IZGLĪTĪBA. Pieņem Izglītības likumu, kas pēc sešiem gadiem izraisa plašas protesta akcijas

Kā atbildi uz Pilsonības likuma grozījumiem Saeima pieņem jaunu Izglītības likumu. Tas nosaka, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, bet paralēli latviešu valodai izglītībā var lietot arī citas valodas. Tāpat likums nosaka kārtība, kādā notiek pāreja uz mācībām valsts valodā. Sešus gadus vēlāk šo normu ieviešana izraisa Latvijā līdz šim nepieredzētus Latvijas mazākumtautību protestus, kad ielās iziet gan kreisā spārna politiķi, gan skolēni un viņu vecāki. Protestu rezultātā Izglītības likumu labo, vidusskolās ieviešot 60:40 valodu proporciju.

Iesaki citiem:
Izglitiba
Foto:Filin Ilia

1998. gada 29. oktobrī Saeima pieņem jaunu Izglītības likumu,[ 1 ] kas stājas spēkā 1999. gada 1. jūnijā. Likuma 9. pants „Izglītības ieguves valoda” nosaka, ka „(1) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. (2) Citās valodās izglītību var iegūt: 1) privātās izglītības iestādēs; 2) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Izglītības un zinātnes ministrija nosaka šajās izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā”. Likuma 41. pants nosaka Mazākumtautību izglītības programmas: „(1) Mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši valsts izglītības standartiem izstrādā izglītības iestādes, par pamatu izmantojot Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātos vispārējās izglītības programmu paraugus. (2) Mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu. (3) Izglītības un zinātnes ministrija nosaka mazākumtautību izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā.” Likumā ir iekļauta arī norma, ko 2005. gada 14. septembrī Satversmes tiesa atzina par neatbilstošu Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas.[ 2 ] Proti, likuma 59. panta 2. punkts paredz, ka „valsts un pašvaldības var piedalīties privāto izglītības iestāžu finansēšanā, ja šīs izglītības iestādes īsteno valsts akreditētas izglītības programmas valsts valodā.” Likuma pārejas noteikumi precizē kārtību, kādā notiek pāreja uz mācībām valsts valodā: 1999. gada 1. septembrī — valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes ar citu mācībvalodu uzsāk mazākumtautību izglītības programmu īstenošanu vai pāreju uz mācībām valsts valodā; 2004. gada 1. septembrī — valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā.

Uzsākot Izglītības likuma īstenošanu, 1999. gadā Izglītības un zinātnes ministrija izstrādā četrus mazākumtautību izglītības programmu modeļus, kas nosaka mācību priekšmetu proporciju latviešu valodā, bilingvāli un/vai mazākumtautību valodā. Katra skola no šiem modeļiem var izvēlēties vienu vai vairākus, vai arī izstrādāt savu izglītības programmu; to izvēle un ieviešana ir pakāpeniska līdz 2002. gadam.

Ņemot vērā, ka spēkā esošais Izglītības likums paredz, ka, sākot ar 2004. gada 1. septembri, vidusskolās mācības tiek uzsāktas tikai latvieši valodā, 2003. gadā sākās plašas un līdz šim nepieredzētas protesta akcijas pret plānoto izglītības reformu. Tiek izveidots Krievu skolu aizstāvības štābs, kas organizē virkni protestu un ielās pulcē tūkstošiem protestētāju. Pati lielākā protesta akcija notiek 2004. gada 1. septembrī, pulcējot aptuveni 30 000 protestētāju. Protestu un sarežģītu diskusiju rezultātā 2004. gada 5. februārī Saeima pieņem grozījumus Izglītības likumā,[ 3 ] kas maina pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktu un nosaka nedaudz liberālāku valodu proporciju – 40% mācību priekšmetu dzimtajā valodā un 60% - latviešu valodā. Grozījumi paredz, ka "2004. gada 1. septembrī - valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar desmito klasi, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam; valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestādēs, sākot ar pirmo kursu, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts arodizglītības standartam vai valsts profesionālās vidējās izglītības standartam. Valsts vispārējās vidējās izglītības standarts, valsts arodizglītības standarts un valsts profesionālās vidējās izglītības standarts noteic, ka mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un nodrošina ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā." Minēto likuma normu 2005. gadā divdesmit Saeimas opozīcijas partiju deputāti apstrīd Satversmes tiesā.

2005. gada 13. maijā Satversmes tiesa pieņem spriedumu lietā par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta atbilstību Satversmes 91. pantam, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un ka cilvēkta tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji – 20 Saeimas opozīcijas deputāti no Tautas saskaņas partijas, apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā un Latvijas Sociālistiskās partijas - uzskata, ka likuma normas rezultātā mazākumtautību skolās varētu pasliktināties izglītības kvalitāte, jo nav ņemtas vērā ne reģionālās atšķirības, ne skolu specializācija, ne skolotāju sastāvs un vecāku vēlmes. Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji secina – ja mazākumtautību skolu skolēniem nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas iegūt tādas pašas kvalitātes izglītību, kādu iegūst citi skolēni, to var kvalificēt kā diskrimināciju. Satversmes tiesa atzīst, ka tobrīd nav iespējams pierādīt, ka apstrīdētās normas ieviešana radīs izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes kritumu. Tajā pašā laikā tiesa norāda, ka pastāvošais izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes kontroles mehānisms nav pietiekami efektīvs un būtu jāuzlabo. Tiesa arī atzīst, ka apstrīdētās likuma normas skaidrošanā un ieviešanā ir jāievēro elastīgums un saudzīgums attiecībā pret skolēniem, kuru zināšanu līmenis varētu pasliktināties. Tiesa nolemj - ja minētos ieteikumus ņem vērā, tad apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 91. pantam.[ 4 ]

2005. gada 14. septembrī Satversmes tiesa pieņem spriedumu lietā par vēl vienas Izglītības likuma normas atbilstību Satversmei. Tā nosaka, ka “Privātās izglītības iestādes finansē to dibinātāji. Valsts un pašvaldība piedalās privāto izglītības iestāžu finansēšanā [..], ja šajās izglītības iestādēs tiek īstenotas akreditētas pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmas valsts valodā.” Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji - 20 Saeimas opozīcijas deputāti no Tautas saskaņas partijas, apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā un Latvijas Sociālistiskās partijas – uzskata, ka šāda norma ir diskriminējoša, jo, pirmkārt, vecākiem ir uzlikta divkārša finansiālā nasta, proti, gan jāsedz ar savu bērnu izglītību saistītie izdevumi, gan arī jāmaksā nodokļi, kas netiekot izmantoti viņu bērnu izglītošanai. Otrkārt, diskriminējoši ir valsts īstenotie īpašie pasākumi valsts valodas atbalstam. Satversmes tiesa norāda, ka valstij nav pienākuma piedalīties privātu izglītības iestāžu finansēšanā, taču, ja tā ir pieņēmusi politisku lēmumu piedalīties šo iestāžu finansēšanā, tad šāda atbalsta sniegšanai, ievērojot pamattiesības, ir jābalstās uz vienlīdzības pamatiem. Satversmes tiesa nolemj, ka likuma norma nav samērīga ar tās leģitīmo mērķi – stiprināt valsts valodu – un pasludina likuma normu par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.[ 5 ]

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi