Foto: © AFI
Ja deputātus patiesi interesētu valodas statusa nodrošināšana, viņi izmantotu efektīvākus līdzekļus, piemēram, budžeta līdzekļu palielināšanu valodas apmācībai, ko pašlaik lielākoties finansē ASV un Eiropas Savienības valstis.
Saeimā pārstāvētās partijas paudušas atturīgu vai noraidošu attieksmi pret Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ierosinātajiem vēlēšanu likuma grozījumiem, atceļot prasību deputātu kandidātiem zināt valsts valodu augstākajā līmenī. Tautas partija, TB/LNNK, abas sociāldemokrātu frakcijas un Jaunā frakcija uzskata, ka likuma grozījumi varētu pavērt krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu. Vai tiešām šīs bažas ir pamatotas?
Vēlēšanu likuma primārais mērķis ir nodrošināt demokrātiskas vēlēšanas. Saskaņā ar Satversmi tas nozīmē, ka Saeimu ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Vienlīdzības princips nosaka, ka visiem LR pilsoņiem ir vienādās tiesības būt ievēlētiem neatkarīgi no politiskās piederības, dzimuma, reliģijas, valodas un citiem kritērijiem. Pašreiz Saeimas vēlēšanu likumā ietvertā prasība deputāta kandidātam apliecināt valsts valodas zināšanas ir pretrunā ar Satversmē noteikto vienlīdzības principu. Tātad, izdarot grozījumus vēlēšanu likumā, tiktu novērsta likuma pretruna ar Satversmi.
Vēlēšanu likuma norma par valsts valodas zināšanām nav saistīta ar latviešu valodas aizsardzību. Valsts valodas aizsardzību nodrošina Valsts valodas likums un virkne Ministru kabineta noteikumu šajā jomā. Ja deputātus patiesi interesētu valodas statusa nodrošināšana, tad viņi būtu izmantojuši citus, daudz efektīvākus līdzekļus latviešu valodas veicināšanai. Piešķirot lielākus valsts budžeta līdzekļus tām institūcijām, kas nodarbojas ar valsts valodas veicināšanu (piemēram, Latviešu Valodas Attīstības Valsts Programmai, Valsts Valodas Centram, pētnieciskajiem institūtiem utt.), būtu veikts svarīgs politisks ieguldījums valodas attīstībā. Pašlaik Latvijā lielāko daļu līdzekļu, piemēram, latviešu valodas apmācībai piešķir ASV un Eiropas Savienības dalībvalstis.
Vēlēšanu likuma norma par valsts valodas zināšanām ir pretrunā ar Satversmi un līdz ar to arī ar dažādiem starptautisko tiesību aktiem (Paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju), kas ir saistoši Latvijai. Starptautisko saistību ignorēšana Latvijai var maksāt kārtējās zaudētās lietas (un valsts budžeta līdzekļus) starptautiskās tiesās, kā arī negatīvi ietekmēt Latvijas starptautisko prestižu. Nerespektējot starptautisko līgumu principus, Latvijas ārpolitikai būs grūti apliecināt sevi kā atbilstošu Eiropas Savienības un NATO principiem, kas it kā ir gandrīz visu politisko spēku deklarētais mērķis.
Šajā situācija politiķu uzdevums ir novērst juridiskās pretrunas starp vēlēšanu likumu, Satversmi un Latvijai saistošajiem starptautisko tiesību aktiem. Politiskā liekulība ir tad, ja deputāti ignorē šo problēmu, piesedzoties ar vispārīgiem saukļiem par valodas aizsardzību, vienlaikus nenodrošinot valsts valodas aizsardzības mehānismu darbību.
Ja Saeimas frakcijas noraida Valsts prezidentes izteiktos ierosinājumus, deputātiem būtu nepieciešams sniegt savu argumentētu pozīciju par to, kā novērst pretrunu starp vēlēšanu likumu, Satversmi un starptautiskajiem tiesību aktiem. Taču diez vai kāda partija iedziļināsies minēto pretrunu novēršanā. Drīzāk politiķi turpinās žonglēt ar tādiem terminiem kā “valodas aizsardzība”, “latviešu valodas fronte”, “valodas apdraudējumi” utt. Kāda ir izeja no šīs situācijas?
Latvijas likumdošana paredz, ka Valsts prezidentam, Saeimai, Ministru kabinetam, ģenerālprokuroram, Valsts kontroles padomei, pašvaldības domei un citām institūcijām ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par lietas ierosināšanu par likumu un Latvijas parakstīto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei. Šīs tiesības var izmantot gan prezidents, gan arī indivīdi, kuru tiesības antikonstitucionāli ierobežo vēlēšanu likums.
Domājams, ka, līdzīgi kā pieņemot Pilsonības un Valsts valodas likumus, liela nozīme būs starptautiskajām organizācijām. Latvijas politisko nostāju var mainīt NATO dalībvalstu amatpersonu kritika un aicinājumi neignorēt demokrātijas principus. Vēl viens arguments varētu būt Eiropas Savienības kritiskā pozīcija, kas pie visnelabvēlīgākā scenārija varētu nozīmēt arī Latvijas iestāšanās sarunu pārtraukšanu. Tomēr daudz ticamāks ir variants, ka turpināsies politiskā retorika līdz brīdim, kad Latvija zaudēs kādā starptautiskā tiesā un būs spiesta atgriezties pie tiem pašiem vēlēšanu likuma grozījumiem un/vai finansiālas kompensācijas izmaksas. Tas varētu būt visai laikietilpīgs process, kurā starptautiski Latvija neiegūtu pozitīvu tēlu un kas nozīmētu iekšpolitiskas kaislības par valodas politiku.