Atslēgvārdi:

Pieņēmumi, par kuriem vērts pastrīdēties... 7

Politiski sarežģītās situācijās ir svarīgi mācēt uz mirkli piebremzēt, lai no jauna izvērtētu pieņēmumus, kas ir pamatā iecerētajai rīcībai.

Iesaki citiem:

Tas nav vienkārši - jo krīzes apstākļos laika nav daudz, spiediens pēc tūlītējiem lēmumiem ir milzīgs un nevienam nepatīk izskatīties pēc progresīvu jauninājumu torpedētāja vai vienkārši tumsoņas ar tendenci uzdot "stulbus jautājumus" vissliktākajā iespējamā brīdī.

Šobrīd ir tieši šāds mirklis.

Mani satrauc salīdzinoši nekritiskā attieksme pret vairākiem publiskajā telpā izskanējušiem pieņēmumiem, kas šad tad tiek sludināti kā pašsaprotamas patiesības un tādēļ, visticamāk, arī būs pamatā turpmākajai partiju rīcībai.

(1) Pieņēmums: Saeimai ir aizliegts (alternatīva - nav aizliegts, bet nevajadzētu) pieņemt lēmumus, kas attiecas uz šo sasaukumu.

Šo argumentu esmu dzirdējusi jau labi sen, taču man tā arī nav izdevies "lokalizēt" tā filozofisko/konstitucionālos principos balstīto izcelsmi. Mana pieredze rāda, ka politiķi šo argumentu izmanto, lai iebilstu pret izmaiņām, kas ŠOBRĪD viņu partijai nav izdevīgas (piemēram, iespējas tautai ierosināt atlaist Saeimu vai pašai Saeimai atlaist pašai sevi, vai budžeta finansējuma piešķiršana partijām gadījumā, ja, piemēram, šāds finansējums opozīcijai noderētu vairāk). Taču tajā brīdī, kad piedāvātā rīcība ir SAVAS partijas interesēs (piemēram, ierobežojot iespējas vēlēšanās kandidēt dažādām cilvēku/organizāciju kategorijām, vēlēšanu teritoriju noteikšana - piemēram, administratīvas reformas kontekstā, labvēlīgāku priekšvēlēšanas aģitācijas nosacījumu izveidošana), tad šis arguments "dīvainā kārtā" izpaliek.

Tik krasā formā formulētu es šādu principu nevienas valsts konstitūcijā neesmu redzējusi. Radikālākais ierobežojums, ko zinu: ASV Konstitūcijas 27.labojums, kas ļauj grozīt tikai nākamā parlamenta sasaukuma atalgojumu. Tieši tik šauri - ierobežojums attiecas tikai uz personiskajām deputātu naudas lietām. Ja kāds zina ko apjomīgāku kādā citā valstī, lūdzu sakiet! Vēl esmu dzirdējusi no viena Vācijas politiķa par politisko praksi Vācijā attiecināt vēlēšanu sistēmas reformas uz nākamajiem sasaukumiem, taču šī prakse nav attiecināma uz visiem lēmumiem, kurā kāda partija ir/nav ieinteresēta (piemēram, valsts finansējuma apjoms tiekot mainīts diezgan brīvi un attiecas uz partijām, kas par to lemj), turklāt neesmu nevienā oficiālā grāmatā vai rakstā redzējusi apliecinājumu, ka šī prakse reāli darbotos..

Cita lieta, ka veselā virknē valstu (piemēram, Dānija, Zviedrija, Beļģija) viens parlamenta sasaukums vispār nav tiesīgs grozīt konstitūciju (neatkarīgi no tā, vai grozījumi attiecīgajam sastāvam ir par labu, par sliktu vai pilnīgi neitrāli). Lai grozījumi stātos spēkā, pēc jaunām vēlēšanām jaunievēlētajam parlamentam ir tie vēlreiz jāatbalsta. Tas ir nodrošinājums pret pārsteidzīgu rīcību. Taču šajās valstīs tā notiek tādēļ, ka tāda ir viņu konstitūcijas prasība (bez tam tas attiecas tikai uz konstitucionālām izmaiņām). Latvijas Satversmē tādas nav. Satversmi aizsargā tikai 2/3 vairākuma nodrošināšanas nosacījums + (lai gan tas ir ļoti strīdīgi) prasība konstitūcijas grozījumiem atbilst konstitucionāliem pamatprincipiem. Neatceros gadījumu, kad Saeima būtu iepriekš atteikusies mainīt vēlēšanu likumus, aizbildinoties ar savu "ieinteresētību", tādēļ izmantot šādu argumentu tagad būtu, mazākais, manipulatīvi. Ja problēma ir samilzusi JAU TAGAD, tad kādēļ ļaut tai turpināties vēl vairākus gadus?

(2) Pieņēmums: aizliegums partijām pieteikt vienus kandidāts vairākos apgabalos ir viennozīmīgi pozitīvi vērtējams.

Šī ir viena no Zatlera ultimāta prasībām. Uzskatu šo ultimātu par politiski drosmīgāko soli atjaunotās Latvijas vēsturē, taču, manuprāt, būtu bijis daudz labāk, ja vienīgā "obligātā" prasība būtu bijuši grozījumi Satversmē par tautas tiesībām atlaist Saeimu - galu galā šīm pārmaiņām ir ļoti leģitīms pamatojums: vasaras referendums un politiķu iepriekš dotie solījumi.

Visumā atteikšanās no lokomotīvēm šķiet simpātiska ideja (piespiež partijas veidot un rēķināties ar reģionāliem līderiem), taču tai ir kāds "blakus efekts", kas, manuprāt, ir par maz ticis apspriests: jo ciešāka ir vēlēšanu sistēmas izraisītā piesaiste konkrētiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, jo mazāk elastīga ir partiju sistēma. Proti, tajā kļūst grūtāk ienākt jauniem spēlētājiem - jaunām partijām (bez jau esošiem varas resursiem + ierobežotām finansēm) ir sarežģītāk pagūt gan reģionos savākt līdzsvaroti spēcīgu komandu , gan arī ar to iepazīstināt sabiedrību.

It sevišķi, ja vēlēšanu apgabali ir nelieli (šāds priekšlikums arī ir izskanējis, lai gan tas nav "ultimātā") - jo mazāki apgabali, jo spēcīgāka tendence uz partiju konsolidāciju (līdz pat divu-trīs partiju sistēmai gadījumā, ja katrs deputāts tiek ievēlēts no sava apgabala). Šāda sistēma visizdevīgākā ir partijām, kas JAU ir spēcīgas reģionos + kuras JAU ir izveidojušas atpazīstamu cilvēku komandu (skat. uz "incumbent advantage" ASV un Lielbritānijā). To labi pierāda arī Vācijas pieredze: piemēram, salīdzinoši jaunā Zaļā partija pēdējās desmitgadēs ir iekļuvusi parlamenta tikai tādēļ, ka vēlētājiem bija iespēja balsot ne tikai par kandidātiem vienmandātu apgabalos (kur jau pazīstamajiem partiju pārstāvjiem ir priekšrocības un lielāko partiju pārstāvji tiek ievēlēti šādi) , bet arī par nacionāla mēroga partiju sarakstiem.

Bez tam jaunā sistēma var atnest problēmas, kuru iepriekš nebija (vai arī tās nebija tik izteiktas) - piemēram, ievēlēto deputātu domāšana nevis visu Latvijas iedzīvotāju, bet sava apgabala vēlētāju interesēs. Nedomāju, ka tas ir kaut kas vēlams.

Tā kā es nezinu, vai jaunā pieeja atnesīs vairāk labuma vai ļaunuma. Ja man šobrīd būtu jāprognozē tās sekas (pieņemot, ka nekas cits vēlēšanu sistēmā nemainās - piemēram, nesamazinās apgabalu lielums), tad es ar 75-85% varbūtību teiktu, ka nekas būtisks no šīs pārmaiņas nemainīsies. Līdzīgas problēmas kā Latvijā ir arī, piemēram, Nīderlandē - arī tur partiju līderi var startēt vairākos (no 19) apgabalos un rezultāts ir tāds, ka pilsoņi daudzus parlamentāriešus nepazīst.

Pozitīvākais iespējamais rezultāts: partiju līderu skaits paplašinās un viņi kļūst savā rīcībā neatkarīgāki. Negatīvākais iespējamais rezultāts: samazinās iespējas vēlēšanās sekmīgi piedalīties jauniem politiskiem spēkiem + kaulēšanās par sava apgabala interesēm (uz visas sabiedrības interešu rēķina) kļūst par leģitīmu politisku paņēmienu.

(3) Pieņēmums: samilzušās problēmas palīdzēs risināt aizliegums ievēlētajiem deputātiem mainīt savu partejisko piederību (pretējā gadījumā zaudējot mandātu)

Manuprāt, šī ir ideja, kas tikai no sākuma izskatās labi. Vairāk iedziļinoties, problēmu ir vairāk nekā ieguvumu.

Neapšaubami, ka tai ir skaidrs idejiskais pamatojums - galu galā pie Latvijas pašreizējās vēlēšanu sistēmas cilvēki balso par partiju sarakstiem, bieži nepazīstot konkrētos kandidātus. Ievēlētajam deputātam no partijas izstājoties (vai tiekot izslēgtam) vai partijai sašķeļoties/apvienojoties ar citām u.tml. nav skaidrs, kurš atbild par iepriekš solīto.

Taču aizliegums saglabāt savu mandātu nav labs risinājums. Blakus daudziem konstitucionāliem jautājumiem, šeit ir problēmas arī ar šāda risinājuma sekām. Ko prasība nolikt savu mandātu nozīmēs Latvijas kontekstā? Vēl dzelžaināku partiju disciplīnu nekā līdz šim. Partijas elite ievēlēto deputātu par nepaklausību varēs izslēgt vairs ne tikai no partijas rindām, bet arī no parlamenta. Šādu iespēju vēl varētu apsvērt gadījumā, ja Latvijas partiju lēmumu pieņemšana būtu iekšēji demokrātiska, taču tā tāda nav - Saeimas deputāti publiski nereti nespēj pamatot savu skandalozāko balsojumu iemeslus, privāti attaisnojoties ar partijas elites diktātu un neesošo izvēli. Neesmu pārliecināta, ka Latvijas kontekstā partiju maiņa pat būtu jāuzskata par kaut ko a priori nosodāmu (izņemot, ja deputātu kāda partija "pārpērk"). Atšķirībā no, piemēram, Vācijas, kur partijas darbojas pēc savādākiem principiem (lai gan arī tur nav prasības deputātam nolikt mandātu gadījumā, ja viņš tiek izslēgts no partijas).

Nav gan taisnība kādam koalīcijas deputātam (šķiet A.Bērziņam no LPP/LC), kurš paziņoja, ka tāda sistēma spēkā esot tikai trešās pasaules valstīs. Kādu laiku prasība nolikt mandātu, izstājoties no partijas, bija spēkā, piemēram, Jaunzēlandē (ja kādam interesē vairāk, tad atslēgas vārdi ir floor crossing un party hopping). Taču tā nudien ir ļoti reta parādība. Latvijas kontekstā - manuprāt, nepārprotami kaitīga.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nelielrīdziniece 31.01.2009 05:33
Sveicināta!

Mēģināju pa tiešo Jums rakstīt, bet laikam nav man pareizā e-adrese. Dēļ slimošanas nespēju kārtīgi atbildēt visus Jūsu jautājumus, bet ja patiešām Jums avoti ir vajadzīgi, tad vismaz tik daudz varu nosūtīt.....

I.K. " 1) Par Nīderlandi. Vai tiešām tas tā ir? Manas zināšanas par šīs valsts vēlēšanu sistēmu nāk no šī teksta: "The Netherlands has 19 electoral districts, in each of them a party can use different lists. In theory, a party can place different candidates on each of the 19 different lists. However, it is usual that at least the candidate ranked first on the list is the same person throughout the country."

Vēlēšanas apgabals angliski ir tulkojams kā 'constituency' vai 'electoral constituency.' Neskaidrības rodas, jo nereti 'constituency' arī neprecīzi tiek saukts par 'district' (ko, es savukārt par 'rajonu' tulkoju, kas arī ir neprecīzi.) Netikai Nīderlandes viens vēlēšanas apgabals ir sadalīts mazākās ģeo-politiskas vienībās ko sauc par 'electoral districts.' Arī citām valstīm, kurām savukārt ir daudz vēlēšanas apgabalu (piem., Slovēnija ar 8 apgabaliem) ir mazākās ģeo-politiskas vienības. Bet Slovēnijas gadījumā katrs partijas kandidāts tikai kandidē vienā mazā ģeo-politiska vienībā (ir 11 katrā apgabalā), bet skaitās ievēlēts tieši no viena vēlēšanas apgabala. Tā vai tā, galvenā atšķirība ir vai deputāti tiek ievēlēti no atsevišķiem vēlēšanas apgabaliem, vai nacionālā līmenī. Tā notiek tikai Nīderlandē, Slovākijā, un kopš 2006.gada vēlēšanām arī Itālijā, kā arī Izraelā un Paragvajā. Ja nekas nav mainījies pēdējos dažos gados, tās ir vienīgās valstis pasaulē, kas lieto proporcionāla pārstāvniecības sistēmu, lai ievēlētu savu parlamentu, bet kurām ir tikai viens vēlēšanas apgabals.

Lai saprastu Nīderlandes sistēmu niances, skat. "The Netherlands: The Sanctity of Proportionality," autors: Rudy B. Andeweg, iespiests "The Politics of Electoral Systems," Michael Gallagher and Paul Mitchell, editors. Oxford University Press. 2005.

Par tiešo jautājumu par Nīderlandes sistēmu, šeit citējums no Arend Lijphart no viņa klasisko rakstu 1978.g. "The Dutch electoral system in comparative perspective: extreme proportional representation, multipartism and the failure of electoral reform " (http://webdoc.ubn.kun.nl/tijd/n/nethjoofs/ ) :

"There are several reasons why the electoral system of the Netherlands is particularly interesting. The first and most important reason is that is it an extreme form of proportional representation. P.R. systems are not at all uncommon - in fact, they are used for the national legislative elections in all Continental European democracies, with the exception of France, as well as in Ireland and Israel - but Holland presents the most extreme case, because it applies proportional representation in one, large nation-wide district."

" 2) Par 11 valstīm, kur kandidēšana vairāk nekā vienā apgabalā ir aizliegta. Man nekad nav izdevies iegūt tādu informāciju par aizliegumiem (lai gan es mēģināju). Vai Jūs varētu man ieteikt kādu informācijas avotu, kur varētu pārliecināties, ka tur tiešām šāda iespēja ir liegta? "

Vēlēšanas likumi 10 ES valstīm (kuras lieto daudzapgabalu, proporcionālo pārstāvniecības sistēmu, bet aizliedza kandidēšanu vairāk kā viena apgabalā) ir pieejami internetā:

1. Austrija - http://www.ris2.bka.gv.at/Dokumente/Erv/ERV_1992_471/ERV_199... (48 (2) pants) Bet angļu valodas tulkojums 48.2. pantam nav izdevies (ko būtu jauzskata par brīdinājumu arī par citiem pantiem......) un likumu vācu valodā (48(2) "Weisen Landeswahlvorschläge in zwei oder mehreren Landeswahlkreisen den Namen desselben Bewerbers auf, so ist das Einvernehmen zwischen den betroffenen Landeswahlbehörden herzustellen und sinngemäß nach Abs. 1 vorzugehen. /..../") var sameklēt šeit: http://www.legislationline.org/topics/country/44/topic/6 );

2. Belģija - http://www.legislationline.org/download/action/download/id/1... ; (118 pants, 3. rindkopa) "Nul ne peut être présenté pour l’élection à
la Chambre dans plus d’une circonscription électorale." (Neviens nedrīkst tikt izvirzīts vairāk kā vienā vēlēšanas apgabalā 'la Chambre' vēlēšanās.)

3. Čekija - http://www.legislationline.org/documents/action/popup/id/577... ; (61(2) pants) "A candidate may stand for election in no more than one electoral division."

4. Dānija http://www.folketinget.dk/BAGGRUND/00000048/00232622.htm#E32... ; (32 (2) pants) "No one shall be a candidate in more than one multi-member constituency.";

5. Grieķija http://www.ypes.gr/ekloges/content/en/dimot_fr.htm (“No one may submit or accept a nomination in more than one constituency.") ;

6. Igaunija http://www.vvk.ee/english/RKseadus_eng.pdf ; (29 (4) pants) "A person may stand as a candidate in only one electoral district.";

7. Luksemburga http://www.legislationline.org/documents/action/popup/id/485... ; (135 pants, 4. rindkopa, 2. teikums) "Nul ne peut être candidat dans plus d'une circonscription." (Neviens nedrīkst kandidēt vairāk kā vienā vēlēšanas apgabalā.);

8. Polija http://www2.essex.ac.uk/elect/database/legislationAll.asp?co... ; (78.2 pants) "A candidate may stand for election in one constituency fom one constituency list and from one national list." (Piezīme: Nesaprotu kādēļ Polijai būtu vajadzīgi arī nacionālie saraksti, jo tiek lietota d'Hondt matemātiska formula, lai vietas parlamentā sadalītu un daļēji skaitļi vienkārši nepaliktu pār. Turklāt nekur neatradu ka likumā būtu sastāvdaļa, lai nodrošinātu proporcionālitāti valsts līmenī, kā citas to dar (piem., Dānija, Slovēnija utt.), kas teorētiski prasa nacionāla sarakstu un vispār Polijai ir vēl sliktāks proporcionālitātes rādītājs nekā Latvijai (kaut mēs proporcionālāku forumulu - nemodificētu St Lague - lietojam). Bet vienalga, no vēlētāja redzesloka, Polijā katrā vēlēšanas apgabalā, katrai partijai ir tikai viens saraksts.);

9. Slovēnija http://volitve.gov.si/dz2000/en/zvdz.html (48. pants) "An individual may be a candidate in one constituency and on one list only.")

10. Secretary General Socrates Socratous no Cipras parlamenta man pa e-pasta atbildēja, ka ir aizliegts kandidēt parlamenta vēlēšanās vairāk kā vienā vēlēšanas apgabalā.

11. Somija http://www.legislationline.org/documents/action/popup/id/567... ; (111.pants) "In a same election, a person can be nominated as a candidate by only one party or one constituency association and in only one electoral district."

Somijai ir īpaši interesanta vēsture, jo bija jau kustība 1930.-os gados aizliegt daudzapgabalu kandidēšanu, bet 2. pasaules karš to pārtrauca. Pēc kara atkal kustība uzsākās, bet tikai 1969.g. likums to beidzot aizliedza. Šeit slēdziens no Somijas Parlamentārā komisija (Valtiopaaivaat, Asiakirjat), “/…./ when the same person can be a candidate in several constituencies, the opportunities offered by the electoral system can be misused so that the candidacy of some widely supported person helps to elect also such candidates who personally would not have had sufficient support.” (“The Electoral System of Finland" (Hugh Evelyn, London, 1968), Klaus Törnudd, 58 lpp)

Arī interesanta cik līdzīga Somijas komisijas loģika ir ar to, ko Deputāts Bišers lietoja Saeimā 29 gadus vēlāk 1997.g.: "Šajā gadījumā es uzskatu, ka notiek vēlēšanu rezultātu izkropļošana un faktiski tautas apkrāpšana ar tā saucamajām “lokomotīvēm”, kur, teiksim, vienam sarakstam trīs “lokomotīves” iegūst 15 mandātus, lai gan viņas var aizņemt tikai trīs vietas, bet tad tie mandāti tiek sadalīti personām, kuras faktiski nebūt nav ievēlētas. Es domāju, ka tā ir vēlēšanu idejas izkropļošana, un tāpēc uzskatu, ka katram kandidātam būtu jābalotējas tikai vienā apgabalā. Tad cilvēki zinātu, ka viņi tiešām šo cilvēku ievēlēs, un tad šis deputāts arī būs viņu pārstāvis." (http://www.saeima.lv/steno/st_97/st0910.html)

Jūs laikam Jāņa Plepa blogā arī jautājat par 1. Republikas Saeimām ("cik bieži pirms kara tika izmantota iespēja balsot uzreiz par vairāku sarakstu kandidātiem ") No 1931.g man ir tikai kopijas no Skujenieka 1. un 2. sējumiem, bet ir vismaz vēl viens sējums (varbūt pat divi) un nebūtu pārsteigta, ja Skujenieks būtu arī to izrēķinājis (jebšu ir iespējams no datiem pašiem to saskaitīt). Šaubos, ka tas būtu atrodams 1. Saeimai (izdevums tāds paplāns), bet ja ir 4.Saeimai, tad varbūt arī ir atrodams tas 2. un 3. Saeimai. Letonikas bibliotekā ir visas publikācijas.

Lai veicās!

PS Es arī ieteiktu Jums pameklēt Profesora Lauri Karvonen (mācības spēks Somijas Åbo Akademi) rakstu “Preferential Voting: Incidence and Effects,” iespiests International Political Science Review (2004), Vol 25, No. 2, 203–226. Tajā ir lielisks kopsavilkums par pētījumiem par 'preferential voting' nozari (t.i., kandidātu izvēle proporcionālā pārstāvniecības sistēmās Eiropā), ko Richard Katz nodibināja 1985. gadā. (Kaut novecojis, arī ir vērts lasīt Katz "Intraparty Preference Voting," iespiests 85-103 lpp Electoral Laws and their Political Consequences, editors Bernard Grofman un Arend Lijphart. Agathon Press 1994) Lauris vispār "preferential voting" dēvē par 'eiropiešu fenomenu,' jo izņemot Čile citas valstis ārpus Eiropas to nelieto. Tikvien ES dalībvalstīs, 6 dod vēlētājiem tiesības ievēlēt visu parlamentu (t.i., partiju secībai nav nekādu nozīmes) un 9 valstīm ir ierobežotākas iespējas. Ļoti labu saprotu Jūsu iebildumu, ka Latvijā balso par partījām, bet negluži pie tā piekrītu. Ja palasa pētījumus par citām valstīm ar 'preferential voting' sastāvdaļām, ļoti uzkrīta ka zinātnieki matemātiski var izteikt cik vēlētāji ir vajadzīgi, lai mainītu kandidātu secību uz vēlēšanas zīmēm, ko partijas sastādīja katrā valstij. Formula ir nemainīga *katrā* vēlēšanas apgabalā aplūkotās valstīs, jo protams citādi vēlēšanas vienlīdzības princips netiktu ievērots. Latvijas gadījumā, matemātiska forumula nav iespējama un tikai varētu teikt: Zemgales un Kurzemes vēlētājiem gandrīz nekad nav bijis iespēja ievēlēt tos pārstāvjus par kuriem balsoja. Kā jau pieminēju: šeit ir runa par vienlīdzīgām vēlēšanām un vai tādas ir bijušas kopš 1993. gada. Bet, ja nu Saeima 3. lasīšanā pieņems vakardienas grozījumus un nākamās vēlēšanas notiks zem citiem noteikumiem, tad šis tēmats nebūs vairs būtisks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 24.01.2009 20:55
Nelielrīdziniece,

1) Par Nīderlandi. Vai tiešām tas tā ir? Manas zināšanas par šīs valsts vēlēšanu sistēmu nāk no šī teksta: "The Netherlands has 19 electoral districts, in each of them a party can use different lists. In theory, a party can place different candidates on each of the 19 different lists. However, it is usual that at least the candidate ranked first on the list is the same person throughout the country."

Manuprāt, tas nav tas pats, kas rajoni Latvijā. Latvijas partijas Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī nevar piedāvāt atšķirīgus sarakstus.


2) Par 11 valstīm, kur kandidēšana vairāk nekā vienā apgabalā ir aizliegta. Man nekad nav izdevies iegūt tādu informāciju par aizliegumiem(lai gan es mēģināju). Vai Jūs varētu man ieteikt kādu informācijas avotu, kur varētu pārliecināties, ka tur tiešām šāda iespēja ir liegta?

3) Par jauno partiju ienākšanu - vai varat nosaukt kādu citu valsti, kur partiju sistēma (15 gadu perspektīvā) būtu tikpat dinamiska kā Latvijā? Manuprāt, daudzās valstīs ir jau ilgāku laiku izveidojies tāds kā partiju kartelis un jaunu partiju ienākšana ir ļoti apgrūtināta (izņemot vienu otru populistisku partiju vai zaļos). Es neesmu droša, ka būtu labi, ja Latvijā nostabilizētos esošais partiju sastāvs.

4) Par apkrāto vēlētāju skaitu. Es neesmu pārliecināta, ka saprotu, kā Jūs to aprēķināt. 91% vēlētāju Zemgalē nekādi nevarēja tikt piemānīti kaut vai tādēļ, ka liela daļa tomēr balso par sarakstu (neliekot plusus vai mīnusus) nevis konkrētiem kandidātiem.
Tieši "viltus" aspekts visā šajā argumentācijā par labu tam, lai atteiktos no lokomatīvēm, man šķiet visšaubīgākais (iepretīm partiju iekšējās demokrātijas apsvērumiem, kas ir labs arguments). Apstākļos, kad vēlēšanās ir ļauts kandidēt tikai partijām, partijas centralizēti vada priekšvēlēšanu kampaņu un tām ir centralizēta politiska programma, vēlētājs pirmām kārtām nobalso par pašu partiju un tikai pēc tam norāda, kuri tās kandidāti viņam šķiet vairāk vai mazāk tīkami. Šī izvēle ir sekundāra.

Iedomāsimies līdzīgu situāciju, kas parasti pretenzijas nerada. Tiek ievēlēts kādas partijas deputāts, bet viņš nolemj Saeimā nestrādāt (piemēram, kļūst par ministru vai vispār no kaut kādu iemeslu dēļ aiziet no politikas). Viņa vietā nāk nākamais sarakstā, kuram taču ir bijis mazāks vēlētāju atbalsts nekā "aizgājējam". Vai vēlētāji arī šādā gadījumā ir apkrāpti (jo balsojuši par vieniem, bet Saeimā viņus pārstāv citi)?

(5) Man šobrīd nav priekšlikumu par radikālāku vēlēšanu sistēmas reformu, jo nespēju bez dziļākas analīzes noprognozēt visas svarīgās sekas gan Īrijas, gan Šveices sistēmām. Vienīgi esmu droša, ka abas šīs sistēmas motivētu cilvēkus atbildīgāk izturēties pret vēlēšanām (taču tām abām var būt tādi "blakus efekti", kas var nodarīt lielākus kaitējumus citās jomās [piemēram, mazākas iespējas efektīvi pieņemt politiskus lēmumus]) .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nelielrīdziniece 23.01.2009 10:47
" Līdzīgas problēmas kā Latvijā ir arī, piemēram, Nīderlandē - arī tur partiju līderi var startēt vairākos (no 19) apgabalos un rezultāts ir tāds, ka pilsoņi daudzus parlamentāriešus nepazīst."

Nīderlandei ir tikai viens vēlēšanas apgabals (angliski: constituency) kurā ir 19 rajoni. Arī Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales vēlēšanas apgabalos ir daudz rajonu. Izņemot Slovākija (kura pēc neatkarības iegūšanas 1993.g. arī izvēlējās vienu apgabalu vēlēšanas sistēmu), visas pārējās valstis ES - kopā ir 12, neieskaitot Latviju - kuras lieto proporcionāla pārstāvniecības sarakstu sistēmu un arī dod iespēju vēlētājiem par vienu vai vairākiem kandidātiem balsot ir ar daudzmandātu apgabaliem. No praktiska viedokļa, 'vagona ievilkšanu' parlamentāra vēlēšanās šinīs valstīs nenotiek un lielākoties (11 valstīs) kandidēšana vairāk kā vienā apgabalā ir sen bijis aizliegts, t.i., Austrijā ar 9 vēlēšanas apgabaliem, Belģijā - 11, Ciprā - 6, Čekijā - 14, Dānijā- 15, Grieķijā - 56, Igaunijā 12, Luksemburgā - 5, Polijā - 39, Slovēnijā - 8, Somijā - 15 un Zviedrīja - ar 29 vēlēšanas apgabaliem.

Vai patiešām tiek uzskatīts, ka šinīs 12 ES valstīs (kā kurai ar 100+ gadu vēlēsanas sistēmas vēsturi) "jaunām partijām (bez jau esošiem varas resursiem + ierobežotām finansēm) ir sarežģītāk pagūt gan reģionos savākt līdzsvaroti spēcīgu komandu , gan arī ar to iepazīstināt sabiedrību " tikai dēļ "atteikšanās no lokomotīvēm?" Vai tomēr nav citi faktori, kas to ietekmē? Piem., vai vēlēšanas koalīcijas ir atļautas (piem., Somijā) vai aizliegtas; vai ir cits barjers šādām koalīcijām (piem., Čekijā) nekā vienai partijai; vai valsts CVK rūp proporcionālitāte (piem., Dānijā); kā arī Jūsu pašpieminētais: " jo mazāki apgabali, jo spēcīgāka tendence uz partiju konsolidāciju" (piem. Grieķija, lai gan tomēr 5 partijas tika tai ievēlētas 2007.g.)

Bet, vēl būtiskāks jautājums: kādēļ tiek uzskatīts ka Latvijā ir taisnīga vēlēšanas sistēma, ja 91% no Zemgales vēlētājiem, 87% no Kurzemes vēlētājiem un 50% no Latgales vēlētājiem ir bijuši piemuļķoti pēdējas 5 Saeimas vēlēšanās, balsojot par kādu kandidātu, bet saņemot viņa vietā 'vagonu'? Vēl joprojam neesmu lasījusi itin neviena attaisnojuma par vēlētāju piekrāpšanu. Kāds ir tas leģitimais mērķis demokrātijas ietvaros tā darīt? Latvijas vēlēšanas sistēma ir ļoti vienkārša salīdzinot ar daudz no augšminētajām valstīm. Vēlētājs izvēlās sarakstu par kuru balsot. Un tad tikai tie vēlētāji, kas balso par vinnējošām partijām un izmanto +/- personīgo (preference) balsojumu(60% pēdējās vēlēšanās) nosaka kuri kandidāti iekļūs Saeimā. Es vēl joprojām gaidu uzzināt, kādēļ mēs nelielrīdzinieki no Zemgales, Kurzemes un Latgale esam otršķirīgi vēlētāji. No Providus biju sagaidījusi lielākas nopietnības.

PS

"/.../ taču, manuprāt, labi būvēta vēlēšanu sistēma var motivēt cilvēkus būt informētākiem un analītiskākiem (piemēram, ja ir iespēja dažādus kandidātus kārtot prioritārā secībā vai iespēja izvēlēties no dažādiem sarastiem savu "dream team")"

Ja ir velmes ieteikt, lai LV adoptētu Īrijas vai Maltas pārceļojošo balsu sistēmu (angliski: Single Transferable Vote - STV), kas prasa ka vēlēšanas apgabalā ievēlē nevairāk kā 5-7 deputātiem (LV gadījumā 14-20 apgabali būtu vajadzīgi) jebšu Luksemburgas vai Šveices grozamos sarakstus (panachage) kuri tika lietoti 1.-4. Saeimas vēlēšanās, vai nav iespējams izskicēt kaut minimāla priekšlikumu, tā lai var saprast mijiedarbību starp likuma sastāvdaļām? Kā angliski saka: the devil is in the details......

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

I.K. 21.01.2009 20:42
Sesks,
Lielā mērā piekrītu, taču, manuprāt, labi būvēta vēlēšanu sistēma var motivēt cilvēkus būt informētākiem un analītiskākiem (piemēram, ja ir iespēja dažādus kandidātus kārtot prioritārā secībā vai iespēja izvēlēties no dažādiem sarastiem savu "dream team"). Skatoties uz to, cik daudzi izmanto jau savas plusiņu-mīnusiņu tiesības, man šķiet, ka Latvijas pilsoņi tomēr vairumā balso samērā atbildīgi - tas nozīmē, ka no viņiem var un vajag prasīt vairāk. Jo vairāk pilsonis var vēlēšanās izdarīt, jo lielāka viņa motivācija dažas dienas iepriekš rūpīgāk savu izvēli pārdomāt.

"pie 2.punkta"
Nedaudz līdzīgs teksts jau ir deputātu ētikas kodeksā, bet neko daudz nav devis. Nezinu - manuprāt, ja partijai būs iespēja praktiski jebkurā mirklī izslēgt deputātu no partijas, lai dotu vietu parlamentā kādam paklausīgākam, tad vismaz dažas nekautrēsies šo iespēju arī izmantot.

Gatis,
Piekrītu, ka tā var būt. Nenoliedzu, ka plusi šai sistēmai arī ir! :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis 21.01.2009 09:57
"Bez tam jaunā sistēma var atnest problēmas, kuru iepriekš nebija (vai arī tās nebija tik izteiktas) - piemēram, ievēlēto deputātu domāšana nevis visu Latvijas iedzīvotāju, bet sava apgabala vēlētāju interesēs. Nedomāju, ka tas ir kaut kas vēlams."

Varbūt tas nav vēlams. Bet no otras puses, Rīga ir vienmēr bijusi politiķiem pirmajā vietā. Rīgā tiek celti tilti un tiek attīstīti modernākie projekti kamēr laukos ver ciet skolas un slimnīcas.
Manuprāt šis šķietamais mīnus patiesībā ieviestu zināmu balansu starp Rīgas un visām pārējām Latvijas pilsētām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pie 2.punkta 20.01.2009 18:37
"Vēl dzelžaināku partiju disciplīnu nekā līdz šim. Partijas elite ievēlēto deputātu par nepaklausību varēs izslēgt vairs ne tikai no partijas rindām, bet arī no parlamenta. "
...
Tā nav problēma--ir vienkārši jālegalizē, t.i. jāieraksta likumos, brīvās balsošanas iespēja, kas arī tagad tiek praktizēta, bet pēc katras frakcijas vadības vēlēšanās. Tas uzreiz spiedis frakcijas vadību panākt, nevis uzspiest kopējās balsošanas nepieciešamību. Tas arī nodrošinās to, ka deputāts var paust pretējo viedokli, ja viņa partija ir novirzījusies no vēlētājiem dotiem solījumiem. Labāk ir kad deputātam ir iespēja nebalsot pret savu sirdsapziņu, nevis kārtējo reizi sačakarēt vēlēšanu rezultātus. Kaitīgi tā staigāšana ir tādā ziņā, ka daži Latvijas iedzīvotāji zina parlamenta darbības nianses tiktāl, ka viņiem ir viegli uzspiest uzskatu, ka deputāti "tikai guļ un lasa avīzes". Nu un tas, ka politikā ir un paliek vieni un tie paši cilvēki, bet tas notiek mākslīgi. Nenotiek elites pārjaunināšanās.
Bet principā: "Die Partei hat immer recht!":)))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sesks 20.01.2009 17:56
būtībā nav nevienas vēlēšanu sistēmas, kura garantētu, ka parlamentā tiek ievēlēti 'labi' un godīgi tautas priekšstāvji, un tas, manuprāt, pašreiz Latvijā tiek meklēts. Man patīk teiciens 'There is no elevator to success. You just have to take stairs.', kas vēlreiz tikai atgādina - atslēga uz godīgu politiku ir visas izglītības līmenī (nevis saskaitot kopā nopirktos diplomus, bet ņemot vērā indivīdu analizēšanas un kopsakarību saskatīšanas spējas)un pilsoniskās sabiedrības attīstības pakāpē.

Citi autora darbi