Politiskā liekulība 1

Ja deputātus patiesi interesētu valodas statusa nodrošināšana, viņi izmantotu efektīvākus līdzekļus, piemēram, budžeta līdzekļu palielināšanu valodas apmācībai, ko pašlaik lielākoties finansē ASV un Eiropas Savienības valstis.

Iesaki citiem:
0 karogi 255x203
Foto:© AFI

Saeimā pārstāvētās partijas paudušas atturīgu vai noraidošu attieksmi pret Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ierosinātajiem vēlēšanu likuma grozījumiem, atceļot prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu augstākajā līmenī. Tautas partija, TB/LNNK, abas sociāldemokrātu frakcijas un Jaunā frakcija uzskata, ka likuma grozījumi varētu pavērt krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu. Vai tiešām šīs bažas ir pamatotas?

Vēlēšanu likuma primārais mērķis ir nodrošināt demokrātiskas vēlēšanas. Saskaņā ar Satversmi tas nozīmē, ka Saeimu ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Vienlīdzības princips nosaka, ka visiem LR pilsoņiem ir vienādās tiesības būt ievēlētiem neatkarīgi no politiskās piederības, dzimuma, reliģijas, valodas un citiem kritērijiem. Pašreiz Saeimas vēlēšanu likumā ietvertā prasība deputāta kandidātam apliecināt valsts valodas zināšanas ir pretrunā ar Satversmē noteikto vienlīdzības principu. Tātad, izdarot grozījumus vēlēšanu likumā, tiktu novērsta likuma pretruna ar Satversmi.

Vēlēšanu likuma norma par valsts valodas zināšanām nav saistīta ar latviešu valodas aizsardzību. Valsts valodas aizsardzību nodrošina Valsts valodas likums un virkne Ministru kabineta noteikumu šajā jomā. Ja deputātus patiesi interesētu valodas statusa nodrošināšana, tad viņi būtu izmantojuši citus, daudz efektīvākus līdzekļus latviešu valodas veicināšanai. Piešķirot lielākus valsts budžeta līdzekļus tām institūcijām, kas nodarbojas ar valsts valodas veicināšanu (piemēram, Latviešu Valodas Attīstības Valsts Programmai, Valsts Valodas Centram, pētnieciskajiem institūtiem utt.), būtu veikts svarīgs politisks ieguldījums valodas attīstībā. Pašlaik Latvijā lielāko daļu līdzekļu, piemēram, latviešu valodas apmācībai piešķir ASV un Eiropas Savienības dalībvalstis.

Vēlēšanu likuma norma par valsts valodas zināšanām ir pretrunā ar Satversmi un līdz ar to arī ar dažādiem starptautisko tiesību aktiem (Paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju), kas ir saistoši Latvijai. Starptautisko saistību ignorēšana Latvijai var maksāt kārtējās zaudētās lietas (un valsts budžeta līdzekļus) starptautiskās tiesās, kā arī negatīvi ietekmēt Latvijas starptautisko prestižu. Nerespektējot starptautisko līgumu principus, Latvijas ārpolitikai būs grūti apliecināt sevi kā atbilstošu Eiropas Savienības un NATO principiem, kas it kā ir gandrīz visu politisko spēku deklarētais mērķis.

Šajā situācija politiķu uzdevums ir novērst juridiskās pretrunas starp vēlēšanu likumu, Satversmi un Latvijai saistošajiem starptautisko tiesību aktiem. Politiskā liekulība ir tad, ja deputāti ignorē šo problēmu, piesedzoties ar vispārīgiem saukļiem par valodas aizsardzību, vienlaikus nenodrošinot valsts valodas aizsardzības mehānismu darbību.

Ja Saeimas frakcijas noraida Valsts prezidentes izteiktos ierosinājumus, deputātiem būtu nepieciešams sniegt savu argumentētu pozīciju par to, kā novērst pretrunu starp vēlēšanu likumu, Satversmi un starptautiskajiem tiesību aktiem. Taču diez vai kāda partija iedziļināsies minēto pretrunu novēršanā. Drīzāk politiķi turpinās žonglēt ar tādiem terminiem kā “valodas aizsardzība”, “latviešu valodas fronte”, “valodas apdraudējumi” utt. Kāda ir izeja no šīs situācijas?

Latvijas likumdošana paredz, ka Valsts prezidentam, Saeimai, Ministru kabinetam, ģenerālprokuroram, Valsts kontroles padomei, pašvaldības domei un citām institūcijām ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par lietas ierosināšanu par likumu un Latvijas parakstīto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei. Šīs tiesības var izmantot gan prezidents, gan arī indivīdi, kuru tiesības antikonstitucionāli ierobežo vēlēšanu likums.

Domājams, ka, līdzīgi kā pieņemot Pilsonības un Valsts valodas likumus, liela nozīme būs starptautiskajām organizācijām. Latvijas politisko nostāju var mainīt NATO dalībvalstu amatpersonu kritika un aicinājumi neignorēt demokrātijas principus. Vēl viens arguments varētu būt Eiropas Savienības kritiskā pozīcija, kas pie visnelabvēlīgākā scenārija varētu nozīmēt arī Latvijas iestāšanās sarunu pārtraukšanu. Tomēr daudz ticamāks ir variants, ka turpināsies politiskā retorika līdz brīdim, kad Latvija zaudēs kādā starptautiskā tiesā un būs spiesta atgriezties pie tiem pašiem vēlēšanu likuma grozījumiem un/vai finansiālas kompensācijas izmaksas. Tas varētu būt visai laikietilpīgs process, kurā starptautiski Latvija neiegūtu pozitīvu tēlu un kas nozīmētu iekšpolitiskas kaislības par valodas politiku.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

26.01.2002 20:12
Neņemos spriest, kas ir lielāka politiska liekulība, vai atstāt prasību deputātu kandidātiem zināt latviešu valodu, vai, iestājoties par integrāciju, sarunāties ar krieviem krieviski. Tā kā to dara premjers Andris Berziņš, tiekoties ar Daugavpils domes priekšsēdētāju Eiginu.

Visticamāk liekulība ir uzskatīt, ka Latvijā ar latviešu valodu viss ir kārtībā. Visi bez problēmām tajā sazinās un nupat ir pienācis īstais brīdis, kad visi kādreizējie valodas aizsardzības pasākumi jāatceļ.

Liekot roku uz sirds, vai Jūs, cienījamais politolog, Rīgā vienmēr sarunājaties latviski? Vai varbūt sekojat premjera piemēram, kas aicina citus, bet pats runā, kā pieradis kopš bērna kājas? Es ļoti labi saprotu latviešus, kas runā ar krieviem krieviski. Tā ir jādara, ja negribat iet uz konfliktu. Gana labi zinu, kāda attieksme ir pret konsekventi latviski runājošajiem. Kāds, piemēram, esmu es. Runāju tikai latviski. Un ne jau tāpēc, ka vēlos veicināt integrāciju. Gluži otrādi, esmu pret to, uzskatu, ka krieviem jālasās no kurienes nākuši.

Atgriežoties pie raksta pamattēmas, par to , ka valodas normas saglabāšana ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, pašu Satversmi, Rietumu vērtībām, utml., tā kavējot mūsu virzību uz NATO. Šājā sakarībā atceros neseno TV interviju ar ASV prezidenta administrācijas NATO lietu atbildīgo, kurš atstāstīja gadījumu, par to, kā viens no senatoriem viņam vaicājis: dēls, mani neinteresē skaitļi un tabulas, tu man pasaki vienu - vai viņiem ir tās pašas vērtības, kas mums; vai viņi ies karā kopā ar mums? Ja jā, tad balsošu pozitīvi.

Tad lūk, arī es vēlos pajautāt: kas ir kaitīgāk Latvijas tēlam - vai tas, ka viena maza tautiņa aizstāv savu valodu (tas pat varētu radīt simpātijas sirmajā vīrā ), vai tas, ka 20 000 krievu savāc parakstus pret ASV lokatora uzstādīšanu Audriņos? Vai viņi ies karot kopā ar ASV? Vai viņiem ir tās pašas vērtības, kas Rietumiem?

Lūk, kas ir galvenais un pastāvīgais Latvijas tēla nomelnotājs - Latvijas krievu tautības iedzīvotāju aktivitātes. Varbūt, kad Latvijas prezidente kādu desmito reizi būs atvainojusies Rietumvalstu līderiem (kā princim Čārlzam), tad arī viņa to sapratīs.

Kā vienīgo atrisinājumu redzu - pirmkārt A T Z Ī T šo problēmu un tad viņu risināt, veicinot krievu braukšanu prom. Pretējā gadījumā, prognozēju pilsoņu karu Latvijā.

Gribu uzsvērt, es nedz atbalstu nedz aicinu uz pilsoņu karu, bet PROGNOZĒJU, ka tas izraisīsies, ja netiks veicināta krievu aizbraukšana. Integrācija, kā mēs visi (ieskaitot premjeru Bērziņu) ļoti labi zinam, nav iespējama. Pastāv, protams, iespēja pinveidot pašreiz piekopto valsts politiku, proti, iestāties par krievu integrāciju latviešu sabiedrībā, bet faktiski darboties pretējā virzienā - veicināt latviešu integrāciju krievu sabiedrībā, kā to uzskatāmi apliecina Andris Bērziņš viesojoties krievu sabiedrībā Daugavpilī.

Taču šis ceļš ved strupceļā. Lai arī var šķist, ka tādējādi mēs izvairamies no konflikta, mēs gluži pretēji to veicinām. Integrācija nav miera ceļs. Tas ir kara ceļš. Vēl ir laiks apstāties un izvēlēties citu ceļu. Tomēr pagaidām es neredzu šādu vēlmi cilvēkos, kas pieņem lēmumus Latvijā. Tas arī ir pamatā manai pesimistikajai prognozei.