Foto: G.Dieziņš

Kā saprast un objektīvi rakstīt par nacionālo minoritāšu problēmām, pēc kādiem žurnālistikas ētikas principiem vadīties, atspoguļojot ekstrēmismu sabiedrībā, un kā panākt, lai tolerance, multikulturālisms un integrācija nekļūtu par jēdzieniem, ko lasītāji uztver negatīvi?

Šie ir jautājumi, kurus žurnālisti apspriež visā pasaulē – ASV un Āzijā sāpīgākā tēma ir terorisms un musulmaņu integrācija, Eiropā – katras valsts unikālā nacionālā identitāte un spēja sadzīvot ar cittautiešu identitātēm. Pērnā gada novembrī par mediju lomu nacionālo minoritāšu dzīvē vairāk nekā 30 žurnālisti no Austrumeiropas valstīm sprieda Londonā, Lielbritānijas Centrālās un Austrumeiropas asociācijas un “Guardian” fonda rīkotā seminārā, savukārt šā gada martā Latvijas žurnālisti par līdzīgām problēmām dalījās savās pārdomās ar ES valstu kolēģiem nevalstiskās organizācijas “Journalists Initiative” organizētā seminārā Rīgā.

Internets ir pilns ar dažādām multikulturālisma definīcijām, no kurām neitrālākā ir dažādu kultūru pārstāvju koeksistence vienotā pilsoniskā sabiedrībā. Kā sabiedrības procesu spogulis mediji var parādīt, vai sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai tajā spētu mierīgi sadzīvot dažādas kultūras, savstarpēji bagātinoties un izvairoties no konfliktiem. Kultūru dažādības pašās redakcijās ir nepieciešama, lai attēlotu sabiedrības dažādību, bet vienlaikus tā var kļūt arī par avotu aizspriedumu pilnai žurnālistikai – šāds secinājums jāizdara, vērojot viedokļu dažādību pat vienas redakcijas ietvaros. Lielbritānijas laikraksta “Guardian” redaktors Alans Rusbridžers Londonas seminārā minēja, ka tieši ar žurnālistiem, kas pārstāv nacionālās minoritātes, laikraksti var ļaut izskanēt nacionālo minoritāšu balsīm. Šī paša laikraksta reportierim Džeimsam Mīkam, kurš ilgus gadus strādājis Krievijā un Ukrainā, ir cits viedoklis – minoritāšu žurnālisti var būt arī laikraksta trūkums, jo pastāv liels risks, ka viņu raksti par pašu pārstāvēto minoritāti var būt pilni ar neapzinātiem un tāpēc grūti pārvaramiem aizspriedumiem. Vidusceļu seminārā Rīgā centās iet šī paša laikraksta žurnālists Vikrams Dods: viņaprāt, objektīva un atvērta saruna drīzāk ir iespējama starp vienas nacionalitātes pārstāvjiem, savukārt atbrīvoties no saviem aizspriedumiem žurnālistam palīdz spēja iejusties cita cilvēka ādā un tādējādi maksimāli objektīvi atspoguļot visu konfliktā iesaistīto pušu domas. “Ļoti grūti sasniegt balansu katrā avīzes centimetrā, taču ir vērts mēģināt, pat ja dažreiz žurnālistam jāpārvēršas par psihoterapeitu,” uzskata V.Dods.

Rīgas semināra viesus – žurnālistu Antuānu Žakobu (“Le Monde” korespondents Stokholmā), Tomasu Urbanu (“Sueddeutsche Zeitung” korespondents Varšavā), Martinu Ēlu (“Hospodarske Noviny” no Prāgas) un Esteri Zalānu (“Nepszabadsag” no Budapeštas) interesēja, cik ciešas ir latviešu un krievu saiknes Latvijā – dažādus jautājumus par to viņi uzdevuši mūsu politiķiem, krievu skolu audzēkņiem, NVO un mediju pārstāvjiem. Izrādījās, ka latviešu valodas medijos ir diezgan maz krievu tautības žurnālistu, taču krievu izdevumos latviešu izcelsmes reportieru neesot nemaz. Uz manu jautājumu, vai redakcijā strādā arī krievu tautības cilvēki, kāda no latviešu valodā rakstoša laikraksta žurnālistēm seminārā atbildēja, ka viens esot, taču pēc diskusijas pārvaicāja – vai aiz jautājuma slēpusies patiesa interese vai provokācija.

Gan Londonas, gan Rīgas žurnālistu forumos bez konkrētām atbildēm ir palicis jautājums, kā medijiem saglābāt objektivitāti vārda un tirgus brīvības apstākļos. Bijušais integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks atzīst, ka masu mediji var būt ne tikai sabiedrības integrāciju veicinošs instruments, bet arī panikas izraisītājs un platforma ekstrēmisma idejām. Daļēji tas ir izskaidrojams ar to, ka vārds ekstrēmistiem medijos tiek dots, jo tas vienkārši uzlabo izdevuma pārdošanas rādītājus. Lai cik dīvaini tas neliktos, bet lasītājs labprātāk pērk sliktās, nevis labās ziņas. Savukārt sabiedrības integrācijas problēmas šķiet mazāk pievilcīgas – piemēram, mediji līdz šim nav izpētījuši, kā starpetniskās attiecības Latvijā ietekmē Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienas tuvošanos. Arī “Providus” pētniece Marija Golubeva piekrita, ka dažkārt laikraksta vadlīnijas nosaka nevis redakcijas politika, bet gan tirgus un tirāža: “Cilvēki dod priekšroku aizspriedumu pilnai presei, nevis tādai, kura viņu izglītotu”.

Piemēru tam, cik veiksmīgi avīzes var pelnīt, apzināti piekopjot galēji labējās pozīcijas attiecībā uz nacionālajām minoritātēm, Londonas seminārā pieminēja Lielbritānijas Rasu vienlīdzības komisijas vadītājs Trevors Filips – augot labējo uzskatu piekritējiem Lielbritānijā, augusi arī “The Daily Mail” tirāža un daudzmiljonu peļņa. Šī avīze ir slavena ar saviem uzbrukumiem čigāniem un patvēruma meklētājiem. Laikraksta panākumus labēji noskaņoto lasītāju vidū sekmēja redakcijas politika, publicējot atklāti rasistiskos tekstus, par ko “Daily Mail” galveno redaktoru Lielbritānijā iesaukuši par Sāronu – ļaunuma valdnieku no Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka”.

T. Filips piedāvāja savas rekomendācijas ceturtās varas pārstāvjiem. Viņaprāt, par nacionālajām minoritātēm vajadzētu rakstīt reportieriem, kas pārstāv gan minoritātes, gan vairākumu, taču daudz kas atkarīgs arī no redakcijas politikas – kādus lēmumus par publikācijām pieņem redaktors. “Žurnālistiem ne vienmēr jātiecas būt minoritāšu glābējiem, neviens viņiem par to nepateiksies. Pie tam vienā etniskajā kopienā ir vairākas balsis, un uzklausot tikai dažas no tām, radīsi stereotipus,” saka T. Filips.

Savukārt Rīgas forumā viena no atziņām bija, ka spriedzi un nevienlīdzību starp strikti sadalīto latviešu un krievu informatīvo varētu mazināt jaunās, kopīgās Eiropeiskās identitātes veidošanās Latvijas iedzīvotāju apziņā. Latvijā tāpat kā vairākās Eiropas valstīs jau esot iedzīvojies “eirokrievu” fenomens, uzskata “Sueddeutsche Zeitung” žurnālists Tomass Urbans. “Kultūras identitāte ir sarežģīts psiholoģisks fenomens un citu identitāti grūti saprast, ja tev ir fobija pret to, kā tas var būt latviešiem un krieviem. Pie tam, psiholoģisko blokādi veicina Lielā brāļa nepārtrauktie atgādinājumi par Lielās varas laikiem,” tā Latvijas situāciju saprot T. Urbans.

Labs vai slikts, bet multikulturālisma modelis Jaunajā Eiropā būs tas krekls, kas būs jāpielaiko visām ES valstīm, simtiem tautu samaisoties Eirokatlā. Arī latviešu un krievu mediju žurnālistiem jābūt gataviem multikulturālo ideju vilnim. Priekšnosacījumi tam, lai objektīvi uztvertu multikulturālās sabiedrības vērtības, ir vairāki. Tolerance, kuru audzina kultūras izglītība. Ētika, kura Latvijas medijiem vēl ne tuvu nav izcilā līmenī. Atbrīvošanās no mītiskajiem zemapziņas arhetipiem “savējais – svešais”, kas joprojām valda sabiedrībā un medijos.

Vienlaikus jāatceras, ka multikultūralisma ideju var novest arī līdz galējībai – tieksmei pēc tautību dažādības noteiktā kopienā var būt tādi paši mehānismi kā rasismam, atzīst ASV Randas Institūta pētnieks Pēters Švarcs (Schwarz Peter, The Rasism of “Diversity”). Tas notiek tad, ja gluži tāpat kā rasistiem, arī dažādības piekritējiem svarīgākas par individuālajām cilvēku pazīmēm kļūst kādas kopīgas iezīmes. Līdz tādai pakāpei multikulturālisma “svētā ideja” aizgājusi dažviet ASV, kur koledžās tiek uzņemtas nevis personas, bet dažādu rasu “pārstāvji”.

Lieki atkārtot, ka viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem ir brīva prese un arī pilsoniskā žurnālistika – tāda, kuru praktizējošais žurnālists apzinās savu atbildību par saviem vārdiem, kas gala rezultātā var mainīt katra līdzcilvēka dzīvi. Latvijas apstākļos žurnālistam īpaši svarīgas ir spējas ieklausīties un saprast dažādu kultūru pārstāvjus, būt multikulturāli izglītotam vai vismaz multikulturāli informētam. Tikai tad gan latviski, gan krieviski rakstošie mediji spēs uzturēt pilsoniskās žurnālistikas pamatfunkciju – komunikāciju ar cilvēkiem, par cilvēkiem un priekš cilvēkiem.

Lai attīstītu šo multikulturālo izglītību, toleranci un atbildīgāku saikni ar auditoriju Latvijas mediju telpā, par efektīvāko institucionālo mehānismu var uzskatīt tādas Preses padomes jeb pašregulatora nodibināšanu, kurā kopīgi strādātu visu lielāko latviešu un krievu valodas preses izdevumu pārstāvji – redaktori un žurnālisti. Taču pieredze rāda, ka plaisa starp latviski un krieviski rakstošiem medijiem, kā arī konkurences spriedze abu šo grupu iekšienē līdz šim nav ļāvusi šādu pašregulāciju izveidot. Acīmredzot tikai kopīgs latviešu un krievu preses līderu darbs, skaidrojot kolēģiem tās nepieciešamību, var konsolidēt “ceturtās varas” pārstāvjus centienos iedibināt pilsonisku un tolerantu žurnālistiku Latvijā.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.