Raksts

Piemānot lasītāju


Datums:
03. aprīlis, 2007


Autori

Jānis Juzefovičs


Foto: David Dennis

Atsakoties no žurnālistikas pamatvērtībām un kļūstot par politisku instrumentu izdevēju rokās, mediji ne tikai riskē zaudēt auditorijas uzticību un tādējādi piedzīvot finansiālu neveiksmi, bet var arī iedragāt sabiedrības uzticību visai mediju videi.

Žurnālistika nevis vienkārši pārnes realitāti, bet piedāvā versiju par to. Realitātes interpretācija notiek nemitīgi — tai nav obligāti jābūt negodīgu motīvu vadītai, interpretāciju pieprasa mediju rutīnas. Medija kapacitāte ir ierobežota, tas nevar izstāstīt par visiem dienas notikumiem, tādēļ kādu notikumu medijs atzīs par ziņas vērtu un iekļaus, bet kādu citu atstās ārpus savas dienaskārtības. Tālāk notikums ir jāieliek kādā interpretācijas rāmī. Aprakstīt vai parādīt realitāti absolūtas patiesības vai objektivitātes kategorijās nav iespējams, tāpēc nevajadzētu uz to pretendēt, bet cienīt patiesību un objektivitāti kā vērtību. Mediju pētnieki ir trāpīgi formulējuši, ka visi mediju ziņojumi ir realitātes konstruēšanas rezultāts, tomēr dažas konstrukcijas ir vairāk ticamas nekā citas.

Apspriežot Ventspils mēra Aivara Lemberga aizturēšanu un apcietināšanu, divi lieli Latvijas preses izdevumi — Diena un Neatkarīgā Rīta Avīze — atkārtoti uzrādīja pretenzijas uz savas unikālās patiesās realitātes ainas atsegšanu. Nebūtu nekas iebilstams, ja katrs laikraksts realitāti saredz citādi un izvēlas atšķirīgus interpretācijas rāmjus, tomēr tam nevajadzētu nozīmēt atkāpšanos no labas žurnālistikas prakses.

Oponējošā reakcija

Dienu pēc Lemberga aizturēšanas un apcietināšanas, 15. martā, Diena uzsver Lemberga nodarījumu smagumu un detalizēti izklāsta apsūdzības. “[..] iespējamo kriminālnoziegumu klāsts papildināts ar jaunu apsūdzību būtiskos noziegumos,” uzsver Diena savā pirmās lapas rakstā[ 1 ]. Neatkarīgā turpretī apraksta un novērtē aizturēšanas detaļas, mazāk pievēršoties apsūdzībām, ziņu rakstā novērtējot: “Jāatzīst, ka šī centība no KNAB puses bija visai dīvaina, jo A. Lembergs devies Rīgas virzienā”[ 2 ]. Arī dienu vēlāk, 16. martā, Diena turpina detalizēti skaidrot Lembergam uzrādītās apsūdzības, bet Neatkarīgā turpina detalizēti atreferēt Lemberga advokātu argumentus, proporcionāli ievērojami mazāk dodot vārdu kritizētajai prokuratūrai.

Abu rīta laikrakstu oponējošā reakcija uz Lemberga aizturēšanu un apcietināšanu nav pārsteidzoša, bet drīzāk turpina iepriekšējos ideoloģiskos rāmjus. Līdzīgas vizuālās un tekstuālās stratēģijas Diena un Neatkarīgā bija izvēlējušies pagājušā gada jūlijā, kad prokuratūra Lembergam uzrādīja apsūdzības. Diena toreiz pirmajā lapā lika lielu treknu virsrakstu “Apsūdzēts” (šogad — “Apcietināts”), bet Neatkarīgā pirms gada virsrakstā konstatēja, ka “Lemberga popularitāte piespiež arī Ģenerālprokuratūru iesaistīties priekšvēlēšanu melnajā kampaņā” (šogad — “Ģenerālprokuratūra sarīko atriebības akciju pret Lembergu”). Abi preses izdevumi konfrontējas jau ilgāku laiku arī citu tematu apspriešanā.

Viedokļus — komentāru lapā

Privātajiem medijiem atšķirībā no sabiedriskā radio un televīzijas ir tiesības iestāties par konkrētām ideoloģiskām nostādnēm un izrādīt savas politiskās simpātijas (arī tad, ja redakcijas politika nav skaidri definēta, bet eksistē tikai neformālos komunikācijas kanālos), tomēr tas vienlaikus neatceļ žurnālistikas pamatvērtības. Saskaņā ar anglosakšu žurnālistikas principiem[ 3 ] ziņas žanrs pieprasa apgrieztās piramīdas struktūrā[ 4 ] izklāstīt faktus un viedokļus, tiecoties atsegt maksimāli pilnīgāku realitātes ainu arī tad, ja tā ir pretrunā ar laikraksta idejisko nostāju. Laikraksta pozīcijai un vērtējumam ir jāseko komentāru lapā.

Aprakstot Lemberga aizturēšanu un apcietināšanu, kā arī tam tālāk sekojošo notikumu attīstību, Dienas un Neatkarīgās teksti uzrāda žanru robežu izpludināšanu.

Diena cenšas stingri ieturēt pašas aizsākto tradīciju Latvijas žurnālistikā — ziņu nošķiršanu no komentāriem, tomēr brīžiem nespēj ziņu materiālos atturēties no novērtējošās leksikas, kas drīzāk iederētos komentāru lapā. Piemēram, aprakstot reakcijas uz iespējamo tā saukto “Lemberga stipendiātu” sarakstu, nekavējas novērtēt, ka “prokuratūras rīcība ir tikai loģiska”, izsaka šaubas, vai “stipendiātu” publiskošana “palīdzētu lietas izmeklēšanai” un prognozē, ka drīzāk “tas izsauktu pretēju reakciju un radītu situāciju, kas izmeklēšanu Ventspils lietā pārvērstu par politisko farsu, apgrūtinot tisībsargātāju darbu”[ 5 ].

Neatkarīgā, šķiet, pilnībā likvidējusi žanru robežas. Faktoloģiskais materiāls sapludināts ar žurnālista subjektīvajiem spriedumiem, tomēr žurnālisti baidās uzstāties atklāti. Tā vietā ziņu lapās iepludinātie žurnālista spriedumi un secinājumi pasniegti kā tādi, kas ir patiesi paši par sevi un nepieprasa papildus pierādījumus vai argumentāciju. Piemēram: “Lai gan Ģenerālprokuratūra un KNAB jau iepriekš iesaistījušies politiskajos procesos, uzstādamies kā to virzītāji, pēdējā laika darbību intensitāte un atbalsts šīm aktivitātēm visaugstākajā politiskajā līmenī rāda, ka dota zaļā gaisma fundamentālām pārbīdēm varas elitē”[ 6 ] vai “Tiesībsargi un viņu politiskie atbalstītāji gan Latvijā, gan ārvalstīs baidās riskēt sagaidīt tiesvedības beigas Kuldīgā. [..] Pat ja uz to brīdi līdz tiesai beidzot nonāktu materiāli otrajā krimināllietā — tā dēvētajā Aivara parka lietā, rastos pamatotas šaubas par prokuratūras apkopoto pierādījumu nopietnību”[ 7 ], vai arī pierakstīti kādai klāt neesošai trešajai personai (atsauces tiek dotas uz grūti identificējamiem informācijas avotiem, lielākoties ir tikai “Neatkarīgās avoti” un “Neatkarīgās rīcībā esošā informācija”). Ja tā ir analītiskā žurnālistika, tad trūkst analīzes, jo lielākoties raksti ir pārpludināti ar spekulatīviem minējumiem, kurus nebalsta spēcīgs faktu kopums.

Nemaksā par mānīšanos

Žanru jaukšana nav laba žurnālistikas prakse, jo lauž vienošanos ar lasītāju. Ziņu un komentāru lapām ir atšķirīgas funkcijas un izmantotie izteiksmes līdzekļi. Uzdot komentāru par ziņu materiālu nozīmē piemānīt savu lasītāju. Ja žurnālists vēlas uzstāties ar savu subjektīvo pozīciju, nevajag slēpties un pasniegt savu komentāru kā ziņu, bet aizstāvēt savu pozīciju atklāti komentāru lapā. Tas ir tikai godīgi pret saviem lasītājiem.

Ja motivācija šādai uzvedībai ir mediju īpašnieku ietekme un centieni pakļaut medija saturu konkrētas personas interesēm (un nevis vienkārši neprofesionāla žurnālistika), tad tā visticamāk ir ļoti īslaicīgu mērķu vadīta, jo, publikai kļūstot kritiskākai pret mediju saturu, lasītāji varētu vairs negribēt maksāt par mānīšanos, un šāda stratēģija var izrādīties peļņu nenesoša. Tomēr ļoti iespējams, ka laikraksta uzdevums nav pelnīt, bet kalpot par sabiedrisko attiecību instrumentu sava īpašnieka rokās. Šo pieņēmumu stiprina Aināra Dimanta pētījumā konstatētais, ka Neatkarīgā “izdevējiem ir galvenokārt politisks instruments, nevis ilgtermiņa projekts preses biznesā”[ 8 ]. Dimants arī atzīmē, ka sekmīgāk redakcijas autonomija darbojas tajās mediju institūcijās, kurās investējuši Rietumu uzņēmumi. Tomēr iespējamo mediju īpašnieku iejaukšanos redakcijas autonomijā ir grūti plašāk analizēt, jo, kā vienlaikus norādījuši iepriekšējie pētījumi, informācija par mediju īpašniekiem Latvijā ir ierobežota.[ 9 ]

Dažādu pozīciju pārstāvēšana nodrošina informācijas daudzveidību, tomēr tas kalpo sabiedrības interesēm tikai tiktāl, kamēr laikraksta idejiskā nostādne nekavē kvalitatīvas žurnālistikas praksi. Laikrakstiem ir tiesības pozicionēt savu individuālo ideoloģisko nostāju, tomēr tai nevajadzētu apklusināt tos viedokļus, kas konfliktē ar laikraksta redakcionālo līniju. Žurnālistikai nevajadzētu pārvērsties par savu īpašnieku jeb izdevēju vai redakcijas vadītāju pasludināto ideoloģiju izkliegšanu, uzspiešanu lasītājiem un konfliktējošo vērtību un ideju sistēmu apkarošanu. Atsakoties no žurnālistikas pamatvērtībām, kas vispirms postulē viedokļu un balsu daudzveidību, laikraksti ne tikai riskē zaudēt auditorijas uzticamību un tādējādi piedzīvot finansiālu neveiksmi, bet var arī iedragāt sabiedrības uzticamību visai mediju videi.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!