Atslēgvārdi:

Pirmais neslīcināmais debašu kucēns 6

Latvijai vajadzētu dažas skaidri definētas ārpolitikas prioritātes, kurām būtu jāpiešķir atbilstošs finansiālais atbalsts.

Iesaki citiem:

Latvijas ārpolitikai šī gada 27. janvāris bija nozīmīgs datums, jo Saeimā notika ārpolitikas debates. Nav tā, ka Saeimā līdz šim par ārpolitiku neinteresējās, jo debates par ārpolitikas jautājumiem šad un tad ir notikušas, tomēr šis bija mēģinājums pacelt diskusijas par ārpolitiku jaunā kvalitātē. Šī raksta mērķis ir aplūkot notikušo debašu trīs aspektus — kontekstu, saturu un iznākumu.


Izaicinājums — eksporta veicināšana

Latvijas ārējās attiecībās nekādas krīzes patlaban nav — mūsu attiecībās ar partneriem Eiropas Savienībā (ES) un NATO nekādas negatīvas pārmaiņas nav notikušas. Latvijas infrastruktūra tiek izmantota ASV kravu tranzītam uz Afganistānu, pamazām nostiprinās attiecības ar Ziemeļvalstīm, ir vērojami sadarbības padziļināšanas mēģinājumi attiecībās ar Baltijas valstīm, attiecības ar Krieviju ir attīstījušās tālāk par piesardzīga optimisma fāzi, par ko liecina Latvijas prezidenta Valda Zatlera nesenā vizīte Krievijā un tās laikā parakstītie starpvalstu līgumi. Attiecībās ar Baltkrieviju mēs neesam kāpuši uz varžacīm Aleksandram Lukašenko, un Latviju ekonomiskās krīzes apstākļos vairāk interesē ekonomisko kontaktu stiprināšana, nevis norobežošanās no autoritārajām valstīm vai centieni transformēt tādas valstis kā Baltkrievija. Šādā ziņā Latvija iekļaujas kopējās tendencēs pasaulē, jo mūsdienās valstu līderus vairāk nodarbina ekonomiskās krīzes pārvarēšana, nevis centieni pārliecināt autoritārās valstis par demokrātijas priekšrocībām.

Protams, gadās arī pa kādai darvas karotei, piemēram, Mistral darījums starp Krieviju un Franciju, taču par šo jautājumu informēti ļaudis vai nu optimistiski klusē vai arī liek noprast, ka tas nav būtisks apdraudējums Latvijas drošībai. Un kāpēc gan ne? Modernizācijas un pārstartēšanas gaisotnē ir grūti iedomāties, ka Rietumu un Krievijas attiecībās tuvākajos gados varētu iestāties tāds atsalums, ka mums vajadzētu sākt nopietni uztraukties par Krievijas nodomiem attiecībā pret Latviju.

Neraugoties uz kopumā labvēlīgo starptautisko vidi, Latvijas iespējas realizēt ārpolitiku pēdējos gados ekonomiskās krīzes iespaidā tomēr ir saņēmušas būtisku triecienu. Ārlietu ministrijas (ĀM) šī gada janvārī sagatavotajā ziņojumā ir atrodama informācija par budžeta un personāla skaita izmaiņām pēdējos gados. Aina nav iepriecinoša, jo ĀM štata vietu skaits ir samazinājies no 719 vietām 2008. gadā uz 537 vietām šā gada sākumā. Pie tikpat kā nemainīga diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību skaita (45 pārstāvniecības 2009. gadā un 44 pārstāvniecības 2011. gada sākumā) ir būtiski samazinājies darbinieku skaits Latvijas pārstāvniecībās.[ 1 ] Praksē tas nozīmē, ka atlikušajiem cilvēkiem ir vairāk un smagāk jāstrādā un ka lielā daļā pārstāvniecību darbojas tikai 2 diplomāti.

Nav liels pārsteigums, ka ĀM rīcībā esošās naudas ir nekā mazāk pirms dažiem gadiem. Ministrijas budžets ir samazinājies no 41,1 miljona latu 2008. gadā līdz 29,2 miljoniem latu 2011. gadā (2010. gadā ministrijas budžets bija vēl pieticīgāks — 25,9 miljoni latu). Lai arī pēdējā laikā ir parādījusies tendence uzlūkot ārlietu dienestu kā instrumentu, kas kalpos uzņēmējiem un veicinās Latvijas preču nokļūšanu citu valstu tirgos, aina patiesībā nav iepriecinoša, jo nav loģiski sagaidīt no diplomātiem spīdošus rezultātus apstākļos, kad naudas ir mazāk, bet darba — vairāk. Pozitīvi ir vērtējams tas, ka ārlietu dienestam Latvijas ekonomisko interešu atbalsta funkcija kļūst izteiktāka, tomēr nebūtu prātīgi sagaidīt milzīgus sasniegumus īsā laika posmā. Ārlietu dienests var sniegt ieguldījumu Latvijas eksporta veicināšanā, taču tas drīzāk ir ilgstošs process, nevis nodarbe, kas sniegs ātrus rezultātus.

Saeimas ārpolitikas debašu organizēšanu noteica ne tikai pārmaiņas starptautiskajā vidē un ĀM budžeta samazinājums, bet arī tas, ka pagājušā gada decembrī beidza darboties līdzšinējās Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes 2006.-2010. Līdz ar to aktualizējās jautājums, ar ko līdzšinējais ārpolitikas pamatvirzienu dokuments tiks aizstāts. Šajā jautājumā iedziļināšos raksta noslēgumā, bet nākamajā sadaļā tiks veikts pārskats par debašu laikā dzirdēto un pēc tam konstatēto.


Brīžiem garlaicīgi

Notikušās debates ir pelnījušas plašāku analīzi, ko šī raksta formāta un apjoma dēļ nav iespējams realizēt, tāpēc padalīšos savos iespaidos par trijiem debašu aspektiem: dalībnieku loku, ārlietu ministra uzrunu un Saeimas deputātu runām.

Debates ar runu atklāja ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (Vienotība), tajās izteicās vairāk nekā 20 Saeimas deputāti un vēl trīs citi ministri (ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība), aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība) un kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība)). Debates klātienē vēroja prezidents Valdis Zatlers, vairāki ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvji un ārpolitikas eksperti. Dienu iepriekš Saeimas Ārlietu komisija bija uzaicinājusi Latvijā zinošākos ārpolitikas ekspertus, lai uzklausītu viņu viedokli par ĀM sagatavoto ziņojumu un ārpolitikas virzību kopumā. Arī masu mediji Saeimas ārpolitikas debatēm pievērsa gana daudz uzmanības (lai arī ne vienmēr ar pienācīgu izpratni).

Ģ.V.Kristovska pārmērīgi garā un brīžiem garlaicīgā runa iezīmēja Latvijas ārpolitikas starptautisko kontekstu un ārpolitikas prioritātes. Vispirms par uzteicamām lietām. Starptautiskais konteksts, kurā Latvijai jāveido sava ārpolitika, ir iezīmēts diezgan precīzi. Gan ĀM ziņojums, gan ministra runa raksturoja pasaulē notiekošās pārmaiņas un to (iespējamo) ietekmi uz Latviju. Arī Latvijas intereses ES ir pietiekami skaidri definētas vismaz tādā ziņā, ka tiek nosaukti prioritārie jautājumi, par kuriem tuvākajos gados ES notiks nozīmīgas diskusijas, piemēram, jaunās finanšu perspektīvas veidošana. Latvijas prezidentūra ES tika izvirzīta kā galvenā prioritāte vismaz dalības ES kontekstā, taču šī prioritāte, visticamāk, aizēnos daudzus citus ārpolitikas mērķus tuvākajos gados. Šī gada rudenī Latvija sāks strādāt pie savas ES Prezidentūras gatavošanas. Tiks aprēķinātas arī prezidentūras aptuvenās izmaksas, kas patlaban ir iezīmētas ļoti plašā diapazonā (45-105 miljoni latu).


Piefrizētais variants

Tagad par mazāk veiksmīgiem ministra runas aspektiem. Ministrs savā runā nav pateicis neko nepareizu vai nosodāmu, taču citādāk kā par drosmīgu šo runu nosaukt nevar. Ministra uzstāšanās atstāja iespaidu, ka Latvija centīsies turēties pie lielākās daļas no iepriekšējā pārskata periodā izvirzītajām ārpolitikas prioritātēm, turklāt papildus uzstādīs arī jaunas. Savā runā Ģ.V.Kristovskis uzstādīja četras Latvijas ārpolitikas prioritātes (patiesībā vairāk).[ 2 ] Turpmākajos gados Latvija centīsies uzturēt „Latvijas kā „uzticama Eiropas Savienības un Eiroatlantiskās telpas sadarbības partnera tēlu”, centīsies sniegt kvalitatīvu atbalstu Latvijas piederīgajiem pasaulē, centīsies realizēt „mūsdienu Latvijas vajadzībām atbalstošas uzņēmēju ārējās ekonomiskās darbības atbalsta sistēmas” pilnveidošanu, un realizēs aktīvu Baltijas jūras reģiona un kaimiņattiecību politiku. Rodas iespaids, ka prioritātes, salīdzinot ar „vecajiem labajiem laikiem”, nav mainījušās un papildus ir parādījusies Latvijas uzņēmēju atbalstīšanas prioritāte.

Starp citu, piekasīgiem cilvēkiem ir vērts salīdzināt ministra izvirzītās prioritātes, kas atrodamas ĀM mājas lapā atrodamajā runā,[ 3 ] ar tām, kas fiksētas Saeimas stenogrammā.[ 4 ] ĀM mājas lapā ministra runā ir iezīmētas trīs prioritātes, bet Saeimas stenogrammā — četras. „Pazudusi” ir aktīva ārpolitika Baltijas jūras reģionā un kaimiņattiecību politika. Līdzšinējā Latvijas ārpolitikas prakse liecina, ka Baltijas jūras reģionam nekad nav pievērsta pienācīga uzmanība, lai arī tur atrodas mūsu lielākie tirdzniecības partneri, taču šāda manipulēšana ar ārpolitikas prioritātēm ir nožēlas vērta. Ir dīvaini aiziet uz Saeimu un likt deputātiem priekšā vienas prioritātes un pēc tam prioritāšu sarakstu „piefrizēt”, izdarot tajā būtiskas izmaiņas. Tas arī kaut ko liecina par to, cik „stingri” formulētas ir Latvijas ārpolitikas prioritātes. Šis pavērsiens ir trieciens arī tiem cilvēkiem, kuri kaut ko labu vēlējās izdarīt Austrumu partnerības valstīs. Ja šīs valstis un palīdzības sniegšana tām nav prioritāra, tad arī runas par finansējuma piešķiršanu tuvākajos gados (šogad piešķirtos 269 latus nevar saukt par finansējumu) ir tukšas. Vai arī es kļūdos, un divi „pazudušie” reģioni ir tik nozīmīgi Latvijas ārpolitikā, ka tos pat nav vērts ievietot starp ārpolitikas prioritātēm?


Konkrētības maz, bet interese ir

Saeimas deputātu uzstāšanās kopumā bija saturīgas, un man personiski vislielākais prieks bija par diviem debašu aspektiem. Pirmkārt, izteikties vēlējās diezgan liels deputātu skaits, un tas liecina, ka Saeimā ir interese par ārpolitiku. Otrkārt, deputāti pārsvarā nevis nodarbojās ar populismu, bet gan savu uzstāšanos laikā centās apvienot savas partijas nostādnes ar Latvijas ārpolitikas aktualitātēm. Bija jūtama vēlme sniegt ieguldījumu vienotas Latvijas ārpolitikas veidošanā. Protams, atsevišķas uzstāšanās apliecināja, ka radikālisms un pilnīga nerēķināšanās ar starptautisko vidi Saeimā vēl ir dzīvi, tomēr kopumā iespaids bija gana labs.

Iespējams, ka debates nebija gana „dziļas” un konkrētas. Var izteikt šaubas, vai Latvijai patiešām ir vērts attīstīt ekonomiskos sakarus ar Irāku un (jo īpaši) ar Afganistānu, taču zināms racionalitātes kodols idejā, ka Latvijai ir jāveido ciešāki ekonomiskie sakari ar tām valstīm, kurās atrodas Latvijas karavīri, un jāsniedz šīm valstīm attīstības palīdzība, patiešām ir. Taču ar ko šīs divas valstis ir interesantākas Latvijai par, piemēram, Irānu (uz kurieni, kā izrādās, AirBaltic nedrīkst lidot) vai Centrālāzijas valstīm, vai Austrumu partnerības valstīm, vai Krieviju, vai Rietumeiropas valstīm? Šeit vajadzētu būt detalizētākam pamatojumam, kas balstītos patiesā uzņēmēju interesē par šīm valstīm.

Arī citi izskanējušie viedokļi bija vērā ņemami. Varbūt Latvijai vajadzētu pamainīt savu diplomātisko pārstāvniecību izvietojuma ģeogrāfiju? Varbūt Latvija varētu slēgt pārstāvniecības vienās un atvērt tās citās valstīs? Varbūt šajā ziņā iespējama sadarbība ar Lietuvu un Igauniju? Tika atzīmēta arī jau pastāvošā deputātu līdzdalība Latvijas ārpolitikas realizācijā, piemēram, veidojot saiknes ar abu pārējo Baltijas valstu parlamentiem.

Tikpat kā nebija indikāciju, ka tiktu apšaubīti Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni, kas saistīti ar darbību ES un NATO. Arī tie, kuri iepriekš bija uzlūkojuši Krieviju kā lielo iespēju zemi, par šo jautājumu vai nu nerunāja vai izvēlējās likt uzsvaru uz ārlietu dienesta lielāku aktivitāti Latvijas eksporta veicināšanā kopumā. Ja šādas debates patiešām kļūs par ikgadēju pasākumu, tad nākamajās varētu gaidīt lielāku konkrētību, jo pirmajās debatēs Saeimas frakcijas un deputāti galvenokārt pozicionējās pret Latvijas ārpolitiku.


... un pēc tam

Kas tālāk? Ja nenotiks nekas ārkārtējs, tad 2012. gada janvārī Saeimā vajadzētu norisināties nākamajām ārpolitikas debatēm, taču kam vajadzētu notikt tuvākajā laikā, lai notikušajām debatēm būtu paliekošs, nevis „parunāšanās” efekts? Runājot par tālākajām darbībām, manuprāt, būtiski ir trīs jautājumi.

Pirmkārt, iepriekšējo ārpolitikas pamatnostādņu darbības laiks ir iztecējis, tāpēc rodas jautājums, vai ir nepieciešams veidot nākamās nostādnes? Šeit ir iespējami četri risinājumi. Pirmkārt, nedarīt neko un ļaut ārpolitikai noritēt savu gaitu. Ārlietu dienests tāpat palīdzēs Latvijas iedzīvotājiem ārvalstīs, iespēju robežās dos savu ieguldījumu Latvijas eksporta veicināšanā, realizēs dalību ES un NATO. Šis nav labākais risinājums, taču nav arī katastrofa. Otrkārt, ir iespējams katra gada sākumā izvirzīt noteiktus ārpolitikas mērķus un nākamā gada sākumā atskaitīties par sasniegto. Ārlietu ministra runā bija indikācijas, ka šādu risinājumu varētu realizēt. Treškārt, ārpolitiku var realizēt, balstoties uz valdības deklarācijā ierakstīto, un pašreizējās valdības deklarācijā ir gana plašs aizsardzības un ārpolitikas darāmo darbu saraksts. Ceturtkārt, var izstrādāt jaunu ārpolitikas pamatvirzienu dokumentu. Protams, pastāv risks, ka ārēju vai iekšēju satricinājumu rezultātā tas ātri noveco, tomēr šādā gadījumā ārpolitikas prioritātes ir skaidri definētas ilgākam laika posmam, piemēram, uz pieciem gadiem.

Otrkārt, kāds ir Saeimas pienesums Latvijas ārpolitikas veidošanā? Ja Saeima uz nupat kā notikušo debašu bāzes neizveidos kopsavilkumu ar ieteikumiem, tad debatēm nebūs paliekošas nozīmes. Protams, rodas jautājums, kā šādu kopsavilkumu būtu iespējams apstiprināt Saeimā, lai tas gūtu ne tikai koalīcijas, bet visu pārstāvēto partiju atbalstu, taču, manuprāt, parlamentam demokrātiskā valstī vajadzētu būt savam viedoklim par ārpolitiku. Viens no nozīmīgajiem iemesliem — ar notikušo debašu palīdzību konstatēt, vai Saeimā ir jaunas idejas par ārpolitiku, kuras būtu vērts likt lietā. Iespējams, ka notikušajām debatēm būs nozīme nākamajos gados, kad Latvija būs atlabusi no ekonomiskās krīzes un ārlietām atvēlētais budžets atkal palielināsies.

Treškārt, Saeima apstiprina budžetu, tāpēc deputātu viedokļiem par atsevišķām ārpolitikas prioritātēm varētu būt liela nozīme. Patlaban ĀM sagatavotajā ziņojumā parādās tendence, ka Latvija par spīti ievērojamajam līdzekļu samazinājumam varonīgi turpinās realizēt (vai vismaz retoriski uzturēt) lielāko daļu no prioritātēm, kādas bijušas pirms dažiem gadiem. Man ir grūti iedomāties, kā šāda pieeja varētu izrādīties veiksmīga. Patlaban Latvijai vajadzētu dažas skaidri definētas prioritātes, kurām būtu jāpiešķir atbilstošs finansiālais atbalsts. Līdzekļi būtu jākoncentrē to mērķu sasniegšanai, kas patiešām ir prioritāri, nevis konkurē ar vēl simts citiem mērķiem.

Ārpolitikas lietpratēji, ar kuriem man līdz šim ir iznācis aprunāties, ir vienisprātis, ka notikušās debates ir vērtējamas ļoti pozitīvi un veido labu pamatu tālākajām diskusijām par Latvijas ārpolitiku. Man arī ir radies iespaids, ka līdzšinējam Saeimas sasaukumam kopumā ir lielāka interese par ārpolitiku, nekā iepriekšējam, un to nosaka gan personiski, gan strukturāli faktori. Tiesa gan, patlaban paliek daži neatbildēti jautājumi, kas saistīti ar Latvijas ārpolitikas organizāciju un Saeimas līdzdalību gan ārpolitikas veidošanā, gan realizācijā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Solvita Denisa 02.02.2011 13:37
Tomam un politikai.lv Paldies!:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

otra puse 02.02.2011 10:23
"...mūsdienās valstu līderus vairāk nodarbina ekonomiskās krīzes pārvarēšana, nevis centieni pārliecināt autoritārās valstis par demokrātijas priekšrocībām. "

Šito varētu citēt, kad ASV un ES atkal runās par ļaunuma asīm, demokrātijas eksportu un lietos citus krāšņus, tirāniju raksturojošus epitetus. Ja jau realpolitik, tad realpolitik!

Mani Latvijas "ārpolitikas ekspertu" cinisms jau sen nepārsteidz. Tas atgādina PSKP nomenklatūras kadru pašpārliecinātību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


sarma 02.02.2011 09:17
"Iespējams, ka notikušajām debatēm būs nozīme nākamajos gados, kad Latvija būs atlabusi no ekonomiskās krīzes un ārlietām atvēlētais budžets atkal palielināsies." - šis teikums izraisīja manī smaidu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


sarma 02.02.2011 09:17
"Iespējams, ka notikušajām debatēm būs nozīme nākamajos gados, kad Latvija būs atlabusi no ekonomiskās krīzes un ārlietām atvēlētais budžets atkal palielināsies." - šis teikums izraisīja manī smaidu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 02.02.2011 08:45
Oh du lieber Augustin! AM ministrs ir ES/Briseles izdēta mīkstčaulaina ola. Kungam nav nekāda cita vīzija, ka padoties Brisselei un vienlaicīgi Londonai uz uzņemties mūžīgu ES nomales lomu. Mūsu senči gan ievērotu, ka Rīga ir Eiropas centrā un nākotnes ES galvaspilsētas loma pieder viņai. Bet ne jau ar tādu 'ekspertu' par kučieri.

Vai tad vēl nav skaidrs, ka mūsu tuvākie sabiedrotie nākotnes meklējumā ir Vācija un Krievi,ja, bet mēs piespiedām viņus vilkt gāzes cauruli mums deguna priekšā pa Baltijas jūras dibenu?

Rakstītājs ipso facto ar savu izteikto pozitīvismu ieņem tādu kā darba meklētāja lomu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ArtūrsG. 01.02.2011 16:02
Labs raksts. Paldies!

Saistītie raksti

Garlaicīgā piecgade politika.lv

Citi autora darbi
Es karogi

Bez mazuma piegaršas* 4 Autors:Toms Rostoks

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.