Politiskā recepte nepieredzējušai mājsaimniecei 16

Latvijas politiķu retorikā multikulturālisms ir piemērs izolēšanas tendencēm un politiskās kultūras kvalitātes pazemināšanai.

Iesaki citiem:

Šis raksts ir polemiskas pārdomas par pašlaik notiekošajām debatēm medijos, ekspertu un politisko partiju vidū par multikulturālisma vietu Latvijas sabiedrībā. Atskatoties uz pēdējo nedēļu mediju saturu un politiķu publiskajiem paziņojumiem, jāsecina, ka Latvijas kultūras politika tās dažādajās jomās un izpausmēs principā ir reducējama uz vienu Latvijas sabiedrībai akūtu jautājumu — ko darīt ar etniski citādo? Šis jautājums gandrīz divu gadu desmitu laikā ir apaudzis ar pētniecisko institūtu aktivitātēm, žurnālistu rosīšanos, politiķu retorikas plūsmu un ārpolitikas ekspertu norādījumu virkni.

Teorētisku konceptu klāstā multikulturālisms, pret ko regulāri publiski vēršas latviešu un krievu mediji un it īpaši latviešu konservatīvā spārna politiķi, ir tikai viena no iespējamajām alternatīvām, kas paredz valsts politikas akcentu pārnest no kultūru minoritātes statusa akcentēšanas uz etnisko kopienu horizontālu līdzāspastāvēšanu. Latvijas gadījumā etniskā vairākuma intereses pārstāvošās politiskās partijas ne tikai stūrgalvīgi ignorē etniski atšķirīgo grupu interešu, vēlmju un prioritāšu saturu, bet arī cenšas pasargāt savu iedomāto viengabalaino vēlētāju no etniskās dažādības ienākšanas nosacītajā „latviešu publiskajā vidē”. Multikulturālisms šajā ilgstošajā aizsargājošajā retorikā ir pasludināts par vienu no bīstamajiem līdzekļiem, kura mērķis ir it kā iznīcināt latviešu nācijas kultūras mantojumu un vienlaicīgi novājināt etniskās kopienas prasmi konkurēt atvērtajā globālajā konkurences telpā.

Šajā rakstā mēģināšu noteikt un analizēt būtiskākos faktorus, kas latviešu politiskajā diskursā atražo apdraudētības vīzijas, kuras pagājušajā nedēļā izskanēja Tautas partijas kultūras ministres Helēnas Demakovas pārdomās[ 1 ] par multikulturālismu kā svešu un kaitīgu. Ilustrācijai politiski motivētajai draudu suģestijai kalpos H.Demakovas paspārnē tapušais valsts pārvaldes dokuments kultūras politikā. Sintezējot politiķes publiskos paziņojumus ar tās kontrolē tapušo valsts pārvaldes dokumentu, es izvirzu savu pretenziju latviešu konservatīvajam politiskajam diskursam.

Proti, uzturot latviešu vēlētāja apziņā priekšstatu par mazu, apdraudētu, novājinātu kultūras kopienu, politiķi veido virkni diskursīvu, politisku un praktisku šķēršļu visas Latvijas sabiedrības prasmei īstenot kultūru dialogu strauji augošo etniskās un sociālās dažādības izaicinājumu priekšā.




Draudu enciklopēdija

Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006. — 2015. gadam[ 2 ], ko Ministru kabinets ir apstiprinājis 2006.gadā, ir Latvijas sabiedrības oficiāli atbalstīta kultūras politikas vīzija. Vadlīniju saturs liecina, ka latviešu kultūrai ir vairāki izaicinājumi, kas reducējami uz trim: globalizācija, multikulturālisms un individuālisms.

Multikulturālisms tiek interpretēts kā piespiedu izvēle attālināties no etniskās kultūras un nonākt anonīmā kultūru “maisījumā”, kurā etniskā identitāte ir izzudusi.

Šāds valsts politikas dokuments, kas ignorē etnisko dažādību un reducē to uz etnogrāfiskā muzeja skatlogu, vienlaicīgi izvirza prasības etniskajām minoritātēm pieņemt latviešu tradicionālo kultūru, nepiedāvājot pretī nevienu efektīvu mehānismu vienlīdzīgas līdzdalības nodrošināšanai latviešu kultūras telpā.

Manuprāt, ir pienācis laiks skaidri definēt to, ka mūsdienu Latvijas sabiedrībā, kurā individuālā izvēle un alternatīvie karjeras, dzīves un politiskās līdzdalības scenāriji kļūst aizvien daudzveidīgāki, valsts kultūras politika nedrīkst ignorēt Citādo ne kā individuālu un kopienās apvienotu cilvēku grupas, nedz arī kvantitatīvi, tā ignorējot aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju. Kultūras politikas dokuments prasa atzīt etniskā vairākuma vertikālo kultūras dominanti, bet vienlaicīgi tur trūkst skaidra piedāvājuma tiem, kas ir aicināti iekļauties latviešu kultūrā. Manuprāt, jau ilgus gadus un arī pašlaik šāds piedāvājums latviešu politiskajā elitē nepastāv.

Akadēmiskajā vidē pēdējos gados ir tapuši vairāki pētījumi un ekspertīzes, kas norāda uz faktiskās dažādības ignorēšanas politiku, ko īsteno latviešu konservatīvās partijas. Tādējādi etnopolitika, kurā ietilpst arī kultūrpolitika, balstās diskursīvā nevienlaicīgumā[ 3 ] — no vienas puses, Latvijas nācija ir sinonīms vārdu salikumam „latviešu nācija+mazākumtautības”, kuru simbolisko nošķirtību pasvītro tādi jēdzieni kā „jaunie pilsoņi”, „cittautieši” un citas valodā iesakņotas citādības nepieņemšanas formas, kamēr citās Eiropas valodās, piemēram, vācu valodā, tiek aktīvi strādāts pie neoloģismiem, kas palielinātu arī nacionālās valodas iekļaujošo raksturu. No otras puses — diskusija par politisko nāciju, kas spētu pārvarēt vairākas plaisas multietniskā sabiedrībā, ir aizmirsta un guļ apputējusi diskursu „bēniņos”.

Citādais muzeja skatlogā, ne dzīvē

Vairāki diskursīvie šķēršļi politiskās nācijas veidošanai Latvijā veicina to, ka Citādais ir pārtapis par ilgstošu Svešinieku, kas piedāvā virkni politisko ērtību. Romantiskais nacionālisms nenoliedzami skan arī H.Demakovas nesenajos paziņojumos, jo viņa, publiskajā telpā[ 4 ] spēlējoties ar okupācijas, terora un baiļu elementiem, neapzinās savu lomu un ietekmi uz vēlētāju, kas pašlaik atrodas panikā dēļ augošās dārdzības, nedrošības, parādu nastas, pārslodzes un citiem masu fenomeniem, kas aizvien efektīvāk tiek iekļauti politiskajā retorikā. Nenoliedzami, ministres ilgstošā pieredze kultūras politikā un konservatīvā politiskajā partijā liecina, ka viņa kā politiskajai elitei piederīgā savā publiskajā darbībā īsteno duālās realitātes konstruēšanu. Intervijā viņa parādās gan kā atzīta mākslas kuratore, gan konservatīva politiķe, kas no vienas puses sajūsminās par krievu, ebreju un citu tautu kultūrām, bet no otras puses turpat runā par masveida informatīvo un kultūras invāziju no ārpuses, par īpašiem un krasi asimetriskiem noteikumiem, privilēģijām un citiem līdzekļiem, kas kopumā veido priekšstatu par jaunu etniskā vairākuma diskrimināciju. Vistuvāk neētiskai rīcībai ir regulāra spekulatīva okupācijas kā masu traģēdijas izmantošana biedēšanas nolūkos. Pietāte pret nācijas masveida iznīcināšanu nāktu tikai par labu politiskā diskursa kvalitātei.

Turpinot savas domas, ministre cenšas skaidrot savu pozīciju, bet rezultātā demonstrē aizvien klajāku ignoranci pret vairāk nekā 150 etnisko kultūru pārstāvjiem, jo piedāvā veidot Francijas situācijai līdzīgu striktu un statiskā latviešu etniskajā mantojumā balstītu „kanonu”,[ 5 ] kas būtība paredz asimilācijai raksturīgu vēstījumu.

Tādējādi kultūras ministre ignorē visas pārējās kultūras, izņemot latviešu, un citu kultūru „pieteikumus” uz atzīšanu publiskajā telpā pielīdzina latviešu kultūras apdraudējumam.

Šādi, manuprāt, tiek simulēta mākslīga baiļu piepildīta vide, kas rezultātā kalpo nevis kultūru līdzāspastāvēšanai un dialogam, bet kultūru vertikāles nostiprināšanai, veidojot papildus argumentus politiski angažētajiem minoritāšu „aizstāvjiem” iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā dimensijā. Rodas sajūta, ka dīvainu iemeslu dēļ konservatīvais nacionālais diskurss un t.s. „krievu marginalizācijas” politiskais diskurss ir ciešā un radošā sadarbībā, jo viens otru uztur ar vēstījumiem kā „mini apokalipsēm”.

Otrs efektīvs līdzeklis multikulturālisma kritiķiem ir bažas par Citādā fizisko klātbūtni Latvijā un tā lingvistisko un kultūras dzīvi publiskajā telpā. Kaut arī zinātniskajā diskursā un valsts pārvaldē ir izplatīts skeptisks priekšstats par Citādo masveida ieplūšanu, H.Demakovas tēzēs var saskatīt vienkāršotu vēstījumu — tāpat jau ir daudz svešo, bet nāks vēl, tāpēc durvis jātur ciet. Ņemot vērā, ka masveida informācijas patērētājam vairāku iemeslu dēļ nav iespējams un nav intereses skaidrot, pētīt un kritizēt, šādi dramatiski politiķu monologi labi iedarbojas uz sadzīvē cirkulējošiem tūristu stāstiem par mošejām Berlīnes centrā, par tumšādainu cilvēku piepildītajiem metro Briselē vai ukraiņu viesstrādniekiem Portugāles pilsētiņās.

Nesenie notikumi daudzviet Rietumeiropā, kad agresija un neprasme veidot dialogu rezultējās asinsizliešanā un ielu demolēšanā, sniedz vislabāko vizuāli spilgtu un mediju panikas izplatītu draudu — tā būs arī pie mums, ja ļausim.

Tādējādi var konstatēt, ka Latvijas konservatīvajiem politiķiem, kas uztur vienkāršotu, bioloģiskajā piederībā balstītu nācijas tēlu, ir daudzi iekšpolitiskie un ārpolitiskie faktori, kas nāk palīgā, kad jāaizstāv sevi pret sabiedrības vilšanos un dziļu, klusu naidu pret politiskās elites saturisko degradāciju.

Partiju destruktīvā loma

Polemikā ir maz vietas situācijas modelēšanai vai konkrētas rīcības seku aprēķināšanai. Kad H.Demakovas politiski motivētā un, iespējams, pat konstruētā divkauja ar multikulturālismu norims, tā rezultātus jutīs sabiedrība, bet sekas varēs analizēt akadēmiskajā vidē. Ceru, ka, sekojot tālākai divkaujas attīstībai, informācijas patērētāji spēs distancēties no dramatisko monologu saucieniem nākt palīgā latviešu kultūrai. Vienlaicīgi jāapzinās, ka latviešu politiskajā diskursā nav neviena politiskā spēka, kas konsekventi īstenotu atvērtas starpkultūru dialoga politikas prioritātes.

Paralēli šādam vakuumam politiskajā elitē nevalstiskais sektors, augstskolas un eksperti vairāku gadu garumā ir sakrājuši multikulturālisma analīzes un īstenošanas praksi, kas tālāk par darba grupām un zinātniskajiem krājumiem gan nenonāk.


Kāpēc Latvijas politiskā elitē nav iespējams izplatīt Rietumeiropā praktizēto vai vismaz publiski atzīstamo dažādības politiku? Pastāvot vairākiem piemēriem, kas apvieno tradicionālu valsts iedzīvotāju vairākuma kultūru ar etniski atšķirīgo, Latvijas politiskā elite, politisku cīņu motivēta, degradē vēlētāja pieredzes un ekspektācijas telpu, cenzējot savos publiskajos paziņojumos to pozitīvo pieredzi, kas ir akumulēta citās nacionālajās valstīs.

Francijas kultūrpolitika, kas neatzīst etniski atšķirīgo publiskajā telpā un normatīvajos dokumentos, pašlaik pļauj masveida marginalizācijas un pašizolācijas nepatīkamo ražu, kuras sēklas, manuprāt, ir visai blīvi izsētas mūsdienu latviešu politiskā ienaidnieka diskursā.


Latvijas sabiedrībai un latviešu tautai nedraud nedz vēl viena okupācija, nedz izzušana globalizētajā telpā, ko par ienaidnieku pasludina gan kultūras ministre, gan Kultūras ministrijas kultūrpolitikas dokuments. Kā pretstatu šādai vīzijai pašlaik ir iespējams nostādīt tikai politikas plānošanas vīziju, kas skan šādi: aizvien palielināsies politiķu uzturētā plaisa starp etnisko vairākumu un ievērojamu mazākumtautību skaitu, politiskajā kultūrā tiks atražots ekstrēmisms, kas bremzēs iespēju sabiedrībā attīstīt līdzāspastāvēšanas prasmes. Šo prasmju trūkums pašreizējā etniski raibajā sastāvā būs vēl aktuālāks situācijā, kad etniskā piederība kļūs par vizuāli Citādo. Jautājums politiķiem: kā šādu nesagatavotu sabiedrību var ievest globālajā bezrobežu mobilitātē, kas izpaužas arī kā tirgus diktēta vajadzība pēc etniski atšķirīga darbaspēka?

Multikulturālisms nav panaceja un nav recepšu krājums neprasmīgai saimniecei.

Tas ir visnotaļ revidējamu un kritiski analizējamu teoriju un prakšu kopums, bet Latvijas gadījumā tas ir piemērs izolēšanas tendencēm un politiskās kultūras kvalitātes pazemināšanai. Šajā procesā “tumšie” scenāriji ir verbālā un fiziskā vardarbība, ekstrēmisma popularitāte un naida politika. Manuprāt, minētie fenomeni ir reāls drauds sabiedrības stabilitātei un rezultātā izraisa aizvien lielāku politiskā procesa degradāciju. Vaina par iespējamo politikas radikalizāciju būs jāuzņemas politiskajām partijām, uz kuru destruktīvo lomu norāda aizvien vairāk pirkstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


tants 17.03.2008 20:55
Ko darīt ar etniski citādo? - jautā Hanova kungs. Atbildu - neko. Itin neko. Pilnīgi neko.
Un - citēju Hanovu:
`Šāds valsts politikas dokuments, kas ignorē etnisko dažādību un reducē to uz etnogrāfiskā muzeja skatlogu, vienlaicīgi izvirza prasības etniskajām minoritātēm pieņemt latviešu tradicionālo kultūru, nepiedāvājot pretī nevienu efektīvu mehānismu vienlīdzīgas līdzdalības nodrošināšanai latviešu kultūras telpā`.
Nepiedāvājot pretī ..utt. Bet kāpēc būtu jāpiedāvā? TAS taču pamatjautājums. Hanova kungs mēģina pasniegt nostādni par ` vienlīdzīgas līdzdalības nodrošināšanu latviešu kultūras telpā` kā pašsaprotamu. Taču tā nepavisam nav pašsaprotama. Tā pat īsti nav saprotama - kāpēc kādam būtu jānodrošina minētās tiesības. Uz kāda pamata? Patiesībā - BEZ JEBKĀDA PAMATA. Nu, nav nekāda tāda pamata. Ar to jāsāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 14.03.2008 10:41
Es arī biju pārsteigta par nosaukumu. Bet rakstā teiktajam ir arī racionāls grauds. Demakovas izteicieni par to, kas ātrāk uzcels 'kultūras' objektus - vai 'mēs' uzcelsim savu bibliotēku, vai nu 'viņi' savus krievu kultūras centrus - ir vai nu zīmīga pārteikšanās, vai arī apzināta Latvijas sabiedrības šķelšana pēc etniskās izcelsmes pazīmes. Nacionālā bibliotēka līdz šim nekad nepozicionējās kā 'tikai' latviešu bibliotēka un nacionālisma karognesēju institūcija - nezinu, vai viņi ir 'pateicīgi' ministrei par šāda tēla veidošanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kārlisx 12.03.2008 12:50
D.Hanova raksta virsraksts ir vienkārši bezgaumīgs un neinteliģents. Tā vietā lai kritizētu idejas, mēģina uzbrukt cilvēkam. Tas ir nožēlojami.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


stukis - autoram 07.03.2008 17:35
1. Kapēc piesaukt 150 tautas, ja pretenzijas nāk tikai no krievvalodīgajiem?
2. Kura ir tā nācija Eiropā kura aktīvi piekopj multkulturālismu? Pat vāciešiem ar savu skaitlisko pārākumu, izglītību tikai vācu valodā ir problēmas ar Citādo integrāciju , kaut arī viņi ir daudz atvērtāki un tolerantāki par frančiem.
3. Kapēc te īdēt , būtu skaidri un gaiši pateicis gribu krievu valodai 2. valsts valodas statusu. Tikai nevajag aizmirst, ka tad kad PSRS bija glastnost un perestroika, baltiešiem tā pārauga par nacionālo atmodu, kuras mērķi nebūt vēl nav sasniegti, tāpēc arī politiķiem, kas grib latviešu balsis nekas cits neatliek kā uzturēt nacionālo jautājumu dienas kārtībā.
4. Vai krievu politiķi ir piekrituši latviešu valodas dominantei Latvijā? Nē! Tad kāpēc brīnīties, ka šamos nelaiž pie šprices.
5. Ak neviens neapdraud Latvijas neatkarību.... Ka tik ne tā! To varbūt jāsaka mūsu diplomātiem, lai varētu ar Lielo kaimiņu sarunāties, taču to nevar ieskaidrot tautai kuras zemē pagājušajā gadsimtā vien ir bijuši 2 pasaules kari, uz divu roku pirkstiem saskaitāmas valsts iekārtas, vairāki piespiedu emigrācijas viļņi un izsūtīšanas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 2 07.03.2008 15:35
Nav nekādas jēgas te spriedelēt. Atbilde uz autora uzdoto jautājumu sava sacerējuma sākumā (ko darīt ar etniski citādo?) ir gaužām vienkārša - etniski citādo vajag asimilēt latviešu vidē. Tas atrisinās visas problēmas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

hmmm 06.03.2008 19:09
šķiet, ka demakova iebilda nevis pret minoritāšu kultūras centriem, bet Krievijas valsts mērķtiecīgu politiku censties ar savu lielo finansējumu iet bijušajās satalītvalstīs un caur "kultūras veicināšanu" padarīt visus krievus un arī baltkrievus, ukraiņus u.c. par jaunatdzimstošās impērijas patriotiem. tā ir realitāte nevis fearmongering kā demakovas bažas interpretē hanovs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis - Aleksejam Dimitrovam 06.03.2008 10:00
Kultūras ministres izteikuma konteksts bija šāds:
H.Demakova: Krievija, protams, ir ļoti bagāta valsts, viņi var šeit pirkt īpašumus, kā to arī dara, veidot savus centrus, jo mums ir brīva, demokrātiska sabiedrība, bet negaidiet, ka es iesaistīšos kādas minoritātes kultūras ēku celtniecībā. Jo valsts kultūrpolitikas uzdevumi, vadlīnijas, kuras apstiprinājis Ministru kabinets, neparedz Kultūras ministrijas līdzdalību šādu centru veidošanā, tā nav mūsu kultūrpolitikas lieta.

Runājot konkrēti par krievu minoritātes pārstāvjiem, tad ministres pozīciju var saprast - ņemot vērā Krievijas aktīvo iesaistīšanos kultūras centru veidošanā (līdzīgi arī ar Vācijas, Francijas un Lielbritānijas kultūras centriem), tad Latvijas valsts var ieņemt nogaidošu pozīciju, jo lielvalstīm pašām acīmredzot pietiek līdzekļu veidot savas kultūras popularizēšanai domātus centrus. Daudzu citu kultūru (igauņu, ebreju, vācu u.c.) piederīgie, 20.gs. gaitā ir krietni sarukuši skaitā - un viņu kultūras biedrības dažos gadījumos nav atjaunojušas īpašuma tiesības pat uz tiem kultūras centriem, kas viņiem bija pirms kara. Kuldīgā, piemēram, pirmskara ebreju pamatskolas ēkā atrodas mūzikas skola, jo Kuldīgā ebreju ir palicis pavisam nedaudz un pamatskolu viņi tur nespēj izveidot - ebreju kopiena nesen vēlējās saņemt bēdīgi slaveno 32 miljonu kompensāciju par šāda veida īpašumiem.

Vispārīgs princips (minoritāšu kultūras ēku celšanu valsts nefinansē nekad un nemaz), diez vai ir pareizs. Tomēr, lai kultūras ministri varētu konstruktīvi kritizēt, būtu jāzina, kur viņas teiktais atrodas krasā pretrunā ar Latvijas iedzīvotāju interesēm.

Piebildīšu, ka es daudzos jautājumos nepiekrītu kultūras ministres darbībai - mani joprojām šokē H.Demakovas atbalsts kultūras objektu celtniecības pārmērībām, ar viņas ministrijas ziņu ieviestās valsts nodevas par kompaktdisku un DVD matricām (faktiski AKKA/LAA rekets attiecībā pret informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju nozari, attaisnojoties ar valsts nespēju kontrolēt mūzikas un filmu pirātismu). Bet tad, ja H.Demakova iebilst pret multikulturālisma maldiem - tas ir vienkārši veselais saprāts, kur atliek vienīgi viņai pievienoties. Pretējais būtu taisns ceļš uz sabiedrības dezintegrāciju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksejs Dimitrovs - Aleksim 06.03.2008 00:24
Paldies! Bet kā tomēr būtu jāinterpretē Demakovas kundzes teiktais:

negaidiet, ka es iesaistīšos kādas minoritātes kultūras ēku celtniecībā.

Es stipri šaubos, ka viņas "nacionālās valsts" koncepcijas ietvaros ietilpst valsts atbalsts nelatviešu pilsoņu kultūras centieniem. Šķiet, ka Jūsu "nacionālās valsts" koncepcija ir lierālāka :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Aleksejam Dimitrovam 05.03.2008 20:22
Aleksis: Neviens jau neiestājas pret minoritāšu politiku nacionālās valstīs, t.sk. Latvijā
Aleksejs Dimitrovs: Vai tad neviens? Daži fragmenti no Demakovas kundzes intervijas tomēr uzskatāmi parāda, ka viņa pielīdzina "minoritāšu politiku" "multikulturālismam": =======
Kā teikts Jūsu minētajā linkā - The Republic of Latvia ... ... ... declares that the notion "national minorities" which has not been defined in the Framework Convention for the Protection of National Minorities, shall, in the meaning of the Framework Convention, apply to citizens of Latvia who differ from Latvians in terms of their culture, religion or language, who have traditionally lived in Latvia for generations and consider themselves to belong to the State and society of Latvia, who wish to preserve and develop their culture, religion or language.

T.i. saskaņā ar Latvijā pieņemto minoritātes jēdziena skaidrojumu, minoritāte attiecas uz atsevišķajiem indivīdiem - t.i. pilsoņiem, kuri atšķiras no latviešiem un ir te tradicionāli dzīvojuši. Nekur nav minēts kritērijs "in substantial numbers" vai līdzīgs. No šī viedokļa arī H.Demakova nevēršas pret minoritāšu politiku kā tādu; pret valsts atbalstu to vai citu nelatviešu pilsoņu kultūras centieniem. Viņai nav pieņemama cilvēku norobežošanās kopienās vai etniskās kvotas - t.i. bezjēdzīgi valsts pasākumi, kas veicina sabiedrības dezintegrāciju, etnisko atšķirību uzsvēršanu un institucionalizēšanu.

Var, protams, diskutēt, vai Latvijā (līdzīgi kā tas darīts Jūsu citētajā 1955.g. dāņu likumā) vajadzētu konkrēti uzskaitīt minoritātes, kuras tiek valstiski atbalstītas. Kad notika diskusijas par ietvara konvenciju minoritāšu aizsardzībai, daži ieteica minēt konkrēti lībiešus un čigānus jeb romus. Manuprāt, pašreizējā pieeja ir elastīgāka - jo minoritātēm piederīgajiem cilvēkiem (tātad ne tikai lībiešiem un čigāniem, bet arī šeit tradicionāli dzīvojošiem ebrejiem lietuviešiem, poļiem, krieviem, baltkrieviem, tatāriem u.c.) var būt visai dažādas kultūras vajadzības, par kurām ar ieinteresētajiem cilvēkiem var un vajag diskutēt.

No otras puses, es netieku gudrs, kādā veidā "multikulturālisma" pieredze var kādam te palīdzēt. Multikulturālisma pieejas daudzkur Rietumeiropā nomaina valsts nacionālas kopības un solidaritātes idejas. Savās galējās izpausmēs "multikulturālisms" ir orientēts uz valsts attiecību veidošanu ar iebraucēju "kopienām". Piemēram, Nīderlandes mēģinājums islāmticīgos imigrantus sākt uzskatīt par vienu no pīlāriem kā arī Lielbritānijas valdības centieniem vest dialogu ar islāma un citu kopienu "vadītājiem", lai cik šaubīgas nebūtu šo kopienu vadītāju pilnvaras kādu pārstāvēt. Teo van Goga slepkavība un uzbrukumi Londonas metro parādīja, ka iebraucēju politiska norobežošana etniskās kopienās ir vismaz tikpat bīstama kā Francijā notiekošā iebraucēju sociālā izolēšana noteiktos pilsētu rajonos.

Kādēļ gan latviešiem un šeit tradicionāli dzīvojošo minoritāšu pārstāvjiem būtu jāatkārto citu valstu neveiksmīgie eksperimenti postkoloniālo imigrantu integrācijā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksejs Dimitrovs - Aleksim 05.03.2008 17:57
Neviens jau neiestājas pret minoritāšu politiku nacionālās valstīs, t.sk. Latvijā

============================================================

Vai tad neviens? Daži fragmenti no Demakovas kundzes intervijas tomēr uzskatāmi parāda, ka viņa pielīdzina "minoritāšu politiku" "multikulturālismam":

Proti, multikulturālisms pieļauj dubultu vai pat vairāku valstu pilsonību, paredz valsts atbalstu visās iespējamās valodās plašsaziņas līdzekļiem, noteiktu tautību pārstāvjiem nodrošina izglītības kvotas un tamlīdzīgi.

Latvijas nākotne iespējama, tikai balstoties uz vienojošām idejām – latviešu valoda, mūsu nacionālie simboli.

Latvijas sabiedrība ir brīva un iecietīga, pie mums katrs, kas vēlas, var kļūt par latvieti un mēs kā latvieti viņu pieņemam.

Stipri šaubos, ka Demakovas kundze varētu atbalstīt šādu Saeimas paziņojumu:

It shall be possible freely to profess one's loyalty to the Russian people and Russian culture and such a profession of loyalty shall not be contested or verified by an official authority.

It īpaši ņemot vērā citā intervijā pausto ("Latvijas Avīze", 2007.gada 15.oktobrī):

Krievija, protams, ir ļoti bagāta valsts, viņi var šeit pirkt īpašumus, kā to arī dara, veidot savus centrus, jo mums ir brīva, demokrātiska sabiedrība, bet negaidiet, ka es iesaistīšos kādas minoritātes kultūras ēku celtniecībā.

=====================================================================

Savukārt mūsdienu Eiropā politisko nāciju robežas arvien precīzāk atbilst etnisko nāciju robežām

=====================================================================

Atliek tikai palūkoties, kuras grupas valstis atzīst par "nacionālajām minoritātēm" (piemēram, http://conventions.coe.int/Treaty/Commun/ListeDeclarations.a...), lai saprastu, ka šādas grupas eksistē teju vai visās Eiropas valstīs.

=====================================================================

Turklāt šis piemērs izklausās pēc nianšu izcelšanas pāri problēmas būtībai - Dānijā vāciski runājošo iedzīvotāju ir 23 tūkstoši (sk. http://www.ethnologue.com/show_country.asp?name=DK ); līdzīgi var runāt arī par zviedru kultūras izpausmēm Ālandu salās un Hanko pussalā Somijā, retoromāņiem Šveicē, kašubiem Polijā un dažām citām nelielām etniskām grupām.

=====================================================================

Tieši otrādi - jo lielāka nacionālā minoritāte, jo plašākas garantijas (piemēram, in areas inhabited by persons belonging to national minorities traditionally or in substantial numbers, if those persons so request and where such a request corresponds to a real need, the Parties shall endeavour to ensure, as far as possible, the conditions which would make it possible to use the minority language in relations between those persons and the administrative authorities).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Aleksejam Dimitrovam 05.03.2008 14:42
every citizen and thus also every member of the German minority regardless of the language which he uses shall enjoy the following rights and freedoms: 1. The right to inviolability of the liberty of the individual; 2. equality before the law; ...

Atvainojos par neprecizitāti - Dānijā dzīvo dāņi PLUS vāciski runājoša minoritāte. Tātad rezumēsim: visi Dānijas pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un pastāv dažas minoritāšu skolas un iespēja izmantot minoritātes radio un avīzes. Latvijā līdzīgas iespējas pastāv jau sen. Bet nezkāpēc to nesauc par multikulturālismu :)) Tas ir viens konkrēts valsts sadzīvošanas veids ar etnisko minoritāti. Turklāt šis piemērs izklausās pēc nianšu izcelšanas pāri problēmas būtībai - Dānijā vāciski runājošo iedzīvotāju ir 23 tūkstoši (sk. http://www.ethnologue.com/show_country.asp?name=DK ); līdzīgi var runāt arī par zviedru kultūras izpausmēm Ālandu salās un Hanko pussalā Somijā, retoromāņiem Šveicē, kašubiem Polijā un dažām citām nelielām etniskām grupām. Savukārt turku un citu neseno imigrantu Dānijā ir krietni vairāk - bet viņiem šāda veida kultūrautonomiju neviens nepiedāvā.

Neviens jau neiestājas pret minoritāšu politiku nacionālās valstīs, t.sk. Latvijā. Bet tajā pašā laikā "multikulturālisms" (precīzāk, viss tas, ko sauc par "multikulturālismu" mūsdienu rietumvalstīs) ir politkorektas blēņas vai dažu cilvēku pašapmāns. Citas kultūras, protams, ir jāmācās - un tas ir nopietns un pacietīgs darbs, kas jādara cilvēkam pašam - attīstot savas lingvistiskās dotības, iepazīstot citas zemes un citādi paplašinot redzesloku. Bet to neviens vēl nav izdarījis ar politiska dekrēta palīdzību - vismaz tam nav lielāka jēga kā savulaik pasludinātajam lozungam par PSRS tautu draudzību vai "sociālistiskajam internacionālismam".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksejs Dimitrovs 05.03.2008 13:17
Autoram



Paldies par rakstu!



Aleksim



Dānijā dzīvo dāņi (plus ārzemnieki/tūristi/pagaidu iedzīvotāji, plus imigranti, kuri vēlas kļūt par dāņiem).

============================



Vai tad? Ko Jūs teiktu par šo tekstu?



I.

Under Danish law the Basic Law of the Kingdom of Denmark of 5 June 1953 and other Legislation - every citizen and thus also every member of the German minority regardless of the language which he uses shall enjoy the following rights and freedoms: 1. The right to inviolability of the liberty of the individual; 2. equality before the law; 3. freedom of faith and of conscience; 4. the right to freedom of expression and freedom of the press; 5. freedom of assembly and association; 6. the right freely to choose his occupation and place of work; 7. inviolability of the home; 8. the right freely to establish political parties; 9. equal eligibility for any public office according to his aptitude,qualifications and professional achievements, i.e. in the case of civil servants, employees and workers in the public service no distinction may be made between members of the German minority and other citizens; 10. the right to general, direct, equal, free and secret elections, which shall also apply to local elections; 11. the right to have recourse to the court if he considers that his rights have been violated by public authority; 12. the right to equal treatment, pursuant to which no one may be disadvantaged or favoured because of his parentage, his language, his origin, or his political opinions.

II.

In execution of these legal principles it is herewith stated that: 1. It shall be possible freely to profess one's loyalty to the German people and German culture and such a profession of loyalty shall not be contested or verified by an official authority. 2. Members of the German minority and their organizations may not be hindered from speaking and writing the language of their choice. Ihe use of the German language in courts and administrative agencies shall be governed by the relevant legal provisions. 3. General schools and (also specialist) adult education centres as well as kindergartens may, in line with the relevant legal provisions, be set up by the German minority pursuant to the principle of the freedom of teaching in force in Denmark. 4. Since, under local Legislation, the committees of local representative bodies are set up on the basis of proportional representation, representatives of the German minority shall be involved in committee work in proportion to their numbers. 5. The Danish Government recommends that the German minority be duly taken into consideration within the framework of the rules in force on the use of radio. 6. In respect of assistance and other benefits from public funds on which a discretionary decision is taken, the members of the German minority shall not be treated differently forrn other citizens. 7. In respect of public notifications the newspapers of the German minority should be duly taken into consideration. 8. The special interest of the German minority in fostering contacts with Germany in the religious and cultural as well as in specialist fields shall be acknowledged.

The Danish Parliament (Folketinget) approved this declaration by decision of 19 April 1955.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 04.03.2008 23:43
"... recepte nepieredzējušai mājsaimniecei" -- vai šis virsraksts neparāda dzimumus diskriminējošu attieksmi? It īpaši, ņemot vērā, ka gandrīz viss raksts veltīts H.Demakovas kritikai. Bet lai nu tas paliek uz autora sirdsapziņas.


D.Hanovs: No otras puses — diskusija par politisko nāciju, kas spētu pārvarēt vairākas plaisas multietniskā sabiedrībā, ir aizmirsta un guļ apputējusi diskursu „bēniņos”.===========

"Etniskā nācija" un "politiskā nācija" - tas ir novecojis pretnostatījums. Cariskās Krievijas vai Austroungārijas kontekstā vēl varēja runāt par cilvēka piederību tai vai citai nacionālajai nomalei un vienlaikus par viņa uzticību ķeizaram. Savukārt mūsdienu Eiropā politisko nāciju robežas arvien precīzāk atbilst etnisko nāciju robežām. Dānijā dzīvo dāņi (plus ārzemnieki/tūristi/pagaidu iedzīvotāji, plus imigranti, kuri vēlas kļūt par dāņiem). Melnkalne un Kosova ir jaunākie apliecinājumi tam, ka Eiropas tautas lielajā vairumā gadījumu vēlas piedalīties politikā tieši caur savām nācijvalstīm. Arī Latvijā praktiskākais veids, kā nodrošināt pilsonisku saskaņu ir stiprināt nacionālu valsti, piemēram, pakāpeniski pārvarot vidusskolu etnisko segregāciju (dalījumu "krievu skolās" un "latviešu skolās").

Kopš PSRS, Čehoslovākijas un Dienvidslāvijas sadalīšanās, Eiropā ir 2 spilgti izteiktas multietniskas valstis - Beļģija un Šveice. Beļģija jau tagad atrodas uz izjukšanas robežas, bet Šveicē iedzīvotājus kopā tur visnotaļ stingra imigrācijas un naturalizācijas politika, kā arī apstāklis, ka ikvienai šveiciešu kopienai (vācu, franču, itāļu) aiz robežas ir liela etniska valsts. Rietumeiropā etniskais nacionālisms kļuvis mazāk ass vienkārši tāpēc, ka tas jau ir vairumā vietu uzvarējis un beidzies ar nacionālu valstu dibināšanu -sk. http://www.foreignaffairs.org/20080301faessay87203/jerry-z-m... (The Enduring Power of Ethnic Nationalism by Jerry Muller). Dažās teritorijās etniskais jautājums vēl jārisina - Kiprā vai basku teritorijās, piemēram. Gan šajos gadījumos, gan tad, ja kādā vietā sarodas pietiekoši daudz imigrantu, ka kļūst apdraudēts status quo, tad etniskā nacionālisma izpausmes atjaunojas pilnā sparā.

Pateicoties atvērtām robežām Eiropā, cilvēki paši sagrupēsies sev pieņemamā veidā. Kā liecina "white flight" un līdzīgi procesi ASV un citās etniski vai rasistiski sajauktās vietās, vairumam cilvēku patīk dzīvot starp sev līdzīgiem. Vienīgais interesantais jautājums ir tas, cik lielu teritoriju pēc aptuveni 50 gadiem apdzīvos latvieši - vai tā būs visa Latvija (vai arī Latvija mīnus Daugavpils).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alex 04.03.2008 18:58
Mark Steyn (It's the demography, stupid - sk. http://www.freerepublic.com/focus/f-news/1550345/posts ) sniedz sekojoshu multikulturaalisma raksturojumu:


That’s what the war’s about: our lack of civilizational confidence. As a famous Arnold Toynbee quote puts it: “Civilizations die from suicide, not murder”—as can be seen throughout much of “the western world” right now. The progressive agenda —lavish social welfare, abortion, secularism, multiculturalism—is collectively the real suicide bomb. Take multiculturalism: the great thing about multiculturalism is that it doesn’t involve knowing anything about other cultures—the capital of Bhutan, the principal exports of Malawi, who cares? All it requires is feeling good about other cultures. It’s fundamentally a fraud, and I would argue was subliminally accepted on that basis. Most adherents to the idea that all cultures are equal don’t want to live in anything but an advanced western society: Multiculturalism means your kid has to learn some wretched native dirge for the school holiday concert instead of getting to sing “Rudolph the Red-Nosed Reindeer” or that your holistic masseuse uses techniques developed from Native American spirituality, but not that you or anyone you care about should have to live in an African or Native-American society. It’s a quintessential piece of progressive humbug. Then September 11 happened. And bizarrely the reaction of just about every prominent western leader was to visit a mosque: President Bush did, the Prince of Wales did, the Prime Minister of the United Kingdom did, the Prime Minister of Canada did… . The Premier of Ontario didn’t, and so twenty Muslim community leaders had a big summit to denounce him for failing to visit a mosque. ...

======
Nopietnu iepaziishanos ar citu tautu un civilizaaciju sasniegumiem neviens nesauc par "multikulturaalismu" - shiis lietas sauc par sveshvalodu filologjiju, American studies utml. Uzskatu, ka shii multi-kulti pseidozinaatne nav pelniijusi tik daudz goda, lai par vinju striideetos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pankūkas - Pētersonei! 04.03.2008 18:44
Jā, iznāk nesliktas definīcijas:

multikulturālisms - tirgus dalībnieku, kuri nevēlas konkurēt caur darba ražīguma paaugstināšanu, diktēta vajadzība pēc lēta darbaspēka;

multikulturālisms - tikai viena no iespējamajām alternatīvām kā, horizontālās līdzāspastāvēšanas vārdā, pārtaisīt latviešu tautu par etnisko kopienu viņas pašas valstī.

Abos gadījumos "globalizētajā telpā" ir iespējami ar pārvietošanās brīvību saistīti risinājumi:

- tirgus dalībniekiem: uzņēmumu paarvietošana tur, kur ir pieteikami lēta darbaspēka;
- kopienu "nacionālistiem" (ar retiem izņēmumiem): tur, kur ir pašnoteikusies tā
tauta, kuras esamība viņiem kā indivīdiem nerada horizontālās līdzāspastāvēšanas un efektīvu mehānismu trūkuma vienlīdzīgās līdzdalības kultūras telpā nodrošināšanas problēmas

Politiskā nācija = velosipēdiskais velosipēds.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Luopenminded

Pārvērtējot vadonismu Latvijā 28 Autors:Gatis Krūmiņš, Valdis Tēraudkalns, Mārtiņš Mintaurs, Aivars Stranga, Valters Ščerbinskis, Vita Zelče, Deniss Hanovs

8635669808 bfebc1e94d

Par ko nemēdz runāt 11 Autors:Deniss Hanovs

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Effect of Migration on European Political Thought and Decision-making Process Autors:Artis Pabriks, Deniss Hanovs, Valdis Zagorskis, Roswitha King, Tatjana Muravska, Ivars Indāns, Elgars Felcis, Ali Gitmez, Aija Lulle, Dace Akule

Ragana 255x203

Raganu medības 13 Autors:Deniss Hanovs