Foto: Foto - N. Mežiņš © AFI

Ja nodokļu politikas mērķis ir veicināt NVO saimniecisko darbību, tad vajadzētu radīt apstākļus, lai organizācijas var izvēlēties kļūt vai nekļūt par PVN maksātājām atkarībā no tā, kāds ir šo organizāciju pakalpojumu spektrs

Ieņēmumi no saimnieciskās darbības ir viens no veidiem, kā nevalstiskās organizācijas nodrošina pastāvēšanu un piesaista līdzekļus savu mērķu īstenošanai. Ņemot samaksu par pakalpojumiem, organizācijas šos līdzekļus novirza vismaz daļējai pakalpojuma izmaksu segšanai. Situācijās, kad organizācijas ieņēmumi par pakalpojumu ir lielāki par izdevumiem, tas ir lielisks papildinājums organizācijas ilgtspējas nodrošināšanai.

Latvijas organizācijas atzīst, ka ieņēmumi no saimnieciskās darbības var kalpot gan jaunu darbības virzienu, programmu un pakalpojumu attīstīšanai, gan jaunu pakalpojumu ieviešanai, gan pakalpojuma nodrošināšanai – administratīvajiem izdevumiem, gan projektu izstrādei un īstenošanai, gan projektu līdzfinansējumam, gan arī – organizācijas kapacitātes celšanai un interešu pārstāvēšanai dialogā ar valsts pārvaldes institūcijām[1].

Tomēr, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, kā arī ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm, Latvijā nevalstiskā sektora saimnieciskās darbības ieņēmumu īpatsvars ir ievērojami zemāks (skat. Tabulu Nr.1.).[2] Organizāciju ienākumus Latvijā veido galvenokārt dažādu fondu projektu līdzekļi, valsts finansējums un ziedojumi.

Kaut arī 2005.gadā vērojams straujš NVO ieņēmumu no saimnieciskās darbības pieaugums – no 10,2 līdz 18,3 procentiem, tomēr organizācijas kūtri attīsta maksas pakalpojumus.[3] Saimniecisko darbību veic apmēram katra ceturtā nevalstiskā organizācija, bet tikai 5,5 procenti organizāciju veic saimniecisko darbību ievērojamā apjomā (apgrozījums pārsniedz desmit tūkstošus latu). Pētījumā „NVO prakse ņemt maksu par pakalpojumiem” apzināta virkne šķēršļu, kas veicinājusi šādas situācijas rašanos, bet te pakavēšos tikai pie viena no tiem: organizācijas atzīst, ka pievienotās vērtības nodoklis sadārdzina privātpersonām sniedzamos pakalpojumus, kā arī ievērojami dārgāka kļūst organizācijas administrēšana.

Daudz nevalstisko organizāciju nevēlas kļūt par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātājiem. Šo organizāciju pakalpojumu izmaksas sastāda galvenokārt darbs, kuru klienti ir fiziskās personas un kuras konkurē pakalpojumu tirgū ar valsts un pašvaldību iestādēm, kas nav PVN maksātāji. Tipisks piemērs ir sociālo pakalpojumu sniedzēji. PVN administrēšana ir sarežģīta un prasa profesionāla grāmatveža iesaisti. Tas, protams, sadārdzina organizācijas darbību.

Piemēram, lai nodrošinātu aprūpi mājās, galvenās izmaksas veido darba samaksa sociālajiem darbiniekiem un organizatoriem. Tiklīdz organizācijas sniegto pakalpojumu apjoms sasniedz desmit tūkstošus latu gadā, pakalpojuma izmaksas pieaugs arī uz grāmatvedības pārkārtošanas rēķina. Ja par pakalpojumu maksā apkopjamais cilvēks vai viņa tuvinieki, kuri nav PVN maksātāji pakalpojuma cena pieaug un organizācija var zaudēt daļu klientu, kuri pakalpojumu vairs nevar atļauties.

Tāpēc daudzas organizācijas atzīst, ka nemaz netiecas pēc lielākiem ienākumiem no saimnieciskās darbības, kā arī necenšas ieviest maksu par pakalpojumiem, lai netiktu pārkāpta desmit tūkstošu latu robeža (ar nodokli apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējā vērtība iepriekšējo 12 mēnešu laikā), kad saskaņā ar likumu ”Par pievienotās vērtības nodokli” obligāti jāreģistrējas par PVN maksātāju.[4] To daļēji apliecina arī statistikas dati: kaut arī ceturtā daļa organizāciju savos gada pārskatos uzrāda ieņēmumus no saimnieciskās darbības, tikai 5,5 procenti no tām reģistrējušās kā PVN maksātāji.[5]

Atkarībā no tā, kādus pakalpojumus organizācija sniedz, tai var būt vai nu izdevīgi vai neizdevīgi kļūt par PVN maksātāju. Ja organizācija sniedz pakalpojumus, kuru veikšanai galvenie izdevumi ir darba samaksa un citi ar PVN neapliekami izdevumi, un ja pakalpojuma pircējs ir fiziska persona (PVN nemaksātājs), tad kļūstot par PVN maksātāju, būtiski palielinās šī pakalpojuma cena (tajā skaitā – arī uz grāmatvedības izdevumu rēķina). Rezultātā organizācija zaudē daļu klientu. Savukārt, ja pakalpojuma veikšanas izdevumi ietver ar PVN apliekamus izdevumus (piemēram, transporta izdevumi) un ja pakalpojuma pircējs ir PVN maksātājs, tad varētu būt izdevīgi kļūt par PVN maksātāju, paplašināt saimniecisko darbību un tādējādi kompensēt palielinātos grāmatvedības izdevumus.

Ja nodokļu politikas mērķis ir veicināt NVO saimniecisko darbību, tad vajadzētu radīt apstākļus, lai organizācijas var izvēlēties kļūt vai nekļūt par PVN maksātājām atkarībā no tā, kāds ir šo organizāciju pakalpojumu spektrs. Nepieciešama diskusija par „PVN robežas” palielināšanu, ņemot vērā inflāciju un darbaspēka izmaksu pieaugumu, kopš tā definēta. Līdz šai robežai organizācijas varētu brīvprātīgi reģistrēties kā PVN maksātāji.

Jāatzīst arī, ka NVO vidē ne vienmēr ir pietiekama izpratne par PVN piemērošanu. Kaut arī likums skaidri pasaka, ka, aprēķinot robežu, kad jāreģistrējas par PVN maksātāju, jāuzskaita tikai ar PVN apliekamie ieņēmumi, vairākas organizācijas šajā jautājumā izrādījušas neizpratni.[6] Piemēram – ja organizācija gada laikā par akadēmisku pētījumu veikšanu ieņem vairāk kā desmit tūkstošus latu, vai tai ir jāreģistrējas kā PVN maksātājai un jāveic atbilstoša grāmatvedības pārkārtošana? Ja organizācija neveic un neplāno veikt ar PVN apliekamus pakalpojumus, tad šāda prasība būtu lieks nesamērīgs administratīvs slogs maksas pakalpojumu ieviešanai.

Kā redzams, ir virkne argumentu, kas rosina domāt par uzlabojumiem PVN piemērošanā. Pirmkārt, nepieciešams izglītot nevalstiskās organizācijas par gadījumiem, kad kļūt par PVN maksātāju ir izdevīgi, kā arī – par PVN aprēķināšanas metodiku. Otrkārt, būtu laiks diskutēt, kādām pakalpojumu grupām būtu piemērojamas samazinātas PVN likmes (vai arī 0 likmes piemērošanai). Tie varētu būt pakalpojumi sabiedriskā labuma jomās, kuru veikšanas izdevumus sastāda galvenokārt darbs un kuru klienti ir fiziskas personas (līdzīgi kā frizieru pakalpojumi, kam jau piemērota piecu procentu PVN likme). Treškārt – ir nepieciešams pārvērtēt ar nodokli apliekamo preču piegāžu un sniegto pakalpojumu kopējo vērtību iepriekšējo 12 mēnešu laikā, pie kuras ir obligāti jāreģistrējas par PVN maksātāju. Ņemot vērā, ka šī vērtība – desmit tūkstoši latu tika noteikta 1995.gadā, aprēķinot jauno vērtību būtu jāņem vērā gan inflācija, gan darba izmaksas, kas šajā laikā krietni pieaugušas.

____________________

[1] NVO fokusgrupas diskusija, 22.02.2006.

[2] Dati no Salamon Lester M. S., Sokolowski Wojciech, List Regina. Global Civil Society: An Overview (Baltimore: Johns Hopkins Center for Civil Society Studies, 2003) ISBN 1-886333-50-5. p.37. un Vilka I., Strupišs A. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: situācijas analīze. 2004., 25.lpp.

[3] Raksts balstīts uz IUMSILS iniciēto Z.Miezaines pētījumu “NVO prakse ņemt maksu par pakalpojumiem, Rīga 2006,

[4] Par pievienotās vērtības nodokli: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1995, 30. marts, nr. 49, 3. panta (5) daļa.

[5] LR Valsts ieņēmumu dienests, 2006. gada 06. jūnija vēstule Nr. 04-01.09.2/458 Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam.

[6] NVO fokusgrupas diskusija, 22.02.2006.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.