Foto: Ansis Starks
Policija uzskata, ka tā ir veiksmīgi strādājusi, ja noziegumu skaits samazinās. Bet cilvēkus tik ļoti neinteresē zagļu ķeršana un cīņa ar terorismu — viņus satrauc tuvākā apkaime.
Intervija ar Timu Rīsu (Tim Rees), Londonas Metropoles Policijas pārvaldes sabiedrības līdzdalības nodaļas vadītāju.
Kad radies termins “uz sabiedrību vērsta” kārtības nodrošināšana?
Šis termins ir vecs. Jau 1829.gadā, kad Londonā tika nodibināta Metropoles policija, toreizējais premjerministrs Roberts Pīls (Robert Peel) runāja par policistu kā par “pilsoni mundierī”. Tolaik valdīja zināma izpratne par to, ka policija ir daļa sabiedrības un kārtības nodrošināšana tiek īstenota nevis ārpus sabiedrības tās labā, bet gan kopā ar sabiedrību. Var teikt, ka uz sabiedrību vērstas policijas ideja ir pastāvējusi kopš pašiem policijas pirmsākumiem. Pēdējos 170 gados mēs gan bijām no šīs idejas attālinājušies. Kārtības nodrošināšana kļuva arvien taktiskāka, arvien mehanizētāka — ielās vairs neredz policistus staigājam, viņi brauc mašīnās. Evolūcija aizvedusi policiju prom no tās saknēm.
Pēdējos 20 gados ir bijuši mēģinājumi atgriezties pie kārtības nodrošināšanas pamatu pamatiem. Ir augušas zināšanas par to, ka uz sabiedrību vērsta policija darbojas daudz efektīvāk par jebkura cita veida kārtības sargātāju — strādājot daudz ciešākā kontaktā ar sabiedrību, policistu spēja pildīt savus pienākumus patiešām uzlabojas. Aug gan sabiedrības uzticība un paļāvība, gan cilvēku gatavība komunicēt ar policiju.
Kas ir tie elementi, kas veido pamatus cilvēku uzticībai? Kādēļ cilvēki uzticas policistam?
Bijušais Anglijas policijas priekšnieks Džons Vudkoks (John Woodcock), runājot par policijas nodibināšanas cēloņiem 1829.gadā, secināja, ka to izveidoja mantīgā šķira, lai pasargātu sevi no “bīstamajiem elementiem”. Tā ir interesanta doma, un varētu teikt, ka policija ir sargājusi vidusšķiru un augstāko sabiedrību no “bīstamajiem elementiem” visus šos gadus. “Bīstamo elementu” definīcija gan ir laika gaitā mainījusies. Taču vienmēr būs cilvēki, ar kuriem policijai nāksies saskarties nesamērīgi bieži — viņi var būt vai nu pārkāpēju vai upuru lomā, vai arī cilvēki, kurus sabiedrība ir marginalizējusi. Domāju, tā ir problēma, ka diezgan lielai sabiedrības daļai šķiet, ka policija viņus nepārstāv.
Citi uzticības attīstības faktori ir saistīti ar policijas darba kvalitāti. Mūsu pieredze Londonā rāda, ka pastāv plaisa starp to, ko cilvēki uzskata par panākumiem, un institucionālo pašnovērtējumu. Policija uzskata, ka tā ir veiksmīgi strādājusi, ja noziegumu skaits samazinās. Sabiedrībai ir citi kritēriji panākumu novērtējumam. Cilvēkus tik ļoti neinteresē noziedznieku ķeršana un cīņa ar terorismu, viņus lielākoties satrauc tuvākā apkaime — antisociāla uzvedība, grafiti, ar drošību saistīti jautājumi. Šīs lietas rada cilvēkos nedrošības sajūtu, bažas. Policija ar šīm lietām nav diez cik labi spējusi tikt galā.
Vai jūs šo plaisu uzskatāt par problēmu? Kā ar to tikt galā?
Pirmais, ko mēs esam darījuši, lai uz to reaģētu, ir tā saucamā Drošākas Apkārtnes (Safer Neighborhood) iniciatīva. Londonā ir 630 Drošākas Apkārtnes (DA) vienības, kuru sastāvā ir policijas seržants, divi policisti un trīs civilie atbalsta virsnieki, kuriem ir mazāk funkciju un zemāka atbildība nekā policijas virsniekiem. Šo vienību pamata pienākums ir staigāt pa ielām…
Staigāt, nevis braukt ar auto?
Tikai un vienīgi staigāt — viņiem nemaz nav automašīnu, dažreiz viņiem tiek piešķirti divriteņi. Viņu uzdevums ir nodarboties ar sabiedriskās kārtības problēmām un strādāt ar vietējiem partneriem, piemēram, skolām, lai risinātu jautājumus, kuri satrauc vietējo sabiedrību. Vienību uzdevums ir nodibināt visdažādākos komunikācijas mehānismus. Viņiem ir jāstrādā ar cilvēkiem un jāidentificē vietējās kopienas prioritātes kārtības un noziedzības jomās.
Kā tik lielā pilsētā kā Londona var definēt kopienu, kurai noteikts cilvēku kopums jūtas piederīgs?
Interesants jautājums, jo šis ir tik stiepjams jēdziens. Taču par Londonu mēdz teikt, ka tā ir tūkstoš ciematu pilsēta. Tas ir bijis un joprojām ir grūts uzdevums — definēt teritoriju ar noteiktu identitāti, par kuru paši iedzīvotāji saka, ka šī ir tā apkaime, kur dzīvoju un iepērkos, bet nevis tā, pāri ielai.
Iespējams, ka Rīgā tādu definēt būtu vēl grūtāk, jo padomju mantojums cilvēku izpratnē par piederību vietai mēdz izpausties šādi — mani neinteresē apkaime un pat manas mājas kāpņu telpa, vienīgā vieta, ar kuru identificējos un kurā jūtos droši, ir mans dzīvoklis. Ar ko lai sāk, lai attīstītu piederības sajūtu konkrētai kopienai?
Tāpēc viens no DA vienību galvenajiem uzdevumiem ir vienkārši klauvēt pie durvīm un iepazīties ar cilvēkiem aci pret aci. Lūk, te es esmu, lūk, to un to es daru — es gribētu uzzināt par problēmām, kas jūs satrauc, mēs rīkojam publisku sanāksmi nākamnedēļ tādas un tādas baznīcas pagrabā, jūs esat laipni aicināts piedalīties, bet, ja netiekat, tad šeit, lūdzu, ir mana vizītkarte, un ziņojiet man, kas notiek. Uzticības attīstīšana ir ļoti lēns process, protams.
Kādas pārmaiņas jūs esat novērojis rajonos, kuros tika īstenots Drošākas Apkaimes projekts?
Mūsu pašu veiktās sabiedriskās domas aptaujas nepārprotami rāda, ka sabiedrības uzticība [policijai] Londonā ir būtiski pieaugusi — par 10 procentiem, kas ir daudz labāks rādītājs nekā citviet valstī. Mēs esam novērojuši arī noziedzības samazināšanos apkaimēs, kur darbojas DA vienības. Turklāt noziedzīgu darbību skaita samazināšana nemaz nebija vienību galvenā funkcija.
Trešais ietekmes elements ir vienību unikālā loma, savedot kopā vietējos partnerus. Piemēram, kādā trūcīgā Londonas rajonā DA vienības birojs tika izvietots skolā. Un tā rezultātā kritās apdrošināšanas maksa par skolas ēku, samazinājās skolotāju saslimstība, skolas apkaimē kļuva mazāk grafiti. Tas bija pilnīgi negaidīts rezultāts… Lūk, šādi ir netveramie blakus efekti, kurus mēs nemaz necentāmies panākt, bet kurus radīja Drošākas Apkaimes virsnieku klātbūtne — tas, ka viņi bija pamanāmi.
Šī publikācija ir tapusi Rīgas Sabiedriskās kārtības uzturēšanas fonda atbalstītā projekta “Uz sabiedrības vajadzībām orientētu darba metožu ieviešana Rīgas Pašvaldības policijā” ietvaros.