Foto: Daniel Y. Go

LTV1 Izvēlies nākotni! Rīgas debates

Ievads un pirmais ieraksts bloga sērijai par sabiedriskā pasūtījuma priekšvēlēšanu raidījumiem atrodams šeit. Tas bija veltīts novadu diskusijām.

LTV1 Izvēlies nākotni! Rīgas debates pārspēja manas uz šo raidījumu liktās cerības. Krievu valodā ir apzīmējums, kuram nezinu analogu – зрелищно. Tieši tāds bija šis raidījums. Spilgts, dinamisks, labi atklāja kandidātu personības, ļoti daudz eksperimentālu elementu – lielākā daļa no tiem veiksmīgi, daļa varbūt ne tik, bet kopumā gan saturiski, gan formas ziņā labi un pat ļoti labi!

Varbūt daļu no šiem iespaidiem veido kontrasts: tikai dienu iepriekš biju noskatījusies ekspertu debates, Izvēlies nākotni! pirmo raidījumu. Tas bija acīmredzami neveiksmīgs – saturiski gurdens, vadītāji “nesaspēlējās”, ļoti pamanāms bija jaunās raidījuma vadītājas televīzijas diskusiju pieredzes trūkums. Uz šī fona, ekspektācijas Rīgas debatēm varbūt bija zemākas nekā būtu bijušas citos apstākļos.

Taču, manuprāt, tas nav vienīgais vai pat galvenais izskaidrojums augstam debašu vērtējumam! Grūti iedomāties, kā Rīgas debates ar šādu diskusijas dalībnieku sastāvu un šiem vadītājiem būtu varējušas būt labākas nekā tās pirmdien reāli bija. Formāts – kopumā ļoti labs! Labs tādēļ, ka ļoti piemērots ABU konkrēto vadītāju personībām – gan Gundars Rēders, gan Inga Spriņģe tieši šādos, “kontrolēti kaujnieciskos”, apstākļos mirdzēja. Diskusijas vadītāju un formāta saskaņas faktors, manuprāt, ir atslēga jebkurai veiksmīgai diskusijai. Iepriekšējās nedēļas raidījumā bijām redzējuši, kas notiek, ja formāts “uz papīra” izskatās labi, bet dzīvē, ar konkrētām personībām, nefunkcionē.

To sakot, apzināti uzsveru – Rīgas diskusija bija vērtējama kā tuvu optimālai tad, ja pieņemam, ka tiešām tajā bija jāpiedalās visiem 12 kandidātu sarakstu pārstāvjiem. Neesmu pārliecināta, ka tas bija obligāti. 12 dalībnieki neizbēgami nozīmē grūtības izrunāt kādus jautājumus detalizēti, turklāt tā, lai skatītājiem nezustu interese. Tātad – šovs. Bet šovs politikā ne vienmēr ir vajadzīgs: dažkārt sabiedrības interesēs ir konstruktīvi izrunāt kādus sarežģītus, ilgtermiņa jautājumus, līdz galam saprast kopsakarības, pārliecināties par kandidātu izpratnes dziļumu.

Sabiedriskajai televīzijai nav pienākums vienādā apjomā rādīt pilnīgi visus vēlēšanām pieteiktos sarakstus, neatkarīgi no tā, vai to reitings ir 50% vai 0.1%. Ja ir nopietni argumenti, sabiedriskajai televīzijai ir tiesības arī partiju sarakstus šķirot – piemēram, pavisam nenopietnajām partijām veltot visām vienu diskusiju, bet neaicinot uz citām. Manuprāt, diskusijas kvalitātes zudums, piedaloties 12 dalībniekiem, ir nopietns sabiedrības interešu arguments.

Vienlaikus LTV1 izvēlējās rādīt visus sarakstus – un uz to viņiem arī ir tiesības. Šādos apstākļos lai varētu cerēt, ka vērā ņemama auditorija būs gatava ko tādu skatīties, atsevišķi šova elementi ir vienkārši nepieciešami. Vienlaikus neesmu pārliecināta, vai tiešām gluži visi, ko pirmdien redzējām.

Tādēļ diskusijai piedāvāju savu vērtējumu par katru no interesantākajiem/būtiskākajiem/neparastākajiem Rīgas diskusiju elementiem.

1. Anketa kandidātiem

Manuprāt, šī bija izcila doma! Proti, doma, ka kandidāti tiks iztaujāti nevis par pašu izstrādātajām un ļoti dažādās kvalitātes (un detalizācijas pakāpes) programmām, bet gan par žurnālistu noteikto dienas kārtību – sabiedriskās nozīmes jautājumiem. Tas politiķiem liedz iespēju kādu sabiedrībai svarīgu tēmu ērti “piemirst”, turklāt atbildes ir tālāk savstarpēji salīdzināmas (piemēram, par jauno LNB ēku – ļoti uzskatāms partiju viedokļu salīdzinājums raidījuma beigās!) Diskusijas iesildošie jautājumi – labi ar to, ka pārbaudīja kandidātu dziļāku izpratni par pašu uzrakstītajām atbildēm.

2. Lielie jautājumi

Šajā diskusijā divi: apkures rēķini un bezmaksas sabiedriskais transports. Principā, leģitīmas tēmas politiskām debatēm! Vadītāji bija tām gatavojušies un spēja kandidātus konfrontēt ar faktiem, partijas biedru pretrunīgiem izteikumiem.

Vienlaikus – iespaids, kas radās, klausoties kandidātu atbildes, – ka kandidāti gan šiem jautājumiem nebija gatavi. Kā skatītājai man nav skaidrs iemesls: vai tādēļ, ka kandidāti pirms raidījuma par lielajām tēmām netika brīdināti, vai tādēļ, ka vienkārši tām nesagatavojās?

Manuprāt, kandidāti pirms raidījuma BŪTU jāinformē par diskusijas pamattēmām – tā, lai viņi varētu sagatavoties nopietnai, padziļinātai diskusijai! Nav reāli uztvert vēlēšanu dalībniekus kā pārcilvēkus, kam jāzina un jātur savās galvās viss, sākot no komunālo problēmu niansēm, līdz pilsētas uzņēmumu pārvaldei, līdz niansēm pašvaldības attiecībās ar valsts iestādēm! Tas vienkārši nav iespējams. It sevišķi cilvēkiem, kas JAU ikdienā nestrādā attiecīgās pašvaldības vadībā.

Ja mēs gribam kvalitatīvas diskusijas un nopietni pārdomātus partiju rīcību priekšlikumus, jārada motivācija tādus radīt – savlaicīgs brīdinājums par to, ka šai tēmai būs veltīta īpaša diskusija, var pamudināt partiju beidzot tieši šai tēmai veltīt daļu no intelektuālajiem resursiem. Rezultātā iegūst visi – gan diskusijas ir dziļākas un pārdomātākas, gan arī partijas, nokļūstot pie varas, zina, ko tām tur darīt.

3. Īsie jautājumi

Viens no diviem pirmdienas diskusijas elementiem, par kuriem galīgi neesmu pārliecināta. Manuprāt, specifiskam jautājumam nevajadzētu tā vienkārši “nokrist no debesīm”, tam nesagatavojot ne auditoriju, ne kandidātus.

Piemēram, jautājums par Leonu Bemhemu daļai auditorijas, kas nav sekojuši līdzi visām Rīgas Satiksmes peripētijām vai tās jau veiksmīgi aizmirsuši (kas ir normāli), nebija saprotams. Pirms šāda jautājuma prasījās kaut neliels atgādinājums (sižets) par to, kā radās ideja par viņa atlaišanu, kādēļ tā netika realizēta, kādi tolaik bija viedokļi.

Īpaši problemātisks bija jautājums par Praidu (līdzīgi būtu attiecībā uz jautājumiem par jebkuru grupu, pret kuru kādā sabiedrībā ir aizspriedumi). Kandidātu atbildes uz jautājumu par Praida atļaušanu/aizliegšanu daudz ko izteica pašai domājošākajai sabiedrības daļai, bet bez īpaša izskaidrojoša konteksta (tiesiskās procedūras izklāsta, bez atskata pagātnē, bez ekspertu viedokļiem) veicināja jau tā Latvijas sabiedrībā dziļi sēdošo aizspriedumu nostiprināšanos. Jautājuma konteksta neveidošana nāca par labu kandidātiem ar pašiem aizspriedumainākajiem uzskatiem. Kandidātu motivācijas struktūra šādā situācijā: jo radikālāk, jo labāk. No sabiedriskās televīzijas ekrāniem līdz skatītājam nonāca aizspriedumaina informācija par cilvēku ar netradicionālu seksuālo orientāciju “nepareizumu” (pasākumi jāaizliedz, nedrīkst centrā, utt.). Šie aizspriedumi tā arī palika nekomentēti un neatspēkoti. Tā nedrīkst. Tas būtu kas neiedomājams, teiksim, BBC ēterā – raidījuma vadītājiem jāzin, ko darīt, ja tiešajā ēterā izskan radikāli (t.sk. homofobiski, bet arī ksenofobiski un cita veida radikāli neiecietīgi) uzskati; jāmāk ar precīzu komentāru tos ielikt cilvēktiesību kontekstā! Sabiedriskais medijs nedrīkst paļauties, ka auditorija pati sapratīs, kas ir kas.

4. Nepatīkamie jautājumi

Katrs no raidījuma dalībniekiem saņēma nepatīkamu – asu, piekasīgu, citādi potenciāli kaitinošu – jautājumu vai nu par savu vai partijas rīcību (vai publiski paustu attieksmi). Manuprāt, šāds elements diskusijās patiešām arī varētu būt, vienīgi tajā ir liels netaisnīguma risks. Divu iemeslu dēļ: 1) ļoti grūti sabalansēt, lai jautājumu “nepatīkamība” starp kandidātiem ir aptuveni līdzīgā līmenī; 2) cilvēkiem ir tendence atcerēties “netīrus sīkumus” un to nozīmi hipertrofēt pat tad, ja attiecīgais cilvēks, partija ir kopš tā laika labojies. Negatīvās lietas labāk paliek atmiņā! Tādēļ tad, ja pārmestums ir par sīku šmuci, tad tās īpaša akcentēšana reti dod kādu sabiedrisku labumu – vienīgi schadenfreude attiecīgā cilvēka nelabvēļiem.

Iespējams, ka labāka pieeja būtu kādas reāli pieredzētas pagātnes (attiecīgās pašvaldības darbā radušās) ētiskas dilemmas izklāsts un jautājums par to, kā kandidāts būtu šādā situācijā rīkojies – šādā veidā auditorijai atgādinot tiešām svarīgus notikumus, vienlaikus arī pārbaudot kandidāta izpratni un vismaz publiski pausto “morālo kompasu”.

5. Diskusijā iebūvētie sižeti

Manuprāt, izcili! Lielisks veids kā īsā, viegli uztveramā formā auditoriju un kandidātus izglītot par kādiem notikumiem, vienlaikus iedodot impulsu tālākai diskusijai. Labs bija gan video sižets par to, kas mainījies Rīgas politikā kopš iepriekšējām vēlēšanām, gan par apkures cenām.

6. Uh-kā-es-tevi-pieķēru!

Jeb gotcha! efekts. Pirmdien – jautājums par to, cik visai ģimenei maksā Zooloģiskā dārza biļetes.

Nezinu.

No vienas puses, šim konkrētajam jautājumam sevišķas jēgas nav. No otras puses, principā šādai “ķeršanai” var būt arī pozitīva nozīme. Ne tikai lai izklaidējoši ievilktu elpu starp nopietnajām diskusijas tēmām, bet arī, lai pārliecinātos, vai kandidāts zina PAMATlietas par pašvaldību un deputāta pienākumiem, vienlaikus izglītojot arī auditoriju. Piemēram, kas ir/kas nav pašvaldību funkcija, aptuvenais iedzīvotāju skaits, aptuvenā etniskā sadalījuma proporcija, apkaimes, robežnovadi. Bet mērķis nevar būt piekasīties sīkumiem: jautājumiem ir jābūt ELEMENTĀRIEM (nevis pārgudriem vai tikai īpašos kontekstos noskaidrojamiem). Nevajag baidīties no tā, ka visi kandidāti zinās atbildes: tas būtu tikai labi, ka visi kandidāti, teiksim, būtu ieguvuši kaut vikipēdijas apjoma erudīciju par Rīgu vai citu novadu, kur kandidē! Nereti pat ar šādu zināšanu apjomu nevar rēķināties.

7.Skaistumkonkurss

Proti, kandidātu simpātiju apliecinājumi citiem kandidātiem, kas atsauca agrā bērnībā redzēto spēli Любовь с первого взгляда. No simpātiju stratēģisko izvēļu viedokļa – arī Eirovīziju. Manuprāt, neslikta metode kā “pazīmēt” politiskās simpātijas un antipātijas, kā arī likt pašiem kandidātiem nedaudz atkāpties no konkurences apsvērumiem. Problēma – tieši šādā formā ar šādu balvu (iespēja teikt runu tiem, kam visvairāk balsis) tas var normāli funkcionēt tikai vienreiz (jo turpmāk kandidāti vairs nebūs racionāli ieinteresēti izcelt pašus spēcīgākos konkurentus).

Rezumējot: kopumā labs formāts, daudz eksperimentālu un inovatīvu “fīču”, no tiem “slīcināmi” ir tikai bezkonteksta īsie jautājumiem. Cerams, ka citas diskusijas būs tik pat labas! Bet, domājot jau par nākamajiem vēlēšanu cikliem, jāapsver piemērotāks līdzsvars starp komplicētu jautājumu dziļu, niansētu uzrunāšanu un šovu. Ja pat sabiedriskais medijs nemēģina iet “uz dziļumu”, tad kurš cits to darīs?

[Ieraksta autore: Iveta Kažoka]