pret politisko sistēmu un tās dažādām daļām, kā arī pašu politiskā procesa dalībnieku priekšstatus par savu lomu sistēmas ietvaros. Politiskās kultūras kontekstā tiek akcentēti sabiedrībā valdošie orientācijas tipi politisko objektu pasaulē: 1) sabiedrības locekļu zināšanas un pārliecības par politisko sistēmu, tajā pastāvošām lomām un darbības veidiem; 2) uz politisko sistēmu vērstās jūtas; 3) politisko objektu un procesu novērtējums.

Olmonds un Verba nonāk pie secinājuma, ka pilsoniskā kultūra nav tikai aktīva, informēta un racionāli pamatota piedalīšanās politiskajā procesā. Skaidrojot Rietumu demokrātiju stabilitātes iemeslus, viņi uzsver, ka pilsoniskā kultūra ir arī uz uzticību balstīta politiskā kultūra, kurā aktīva politiskā līdzdalība mijas ar pasivitātes elementiem, paļaušanos uz politisko varu un uzticēšanos tai. Indivīdi ir ne tikai orientēti uz aktīvu līdzdalību politiskajā procesā, bet arī pozitīvi ievirzīti attiecībā uz pašu procesu un politiskām struktūrām, kuru ietvaros tas norisinās.

Jāatzīmē, ka Olmonda un Verbas grāmata kļuva par vienu no pamattekstiem mūsdienu politikas zinātnē, ir sarakstīti komentāru kalni, starp kuriem netrūkst arī kritisku piezīmju, kas varētu būt interesanti mūsu konferences sakarā.

Autoriem tiek pārmesta pārāk šaura demokrātijas izpratne, kas faktiski reducē pilsoņu politisko līdzdalību uz politisko līderu izvēli vēlēšanu procesā. Pilsoniskās kultūras koncepts tika kritizēts arī par to, ka tas neņem vērā sabiedrības šķelšanos uz dzimuma, šķiru un rasu pretrunu pamata. 20. gadsimta 70. gados likās, kā pilsoniskās kultūras koncepcija zaudē savu nozīmi aso politisko, ekonomisko un sociālo krīžu priekšā, kas satricināja Rietumu pasauli un rezultātā plašos iedzīvotāju mazinājās uzticēšanās valstij. 90. gados konservatīvajā un neoliberālajā domā tiek uzsvērts pilsoniskās kultūras pagrimums, skaidrojot to ar morālo panīkumu un cieņas pret varu pazemināšanos. Savukārt postmodernistiski orientētie autori akcentē to, ka mūsdienās sabiedrība arvien vairāk diferencējas, pieaug arī tās locekļu kritiskais potenciāls, kas padara neiespējamu gan konservatīvo atgriešanos pie tradicionālām vērtībām, gan Olmonda un Verbas aizstāvēto godbijīgo attieksmi pret politiskām institūcijām. Tomēr, lai novērstu sabiedrības bīstamo fragmentāciju, ir jāveido tādas demokrātiskās struktūras, kas pārvar barjeru starp valsti un pilsonisko sabiedrību, un tas savukārt nav iespējams bez zināmas uzskatu vienotības jautājumā par pamatprocedūrām, kas leģitimizē politisko varu. Tas viss nozīmē, ka, neskatoties uz pēdējo 30 gadu peripetijām, jautājumi par pilsoniskās kultūras dažādu interpretāciju joprojām ir sabiedrības politisko procesu izpētes centrā.

Var uzdot jautājumu – kā manis nosauktie jautājumi modificējas mūsdienu Centrālās un Austrumeiropas apstākļos? Sākšu ar norādēm uz dažiem momentiem, kas būtiski ietekmējuši politiskās kultūras transformāciju Centrālās un Austrumeiropas zemēs. Kā atzīmē Klauss Offe, viena no specifiskām iezīmēm, kas atšķir pārejas procesus Centrālās un Austrumeiropas valstīs no citiem Rietumu literatūrā aprakstītiem pārejas procesiem, ir apstāklis, ka radikālas pārmaiņas skar ne tikai politisko un konstitucionālo sfēru (pārvaldes formas un tiesiskās normas, kas regulē attiecības starp valsti un sabiedrību), bet arī ekonomisko sfēru. Tādējādi pārejas procesu sarežģītību Centrālās un Austrumeiropas bijušajās “reālā sociālisma” valstīs noteica tas, ka modernas valsts rašanās, kapitālistiskas ekonomiskās kārtības izveidošanās un demokrātiskas pārvaldes formas iedibināšana – trīs procesi, kuri Rietumu pasaules vēsturē norisinājās gadu simteņu gaitā, – Centrālājā un Austrumu Eiropā norisinājās vienlaicīgi un šis laika sprīdis ir niecīgs salīdzinājumā ar iepriekšminētajiem gadu simteņiem – runa ir par nedaudz vairāk kā desmit gadiem, kas pagājuši kopš 1988.-1989. gada.

Šajā sakarā tirgus ekonomiku, kāda izveidojusies Centrālajā un Austrumeiropā, var zināmā mērā saukt par “politisko kapitālismu”, kam par pamatu, par virzošo spēku, kā atzīmē Klauss Offe (Offe), kļuva nevis īpašnieku pirmspolitiskās dabiskās tiesības uz viņu īpašumu, bet gan īpašnieku šķiras radīšana ar valsts spēkiem politisko transformāciju procesā. Galvenā cerība šajā sakarā saistījās ar to, ka īpašnieku šķiras radīšana kļūs par galveno priekšnoteikumu stabilai demokrātiskai attīstībai un ka kapitālisms un demokrātija ies rokurokā.

Nevar noliegt, ka šāda situācija bija neizbēgama – diez vai var nopietni runāt par attīstīto Rietumu sabiedrības pakāpeniskas ieaugšanas kapitālismā un demokrātijā pieredzes atkārtošanos. Taču mums ir skaidri jāapzinās šī procesa būtiski blakusefekti. “Politiskais kapitālisms” rada pretrunīgu situāciju. No vienas puses, tas rada priekšnoteikumus jaunai sabiedrībai. No otras puses, “politiskais kapitālisms” nepieļaujami vairo korporatīvās saites starp politisko un ekonomisko eliti, līdz ar to sašaurinot pilsoņu politiskās līdzdalības iespējas, radot vilšanos politiskajās institūcijās un neuzticēšanos tām, kā arī vairo korupciju.

Šajā sakarā ir jāņem vērā vēl viens nošķīrums. Runa ir par angļu sociologa Tomasa Māršala (Marshall, 1893-1982) 20. gadsimta 50. gadu sākumā izstrādāto pilsonības teoriju, kas aplūko pilsonību kā sarežģītu struktūru. Tajā T. Māršals nošķir trīs galvenos komponentus – legālo pilsonību (civil citizenship), politisko pilsonību un sociālo pilsonību, kas, viņaprāt, vienlaikus ir saistīti ar trim pilsonības veidošanās posmiem Anglijā.

  • Legālā pilsonība kā vienlīdzība likuma priekšā, vārda brīvība, indivīda īpašuma tiesību aizsardzība un tiesu sistēma kā legālai pilsonībai atbilstošs institūciju tīkls izveidojās Anglijā 18. gadsimta gaitā.
  • 19. gadsimta gaitā nostiprinājās politiskā pilsonība kā tiesības piedalīties vēlēšanās, vēlēt pārstāvniecības institūcijas un tikt ievēlētam/ai tajās.
  • Visbeidzot, 20. gadsimta gaitā, uzskata Māršals, veidojas sociālā pilsonība, kas paredz indivīda tiesības uz zināmu dzīves standartu, sociālo garantiju kopumu.

Viena no pārejas perioda būtiskām īpatnībām, kas nozīmīgi ietekmēja joprojām ietekmē politiskās kultūras transformācijas procesus Centrālās un Austrumeiropas valstīs, ir fakts, ka jaunās pilsonības institūta veidošanās tajās sākās pretējā kārtībā, nekā tas parasti tika novērota Rietumu pasaulē. Proti, plašo iedzīvotāju attieksmi pret politisko un ekonomisko transformāciju procesu, arī viņu attieksmi pret valsti un politisko sistēmu kopumā lielā mērā noteica tas, ka sociālā pilsonība – citiem vārdiem sakot, cilvēku pieradums pie zināmām sociālām garantījām, kas viņiem tika nodrošinātas “reālā sociālisma” sabiedrībā, – radīja savdabīgu “fonu”, uz kura norisinājās jaunās legālās un politiskās pilsonības veidošanās.

Sakarā ar politiskās kultūras aplūkojumu postkomunistiskajā sabiedrībā rodas, manuprāt, ļoti būtisks, bet pirmajā acu uzmetienā dīvains un paradoksāls jautājums: cik politiska ir politiskā kultūra mūsu sabiedrībā? Šis jautājums vairs nešķiet tik ekstravagants, ja ņemam vērā, ka mūsdienu pasaulē – gan attīstītajās Rietumu sabiedrībās, gan arī postkomunistiskajās sabiedrībās – pastāv arī spēcīgās antipolitikas tendences. Runa ir gan par labējā ekstrēmisma aktivizēšanos Rietumeiropā, pret valsti vērsto labējo republikāņu retoriku ASV, etniskā faktora akcentēšanu bijušajā Dienvidslāvijā un daudzviet bijušās PSRS teritorijā, gan arī par plaši izplatīto vilšanos politiskajās institūcijās, valsts suverenitātes nobīdi no valstīm uz globālo kopsakaru sistēmām.

Laika ierobežojuma dēļ atturēšos no plašākiem pārspriedumiem par politikas iedabu, robežām utt. Pastāv ļoti daudzas un dažādas politikas definīcijas un šīs jautājums būtu atsevišķas konferences vērts. Man šķiet, ka te vietā būtu ļoti īss ekskurss politikas jēdziena pirmsākumos, kas, kā zināms, ir meklējami antīkajā tradīcijā. Piemēram, Aristotelim politika ir tur, kur attiecībās starp vienlīdzīgajiem publiskas diskusijas, dialoga ceļā tiek pienemti kolektīvi lēmumi, kas nosaka publiskās dzīves saturu un virzību un kļūst par saistošiem sabiedrības locekļiem.

Sekojot Andreasam Šedleram (sk.: The End of Politics? Explorations into Modern Antipolitics. Ed. by A. Schedler. Basingstoke: Macmillan Press, 1997), varam nošķirt vairākus antipolitikas paveidus:

  • instrumentālā antipolitika – tā priekšplānā izvirza ekspertu-tehnokrātu lomu. Sabiedriskā dzīve tiek aplūkota pēc analoģijas ar dabas pasauli – kā uz stingru determināciju balstīta, politika savukārt tiek reducēta uz atbilstošu līdzekļu izvēli. Politiskā pretestība ekspertu priekšlikumiem tiek aplūkota kā kaut kas tāds, kas rodas no nezināšanas vai iracionalitātes, savukārt politiskā diskusija šajā kontekstā tiek noraidīta kā laika šķērdēšana, kas padarot politiku atvērtu korupcijai, nemākulībai un neefektivitātei;
  • amorālā antipolitika -politiku interpretē kā stratēģisku varas spēli, kā savdabīgu tirgu, kur uz derīguma maksimizāciju orientētie dalībnieki, kam jau ir skaidri formulētas ārpuspolitiskās preferences, iekļaujas kvazikomerciālos darījumos attiecībā uz labumiem un labvēlību. Amorālās antipolitikas ietvaros tiek noliegts pretstats starp privāto un publisko darbību, tā pārplūdina politikas jomu ar tīri privātiem motīviem. Ja šāda mikroekonomiskā pieeja politikai tiek nopietni likta par pamatu, tās rezultātu var paredzēt samērā vienkārši: tiek piesegta politiskā korupcija, vēl vairāk, tā faktiski tiek pamatota, dekorēta un pasniegta sabiedrībai racionalitātes terminos;
  • estētiskā antipolitika – cenšas aizvietot vārdu spēku ar tēlu spēku. Tā pazemina politiskās līdzspriešanas (deliberation) un līdzlemšanas nozīmi līdz aizkulišu norišu līmenim, atstājot politiskās skatuves centrālo daļu teatrālām izdarībām, kas tiek plaši izmantotas politiskās aģitācijas procesā. Estētiskās antipolitikas ietvaros politikas sfēra cieš no tai pasvešās teātra un drāmas, rokmūzikas, sporta un izklaides, dizaina un reklāmas, televīzijas, psihoterapijas utt. uzmākšanās un pat okupācijas. Estētiskās antipolitikas ietvaros ārējais izskats dominē pār seju, skaistums – pār patiesību, simboli – pār verbālo komunikāciju, virtuālais – pār aktuālo, komfortablais rituāls – par traucējošo nepieciešamību mācīties, rakstura un tikumu demonstrēšana – pār programmām un reālo panākumu demonstrēšanu;
  • morālā antipolitika – radikāli sašaurina politisko debašu jomu ar to, ka tā pretnostāda materiālo procedurālajam, citiem vārdiem sakot, pasludina zināmas vērtības (morālās, kultūras, etniskās utt.) kā ārpus jebkādas diskusijas stāvošas. Tā tiecas monopolizēt mērķu formulēšanu un aizstāvēšanu. Tā izjūt nepatiku pret nepiekrišanu, aplūkojot to kā amorālu, ignorē morālo dilemmu pastāvēšanu. Protams, mēs nevaram ignorēt faktu, ka morālās normas un pārliecības ir tendētas būt antipolitiskas savos pamatos, pieņemot kādu vispārnozīmīgu un ārpus diskusijas esošu principu pastāvēšanu, taču nevar neņemt vērā, ka apelācija pie šādām vērtībām postkomunistiskajās sabiedrībās bieži vien kļūst par veidu, kā nobīdīt politiku malā arī tādos jautājumos, kas var tikt atrisināti tikai politiskās diskusijas procesā.

Izvirzot jautājumu par politiskās kultūras transformāciju Centrālās un Austrumeiropas sabiedrībās un uzsverot demokrātiska dialoga nozīmi, līdzās tikko minētām antipolitikas tendencēm mums jāņem vērā arī vēsturiskā mantojuma nozīme. Lielākā daļa Centrālās un Austrumeiropas valstu (izņemot, varbūt Čehiju) nevar lepoties ar dziļām demokrātiska dialoga tradīcijām. 20. gadsimtā Centrālās un Austrumu Eiropas politiskajā kultūrā dominējusi konfrontācijas un monoloģisma pieredze, ko pārstāv gan 20.-30. gadu autoritārie režīmi, gan labējais un kreisais totalitārisms, gan “reālā sociālisma” pieredze. Piemēram, Latvijas sabiedrībā pašreiz viena no akūtākām problēmām ir dialoga trūkums, kas izjūtams ļoti daudzās dzīves sfērās: nav dialoga starp politisko eliti un tautu, starp pozīciju un opozīciju politiskās varas virsotnē, starp galvenajām sabiedrības etniskajām grupām. Manuprāt, nevis labo nodomu trūkums, bet tieši dialoga starp latviešu un krieviski runājošo sabiedrības daļu akūtā nepietiekamība sarežģī etniskās attiecības Latvijā. Izvēle starp dažādiem integrācijas stratēģijas variantiem vēl nav sabiedrībā izdiskutēta, tādēļ jāšaubās, vai politiskajā elitē pašreiz dominējošā integrācijas procesa izpratne, kas paredz, ka krieviski runājošiem bez ierunām jāpieņem latviešu puses piedāvātie noteikumi, būs pati efektīvākā ilgākā perspektīvā. Diemžēl, mūsdienu Latvijā kopienu dialoga vietā dominē monoloģisms, kam pamatā ir pārliecība, ka “savējie sapratīs”.

Mums jāapgūst demokrātiska dialoga pieredze, bet tas ir saistīts gan ar monoloģisma pārvarēšanu, gan arī ar izpratni par to, ka līdz ar demokrātijas normu izplatīšanos pasaulē tiek pārvērtēts arī priekšstats par demokrātijas normu saturu un lietojumu mūsdienu apstākļos. Šajā konferencē jau tika runāts par to, ka jaunajām valstīm ir jāpārņem liberālās demokrātijas pieredze. Demokrātijas identificēšana ar tās liberālo traktējumu ir visai izplatīta arī Rietumu politiskajā domā. Kā piemēru var minēt plaši pazīstamo amerikāņu filozofa F. Fukujamas darbu “Vēstures gals?”, kas, interesanti atzīmēt, tika publicēts Austrumu un Centrālās Eiropas revolucionāro notikumu iespaidā. Pretstatā Fukujamas pārliecībai par liberālo vērtību neierobežoto valdīšanu mūsdienu pasaulē demokrātijas liberālā izpratne tiek apstrīdēta, piemēram, no feminisma, ekoloģisma, multikulturālisma un postmodernisma pozīcijām. Piemēram, postmodernajā demokrātijas izpratnē akcentēta tiek liberāli demokrātiskās ideoloģijas padziļināšana, līdzās indivīda tiesību atzīšanai uzsverot arī indivīdu grupu tiesības uz savu īpatnējo, no citiem atšķirīgo identitāti. Šāda demokrātijas izpratne mūsdienu sabiedrībā ir cieši saistīta ar toleranci kā gatavību atzīt arī indivīdam vai indivīdu grupai nepieņemamo vērtību un dzīvesveidu pastāvēšanu, balstoties uz cita (indivīda vai indivīdu grupas) suverēnām tiesībām attīstīt savas spējas un piekopt sev tīkamu dzīvesveidu, ciktāl tas neierobežo citu tiesības darīt to pašu. Tas nošķir patiesu toleranci no vienaldzības vai pseidotolerances, kas mūsdienu sabiedrībā ir ļoti plaši izplatīta. Pēdējā gadījumā par pamatu tiek ņemta nevis cita indivīda pašizpausmes tiesību atzīšana, bet kādi citi motīvi, piemēram, laika trūkums attiecību noskaidrošanai, centieni izvairīties no konflikta par katru cenu utt.

Mūsu konferences nosaukums ir “Veidojot pilsonisko kultūru Centrālās un Austrumeiropas valstīs”, kas liek vaicāt – kādi ir politiskās kultūras veidošanās ceļi un līdzekļi. Šodien jau tika runāts par izglītības lomu. Es gribētu šajā sakarā pieskarties jautājumam par inteliģences lomu pilsoniskās kultūras veidošanā. Runa ir par skolotājiem, mediju darbiniekiem, pasniedzējiem, ikvienu, kam garīgais darbs ir galvenā nodarbošanās. Vispirms gan īsa piezīme. “Reālā sociālisma” sabrukuma procesu 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā raksturoja samērā augsts masu mobilizācijas līmenis. Kā zināms, masu mobilizācijas pretrunīgais raksturs tika atzīmēts jau 19. gadsimta otrajā pusē saistībā ar vēlēšanu tiesību masveida piešķiršanu visplašākiem Eiropas valstu iedzīvotāju slāņiem. Tādējādi politika ienāca plašs cilvēku loks, kam nebija politiskās pieredzes un līdz ar to viņu politisko uzvedību bieži vien noteica utopiski priekšstati. Makss Šēlers šajā sakarā nošķīra “prāta demokrātiju” un “noskaņojumu demokrātiju”. Var uzdot jautājumu: kāda šajā kontekstā ir inteliģences sociāli politiskā loma, vai ir iespējams izprast to, izvairoties no divām galējībām – Platona utopiskā priekšstata par filozofiem valdniekiem un inteliģences apolitisku norobežošanos no politikas?

Runa nav par gudriem padomiem visās dzīves situācijās. Runa ir par inteliģences spēju ietekmēt sociāli politiskā diskursa ietvarus un pamatnoteikumus. Pateicoties savam sabiedriskajam stāvoklim, inteliģence vairāk par citām sociālajām grupām ir spējīga aktualizēt vienu vai otru jautājumu, ietekmēt diskursa vērtīborientācijas, izteikt attieksmi pret tajā lietoto argumentāciju un tādā veidā būtiski ietekmēt sabiedrības sociālo, etnisko, reliģisko grupu sadzīvošanas veidu, pati nebūdama tieši iesaistīta praktisko sociālo un politisko jautājumu risināšanā. Šīs funkcijas pildīšana nav atdalāma no vispārējiem uzdevumiem, kurus īsteno izglītotie sabiedrības slāņi jebkurā sabiedrībā un tās realizācija nav viennozīmīgi saistīta ar intelektuāļu politiskām interesēm vai arī viņu apolitisko koncentrāciju uz specializētām intelektuālām darbībām. Līdz ar to tik ierastais (un daudziem – ērtais) pretnostādījums “inteliģence – vara” vairs nav uzturams vecā veidā, jo inteliģence savas profesionālās (brīžiem atklāti apolitiskās) darbības ietvaros ir iesaistīta visdāžādākajos diskursos, kam ir sakars ar varu, vēl vairāk – tā ir viens no galvenajiem varas diskursa dalībniekiem. Pazīstamais franču sociologs Pjērs Burdjē raksturo intelektuāļus kā tādu sabiedrības slāni, kura rokās ir ievērojama simboliskā vara un simboliskais kapitāls (atpazīstamība, autoritāte sabiedrībā) un reizē tas ir pakļauts ekonomiskās un politiskās varas nesējiem. Citiem vārdiem sakot, intelektuāļu (inteliģences) pamatmasu var raksturot kā sabiedrības valdošās šķiras pakļauto daļu (sk.: Бурдье П. Начала. Москва: Социо-Логос, 1994. С. 215). “Reālā sociālisma” sabrukums Centrālās un Austrumeiropas sabiedrībās prasīja arī būtisku pašas inteliģences pārorientēšanos. Kā atzīmē pazīstamais vācu izcelsmes britu sociologs Ralfs Dārendorfs, galvenā problēma, ar ko sastapās Austrumeiropas intelektuāļi, ir kompleksa pārslēgšanās no apsūdzības ētikas, kas dominēja viņu attieksmēs autoritāro režīmu laikā, uz atbildības ētiku, kas prasa izvēli, sevis pārvarēšanu un spēju uzņemties atbildību par sabiedrībā notiekošo. Diemžēl daudzi postkomunistisko zemju, tai skaitā arī Latvijas, inteliģenti nebija tam gatavi.

Inteliģences loma sociāli politiskā diskursa organizēšanā un pārvaldīšanā izpaužas vairākos savstarpēji saistītos momentos:

  • universālo un partikulāro (etnisko, grupu utt.) vērtību saiste, spēja aplūkot konkrēto situāciju, pirmkārt, “horizontālā” kontekstā, kas paredz sabiedrībai raksturīgo “skatpunktu” aplūkojumu, neignorējot citu sabiedrību un kultūru “skatpunktus”, otrkārt, runa ir par spēju uz konkrētās situācijas aplūkojumu “vertikālajā” kontekstā, t.i., saistībā ar kultūras tradīciju un gadsimtos izkoptām civilizācijas vērtībām;
  • sabiedriskajā diskursā lietoto terminu skaidrojums un interpretācija: sociālās realitātes neatņemama iezīme ir cīņa par vārdu interpretāciju;
  • masu apziņas priekšstatu kritisks izvērtējums;
  • prognostiskā funkcija, t.i., spēja saskatīt sabiedrībā pieņemamo lēmumu vispārējās cilvēciskās konsekvences un brīdināt par tām sabiedrību.

Iepriekšminēto funkciju veikšana (kaut arī nav pretrunā inteliģences tiešajām profesionālajām aktivitātēm) nav arī to automātisks turpinājums. Diskursa organizēšana un pārvaldība parasti ir saistīta ar morālo izvēli, gatavību un spēju paust savu viedokli, kas bieži vien var nonākt pretrunā ar sabiedrībā valdošiem noskaņojumiem un aizspriedumiem. Tādā gadījuma inteliģences izvirzās netriviāls jautājums: ko tas nozīmē – būt kopā ar savu tautu. Vai tas nozīmē reproducēt aizspriedumus un ilūzijas, kas neizbēgami rodas ikdienas apziņā, vai arī, dažkārt riskējot pat ar popularitātes zaudēšanu, iespēju robežās pielikt savu roku līdzpilsoņu apgaismotas izpratnes veidošanai? Tas ir katra inteliģenta personiskās izvēles jautājums.

Varmācīgā iekļaušana padomju impērijā, nežēlīgās represijas, etnisko jūtu pazemošana un unifikācija pēckara laikā radīja veselu virkni noturīgu sabiedriskās apziņas orientāciju, pirmām kārtām, sabiedrības latviskajā daļā (šoreiz akcentēšu tieši latviešu apziņas stereotipus, ārpus uzmanības loka atstājot ne mazāk interesanto jautājumu par cittautiešu kolektīvās apziņas pamatievirzēm). Dažas no tām vieno Latviju ar citām postkomunistiskām sabiedrībām, dažas ir Latvijas specifiskās vēsturiskās pieredzes produkts. Šīs orientācijas neizvirzījās politiskā procesa virspusē, kamēr darbojās iepriekš minētie bremzējošie faktori – PSRS centrālo struktūru un Latvijā darbojošos proimpērisko spēku spiediens. Situācija būtiski mainījās pēc 1991. gada augusta puča. Tā apspiešanai sekoja Konstitucionālā likuma par Latvijas Republikas valstisko statusu pieņemšana 1991. gada 21. augustā un Latvijās kā neatkarīgas valsts atzīšana no nozīmīgāko pasaules valstu puses. Kaut arī Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana tika sagatavota jau iepriekšējos “dziesmotās revolūcijas” gados, jāatzīst, ka tik ātra neatkarības atjaunošana nāca pēkšņi, pateicoties labvēlīgu apstākļu sakritībai, un ne jau Latvija toreiz atradās notikumu centrā. Var pievienoties Daiņa Īvana teiktajam par 1991. gada augusta notikumiem: “Protams, ka visu izšķīra Maskava..” (sk.: Augusta pučs Latvijā. Diskusija: I. Godmanis, D. Īvāns, J. Dinēvičs, J. Škapars. Grām.: Latvijas tautas fronte. 1988-1991. Rīga: Jāņa sēta, 1998. 263. lpp.

Austrumu kaimiņa vājums un proimpērisko spēku Latvijā sakāve strauji mazināja realitātes spiedienu un kļuva par vienu no svarīgākiem faktoriem, kas noteica ikdienas apziņas noturīgo stereotipu izveidošanos, kas arī pašreizējā situācijā saglabā ietekmi uz diskursiem sociāli politiskajā jomā. Minēšu, manuprāt, būtiskākos no tiem.

Pirmām kārtām jāatzīmē pirmskara neatkarīgās republikas laiku, it īpaši sešu K Ulmaņa autoritārā režīma gadu, idealizācija. Saistībā ar padomju režīma kategorisku noliegumu tas producēja “melnibalto”, t.i., uz binārām opozīcijām balstītu vēstures uztveri. Līdz ar to par vienu no raksturīgākām ikdienas apziņas iezīmēm 90. gados kļuva cerība uz lēcienveidīgu sabiedrisko problēmu risinājumu, pamatā liekot padomju sabiedrības mantojuma vienkāršu noliegumu un pirmskara Latvijas risinājumu restaurāciju. Šī cerība, kam ir daudz kopīga ar mītisko laika interpretāciju un tai raksturīgo priekšstatu par “mūžīgo atgriešanos”, parasti aizstāja diskusijas par viena vai otra risinājuma atbilstību 90. gadu Latvijas apstākļiem un mūsdienu priekšstatiem par sociālo un ekonomisko politiku.

Patiesi sarežģītā un traģiskā Latvijas un latviešu vēsture 20. gadsimtā radīja ikdienas apziņā pārliecību par Latvijas situācijas unikālo raksturu, kas savukārt saistījās ar priekšstatu, ka latvieši ir, tā sakot, negatīvi izredzēti – viņi cietuši tik daudz, kā neviena cita nācija 20. gadsimtā. Tāpēc Rietumu valstīm ir kādi īpaši pienākumi attiecībā pret latviešiem un Latviju, savukārt latviešiem ir tiesības pagātnes netaisnību pārvarēšanas vārdā rīkoties ne vienmēr atbilstoši Rietumu pasaulē pieņemtiem civilizētas politiskās uzvedības standartiem.

Ilgstoša latviesu nacionālo jūtu pazemošana padomju impērijā, kā arī panākumi Latvijas rusifikācijas procesā, kas iezīmēja nopietnus draudus latviešu valodas pastāvēšanai, radīja savveida katastrofisko argumentu, kas ir samērā plaši izplatīts 90. gadu Latvijas politiskajā diskursā. Tā būtība ir apgalvojumā: ja viens vai otrs jautājums tiks risināts tādā vai citādā veidā, latvieši kā nācija beigs pastāvēt. Šīs bailes ir dzīvotspējīgas, neskatoties uz acīmredzamu pretrunu faktam, ka kopš “dziesmotās revolūcijas” laikiem latvieši neapšaubāmi dominē Latvijas politiskajā dzīvē.

Visbeidzot, padomju varas gadu mantojums producēja ikdienas apziņas ievirzi, ko varētu nosaukt par minoritātes kompleksu. PSRS laikos latvieši sastādīja nenozīmīgu mazākumu milzīgās impērijas iedzīvotāju sastāvā (apmērām 0,5 % no PSRS iedzīvotāju skaita). Arī pašā Latvijā vietējās varas kontrolē, izņemot ikdienas dzīves problemātiku, bija pirmām kārtām tie jautājumi, kas skāra latviešu kultūras, izglītības, arī vietējās rūpniecības un lauksaimniecības (kur pārsvarā dominēja latvieši) attīstību. Turpretim iebraucēju kultūras, izglītības un informācijas plūsmas, kā arī t.s. vissavienības pakļautības pārsvarā krievisko uzņēmumu pārvaldība tika veikta no Maskavas. Tā rezultātā Latvijā padomju varas pēdējās desmitgadēs bija izveidojusies situācija, kuru var nosaukt par savdabīgu “kultūras aparteīdu”. Sabiedrību veidoja divas – latviski runājošā un krieviski runājošā – kopienas, kas radikāli atšķīrās pēc informācijas ieguves avotiem, attieksmēm pret situāciju Latvijā, kā arī pēc vērtīborientācijām. Iepriekšminētajos apstākļos izveidojusies savdabīgā padomju laika latviešu “privilēģija” – domāt tikai pašiem par sevi – nepārstāja darboties arī pēc 1991. gada. Arī Trešās Atmodas gados populārais lozungs “mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē” ikdienas apziņā parasti tika saistīts ar gatavību akcentēt latviešu tiesības, bet visai reti ar pienākumu uzņemties atbildību un rūpes par visiem Latvijā dzīvojošiem, neatkarīgi no viņu etniskās piederības un vēsturiskā mantojuma. Bet šodien tieši šādai orientācijai būtu jākļūst par sabiedrības patiesas integrācijas pamatprincipu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!