Atslēgvārdi:

Pilsoniskās sabiedrības koncepta attīstība

Uz pilsoniskās sabiedrības konceptu var raudzīties divējādi – no vienas puses, tā ir protesta izpausmes forma attiecībā pret valsts institūtu, no otras – demokrātiju uzturošu pasākumu komplekss, kas pasvītro sabiedrības un indivīdu nozīmi.

Iesaki citiem:
Aristotelis255x203

Pilsoniskās sabiedrības jautājums pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir kļuvis par nozīmīgu Rietumu pasaulē un ieguvis globālu raksturu. Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē ideja par aktīvu pilsonisko sabiedrību kļuvusi par vienu no starptautiskās demokrātijas izpratnes galvenajiem elementiem[1]. Neraugoties uz pieaugošajām diskusijām politiķu, sabiedrību un zinātnieku vidē, tomēr aizvien ir sarežģīti izdalīt noteiktu un vienotu koncepta skaidrojumu[2].

Pilsoniskās sabiedrības jautājuma aktualitāti Latvijā nosaka tā aktīvā apspriešana pēdējā gada laikā. Par apspriešanas rezultātu var uzskatīt šā gada februārī Ministru Kabineta apstiprinātās politikas pamatnostādnes un valsts programmu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai nākamajos desmit gados. Tai pat laikā darbs turpinās pie sadarbības uzlabošanas starp valsti un nevalstisko organizāciju sektoru (memorandi starp Saeimu, Ministru kabinetu un trešo sektoru).


Saknes – grieķu agorā

Lai arī pilsoniskās sabiedrības jēdziens šķiet parādījies salīdzinoši nesen, Rietumu pasaules politiskajā domāšanā tas tiek uzskatīts par senu konceptu, kas divu tūkstošu gadu laikā vairākkārt mainījis savu saturu. Cilvēku aktīva līdzdalība sabiedriskajās aktivitātēs savu kopējo interešu veicināšanā aizsākusies Senās Grieķijas agorā, pastiprināti norisinājusies sākoties Renesansei un turpinājusies ar pārtraukumiem 18.gs., 19.gs. un 20.gs.

Var piekrist profesoram Lourencam Kahūnam[3], ka tāpat kā daudzi, arī “šis stāsts sākas ar filozofu Aristoteli”, kurš līdztekus citiem jautājumiem aplūko arī pilsoniskās sabiedrības jeb koinonia politike ideju. Līdz ar to pilsoniskās sabiedrības koncepts parādījās jau pašos Eiropas politiskās filozofijas aizsākumos.

Aristotelis neatdalīja valsti no sabiedrības un neizdalīja arī atsevišķi politisko un pilsonisko sabiedrību[4]. Būt par pilsoniskās sabiedrības locekli nozīmēja būt pilsonim – valsts loceklim, kurš ievēro likumus un noteikto kārtību. Aristoteļa koncepta skaidrojums par sabiedrības un valsts “organisko vienotību” Cicerona darbos vēlāk tika pieņemts arī Romas impērijā, tulkots latīniski kā societas civilis. Romieši, aplūkojot pilsonisko sabiedrību, pretnostatīja to “dabiskajai sabiedrībai”[5], kurā nav strikti noteiktu un rūpīgi ievērotu likumu, ko noteica ierobežotās informācijas saglabāšanas iespējas. Pilsoniskums tika saprasts kā kaut kas saistīts ar valsti, bet ne ar valdību[6] - to drīzāk varētu skaidrot ar pilsoņu tiesību būtību, ko raksturo gan atbildība pret valdību, gan vienam pret otru. Šis moments ir būtisks koncepta turpmākajā attīstībā, jo raksturo valdības varas monopola mazināšanos, nododot noteiktas varas īstenošanas funkcijas iedzīvotāju pārziņā. Svarīgi arī ievērot, ka termins civils jeb pilsonisks, sekojot romiešu tradīcijām, vienmēr tika attiecināts uz divām saistītām, tomēr atšķirīgām lietām - tas apzīmē pilsoni un arī civilizētu uzvedību jeb civilizāciju.

Romiešu priekšstats par societas civilis veidoja nozīmīgu ietekmi uz vēlāko Rietumeiropas Viduslaiku pilsoniskās sabiedrības izpratni. Viduslaikos pilsoniskā sabiedrība tika saskatīta universālās kristīgās kopienas idejas ietvaros, savukārt ar Renesanses sākšanos, līdzās jaunām tendencēm saimniecībā, arī sabiedrības attīstībā un politiskajā domāšanā un praksē bija vērojamas jaunas nostādnes[7], ko noteica antropocentrisks skatījums.

Līdz 17.gs. Eiropā ar pilsonības jēdzienu vairāk tika uzsvērts civilizācijas aspekts, kurā noteicošā loma tika piešķirta pedagoģijai un disciplīnai. Anglis Džons Loks 17.gs. jēdzienu pilsonisks jeb civils padarīja par sinonīmu jēdzienam sociāls un pretnostatīja to dabiskajam un nereglamentētajam. Loks aplūkoja civilizētu sabiedrību kā cilvēku kopumu, kurā indivīdi labprātīgi ievēro kopīgi pašnoteiktu kārtību. Viņa sabiedriskā līguma ideja nosaka, ka cilvēki, vienojoties par kopienas izveidi, automātiski kļūst tajā iesaistīti un viņiem jāpakļaujas vairākuma gribai[8]. Sabiedrības būtiskākos aspektus raksturoja pārstāvnieciska politiskā kārtība, tiesības uz privātīpašumu un reliģijas izvēles brīvība. Tai pat laikā runas brīvība vai ateisma pieļaušana tika uzskatīta par nepieņemamu un neatbalstāmu parādību[9].

Džons Loks, tāpat kā Aristotelis, neatdalīja pilsonisko un politisko sabiedrību un, kā atzīmē profesors Sunils Khilnani, pilsoniskās sabiedrības terminu attiecināja uz “nekaitīgu, labticīgu valsti ar leģitīmu politisko kārtību”, kuras pamatu saskatīja savstarpējā uzticībā starp valdošajiem un pārvaldītajiem. Pilsoniskās sabiedrības koncepts tika saprasts kā stāvoklis, kurā eksistē to regulējoši likumi, efektīva tiesu un izpildvara, respektīvi, tas ietvēra tiesiski regulētas sabiedrības īpašības.

Džona Loka sabiedriskā līguma ideja atstāja lielu iespaidu politiskās teorijas attīstībā ne vien uz Angliju un Ziemeļamerikas kolonijām, kur tās ietekme izpaudās Samuela Adamsa un Tomasa Džefersona sastādītajā Neatkarības Deklarācijā, bet arī Franciju, kur Žans Ž. Ruso to mēģināja realizēt Franču revolūcijā[10].


„Priecīgās nācijas” un republikānisms

Iedvesmojoties no Loka idejām, laicīgāku skatījumu uz pilsonisko sabiedrību, aplūkojot to kā morālu kopienu, 18.gs. pauda skotu teorētiķi Deivids Hjūms, Adams Smits un Adams Fergusons. Viņu izpratnē gan vērojamas arī atšķirības – Hjūms un Smits pieņēma, ka pilsoniskajā sabiedrībā vienlīdz nozīmīgu lomu ieņēma ekonomiskās norises un politiskās institūcijas. Savukārt Fergusons vairāk uzsvēra pašu pilsoņu aktīvas rīcības nozīmi kā modernās pilsoniskās sabiedrības galveno balstu[11].

Tieši Adams Fergusons bija pirmais, kurš aizsāka moderno diskusiju par pilsoniskās sabiedrības jēdzienu 18.gs.[12] Viņš uzskatīja, ka pilsoniskā sabiedrība šaurākā skatījumā ir plaukstoša un progresīva sabiedrība, kam ir izteikta egalitārisma un plurālisma bāze. Balstoties uz klasiskajām republikānisma idejām, Fergusons par pilsonisko sabiedrību uzskatīja pašu valsti jeb valsts iekārtu, kurā vadošā loma piemīt pilsoņiem, kas ir tiesiski brīvi un patstāvīgi īpašuma turētāji[13]. Tomēr, jāatzīmē, ka pilsoniskā sabiedrība nav jebkura, bet gan laba valsts. Pilsoņu savstarpējā vienlīdzība un to reglamentētā pārstāvniecība nodrošināja iedzīvotāju apmierinātību jeb “priecīgās nācijas”, kā to sauc Fergusons.

Fergusona idejas tika attīstītas tālāk kontinentālajā Eiropā, kur atstāja lielu iespaidu uz Hēgeli un Marksu, kuri, īpaši Hēgelis, sniedza ļoti nozīmīgu ieguldījumu turpmākā koncepta attīstībā.

Atšķirībā no Loka aplūkotās sabiedrības, kurā noteicošā loma piemita uzticībai, komerciālā sabiedrībā aizvien nozīmīgāku lomu ieņēma nepieciešamība. Sabiedrībā sāka veidoties cilvēku biedrības, kurās attiecības noteica savstarpējās atkarības un interešu saistības. Sabiedrībā, kuru raksturo attīstīta uzņēmējdarbības vide, sociālās saites ir dibinātas uz izteikti brīvprātības pamata un tas raksturo sabiedrības pilsoniskumu: ja šīs saites vairāk balstītas uz nepieciešamību, tātad uzņēmējdarbības vide nav attīstīta un sabiedrība ir ne-pilsoniska.


Sabiedrība un valsts – vienotas vai šķirtas?

Kopš 18.gs. vidus gadsimta garumā faktiski pastāv divas koncepta izpratnes – līdz šim tradicionālā izpratne par sabiedrības un valsts vienotību sāk pakāpeniski izzust un tai līdzās rodas pilnīgi atšķirīgs skatījums, kas noteic krasu robežu starp valsti un pilsonisko sabiedrību[14]. Vācu valstīs tradicionālais societas civilis koncepts palika neskarts un dominēja ilgāk, bet tā noriets aizsākās ātrāk Lielbritānijā un Francijā. Tur rodas mēģinājumi veidot modernu pilsoniskās sabiedrības formu – suverēnu, centralizētu, konstitucionālu valsti, kas stāv pāri tās subjektiem, taču vienlaicīgi caur brīvību un tiesību izkopšanu notiek vēršanās pret autoritārisma potenciālu. Jaunā koncepta uzvaras gājiens turpinās ar pieņēmumu, ka pilsoniskās sabiedrības ietvaros esošām neatkarīgām “sabiedrībām” ir iespējas tiesiski aizstāvēt savas intereses pret valsti.

Šī jaunā doma saņem arī kritiku, jo no valsts varas realizācijas viedokļa pilsoniskās sabiedrības brīvība tiek saskatīta kā šķērslis vienotai suverēnas valsts rīcībai, atturot to no ātri nepieciešamu un svarīgu lēmumu īstenošanas. Pilsoniskā sabiedrība lielā mērā tiek uzskatīta par konfliktsituāciju cēloni, kā pretlīdzekli saskatot stingrāku regulēšanu un kontroli no valsts puses, kas ierobežotu sabiedrības nelabvēlīgu brīvprātības izpausmju uzliesmojumus.

Doma par valsts nepieciešamību regulēt pilsonisko sabiedrību aktīvi izpaužas tieši vācu politiskajā domā, kas rosina pilsoniskās sabiedrības savīšanu ar valsts institūcijām, saskatot vienīgi ļaunumu pilsoniskās sabiedrības opozīcijā valstij. Valsts institūcija tiek vērtēta kā pilsoniskās sabiedrības aizsācējs, aizstāvis, izglītotājs un sodītājs.

Šajā jautājumā Hēgeļa ieguldījums tiek uzskatīts par būtiskāko, iezīmējot pagrieziena punktu pilsoniskās sabiedrības koncepta izpratnē[15]. Hēgelis atdalīja pilsonisko sabiedrību no valsts un vienlaicīgi izdalīja atšķirību starp politisko un pilsonisko sabiedrību[16]. Pilsoniskā sabiedrība, viņaprāt, bija telpa starp ģimeni un valsti, kur brīvi, neatkarīgi un citādi nesaistīti indivīdi īsteno savas intereses, ievērojot savstarpējo cieņu un likumā noteiktās normas. Hēgelis arī bija pirmais, kas argumentēja, ka pilsoniskai sabiedrībai piemīt dabiska nestabilitāte, kas izriet no tajā pastāvošiem dažāda rakstura konfliktiem un nevienlīdzībām. Pilsoniskai sabiedrībai trūka kolektīvās paš-refleksijas un morālo ietvaru izjūtas[17]. Šo un arī citu iemeslu dēļ Hēgelis saskatīja pilsonisko sabiedrību kā nepabeigtu veidojumu, kura pastāvēšanai vajag pastāvīgu kontroli no valsts institūcijas ar izteiktu birokrātisko aparātu.

Šāda izpratne radīja bažas par pārāk izteiktu regulējumu un kontroli no valsts puses un atkārtoti izvirzīja plurālas, pašorganizētas un no valsts neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības nozīmību. Pretēji vācu politiskajai domai, kur šāds domu gājiens sāka attīstīties 19.gs. vidū, Francijā jau gadsimta sākumā pēc monarhijas atjaunošanas sabiedrības aizsargāšanās no valsts varas kļuva īpaši izteikta.


Totalitārisma pieredze un pilsoniskuma atdzimšana

19.gs. Eiropas buržuāziskā sabiedrība pieņēma, ka lielākā daļa tās pilsoņu atrodas pašregulējošā ekonomikā, privātu un neoficiālu biedrību pasaulē[18]. Pilsoniskās sabiedrības koncepts atkal kļuva aktuāls 20.gs. trīsdesmitajos gados, kad Eiropā izplatījās autoritārie režīmi. Pēc Otrā pasaules kara diskusija par koncepta nozīmi tik pat kā nebija vērojama, līdz sešdesmitajos gados to apritē atgrieza ar marksisma nepilnībām neapmierinātie ‘kreisie radikāļi’.

Jāatzīmē Antonio Gramši ieguldījums pilsoniskās idejas atjaunošanā[19]. Hēgelis nodalīja pilsonisko sabiedrību no valsts, savukārt Gramši vienu pret otru nostādīja pilsonisko sabiedrību un ekonomiku, kā arī novietoja pirmo vienā līmenī ar valsti, norādot, ka starp abām pastāv cīņa par hegemoniju. Ekonomikas jeb uzņēmējdarbības vides nošķiršana no pilsoniskās sabiedrības bija būtisks moments koncepta modernās izpratnes attīstībā.

Patiesu atdzimšanu koncepts piedzīvoja 20.gs. astoņdesmitajos gados, kad Centrālās un Austrumeiropas, kā arī Latīņamerikas valstu intelektuāļi sāka pievērst pastiprinātu uzmanību šim terminam, lai apzīmētu aizsākto kustību pret pastāvošo nevēlamo režīmu. Pastāvot vienpartijas sistēmai, pilsoniskā sabiedrība “vienmēr ir uz iznīkšanas robežas.”[20] Pilsoniskās sabiedrības jēdziens, kas atkal bija parādījies Eiropas politiskās domas centrā, nozīmēja vairāk nekā tikai konstitucionāla reprezentatīva demokrātija. Ar tā palīdzību Austrumeiropā un Latīņamerikā tika saskatīta iespēja ļaut izpausties sabiedrības demokratizācijas vēlmei, savukārt Rietumos – izvērtēt un pārvarēt demokrātiskās sistēmas šķietamās nepilnības.

Pastāv dažādas teorētiskās nostādnes par pilsoniskās sabiedrības konceptu šodien. Koncepta popularitāte ir noteikusi tā aplūkošanu no visdažādāko rakursu un sociālo zinātņu disciplīnu puses, piešķirot savus akcentus un nemitīgi atklājot iepriekš nesaredzētus vai mazāk izvērtētus aspektus.

Lielākā daļa mūsdienu pētnieku, kā, piemēram, Jerzis Celičovskis, Džeims Gibsons un Gorans Ārnes pilsonisko sabiedrību izprot kā sociālu telpu starp valsti, tirgu un ģimeni[21]. Protams, pastāv atšķirīgi viedokļi, ko pārstāv, piemēram, amerikāņu zinātnieks Žans Betke Elštains un indiešu izcelsmes britu pētnieks Bhikhus Parekhs, kuri uzskata, ka pilsoniskā sabiedrība ir “viss, kas nav valsts”, līdz ar to šo jēdzienu padarot daudz plašāku un iekļaujot tajā kā tirgu, tā arī ģimeni[22].

Maikls Edvards, tāpat kā profesors Bhikhus Parekhs un savā ziņā arī profesore Grazina Skapska, pilsonisko sabiedrību saskata kā pasākumu kompleksu, kas atrodas starp valsti un indivīdu. Pilsoniskā sabiedrība nav tikai telpa vai pasīva interešu sadursmju arēna, bet gan aktīvs veidojums, kura pamats balstīts uz liberālām un demokrātiskām vērtībām. Tas vienlaicīgi ietver indivīdu un tai pat laikā ir nošķirts no tā.

Profesori Lourencs Kahūns, Salvadors Giners un Maikls Edvards izvirza noteiktu īpašību kopumu, kas piemīt pilsoniskajai sabiedrībai. Pēc Edvardsa domām tās ir tolerance, nediskriminēšana, nevardarbība, uzticība un sadarbība, ko raksturo brīva un demokrātiska valsts iekārta. Papildus tam Kahūns norāda uz sabiedrības patstāvību, briedumu un dažādību, kā arī tirgus ekonomiku. Giners, savukārt, vēl uzsver individuālismu un privātumu.

Paralēli Mišela Fuko izpratnei, kas saskata pilsonisko sabiedrību kā pārvaldības tehniku[23], viena no visskaidrāk izteiktajām definīcijām pieder Ernestam Gelneram, kurš konceptu saredz kā dažādu nevalstisku institūciju kopumu, kas ir gana spēcīgs, lai līdzsvarotu valsti, tai pat laikā neatturot valsti no kārtības uzturēšanas, pienākumu izpildes[24].

Kā būtisks jāatzīmē arī vācu profesora Vilhelma Šmida viedoklis, kurā uzmanība pievērsta tieši pilsoniskumam. Šmids pilsoniskumu saredz kā individuālu stāju attiecībās ar sabiedrību, kurā ir atļauts izpausties pretrunām – katram ir tiesības izteikt savu viedokli, nebaidoties no sekām, tādējādi sniedzot iespēju noritēt “īstam dialogam”. Šāda pilsoniskuma ietvaros “demokrātija ir ne tikai teorija un valsts forma, bet arī dzīves forma ar aktīvu sociālo un politisko līdzdalību”[25].


Starptautiskās organizācijas un NVO loma

Pilsoniskās sabiedrības koncepts ir atradis stipru pamatu Rietumu politiskajā domā un izplatījies visā pasaulē. Šodien tā ir kļuvusi par ‘vadmotīvu politikā un praksē’ kā ideja, kas raksturo ‘labu sabiedrību’, kas balstīta uz Rietumu vērtībām[26]. Raugoties uz koncepta praktisko pusi, jāatzīmē, ka starptautiskās organizācijas – kā Pasaules Banka (PB), Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Eiropas Savienība (ES) – pilsonisko sabiedrību saskata kā galveno elementu demokrātijas veicināšanai.

PB atzīmē pilsoniskās sabiedrības plašo izaugsmi pēdējo desmit gadu laikā, par iemeslu tam minot globalizāciju procesu[27]. Šādu izaugsmi raksturo dati par starptautisko nevalstisko organizāciju (NVO) skaitu, kas pieaudzis vairāk kā četras reizes 20.gs. pēdējā desmitgadē, bet to tērētie pašu līdzekļi pārsniedz 10 miljardus ASV dolāru gadā. PB pilsoniskās sabiedrības praktisko lomu saskata tās komunikācijas spējā – tā tiek saprasta kā plaša spektra nevalstisko un bezpeļņas organizāciju tīkls, ar kura palīdzību var efektīvāk īstenot dažādas attīstību veicinošas programmas.

ANO pilsoniskās sabiedrības jautājumus skata ar Apvienoto Nāciju attīstības programmas[28] palīdzību (ANAP). Līdzīgi kā PB, arī ANAP saskata pilsonisko sabiedrību kā līdzekli, lai sasniegtu savu izvirzīto mērķi – samazināt nabadzību un veicināt cilvēku dzīves līmeņa celšanos pasaulē. ANAP nopietno attieksmi raksturo 2000. gada maijā izveidotā “Pilsoniskās sabiedrības organizāciju padomdevēju komiteja” [29], ar kuru aizsākts jauns posms sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību, kad tā vairs netiek uzskatīta par pasīvu līdzekli, bet aktīvu partneri ar savu pārstāvniecību.

ES attiecības ar pilsonisko sabiedrību uztur ar Eiropas Komisijas un Eiropas Ekonomisko un Sociālo lietu komitejas starpniecību. Pastāvošās attiecības raksturo veiksmīga sadarbība, kas noris divos etapos[30] - sniedzot konsultatīvu ieguldījumu politiku izstrādē, kā arī līdzdarbojoties to ieviešanā. Lai nodrošinātu vienmērīgu dialogu ar Eiropas pilsonisko sabiedrību, ir izveidota “Eiropas NVO konfederācija” jeb CONCORD[31], kuras mērķis ir veicināt sadarbību starp Eiropas NVO un ES institūcijām, tādā veidā nodrošinot efektīvākas politikas izstrādi un ieviešanu.

Visas trīs nozīmīgās starptautiskās organizācijas uztver pilsonisko sabiedrību kā efektīvu instrumentu un aktīvu partneri. Ar pilsoniskās sabiedrības kā instrumenta palīdzību iespējams labāk saskatīt norises sabiedrībā, kā arī iespējams efektīvi koordinēt un pārvaldīt indivīdu nepieciešamības. Pilsoniskā sabiedrība kā partneris palīdz saskatīt problēmas un vienlaicīgi to iespējamos risinājumus.

Starptautisko organizāciju nostāja aktualizē jautājumu par nevalstisko organizāciju (NVO) lomu pilsoniskajā sabiedrībā, jo kā tās galveno segmentu starptautiskās organizācijas saredz tieši NVO. Tam pamatā ir pieņēmums, ka NVO kā demokrātiski veidotas organizācijas ir pilsoniskās sabiedrības pamatā un, sniedzot tām atbalstu, tiek veicināta pilsoniskās sabiedrības attīstība kopumā. Turklāt palīdzības piešķīrējiem ir daudz vieglāk sadarboties ar profesionālām NVO nekā ar citu veidu pilsonisko sabiedrību veidojošām organizācijām – reliģiskajām kopienām, etniskām apvienībām un pārējām brīvprātīgām biedrībām. Tomēr vairāki autori (Gorans Ārnes, Kevins Kviglijs, Marina Otaveja un Tomas Karoters) norāda, ka uzskatīt NVO par pilsoniskās sabiedrības sirdi ir kļūmīgi, jo nepieciešams analizēt, cik demokrātiskas ir pašas NVO un cik tās respektē liberālas vērtības. Lai nodrošinātu pilsoniskās sabiedrības attīstību ilgtermiņā, Kevins Kviglijs iesaka ar reformu palīdzību veicināt ekonomisko apstākļu uzlabošanu. Īstermiņā NVO ir noderīgas, taču to loma pilsoniskās sabiedrības attīstībā nav noteicošā un tās neizsmeļ pilsonisko sabiedrību.

Aplūkojot pilsoniskās sabiedrības avotus plašākā nozīmē, var izšķirt divus veidus, kā raudzīties uz konceptu. No vienas puses, tas ir kā protesta izpausmes forma attiecībā pret valsts institūtu, no otras, kas vairāk atbilst šodienas situācijai, – demokrātiju uzturošu pasākumu komplekss, kas pasvītro sabiedrības un indivīdu nozīmi. Līdz ar pilsoniskās sabiedrības konceptu tiek aktualizēta ne tikai demokrātiskā valsts iekārta, bet īpaši uzsvērta sabiedrības demokratizācija – pilsoniskā sabiedrība ir mehānisms, ar kura palīdzību indivīdam realizēt savas ieceres un vēlmes. Pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecībās dominējošai jābūt pirmajai. Lai arī abas papildina viena otru, valsts nedrīkst ierobežot pilsoniskās sabiedrības iespēju izpausties.


_____________________________________

[1] Ottaway M., Carothers T. ‘Toward Civil Society Realism’, in Funding Virtue: Civil Society Aid and Democracy Promotion, eds. M. Ottaway and T. Carothers, Washington D.C.: Carnegie Endowment for International Peace, 2000, p.293.

[2] Lively J., Reeve A. ‘The Emergence of the Idea of Civil Society: The Artificial Political Order and the Natural Social Orders’, in Civil Society: Democratic Perspectives, eds. R. Fine and S. Rai, London: Frank Cass, 1997, p.66.

[3] Cahoone E. L. Civil Society: The Conservative Meaning of Liberal Politics. Oxford, Malden: Blackwell Publishers Ltd., 2002, p.211.

[4] Khilnani S. ‘The development of civil society’, in Civil Society: History and Possibilities, eds. S. Kaviraj and S. Khilnani, Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p.11.

[5] Parekh B. ‘Putting civil society in its place’, in Exploring Civil Society: Political and cultural contexts, eds. M. Glasius, D. Lewis, H. Seckinelgin, New York: Routledge, 2004, p.5.

[6] Cahoone E. L. Op.cit., p.212.

[7] Kļava V. Vara un valsts pārejā no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem. Rīga: LU žurnāla ‘Latvijas Vēsture’ fonds, 2002, 13.lpp.

[8] Barker E. (ed.) Social Contract: essays by Locke, Hume, and Rousseau with an introduction by Sir Ernest Barker. London, Oxford, New York: Oxford University Press, 1960, xxiv

[9] Khilnani S. ‘The development of civil society’, in Civil Society: History and Possibilities, eds. S. Kaviraj and S. Khilnani, Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p.19.

[10] Barker E. (ed.), op.cit., xvi

[11] Oz-Salzberger F. ‘Civil society in the Scottish Enlightenment’, in Civil Society: History and Possibilities, eds. S. Kaviraj and S. Khilnani, Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p.58.

[12] Cahoone E. L. Op.cit., p.214.

[13] Ibid., p.215.

[14] Keane J. ‘Despotism and Democracy: The Origins and Development of the Distinction Between Civil Society and the State 1750-1850’, in Civil society and the state: new European perspectives, ed. John Keane, London: University of Westminster, 1998, p.36.

[15] Gawin D. ‘Is Civil Society Possible without Bourgeois Society?’, in Civil Society in the Baltic Sea Region, eds. N. Götz and J. Hackmann, Aldershot, Hampshire; Burlington, VT: Ashgate, 2003, p.28.

[16] Khilnani S. ‘The development of civil society’, in Civil Society: History and Possibilities, eds. S. Kaviraj and S. Khilnani, Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p.23.

[17] Parekh B. ‘Putting civil society in its place’, in Exploring Civil Society: Political and cultural contexts, eds. M. Glasius, D. Lewis, H. Seckinelgin, New York: Routledge, 2004, p.5., p.17.

[18] Hobsbawm E. Age of Extremes: The Short Twentieth Century 1914-1991. – London: ABACUS, 1995, p.139.

[19] Skapska G. ‘Learning to be a Citizen: Cognitive and Ethical Aspects of Post-communist Society Transformation’, in Civil Society: Democratic Perspectives. London: Frank Cass, eds. R. Fine & S. Rai, 1997, p.147.

[20] Keane J. (ed.) Civil society and the state: new European perspectives. London: University of Westminster, 1998, p.5.

[21] Celichowski J. ‘Civil society in Eastern Europe: Growth without engagement’, in Exploring Civil Society: Political and cultural contexts, eds. Glasius M., Lewis D., Seckinelgin H., London, New York: Routledge, 2004, p.71.

[22] Elshtain B. J. ‘Democracy on Trial: The Role of Civil Society in Sustaining Democratic Values’, in The Essential Civil Society Reader: The Classic Essays in the American Civil Society Debate, ed. Don E. Eberly, New York: Rowman & Littlefield Publishers, Inc., 2000, p.103.

[23] Khilnani S. ‘The development of civil society’, in Civil Society: History and Possibilities, eds. S. Kaviraj and S. Khilnani, Cambridge: Cambridge University Press, 2001, p.28

[24] Gellner E. Conditions of Lliberty: civil society and its rivals. London: Hamish Hamilton, 1994., p.5.

[25] Šmids V. Dzīves māksla – izaicinājums tagadnei. Aizkraukle: Apgāds ‘Krauklītis’, 1996, 124.lpp.

[26] Edwards M. Civil Society. Oxford: Polity Press in association with Blackwell Publishing Ltd., 2004., p.17., p.38.

[27] Pasaules Banka (World Bank), 2005.02.15.

[28] Apvienoto Nāciju Attīstības programma (United Nations Development Programme), 2005.02.17.

[29] Ibid, 2005.04.17.

[30] Eiropas Komisija (European Commission), 2005.03.12.

[31] Eiropas NVO konfederācija, CONCORD (European NGO Confederation for Relief and Development), 2005.04.17.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!