Poco meno presto* 9

Tieši tā man gribētos izsaukties, kad dzirdu Pasaules Bankas prezidents Roberts Zeliks (Zoellick) jūsmīgi paziņojam, ka „mēs esam ļoti priecīgi. Visi mūsu mērķi ir sasniegti un Āfrikā rezultāti tiks sagaidīti ar smaidu daudzu sejās”. Protams, tas ir lieliski, ka attīstītās valstis ir devīgas un piešķir 41 miljardu ASV dolāru Pasaules Bankas grupas multilaterālajai attīstības sadarbības aģentūrai – Starptautiskajai attīstības asociācijai. Tomēr – tas nebūt nenozīmē, ka mērķi vai vēl jo vairāk – rezultāti – ir sasniegti. Kā savulaik atzīmēja lords Pīters Bauers (Bauer) – attīstības sadarbībā tiek pārāk daudz runāts par nepieciešamību ieguldīt vairāk finanses, bet pārāk maz par rezultativitāti.

Iesaki citiem:

Kādēļ ziņai par 41 miljarda novirzīšanu Pasaules Bankai ir vērts pievērst uzmanību? Viens iemesls ir, ka arī Latvija kopā ar Ēģipti, Igauniju, Kipru, Ķīnu un Lietuvu piedalījās sammitā, kurš nolēma par tik lielas summas piešķiršanu. Tas nozīmē, ka kopš šī brīža Latvija starptautiski tiks atpazīta kā viena no „jaunajiem donoriem”. Vēl plašākā kontekstā – mēs esam izkāpuši no „attīstības valstu” sēdekļa autobusa aizmugurē un iesēdušies „attīstīto valstu” sēdeklī. Tas manī vairo lepnumu par mūsu sabiedrības un pilsoņu sasniegumiem.

Otrais iemesls ir, ka 45 donorvalstu piešķirtā summa ir rekordliela (proti, 41,6 miljardi USD). Ik pēc trim gadiem donorvalstis sapulcējas, lai izlemtu par nākamās trīsgades piešķīrumiem Starptautiskajai attīstības asociācijai. Šoreiz piešķirtā summa ir augusi par 30 %. Manuprāt, tas ir pietiekams iemesls, lai pievērstu uzmanību šādam notikumam, īpaši laikā, kad Ziemeļamerikas un Eiropas ekonomikas cīnās ar ekonomiskās krīzes agrīniem simptomiem.

Trešajam un, manuprāt, vissvarīgākajam iemeslam, lai pievērstu uzmanību šādai apjomīgai globālai ienākumu pārdalīšanai, ir brīdinājuma raksturs. Mums ar lielu uzmanību ir jāseko līdzi, kā tiks izmantoti līdzekļi, kuri nāk no mūsu pašu makiem. Īpaši es gribētu brīdināt mūsu sabiedrību, kurā korupcija vēl joprojām ir smaga problēma, jo pat relatīvi no korupcijas pasargātās valstīs, kā Zviedrijā vēl tikai septembra beigās tika atklāti koruptīvi darījumi attīstības sadarbības laukā.

Latvijas attīstības sadarbības politikas sabiedriska uzraudzība būtu lielisks sākumpunkts un ilgtermiņā iespējams nodrošinātu latviešu attīstības palīdzības izlietojuma efektivitāti un leģitimitāti.



*Muzikoloģisks termins, aptuvenā tulkojumā no itāļu valodas – „mazlietiņ mazāk nekā ļoti strauji”.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 22.12.2007 20:22
Piekrītu, ka politikai ir jābūt reālistiskai un pats galvenais ieviešamai. Tomēr šeit es gribētu atgādināt, ka ārpolitika nav gluži tas pats, kas iekšpolitika, kur var īstenot ideju ar dažādiem fiskālajiem un cita veida instrumentiem. Ārpolitika galu galā ir divu vai vairāku suverēnu valstu attiecības, tādēļ tajās ir liela nozīme retorikai, attieksmes paušanai, utml. Daudzas valstis, piemēram, lielāko savu diplomātijas daļu balsts klātesamībā dažādos starptautisko forumos un organizācijās. Piemēram, Zviedrija, lai arī tās pienesums attīstības sadarbībā procentuāli no tās IK ir augsts (1%), tomēr reālā summa salīdzinājumā ar ASV vai Lielbritāniju ir niecīga. Tanī pašā laikā tieši šis 1 procenta simboliskā vērtība ir tā, ka tai ir augsts starptautiskais profils, tas ir, to ievēro, jo tai ir liels attīstības sadarbības partneru tīkls jaunattīstības valstīs, kā arī nestāv malā klusēdama. Tā vietā, lai mēs nosodītu Zviedriju par tās "moralizēšanu", būtu lieliski, ja Latvija varētu iemācīties, kā panākt sev tik lielu starptautisko uzmanību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 22.12.2007 19:00
Slikti ir tad, ja attieksmes paušana politiķim neko nemaksā - neprasa nedz konkrētu rīcību, ne pat sistemātisku sekošanu tiem notikumiem, par kuriem tika pausta attieksme. Jo tad šīs attieksmes mēdz savairoties un kļūt arvien ekstravagantākas. Eiropas Savienībā var acis nepamirkšķinot pieņemt rezolūcijas par nāvessodu atcelšanu visā pasaulē, nosodīt Izraēlu par militārās kapacitātes palielināšanu, pieņemt likumus, kas aizliedz noliegt armēņu genocīdu 1915.gadā u.c. Šādas lietas klausoties, pamazām atsvešināmies no realitātes izjūtas. Politika ir māksla par iespējamo. Arī Latvijā - ja valsts negrasās kontrolēt smēķēšanas aizliegumus autobusu pieturās un kāpņu telpās, tad nevajag valsts attiecīgu līmeņa likumu. Ir jāievieš tādi likumi, kurus cilvēki spēj un var izpildīt.

Savukārt tad, ja attieksmes paušana notiek īstajā laikā un uzliek politiķiem nopietnas saistības, liek uzņemties risku attiecībās ar lielvalstīm, utml. (kā tas bija ar Islandi un Dāniju, kuras pirmās atzina Latvijas neatkarību), tad šī attieksmes paušana parasti notiek reālistiski, un to pavada arī situācijai piemērota rīcība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 19.12.2007 17:03
Neesmu iedziļinājies attieksmes paušanā kā ārpolitiskā fenomenā, bet es domāju, ka politiķiem ir jāpauž savu pilsoņu uzskati arī par ārpolitiskām norisēm, pat ja šāds solis neko daudz nevar ietekmēt (kas gan 1991. gadā būtu domājis, cik (simboliski) nozīmīgs būs Islandes solis atzīstot Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu?). Katrā ziņā esmu par aktīvu savas valsts pozicionēšanu ārpolitiskajās norisēs un neatbalstu klusu malā stāvēšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 19.12.2007 08:27
>>> Par IBK darbību neesmu kompetents spriest, tomēr personīgas ziņkāres dēļ gribētu zināt, kāds BK kundzei ir sakars ar Zviedriju?

Oficiālu CV neatradu, bet šķiet, ka Ilze Brands-Kehris dzimusi Zviedrijā un atbraukusi uz Latviju jau kā pieaudzis cilvēks (sal. http://www.dialogi.lv/article.php?id=1316&t=7&rub=0&print=1 ). Atsauces varētu meklēt 22.07.2005 "Vesti Segodņa", kur ir intervija ar viņu.

Piekrītu, ka attiecībā pret ārvalstniekiem mēdz moralizēt dažādu valstu pārstāvji; mēs jau pamanām tos kolorītākos īpatņus :)) Vienīgi Zviedrijas gadījumā (vēl acīmredzamāk nekā Francijas u.c.) ir pamanāms kontrasts starp šīs valsts reālo iespaidu pasaules ārpolitikā no vienas puses un vēlmi citus pamācīt, paust "attieksmi" par visvisādām lietām no otras puses.

Sal. http://thekeymonk.blogspot.com/2004/08/attitude-policy-and-p... . "Jerusalem Post" (pilns raksts, diemžēl, nav vairs pieejams) korespondents Bret Stephens šādi raksturo Eiropas valstu attieksmi pret Izraēlu - kur nepieciešams nošķirt politisko rīcību (policies) no attieksmes paušanas (attidudes). Vērojot no Latvijas, tieši Zviedrija nevis Francija ir tā valsts, kurai politikas "lietderības koeficients" (reālas rīcības attiecība pret sacelto troksni) ir viens no zemākajiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 18.12.2007 22:13
Aleksi, es Jums pilnīgi piekrītu, ka korupcija nav vienīgā problēma attīstības sadarbības kontekstā. (Tomēr Jūs visai interesanti atsaucāties tikai uz "atklāto korupciju".) Piekrītu, ka efektivitāte ne vienmēr ir augsta, jo programmēšanas fāzē politikai (un ne tikai attīstības sadarbības politikai) ne vienmēr tiek izraudzīti atbilstoši un objektīvi rezultativitātes rādītāji. Ir arī bijuši gadījumi, kad vienīgā motivācija piešķirt valstij palīdzību ir atkarīga no argumenta, ka "politisko iemeslu dēļ mēs vienkārši nevaram nepiešķirt". Šeit es nerunāju par Latviju, tomēr manuprāt ir nepieciešams aktualizēt šos jautājumus jau tagad, lai Latvija izbēgtu no eiropiešu pieredzes.

Vēlētos nošķirt divas lietas - jūsu minēto "moralizēšanu" un kondicionalitāti attīstības palīdzības sniegšanā, par kuru diemžēl dažādu iemeslu dēļ neviens vairs nerunā (ļaunas mēles melš, ka pie vainas esot "politkorektums"). Kondicionalitāte manuprāt ir saprotama, jo tas būtu amorāli piešķirt finansiālu palīdzību diktatūrām, kuras pat netaisās reformēties.

Es nezinu, ko tieši Jūs saprotat ar moralizēšanu - vai tas būtu vērtējošu spriedumu izteikšana ar pārākuma attieksmi? Tas, ko ikdienas valodā sauc par "mācīt dzīvot"? Tad nepiekritīšu Jums par to, ka zviedriem piederētu monopols uz moralizēšanu. Moralizē jebkurš. To dara francūži, vācieši, amerikāņi. To dara arī latvieši aizbraucot uz, piemēram, austrumu kaimiņiem. Manuprāt tā ir vairāk personīgas attieksmes jautājums. Tāpat arī to cilvēku uztveres problēma, kuriem šie vērtējumi ir izteikti - jo, ja tie ir nepamatoti, tad šie vērtējumi nebūtu jāņem vērā, vai ne?

Es saprotu, ka Jums neliekas pievilcīga PH daiļrade. Par IBK darbību neesmu kompetents spriest, tomēr personīgas ziņkāres dēļ gribētu zināt, kāds BK kundzei ir sakars ar Zviedriju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 18.12.2007 18:04
>>> Ja Jūs izlasātu šo rakstu līdz galam, Jūs saprastu, ka esmu vairāk norūpējies, lai Latvijas nodokļu maksātāju nauda nepiedzīvotu tādas pašas nedienas kā zviedru gadījumā.

Atklātā korupcija palīdzības (jeb "attīstības sadarbības") programmās ir tikai neliela problēmas daļa. Visļaunākais, ka šādām palīdzības programmām var nebūt vispār nekādu izmērāmu rezultātu. T.i. naudu tiešām iztērē paredzētajam mērķim, bet situācija kopumā turpina pasliktināties.

Sk. par Ķīnas pragmatiskāku pieeju palīdzības sniegšanā Āfrikai - http://www.msnbc.msn.com/id/12501039/ . Viena no ķīniešu palīdzības formulām - neizvirzīt ideoloģiskus priekšnoteikumus tiem režīmiem, ar kuriem viņi sadarbojas. No tā būtu jāmācās Eiropas Savienībai - un pirmkārt jau Zviedrijai. Manuprāt, nav nevienas citas tautas, kuras pārstāvji tik labprāt norādītu citiem, kā viņiem būtu jādzīvo :)) Šī tendence moralizēt un pamācīt piemīt zviedriem arī Latvijā - sākot ar Ilzi Brands-Kehri un beidzot ar pornorežisoru Polu Holenderu. Diemžēl liela daļa rietumvalstu palīdzības Āfrikai ir ar spilgtu narcisisma un paštaisnības pieskaņu - sk. http://www.spiked-online.com/index.php?/site/article/3481/ .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 18.12.2007 10:59
Aleksi, es taču šinī rakstā Āfriku esmu pieminējis tikai vienu reizi (citējot Zelika kungu)! Turklāt mans mērķis šeit bija aicināt pievērst uzmanību, kur mūsu nauda tieši dodas un kā tā tiek izmantota. Ja Jūs izlasātu šo rakstu līdz galam, Jūs saprastu, ka esmu vairāk norūpējies, lai Latvijas nodokļu maksātāju nauda nepiedzīvotu tādas pašas nedienas kā zviedru gadījumā. Tā tad nu ir arī vienīgā atsauce šinī rakstā arī uz Zviedriju starp citu.

Es uzskatu, ka jebkurai politikai ir jābalstās noteiktās vērtībās, tomēr tai arī ir jābūt pragmatiskai un reālistiskai. Protams, ka mēs nevarēsim atrisināt krīzi Somālijā, jo to var darīt tikai paši somālieši. Tomēr es noraidu skatījumu, ka Latvija nav ieinteresēta Āfrikas valstu stabilitātē, paredzamībā un labā pārvaldē. Tāpat, piemēram, Latvija kā Eiropas Savienības sastāvdaļa ir ieinteresēta sadarboties ar Āfrikas valstīm energoresursu jautājumā.

Ja Aleksim šķiet, ka attīstības palīdzība Āfrikas valstīm ir tāla romantika, kādēļ gan tai nododas valstis, kuras ir vēl tālāk no Melnā kontinenta kā Latvija, piemēram, Norvēģija, Zviedrija un Somija? Tā nav tikai romantika, lai arī piekrītu, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā "braukt uz Āfriku" ir tāda pati pieskaņa kā1930tajos gados, kad Eiropas kreisie intelektuāļi brauca uz Spāniju cīnīties par "brīvību". Zviedri un somi ir lielisks piemērs, ka nacionālās intereses var savienot ar vērtībām, kad viņu uzņēmēji dodas apgūt āfrikāņu tirgus un apzināt resursus.

Turklāt es principā nenoraidu iespēju, ka Latvija varētu sadarboties ar pārejas valstīm pēcpadomju reģionā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 17.12.2007 20:08
Nav īsti skaidrs, kā Latvija var ietekmēt palīdzības sniegšanu Āfrikai. Ir jābūt milzīgai starptautiskajai ietekmei un resursiem, lai vienotos ar Āfrikas režīmiem par abpusēji izdevīgu uzņēmējdarbību un izejvielu ieguvi. Labus panākumus Angolā, Sudānā un dažās citās valstīs gūst ķīniešu uzņēmēji, kuri darbojas pavisam citos mērogos un ar brutālākām metodēm nekā ir pierasts Latvijā. Vienīgā palīdzība, ko varam Āfrikai sniegt - aizkavēt darbaresursu noplūdi no šī kontinenta un palīdzēt Spānijai un Itālijai nosargāt jūras robežu pret nelegālajiem imigrantiem.

Latvijai interesantāki attīstības sadarbības partneri varētu būt tuvākas ārvalstis - Ukraina, Moldova, daļēji arī Baltkrievija. Ar tām ir lielāks tirdzniecības apgrozījums un no šīm valstīm būtu vērts pirmām kārtām mēģināt apturēt imigrantu plūsmu uz Latviju. Latvija varētu, piemēram, moldāviem organizēt angļu un vācu valodu kursus - tad viņu viesstrādnieki uzreiz varētu braukt uz tām vietām, kur labāk maksā. Būtu labi visiem.

Toties nestādos priekšā, cik liela palīdzība būtu jāsniedz, teiksim, Somālijai (līdz ar visu tur atrodošos Etiopijas armiju un radikālajiem islāmistiem), lai tur iestātos miers un šī valsts varētu uzņemt atpakaļ šos 7 bēdīgi slavenos somāliešu robežpārkāpējus. Manuprāt, tā ir kārtējā vēlme ķerties pie neizdarāmā - "Don't throw good money after bad". Latviešu sarkanie strēlnieki jau reiz mēģināja sniegt "attīstības palīdzību" Padomju Krievijai pēc Oktobra revolūcijas. Kas no tā iznāca, mēs labi zinām.

T.i. Āfrika, protams, skan jauki un romantiski, bet attīstības sadarbībai jābūt pakārtotai mūsu nacionālajām interesēm. Domāju, ka P.Timofejevs svešās zemēs dzīvodamies vairāk visu skatās no Zviedrijas viedokļa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kiki 17.12.2007 15:19
forši, ka kautkada saikne politoloģijai ar mūziku parādās. pat ja tikai, lai izkrāšņotu virsrakstu.

Citi autora darbi