Atslēgvārdi:

Pienākums aizkavēt nāvi 9

Tiem, kuri saka, ka attīstības palīdzība ir vējā aizmesta nauda, es vēlētos jautāt — vai patiešām 90.gados Latvijai sniegtā palīdzība neko nav mainījusi uz labo pusi?

Iesaki citiem:

Vēl nesen Latvija kā pārejas laika valsts saņēma attīstīto valstu oficiālo attīstības palīdzību (ODA – official development aid). Tagad jau vairāk nekā trīs gadus Latvija īsteno pati savu attīstības sadarbības politiku, tādējādi nokļūstot "jauno donoru"[1] kategorijā. 2007. gada 4. aprīlī Eiropas Komisija (Komisija) nosūtīja ES Ministru Padomei (Padome) savu ikgadējo ziņojumu[2] par to, kā ES dalībvalstis pilda tā saucamās Monterejas saistības[3]. Lai arī Komisijas vērtējums par Latviju ir diplomātiski formulēts, tomēr ir pamats nopietnām bažām. Šeit piedāvāju Latvijas attīstības sadarbības politikas kvantitatīvo aspektu izvērtējumu.



Monterejas dienaskārtība

Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu 2002. gada martā tika pieņemts tā saucamais Monterejas konsenss (Monterrey Consensus)[4] —dokuments, kurā gan attīstīto, gan attīstības valstu un valdību galvas vienojās par vairākiem pasākumiem, kuru mērķis būtu paātrināt attīstības procesus attīstības valstīs, lai sasniegtu ANO Tūkstošgades attīstības mērķus[5]. Viens no galvenajiem attīstīto valstu solījumiem ir pausts dokumenta 42. paragrāfā, kurš nosaka, ka attīstītās valstis novirzīs vismaz 0,7% no iekšzemes kopprodukta (IK) ODA finansēšanai. Attīstības zemēm savukārt ir jānodrošina ODA efektīvāka izmantošana[6].

Monterejas dokumentam tika noteikts īpašs pārskata un monitoringa process, kurā ir iesaistījusies ANO un citi starpvaldību sadarbības veidojumi. Komisija ik gadu ziņo par attīstības sadarbības finansēšanas stāvokli ES dalībvalstīs. Pārskats tiek sagatavots, izmantojot īpašu anketu ar jautājumiem par to, kā attiecīgā dalībvalsts īsteno Monterejas konsensa izvirzītos mērķus, īpašu uzmanību pievēršot tieši ODA finansējuma līmenim un tā īpatsvaram attiecībā pret IK.



Diplomātisks nostrostējums

2005. gada 20. decembrī tika parakstīts Eiropas konsenss par attīstību (The European Consensus on Development) — pirmais ES attīstības sadarbības politikas paziņojums. Tas formulēja kopīgās attīstības sadarbības vērtības un mērķus. 23. paragrāfā tika atkārtota Monterejas apņemšanās piešķirt ODA 0,7% no IK — mērķis, kas jāsasniedz 2015. gadā. Dalībvalstīm, kuras pievienojās pēc 2002. gada, tai skaitā Latvijai, dokumentā ir uzstādīts zemāks mērķis — ODA finansējumam 2010. gadā jāsasniedz 0,17% no IK, bet 2015. gadā tam jābūt 0,33%. Gan Monterejas konsenss, gan Eiropas konsenss par attīstību veido analītisko rāmi Latvijas ODA finansējuma apjomu novērtējumam.

Minētajā Komisijas ziņojumā teikts, ka 2006. gadā Latvijas ODA finansējuma apjomi sasniedza aptuveni 9 miljonus eiro. Salīdzinājumā ar 7 miljoniem eiro 2004. gadā un 8 miljoniem 2005. gadā apjomi ir pieauguši. Tomēr objektīvāks ODA finansējuma dinamikas rādītājs ir ODA attiecība pret IK. Diemžēl attiecība saruka no 0,07% 2005. gadā līdz 0,06% 2006.

Komisijas ziņojums ir salīdzinoši diplomātisks teksts, kurš ir jālasa ārkārtīgi uzmanīgi. Latvija ziņojumā nav saukta vārdā un kaunināta par sarukušo ODA attiecību pret IK kā Portugāle, Itālija un Grieķija. Tomēr no konteksta ir saprotams, ka daži kritiski teikumi nepārprotami attiecas uz Latviju: "Arī dažas no ES-12 valstīm[7] vēl nav parādījušas, kā tās plāno turpmāk palielināt sava atbalsta apjomu laika posmā līdz 2010. gadam." Un vēl: "Īpaši tām dalībvalstīm, kuras nav sasniegušas ne 2006. gada mērķus, ne sagatavojušās 2010. gada mērķu sasniegšanai, ir labāk jāparāda, kā tās pārvarēs pastāvošo plaisu, lai godīgi sadalītu slogu starp dalībvalstīm." Tāpat Komisija aicina izveidot konkrētu grafiku finansējuma pieauguma plānošanai tajās dalībvalstīs, kuras to vēl nav izveidojušas. Citiem vārdiem — Komisija norāda, ka arī Latvijai vajadzētu uztvert attīstības sadarbību nopietni un piešķirt tai attiecīgu ODA finansējumu, tieši tāpat kā to dara daudzas citas ES dalībvalstis.

Oponenti varētu argumentēt, ka Latvijas pienesums nemaz nevar būt lielāks[8], jo tā vēl joprojām ir relatīvi nabadzīga valsts[9]. Tomēr, neskatoties uz iekšējām problēmām, Latvija ir ES dalībvalsts un tai ir jāizpilda starptautiskās saistības, kuras tā uzņēmās, iestājoties ES.

Tāpat oponenti varētu argumentēt, ka Latvijas straujā IK attīstība neatvieglo ODA pret IK attiecības prognozēšanu, līdz ar to, gada sākumā programmējot budžetu, ir grūti piešķirt summu, kas uzrādītu šīs proporcijas pieaugumu. Tam varētu piekrist, ja saskaņā ar Latvijas likumiem patiešām nebūtu iespējams grozīt budžetu un piešķirt lielākas summas attīstības palīdzībai. Tāpat pastāv arī iespēja rīkoties apsteidzoši — piešķirt salīdzinoši lielas summas attīstības sadarbībai, kas nodrošinātu augstāku ODA attiecību pret IK, tādējādi mazinot Komisijas un nevalstisko organizāciju kritiku[10].

Lai arī ir pozitīvi vērtējams tas, ka pieņemta “Koncepcija finansējuma palielināšanai no 2006.gada līdz 2010.gadam no valsts budžeta Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas īstenošanai”[11], tomēr nekādi nevar piekrist tur paustajam apgalvojumam, ka Latvijai "atbilstošāks" scenārijs būtu ODA pakāpeniska palielināšana līdz 0,1% no IK līdz 2010. gadam, jo tāds scenārijs ir pretrunā ar Eiropas konsensa par attīstību saistībām.



Iespējamie problēmas cēloņi

Bez padziļināta pētījuma ir grūti diagnosticēt problēmas cēloni, proti, kādēļ Latvijas attīstības politikai piešķirtie līdzekļi ir tik niecīgi. Tomēr ir vairāki gandrīz acīmredzami iemesli, kurus velētos uzskaitīt. Pirmkārt, Latvija ir "jaunais donors" vārda tiešā nozīmē — valsts pieredze un kapacitāte ir visai maza. Salīdzinājumam — ilggadīgiem donoriem, piemēram, Zviedrijai[12], ir daudz augstāka kapacitāte, pat ja to mēra ar tik triviālu rādītāju kā attīstības sadarbības jomā strādājošo skaits valsts sektorā (Zviedrijā ir 937, bet Latvijā aptuveni 5 darbinieki[13]).

Otrkārt, Latvijas iedzīvotāju attieksme pret attīstības sadarbību ir polarizēta. 2005. gada decembrī veiktā aptaujā uz jautājumu "Vispārīgi runājot, cik lielā mērā Jūs piekrītat apgalvojumam "Latvijai ir jāsniedz palīdzība trūcīgākām un mazāk attīstītām valstīm"?" tikai 42,9% atbildēja pilnīgi vai drīzāk pozitīvi, bet 43,1% atbildēja pilnīgi vai drīzāk negatīvi[14].

Tas noved pie trešā iespējamā izskaidrojuma — politiskās gribas trūkuma, lai nozīmīgi palielinātu finansējumu attīstības sadarbībai. Iespējams, ka ārpolitikas elite apzinās, ka iedzīvotāju vidū pastāv visai spēcīga opozīcija pret attīstības sadarbību. Politiķi, iespējams, nevēlas uzsākt plašu publisku diskusiju par nepopulāru tēmu, kas var samazināt vēlētāju atbalstu, bet karjeras diplomāti nevēlas uzņemties grēkāža lomu, ierosinot kārtējo izdevumu pozīciju valsts budžetā, turklāt tādā jomā, kuru neraksturo bieži un pārsteidzoši veiksmes stāsti. Protams, šie pieņēmumi ir reālistiski, ja vien politiķiem un diplomātiem vispār ir jebkāda interese, vēlme vai motivācija paplašināt attīstības sadarbību[15].



Kapacitāte, finanses, caurskatāmība

Ir grūti iedomāties, ka kādu politiku varētu uzsākt un veiksmīgi īstenot bez plaša sabiedrības atbalsta. Tādēļ, pirmkārt, ir nepieciešams veicināt apziņu par attīstības sadarbības nepieciešamību[16]. Ir jāuzdod “eksistenciāls” jautājums — kādēļ Latvijai ir nepieciešama attīstības sadarbība? Tam ir iespējamas vairākas pozitīvas atbildes — sākot no strikti, turpat ciniski "reālistiskām" līdz ideālistiskām. Tā dēvētās "reālistu" skolas pārstāvji varētu atbildēt, ka ir nepieciešams veicināt attīstības procesus attīstības valstīs, kuras ir nozīmīgas Latvijas drošībai (piemēram, NVS valstīs), labklājībai un identitātei. Tālāk modelējot "reālistu" argumentāciju — tā kā ES liela daļa bēgļu ieplūst no Āfrikas valstīm, migrācijas jautājumi varētu skart arī Latviju. Šādu iespēju pilnībā nevar izslēgt, jo Malta un Spānija pēdējā laikā ir izteikušas priekšlikumus dalībvalstīm dalīties ar ieceļojošo bēgļu "nastu" [17].

"Ideālisti" savukārt atbildētu, piemēram, ar Pītera Singera (Peter Singer) argumentu — ja mūsu spēkos ir aizkavēt kāda cilvēka nāvi, tad mūsu pienākums ir to darīt. Šajā gadījumā — aizkavēt badacietēju nāvi, vai nu ziedojot privātai labdarības iestādei vai lobējot nodokļu finansētu attīstības palīdzību[18].

Šķiet, ka Latvijas izvēle bilaterāli atbalstīt Moldovu, Ukrainu, Gruziju un Baltkrieviju norāda uz "reālisma" argumentu pārsvaru. Tomēr varētu vēlēties plašākas diskusijas par partnervalstu izvēli, mēģinot pārvarēt sevis iežogošanu postpadomju reģionā[19] — vai tad tiešām Latvijai kā ES dalībvalstij nav plašāku ambīciju kā tikai reģionālās? Mazās Ziemeļvalstis — Dānija, Zviedrija un Somija — rāda priekšzīmi, sadarbojoties ar Āfrikas valstīm. Jāatzīmē, ka tās ir visai līdzīgas Latvijai, jo neviena no tām nav bijusi koloniālvalsts ar attiecīgām ekonomiskajām attiecībām un tās visas atrodas tuvu Krievijai. Cita starpā plašāka attīstības sadarbības politika būtu lieliska iespēja arī veidot Latvijas kā veiksmīgas reformu valsts tēlu, par ko jau runā iepriekš minētās Pamatnostādnes.

Otrkārt, ir jāturpina celt pamati administratīvajai kapacitātei. Piemēram, jāiegulda līdzekļi jaunu štata vietu radīšanā Ārlietu ministrijas attiecīgajā nodaļā vai arī potenciāli — īpašā aģentūrā[20]. Iespējams, ka Latvijā nekad nebūs līdzīgs darbinieku skaits kā Zviedrijā, tomēr pašreizējais apjoms ilgtermiņā nav uzskatāms par pietiekošu. Būtu vēlams turpināt investēt attīstības sadarbības speciālistu izglītības un kvalifikācijas celšanā.

Treškārt, ir jāpieņem pakāpenisks, reālistisks un uz Latvijas starptautiskajām saistībām balstīts plāns ODA finansējuma palielināšanai. Atgādināsim, ka Eiropas konsenss par attīstību Latvijai uzliek par pienākumu sasniegt 0,17% līmeni jau 2010. gadā. Turklāt tempi ODA finansējuma pieaugumam un jau minētajai kapacitātes attīstīšanai ir jāpaātrina, jo ik dienas attīstības valstīs mirst cilvēki, kuriem Latvijas atbalsts varētu sniegt reālu palīdzību[21].

Kritiķi bieži sūdzas par ODA neefektīvu izmantošanu, minot to kā galveno iemeslu, lai pārtrauktu attīstības palīdzību. Tādēļ, ceturtkārt, ir jāraugās, lai Latvijas attīstības sadarbības īstenošanā tiktu ievēroti caurskatāmības un attīstības palīdzības efektivitātes principi, kas ir nosprausti Parīzes deklarācijā[22] un ES Rīcības kodeksā par saskaņotību un darba dalīšanu attīstības politikā[23]. Tiem, kuri principiāli iebilst, sakot, ka attīstības palīdzība ir vējā aizmesta nauda, es vēlētos uzdot jautājumu — vai patiešām deviņdesmitajos gados Latvijai sniegtā attīstības palīdzība neko nav mainījusi uz labo pusi?



________________________________

[1] Ar šo jēdzienu visbiežāk apzīmē Ķīnu, Brazīliju, Indiju, kuras tikai nesen uzsāka mērķtiecīgi realizēt savas attīstības sadarbības politikas, tomēr pēc būtības spriežot pie šīs kategorijas ir pieskaitāmas arī ES jaunās dalībvalstis, pat ja tās pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem ir vērtējamas kā "vidējas" vai "mazas" valstis.

[2] Skat. – http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/07/st08/st08451.en07.pdf

[3] 2002. gadā Monterejā (Meksikā) vairākas valstis un starptautiskās organizācijas vienojās, ka tās mobilizēs resursus ODA finansēšanai, kas palīdzētu tā saucamajām Trešās pasaules valstīm sasniegt ANO Tūkstošgades mērķus (Millenium Development Goals).

[4] Skat. – http://daccessdds.un.org/doc/UNDOC/GEN/N02/392/67/PDF/N0239267.pdf?OpenElement

[5] Skat. – http://www.un.org/millenniumgoals/

[6] Lai arī raksts koncentrējas tieši uz ODA finansēšanas solījumiem, reducēt Monterejas konsensu tikai uz tiem būtu mazākais neprecīzi. Dokuments aptver, inter alia, arī tādas tēmas kā tiešo ārvalstu investīciju piesaisti attīstības valstīs, iniciatīvas ārējā parāda mazināšanai un starptautiskās tirdzniecības sistēmas pielāgošanu attīstības mērķiem.

[7] Dalībvalstis, kas pievienojušās ES kopš 2004. gada

[8] Šinī argumentācijā tiek sākotnēji pieņemts, ka oponenti vispārīgi piekrīt attīstības palīdzības nepieciešamībai.

[9] Nereti tiek dzirdēts arguments, ka Latvija vēl joprojām ir nabadzīga valsts, tādēļ tai vispirms ir jāatrisina savas iekšējās problēmas pirms tā uzsāk attīstības sadarbību. Tomēr Latvijas gadījumā ir runa par relatīvo nabadzību, nevis absolūto nabadzību (ienākumu līmenis ir zemāks kā 1 USD dienā), turklāt relatīvā nabadzība lielākā vai mazākā mērā pastāv visās attīstītajās valstīs.

[10] NVO kritika par Latvijas ODA finansējuma apjomiem – Hold the Applause! EU governments risk breaking aid promises. Brussels: Concord Europe, April 2007 http://www.concordeurope.org/Files/media/ internetdocumentsENG/Aid%20watch/1-Hold_the_Applause.FINAL.pdf

[11] Skat. – http://www.mfa.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/pamatdokumenti/koncepcija/

[12] Lai arī oponenti varētu apšaubīt, cik korekti ir salīdzināt Zviedriju un Latviju, jo abām valstīm ir atšķirīga politiskā vēsture un ekonomiskā attīstība, tomēr starptautiskajā politikā abas ir pieņemts uzskatīt par tā saucamajām "mazām" valstīm, kurām ir visai maza militārā un ekonomiskā ietekme.

[13] EU Donor Atlas 2006. Volume I. Mapping Official Development Assistance. European Commission and Organisation for Economic Co-operation and Development, February 2006 – p. 68, 78.

[14] Skat. – http://www.mfa.gov.lv/data/file/l/p/atskaite_am_sadarbiba122005.pdf

[15] Šinī kontekstā ir pozitīvi vērtējams, ka 2007. gada 2. maijā LR Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē no Ārlietu ministrijas puses ir doti signāli, ka nākotnē attīstības sadarbība ieņems aizvien lielāku lomu ārpolitikā – skat – ĀM: attīstības sadarbības loma Latvijas ārpolitikā pieaugs. Delfi, 2007. gada 2. maijā http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=17705765&ndate=1178053200&categoryID=193 Tāpat arī 2003. gada 19. februārī apstiprinātajās LR Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnēs ir minēts, ka "Attīstības sadarbības politika pakāpeniski kļūs par vienu no centrālajiem Latvijas ārpolitisko mērķu (attiecībā uz valstīm, kuras nav ES vai citas donorvalstis) realizēšanas mehānismiem." – skat. – http://www.am.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/pamatnostadnes/ Jautājums, protams, ir vai šie pozitīvie signāli pārvērtīsies arī taustāmos rezultātos.

[16] Šinī kontekstā ir pozitīvi vērtējamas LR Ārlietu ministrijas rīkotais grantu konkurss “Komunikācijas aktivitātes Latvijas sabiedrības izglītošanai par attīstības sadarbību un attīstības izglītība”.

[17]– skat. – "Malta tells EU member states to share immigration burden" in European Voice, Vol. 13, No. 22, 7 June 2007 - http://www.europeanvoice.com/archive/article.asp?id=28222

[18] Singer, P. "Famine, Affluence, and Morality" in Charles Beitz (ed.) International Ethics. Princeton: Princeton University Press, 1985.

[19] Kā pozitīvs piemērs var kalpot Polija, kura jau šobrīd ir uzsākusi attīstības sadarbību ar Tanzāniju (skat. Financing for development – from Monterrey 2002 to Doha 2008. Progress report 2007. Is the European Union on track to meet its commitments by 2010? COM (2007) 164 – pp. 121. http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/07/st08/st08451-ad01.en07.pdf

[20] Līdz šim ir izstrādāti divi likumprojekti, kuri regulētu Latvijas attīstības sadarbību – Attīstības sadarbības likums un Starptautiskās palīdzības likums. Saskaņā ar tur noteikto kārtību tiktu izveidota īpaša Attīstības sadarbības valsts aģentūra, kas īstenotu Ārlietu ministrijas izstrādātās attīstības sadarbības programmas. Skatīt attiecīgi www.mk.gov.lv/doc/2005/AMLik_071206.doc un www.mk.gov.lv/doc/2005/AMLik_160507.doc

[21] Pēc ANO aprēķiniem ik dienu pasaulē mirst aptuveni 25000 cilvēki no bada vai nabadzības – skat. – http://www.wfp.org/aboutwfp/facts/hunger_facts.asp

[22] Skat. – http://www.oecd.org/dataoecd/11/41/34428351.pdf

[23] Skat. – http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/07/st09/st09558.en07.pdf

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 02.08.2007 18:41
Man ir iebildumi nevis pret pašu faktu, ka Latvijas budžetā ir šī attīstības palīdzības ailīte, bet gan pret to, ka rakstā nav skaidri nodalīti lielvalstu (t.sk. ES) interešu un morāles jautājumi. Kā Pēteris jau pamatoti paskaidroja, virkne palīdzības programmu ir attīstīto valstu interesēs - sagatavošanās dabas katastrofām un krīzēm, ASV palīdzība Kolumbijas, Ēgjiptes, Pakistānas režīmiem, valsts struktūru sabrukuma nepieļaušana atsevišķos pasaules regjionos - Somālijā, Libērijā, utml. Nav šaubu, ka Latvija arī piedalīsies šajās palīdzības sniegšanas darbībās.

Savukārt, ja runā par morāles jautājumiem (pienākumu glābt tuvākā dzīvību), tad tur ir pavisam citi kritēriji - pirmkārt ir jābūt cilvēka morālam lēmumam piedalīties un jābūt vismaz relatīvai neatkarībai no lielvalstu (t.sk. Eiropas Savienības) piekoptās politikas. Atšķirība starp valsts institucionalizētu palīdzību un brīvprātīgu palīdzību ir būtiska - tāpat kā 80-tajos gados pastāvēja PSRS un citu lielvalstu propagandas realizētā "cīņa par mieru", un vienlaikus pastāvēja arī Sarkanā Krusta vai Medecins Sans Frontieres realizētā cīņa par mieru. Domāju, ka Pēterim Timofejevam nevajadzētu šādas lietas pasniegt tā, it kā tas būtu viens un tas pats.

P.TImofejevs: Es nenoliedzu, ka valdībai ir atbildība nodrošināt pilsoņu labklājību. Tomēr vairāki komentētāji ir izteikušies, ka 2001. gada 11.septembrī notikušie terora akti Ņujorkā liecina, cik svarīgi ir novērst terorisma iesakņošanos un veiksmīgu darbību nabadzīgajās attīstības valstīs apsteidzoši. Tas nozīmē, ka ceļot nabadzīgo svešzemju iedzīvotaju labklājību, varētu samazināt Alekša pieminētos "badacietēju dumpjus" pašmājās.

Šis ir neparasts 11.septembra notikumu skaidrojums. Teroristi nav badacietēji un arī parasti nenāk no badacietēju sabiedrībām - gluži otrādi, viņi bija globalizētajai pasaulei visai labi adaptējušies un izglītoti indivīdi, liela daļa nāk no relatīvi pārtikušās Saudi Arābijas. Protams, katram ļaundarim parasti ir kāds pamats frustrācijai. Bet bada novēršanas programmas terorisma draudus diez vai varētu samazināt. Terorisma iesakņošanos ar apsteidzošām darbībām centās apturēt g.k. neokonservatīvie politiķi ASV.

P.TImofejevs: Tādēļ arī valstij ir jāuzņemas aktīvāka loma un palīdzību nabadzīgām, narkobandu ietekmētām un kara izpostītām valstīm nevajadzētu atstāt vienīgi indivīdu ziņā.

ASV aktīvo atbalstu Kolumbijas valdībai mēdz arī kritizēt. ASV ir gatavas sagraut narkotiku ražotājus Kolumbijā, izpostīt magoņu sējumus Afganistānā, utml. Vienlaikus tiek darīts gaužām maz, lai samazinātu narkotiku pieprasījumu attīstītajās valstīs - kas ir būtiskāk, jo tad, ja kokaīns vai heroīns kļūst pārāk dārgi, narkomāni pāriet uz sintētiskām vielām. T.i. nebeidzamais pilsoņu karš Kolumbijas teritorijā drīzāk ir ilustrācija neveiksmīgai "attīstības palīdzībai". Jo kokaīna audzēšana un cilvēku nolaupīšana Kolumbijā netraucēti turpinās - vienīgi politiķi var teikt, ka "kaut kas tiek darīts", lai apkarotu narkomāniju ASV.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs - Aleksis 02.08.2007 17:21
Daudziem cilvēkiem var rasties neizpratne par to, vai ir ētiski, ja katram iedzīvotājam valsts atņem caurmērā 10-20 latu gadā un izlieto dīvainiem mērķiem, kur mums nav pilnīgi nekādu iespēju izmērīt un saprast, kas ar šo naudu ir noticis.

===

Tas ir pilnīgi cits jautājums, vai cilvēkis saprot vai nē. Aleksis šeit norāda uz to, ka starp politiķiem un valsts administrāciju no vienas puses un tautu no otras puses nav gana lielas un saprotamas komunikācijas. Manuprāt, ka budžeta caurskatāmību nevajadzētu jaukt ar rīcībpolitikas jautājumiem. Manuprāt varētu atrast daudz budžeta pozīciju, par kuriem vienkāršiem cilvēkiem rastos ne viens vien izbrīnīts jautājums.

===

Sociālā palīdzība (un izglītība) Latvijas iedzīvotājiem ir nesalīdzināma lieta - pirmkārt, tas vistiešākā veidā iespaido valsts iekšējo drošību (mums nav vajadzīgi badacietēju dumpji), otrkārt, palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem ir mūsu valsts ekskluzīva kompetence un atbildība - neviena cita institūcija pasaulē ar to mūsu vietā nenodarbosies, treškārt šādu pabalstu efekts un rezultāts visumā ikvienam iedzīvotājam ir labi redzams un aptaustāms, ko nevarētu teikt par ārvalstu palīdzības projektiem.

===

Es nenoliedzu, ka valdībai ir atbildība nodrošināt pilsoņu labklājību. Tomēr vairāki komentētāji ir izteikušies, ka 2001. gada 11.septembrī notikušie terora akti Ņujorkā liecina, cik svarīgi ir novērst terorisma iesakņošanos un veiksmīgu darbību nabadzīgajās attīstības valstīs apsteidzoši. Tas nozīmē, ka ceļot nabadzīgo svešzemju iedzīvotaju labklājību, varētu samazināt Alekša pieminētos "badacietēju dumpjus" pašmājās.

===

Valsts iejaukšanās labdarībā un "economy of scale" ir divas atšķirīgas lietas. Ja valsts grib ar labdarību nodarboties iedzīvotāju vietā, tad neredzu, kur ir P.Timofejeva raksta "sāls". Ja Latvijas starptautiskās saistības paģēr maksāt noteiktu naudas summu šiem mērķiem, tad morālus apsvērumus tur vispār nejauksim iekšā - tā nav nekāda "nāves aizkavēšana", bet vienkārši mūsu valstij maksājama cena par iespēju atrasties ES muitas savienībā.

===

ES nav tikai muitas savienība. ES ir arī kopējs tirgus, kā arī politiska un monetāra savienība. Tomēr manuprāt ES ir arī savienība, kas balstās uz noteiktām politiskām, ideoloģiskām un morālām vērtībām, kas izpaužas palīdzībā attīstības zemēm un tur nabadzībā dzīvojošajiem. Tādēļ es domāju mēs varam mierīgi turpināt runāt par morāliem pienākumiem. Turklāt es nespiežu Aleksim domāt, ka attīstības sadarbība ir tikai un vienīgi labdarība - kā jau iepriekš norādīju ideālistiskie argumenti ir tikai daļa no plašākas bildes. Attīstības sadarbību var argumentēt arī ar nacionālās drošibas argumentiem, piemēram, kā to dara ASV attaisnojot miljoniem dolāru palīzību Kolombijai. Tādēļ arī valstij ir jāuzņemas aktīvāka loma un palīdzību nabadzīgām, narkobandu ietekmētām un kara izpostītām valstīm nevajadzētu atstāt vienīgi indivīdu ziņā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Domāju, ka varētu atrast arī līdzīgus rīcībpolitiku jautājumus, kurus Latvija it kā nevarot atļauties finansēt. Tomēr man liekas, ka šeit nav runa par ko Latvija var/ nevar atļauties. Runa ir par to, vai politiķiem ir vajadzīgā griba pildīt starptautiskos pienākumus un rādīt nepieciešamo virzienu valstsa administrācijai. Galu galā var meklēt inovatīvus finansējuma veidus, lai palielinātu ienākumus attīstības sadarbības budžetā. Par dažādu ES valstu pieredzi šinī kontekstā raksta jau minētais ES Komisijas Ziņojums.

Latvijas tēlu starptautiskajā vidē veido ne tikai Latvijas institūts, bet arī ikdienas politiskie lēmumi - piemēram, vai Latvijas valdība izvēlas piešķirt solīto naudu attīstības sadarbībai vai ne. Par laimi, vai citiem - par nelaimi, attīstības sadarbības politiku gan nacionālajā, gan ES, gan globālajā līmenī "uzrauga" dažādas NVO un starptautiskās organizācijas.

Par 0.17%. Manuprāt, ka Latvijai vēl ir laiks, lai sasniegtu šo mērķi 2010. gadā, kā apņēmāmies. Tas, ka Latvijai ir nepieciešamas ES struktūrfondu finansējums - es nestrīdēšos, tomēr tad ir aktīvi jānodrošina to apguve, nevis jālauž savas starptautiskās saistības. Galu galā valdības uzdevums ir politiski vadīt birokrātiju tā, lai savienotu savus starptautiskos pienākumus ar savām iekšējām nacionālajām vajadzībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs - aa - aaa 02.08.2007 16:40
Es domāju, ka Jūs esat sajaucis manu rakstu ar redaktores rakstīto raksta sinopsi e-pastos izsūtītajā politikas.lv laidiena aprakstā. Es neesmu rakstījis, ka pastāv mērķu neatbilstība. Manuprāt pašlaik vislielākā problēma ir neatbilstošais politikas finansējums.

Tas, vai Latvijas attīstības sadarbības politikas mērķi ir atbilstoši Tūkstošgades mērķu deklarācijai un vai Latvijai galvenais ir novērst nabadzību vai arī nodrošināt valstis ar tehnisko palīdzību, ir cits jautājums, kuram esmu pieskāries tikai pašā raksta nobeigumā, jo tie ir diskutabli jautājumi, par kuriem vajadzētu runāt vēl citos rakstos un daudz plašāk.

Es piekrītu komentētājam aa - aaa, ka ir daudzi svarīgi jautājumi attīstības sadarbības jomā (no kuriem dažus mēģināju vismaz taisnības labad pieminēt) un finansējums, kā arī "postpadomju telpa" ir tikai daži no tiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Pēterim Timofejevam 01.08.2007 21:59
P.Timofejevs: Atbildot uz pirmo argumentu es gribētu atgādināt, ka attīstības palīdzību nevajadzētu uztvert vienīgi kā ideālistisku labdarību, jo tā arī ir investīcija nākotnē, kuras dividendes baudīsim vēlāk. Palīdzot attīstības valstij tagad mums nebūs jārūpējas par bēgļu straumēm uz ES. Tomēr man ir jāatzīmē, ka Alekša arguments ir visai interesants - mēs līdzīgā garā varam apšaubīt sociālo palīdzību Latvijas trūcīgajiem (piemēram, sociālie pabalsti) un pat valsts finansēto izglītību.

Piekrītu - nevajag uzskatīt vienīgi kā ideālistisku labdarību. Bet kādēļ kaut vai mazumiņu (to pašu 0.1% no gada budžeta) nevarētu uzticēt sadalīt iedzīvotājiem pašiem atbilstoši viņu pašu pārliecībai? Tad šai rīcībai tiešām būtu kaut kāds morāls saturs. Varētu būt pat kaut kādi nodokļu atvieglojumi tiem, kuri ziedo starptautiskai labdarībai. Taisnība Imantam J. - Latvijā ir ne mazums ļoti slikti atalgotu cilvēku (pastnieki, medmāsas, skolotāji, utml.), kuri strādā pārcilvēcīgas slodzes un tāpat maksā nodokļus. Viņiem varbūt ir svarīgāk izdzīvot, nevis līdzīgi mums apspriesties par visas pasaules nelaimēm. Daudziem cilvēkiem var rasties neizpratne par to, vai ir ētiski, ja katram iedzīvotājam valsts atņem caurmērā 10-20 latu gadā un izlieto dīvainiem mērķiem, kur mums nav pilnīgi nekādu iespēju izmērīt un saprast, kas ar šo naudu ir noticis.

Sociālā palīdzība (un izglītība) Latvijas iedzīvotājiem ir nesalīdzināma lieta - pirmkārt, tas vistiešākā veidā iespaido valsts iekšējo drošību (mums nav vajadzīgi badacietēju dumpji), otrkārt, palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem ir mūsu valsts ekskluzīva kompetence un atbildība - neviena cita institūcija pasaulē ar to mūsu vietā nenodarbosies, treškārt šādu pabalstu efekts un rezultāts visumā ikvienam iedzīvotājam ir labi redzams un aptaustāms, ko nevarētu teikt par ārvalstu palīdzības projektiem.

P.Timofejevs: Vienkāršs arguments, kādēļ valstij vajadzētu uzņemties attīstības palīdzības finansēšanu ir jautājums par "economy of scale".

Ja būtu nodokļu atlaides, tad kas mums traucētu pārskaitīt daļiņu no savas algas, teiksim, Bila un Melindas Geitsu fondā vai citur kur? Ir gan šis un arī citi privāti fondi, kuros ir pietiekami daudz naudas - vismaz salīdzināmi ar to, ko starptautiskās palīdzības vajadzībām atvēl Latvija. Valsts iejaukšanās labdarībā un "economy of scale" ir divas atšķirīgas lietas. Ja valsts grib ar labdarību nodarboties iedzīvotāju vietā, tad neredzu, kur ir P.Timofejeva raksta "sāls". Ja Latvijas starptautiskās saistības paģēr maksāt noteiktu naudas summu šiem mērķiem, tad morālus apsvērumus tur vispār nejauksim iekšā - tā nav nekāda "nāves aizkavēšana", bet vienkārši mūsu valstij maksājama cena par iespēju atrasties ES muitas savienībā.

P.Timofejevs: Kas attiecas uz iebildumu pret valsts "ideoloģijas asti", jāatzīmē, ka privātajām labdarībām šāda ideoloģija ir bieži vien vēl izteiktāka nekā citētais ASV kā valsts piemērs - īpaši, kristiešu, sociāldemokrātu un arodbiedrību fondu gadījumā.

Privātām labdarībām tas ir gluži attaisnojami. Ja arī kāds no ideologjiski motivētiem ierobežojumiem ir netaisnīgs, tad vismaz to var kompensēt cita privātā labdarība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aa - aaa 01.08.2007 21:15
Raksts kopumā vērtīgs. Tikai nelaime - uzstādījums raksta sākumā neatbilst iztirzājumam. Kur tad neatbilstība mērķiem? Vai tad tikai naudas summa ir svarīga un tikai postpadomju telpa?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs - Aleksis 01.08.2007 18:38
Palīdzības sniegšanai kā personīgās morāles jautājumam pilnīgi piekrītu - ja pats esmu brīvs indivīds, mans morāls pienākums ir iespēju robežās palīdzēt citiem. Toties tie 0.7% (vai pat 0.1%) obligātās attīstības palīdzības, kas ieplānota valsts budžetā, ir absurdi - jo šajā gadījumā mēs piespiežam visus nodokļu maksātājus rīkoties "morāli pareizi".

...

T.i. mans viedoklis ir tāds, ka attīstības palīdzībai ir jābūt vispirms privāto ziedotāju un labdarības fondu rokās. Un valsts līdzdalībai attīstības palīdzībā (izņemot konkrētas starptautiskas saistības dabas katastrofu, utml. gadījumā) ir jābūt simboliskai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs - Aleksis 01.08.2007 18:38
Palīdzības sniegšanai kā personīgās morāles jautājumam pilnīgi piekrītu - ja pats esmu brīvs indivīds, mans morāls pienākums ir iespēju robežās palīdzēt citiem. Toties tie 0.7% (vai pat 0.1%) obligātās attīstības palīdzības, kas ieplānota valsts budžetā, ir absurdi - jo šajā gadījumā mēs piespiežam visus nodokļu maksātājus rīkoties "morāli pareizi".

...

T.i. mans viedoklis ir tāds, ka attīstības palīdzībai ir jābūt vispirms privāto ziedotāju un labdarības fondu rokās. Un valsts līdzdalībai attīstības palīdzībā (izņemot konkrētas starptautiskas saistības dabas katastrofu, utml. gadījumā) ir jābūt simboliskai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Autoram 01.08.2007 15:51
"Ideālisti" savukārt atbildētu, piemēram, ar Pītera Singera (Peter Singer) argumentu — ja mūsu spēkos ir aizkavēt kāda cilvēka nāvi, tad mūsu pienākums ir to darīt. Šajā gadījumā — aizkavēt badacietēju nāvi, vai nu ziedojot privātai labdarības iestādei vai lobējot nodokļu finansētu attīstības palīdzību.

Palīdzības sniegšanai kā personīgās morāles jautājumam pilnīgi piekrītu - ja pats esmu brīvs indivīds, mans morāls pienākums ir iespēju robežās palīdzēt citiem. Toties tie 0.7% (vai pat 0.1%) obligātās attīstības palīdzības, kas ieplānota valsts budžetā, ir absurdi - jo šajā gadījumā mēs piespiežam visus nodokļu maksātājus rīkoties "morāli pareizi". Manuprāt, tas ir liberālisma principu pārkāpums. Tas būtu tāpat, ja mēs izlemtu, ka visiem cilvēkiem ir "piespiedu brīvprātīgā" veidā jāziedo nauda, lai atbalstītu vispārēju atpūtu un biznesu slēgšanu svētdienās. It kā ļoti svētīgi priekš kristiešiem, kas jau tāpat nedrīkst strādāt svētdienās, turklāt cilvēki tiktu šādi paglābti no darbaholisma kārdinājuma. Toties tas būtu diezgan šaubīgi no liberāļu doktrīnu viedokļa (sk. http://www.bartleby.com/130/4.html - "Another important example of illegitimate interference with the rightful liberty of the individual, not simply threatened, but long since carried into triumphant effect, is Sabbatarian legislation. ..."J.S.Mill)

Valsts palīdzības programmām turklāt bieži velkas līdzi arī noteikta "ideologjijas aste" - piemēram, kopš 2001.gada neviens cents no ASV nodokļu maksātāju naudas nevar tikt atvēlēts tādām medicīniskās palīdzības programmām jaunattīstības valstīs, kuras cita starpā sniedz informāciju par abortiem (sal. http://abc.net.au/news/stories/2007/06/22/1959683.htm?sectio... ). Arī es abortus nekādā ziņā neatbalstu un uzskatu, ka privātiem labdarības fondiem ir normāli izvirzīt visdažādākos morālas dabas ierobežojumus un noteikumus naudas tērēšanai (teiksim, nedot naudu tiem, kuri informē par abortiem, vai režīmiem, kuri piespriež nāvessodus politieslodzītajiem, utml.). Bet, ja valstī valdošā ideologjija sāk iekrāsot visas valsts sniegtās palīdzības programmas vienā "oficiālās morāles" krāsā, tad tā ir tikumiskas liekulības uzspiešana visiem.

T.i. mans viedoklis ir tāds, ka attīstības palīdzībai ir jābūt vispirms privāto ziedotāju un labdarības fondu rokās. Un valsts līdzdalībai attīstības palīdzībā (izņemot konkrētas starptautiskas saistības dabas katastrofu, utml. gadījumā) ir jābūt simboliskai. Esmu ar mieru atbalstīt dažādus fondus, kuri manuprāt efektīvi un adekvāti izmanto palīdzību (pērn kādus $100 ziedoju Wikimedia Foundation, jo diezgan labi saprotu, ko viņi dara.). Toties, ja valsts grib ziedot manā vietā, tad es nemaz tālāk neklausos - nauda, kuras sadalījumu es nekādi neietekmēju, man pēc definīcijas nerūp.