Foto: ABN2
To, cik liela ir mūsu, pieaugušo, dubultā morāle varam pārliecināties ikreiz, kad raižpilnām sejām spriežam par demogrāfisko situāciju un sabiedrības kvalitāti valstī.
“… es gribētu aizmirst visus ļaunos vārdus, domas un darbus, un lai visi cilvēki, kam esmu ļaunu darījis piedotu man! Un vēl, lai dzīvniekiem būtu ēdiens un neviens nešautu dzīvniekus. Es lūdzu, lai visiem cilvēkiem būtu laba veselība un darbs, kur strādāt. Lai visiem cilvēkiem būtu pārtika, mājas un nauda…”[1]
Nepiedzima, aizbrauca dzīvot uz citu valsti, kļuva par nozieguma upuri, atrodas ieslodzījumā… Šo bērnu dažādo likteņu uzskaiti varētu turpināt bezgalīgi, tajā pat laikā ignorēt un zaudēt savus bērnus Latvija vairs nevar atļauties! Līdztekus vaimanām par zemo dzimstību tiek ignorēti pilnīgi citi fakti – tik maz darīts, lai jau dzimušie bērni izaugtu par labiem un gudriem cilvēkiem. Mēs neuzņemamies atbildību un nemeklējam risinājumus kā pieklātos pieaugušiem cilvēkiem, bet lūkojamies pēc kāda cita, kam uzvelt vainu, pat tad, ja mūsu priekšā ir bērns. Vienlaikus ir arī cita patiesība: “…sociāli deformēta uzvedība norāda, ka konkrētā bērna tiesības jau iepriekš tikušas pārkāptas, un viņa intereses vienā no šiem brīžiem nav ievērotas vai palikušas novārtā. Aprūpes trūkums, vecāku un citu pieaugošo vienaldzība, nevēlēšanās saprast un apmierināt bērna vajadzības noved viņu līdz likumpārkāpuma izdarīšanai. Bērns ir vainojams konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, savukārt valsts un sabiedrība – tādu apstākļu radīšanā, kuros bērns ir nolēmis risināt savas problēmas uz citu personu un sabiedrības rēķina, pārkāpjot krimināltiesiskos aizliegumus. Tomēr tā vietā, lai atzītu savu līdzvainīgumu notikušajā pārkāpumā un domātu par to, kā kompensēt iepriekš pieļauto nolaidību, tiek diskutēts, cik lielā mērā pārkāpējs (bērns) būtu jārepresē…”[2]
Bērniem māca melot un būt nežēlīgiem
Pie šādas lietu kārtības netrūkst ne pārkāpumu, ne represiju pret vainīgajiem.
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norādījusi, ka “ar katru gadu pieaug to nepilngadīgo skaits, kuri norāda – saņemtie disciplinārie sodi nav taisnīgi un ir neadekvāti nodarījumam. Turklāt ir iespējams “sarunāt” soda atcelšanu, līdz ar ko tie nesasniedz savu mērķi. Nemainot iestādes stratēģiju un neieviešot stingras, bet taisnīgas prasības nepilngadīgajiem un darbiniekiem, situācija nevar uzlaboties”.[9] Jāatzīst, ka ne visi Cēsu AIeN darbā piemērojamie discplinārsodi ir likumīgi.[10] Veiktās nepilngadīgo zēnu aptaujas norāda, ka fiziska izrēķināšanās iestādē notiek regulāri. Bērni baidās saukt palīgā kādu no iestādes administrācijas, jo bieži vien uzraugi saucienus pēc palīdzības ignorē, bet t.s. “nemiera cēlāji” tiek ievietoti pārmācīšanai telpās, kur nereti uzturas līdz pat 12 bērniem. Savukārt administrācija turpina “neiejaukšanās politiku”, ļaujot jauniešiem apzināti piekopt vardarbīgu uzvedību. Tas ir tiešā pretrunā ar visiem Latvijas normatīviem aktiem, kas nosaka sodu izpildes kārtību šādās iestādēs.
Ieslodzījuma vieta nav tikai sienas
Viss iepriekš izklāstītais nav stāsts par to, cik slikti vai labi ir šie jaunieši. Viņi ir tādi, kādi ir izauguši mūsu – pieaugušo sabiedrībā. Šis stāsts ir par pieaugušiem cilvēkiem, kam vajadzētu pārvaldīt situāciju, izjust atbildību, profesionāli paveikt savu darbu un sasniegt vēlamo rezultātu lietojot likumīgas metodes. Ja pieaugušie neciena pašu pieņemtos likumus – to nevar iemācīt bērniem. Ja pieaugušie neturēsies pie vērtībām – pie tām neturēsies arī bērni, jo vislabākais mācību un audzinšānas līdzeklis ir piemērs. Turpretī, ja vārdi nesaskan ar darbiem – mēs bērniem mācam melot, ja mēs esam nežēlīgi – saņemsim nežēlību pretī. Ļoti šaubos, vai tas ir Latvijas sabiedrības vēlamais modelis, bet tieši tāds rezultāts mūs visus sagaida, ja notiekošais Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem paliks bez risinājuma.
2011.gada 26.aprīlī Cēsu AIeN atklāja jaunu apcietinājuma korpusu un atjaunoto dzīvojamo korpusu. Taču ieslodzījuma vieta nav tikai sienas vien. Videi neapstrīdami ir liela nozīme, taču jāņem vērā, ka vidi veido vismaz divi aspekti – fiziskais (telpas) un mentālais (attiecības starp cilvēkiem). Līdz ar to, neatrisinot iestādē esošās problēmas starp cilvēkiem, sodu izpildes un zēnu audzinšānas procesā jauno telpu ieguldījums būs niecīgs. Pēc soda izciešanas jauno, stipro mūru vārti atvērsies un puiši nokļūs citā sabiedrībā. Tajā brīdī nebūs ne mūru, ne spožu žogu, ne dzelzs durvju vai soda izolatoru. Vienīgais, kas atturēs brīvībā izlaisto puisi no JŪSU aplaupīšanas uz ielas būs tas, ko viņam iemācīja Cēsu AIeN. Tieši šī iemesla dēļ, bažām par notiekošo ir pamats – jo par to, kas šodien kādā cietumā bija izdarīts nepareizi, var nākties samaksāt jebkuram no mums rīt ar savu veselību vai pat dzīvību.
2010.gada 12.maijā Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) veica “Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem ieslodzīto personu psiholoģisko izpēti”, lai izvērtētu psihoemocionālo klimatu attiecības starp cilvēkiem iestādē. No iegūtajiem rezultātiem VBTAI secināja, ka 47% no visiem Cēsu AIeN esošajiem zēniem, ja būtu nepieciešams, palīdzību meklētu pie drauga, bet tikai 1% vērstos ar savām vajadzībām pie Cēsu AIeN administrācijas[11], kuras likumīgs pienākums ir sniegt visu nepieciešamo palīdzību ieslodzītajiem. Turklāt 17% zēnu vispār neprasītu palīdzību nevienam. Ņemot vērā minēto ir iespējams secināt, ka pie šādas neuzticēšanās administrācijai, sadarbība un veiksmīgs audzināšanas process praktiski nav iespējams, līdz ar to iestāde nepilda savus uzdevumus.
Nemainos, bet pierodu pie tādas dzīves!
66% no visiem Cēsu AIeN ieslodzītajiem zēniem uzskata, ka sodi par iekšējās kārtības pārkāpumiem iestādē nav godīgi. Zēni savus uzskatus pamato – sodi par disciplīnas pārkāpumiem ir negodīgi, jo netiek noskaidroti lietas apstākļi; sodi balstās uz darbinieku personīgām antipātijām pret kādu no zēniem; ir atkarīgi no darbinieka garastāvokļa. Ieslodzītie zēni min arī tādus administrācijas piemērotos sodus, kuri Latvijas republikas normatīvajos aktos nav paredzēti. Vēl vairāk – šādi sodi vērtējami kā klaja administrācijas patvaļa – “sit, iebiedē” vai “mīnusu ieraksti”. Ieslodzītie zēni arī norādījuši, ka audzinātājs mēdz sodīt par pārkāpumiem spēcīgāko zēnu grupā, kurš vēlāk īstajam vainīgajam atriebjas. Tādējādi administrācijas pārstāvji nevis mazina, bet tieši stimulē vardarbību Cēsu AIeN.
29% (20 cilvēki) aptaujāto bērnu norādījuši, ka viņiem ieslodzījuma vietā draudēts ar fizisku izrēķināšanos vai pat nogalināšanu. 10 no šiem bērniem draudus saņēmuši no administrācijas puses. 21% no zēniem atzina, ka paši ir bijuši vardarbīgi. Tādējādi VBTAI secinājusi, ka iestādē emocionālā un fiziskā vardarbība ir samērā izplatīta gan ieslodzīto savstarpējās attiecībās, gan no iestādes darbinieku puses.
Daudzi no ieslodzītajiem jauniešiem domā par pašnāvību, izjūt atbalsta trūkumu. Viņi atzīst, ka trūkst motivācijas dzīvot, mainīties un viņu sirdīs valda bezcerība. 50% no visiem Cēsu AeN zēniem veiktajā aptaujā norādījuši, ka ir bijusi izjūta, kad gribas nomirt. Kā iemeslus norādot: skumjas pēc mājām; ļoti ilgs ieslodzījuma termiņš; nevar paēst; slikta izturēšanās (kā pret suņiem) un citi.
Zēniem lūdza pabeigt teikumu “Uzturoties ieslodzījumā…” pabeidza ar vārdiem – “griezu vēnas, lai tiktu prom”, “Nemainos, bet pierodu pie tādas dzīves”. Pēdējais no apgalvojumiem liecina, ka labākais, ko var radīt šāda veida sistēma, ir “labi ieslodzītie”[12], nevis cilvēki, kas grib un spēj dzīvot sabiedrībā patstāvīgi.
Neskatoties uz to, ka visi iepriekš minētie fakti jau 2010.gada maijā Ieslodzījuma vietu pārvaldei bija zināmi, tā savā 2010.gada 31.augusta vēstulē VBTAI “norādīja, ka 2010.gadā iestādē tiek īstenoti divi Norvēģijas valdības finanšu instrumenta līdzfinansējuma projekti, kuru mērķis ir veikt jauna apcietinājuma izpildes daļas būvniecību un dzīvojamā korpusa renovācijas darbus. Līdz ar to ārkārtas kompleksās pārbaudes veikšana iestādē nav lietderīga un jautājums par iestādes priekšnieka V.Kukaiņa atbilstību ieņemamajam amatam būtu jāizskata pēc kompleksās pārbaudes, kas provizoriski tiek plānota 2011.gada maijā. “[13] Cik zināms raksta autorei, nekādas pārbaudes šā gada maijā nav veiktas.
Tādējādi šo atbildi var tulkot – “štrunts, kas pa to laiku notiek ar bērniem, mana interese tagad ir būvēt”. Tomēr, jāpatur prātā, ka cietumu sistēma nav privāta muiža, kur īpašnieks, lai gūtu pēc iespējas lielāku labumu, nosaka prioritātes. Publiskajā pārvaldē prioritātes noteiktas valsts pārvaldes principos, bet uzdevumi – tiesību normās. Tie definēti, lai valsts kā pārvaldes instruments, kalpotu kopīgām sabiedrības interesēm. Ja leģitīmās tiesību normas tiek ignorētas – tas ir nihilisms vai likumpārkāpums. Ja normas tiek izdomātas un uzpiestas citiem patvaļīgi – tas ir personu tiesību pārkāpums un nav savienojams ar sabiedrības interesēm.
___________________________________________________________________
„2005.gadā Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē (AIeN) divi jaunieši nogalināja savu vienaudzi — 1989.gadā dzimušu puisi. Kā pusaudžu konflikta iemesls minēts noslepkavotā “slapināšana gultā”. Saistībā ar notikušo no amata atbrīvots Cēsu AIeN virsnieks. Viņš dienā, kad iestādē tika nogalināts audzēknis, bija atbildīgs par kārtības uzturēšanu. Iestādes vadītājam izteikts rājiens un noteikts pienākums īstenot organizatoriskus pasākumus, lai šādi atgadījumi turpmāk vairs neatkārtotos.”[3]
“2009.gada 5.aprīlī no Cēsu AIeN izbēga seši ieslodzītie, no kuriem četrus izdevās aizturēt tajā pašā dienā, bet divi brīvībā pavadīja ilgāku laiku. Sešiem jauniešiem par 2009.gada aprīlī īstenoto bēgšanu Cēsu rajona tiesa 29.septembrī piemēroja cietumsodus no viena gada un viena mēneša līdz pat trīs gadiem un diviem mēnešiem. “[4] Neskatoties uz to, ka jau 2009.gadā Cēsu AIeN priekšniekam tika norādīts uz veicamajiem darbiem situācijas uzlabošanai, būtiski uzlabojumi nebija panākti.[5]
2010.gada 29.maijā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija vērsās pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības, lūdzot izdarīt pārbaudi Cēsu AIeN, kā arī lemt par iestādes vadītāja profesionalitāti, veicot iestādes priekšnieka pienākumus.[6] No neoficiāliem ziņu avotiem raksta autorei ir zināms, ka šāda resoriskā pārbaude tika veikta 2010.gada decembra sākumā. Pārbaudes atzinumā norādīts: neskatoties uz bērnu skaita būtisku samazināšanos[7] Cēsu AIeN, ir pieaudzis vardarbības un seksuālas izmantošanas gadījumu skaits, to vidū arī dažādas netiklas darbības. Tas liecina par Cēsu iestādes administrācijas nepietiekamu rīcību šādu gadījumu konstatēšanai, savlaicīgai novēršanai un nepieļaušanai. Turklāt pārbaudes veicēji norādījuši, ka konstatētie fakti liecina, ka notikušie seksuālā rakstura vardarbības gadījumi nav bijuši kvalitatīvi izmeklēti, un, līdz ar to, kriminālsodāmas rīcības palikušas bez nepieciešamās reakcijas. Tas, savukārt, liek domāt par iestādē kopumā valdošo tiesisko nihilismu. Kā rāda tālākā notikumu norise, nekas no tā nav izpildīts.
2011.gada 7. un 9.janvārī Cēsu AIeN izpildes daļā apcietināto B. fiziski iespaidojuši citi trīs apcietinātie jaunieši. Veikta pārbaude un vainīgajiem piemēroti disciplinārsodi, tomēr vardarbība turpinājusies. 8.februārī apcietinātais B. tika seksuāli izmantots un par šo faktu uzsākts kriminālprocess. Zināms, ka šā paša gada janvārī notikuši arī divi fiziskas vardarbības gadījumi skolas telpās. Cietušie zēni norādījuši, ka šobrīd skolu neapmeklē, jo baidās no atkārtotas piekaušanas.[8]
___________________________________________________________________
___________________________
[1] 2003.gads, Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem ieslodzītie zēni papildina teikumus: „Es gribētu….”, „Es lūdzu…”.
[2] A.Judins: “Atjaunojošā Justīcija nepilngadīgo noziedzības kontekstā:Baltijas valstis Eiropas dimensijā”, Rīga, 2010.gads.
[3] I.Kronberga: “Par ko klusē cietumu sienas”.
[4] “Skatīs lietu par bēgšanu no Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādes”, eDruva, Cēsu unVidzemes ziņas, 2010-02-01, http://www.edruva.lv/zinas/sabiedriba/zina/17037.
[5] No VBTAI ziņojuma „Par bērnu tiesību pārkāpumiem Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem”, 28.02.2011 .
[6] No VBTAI ziņojuma „Par bērnu tiesību pārkāpumiem Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem”, 28.02.2011 .
[7] Autores komentārs: 1998.gadā Latvijas cietumos kopā atradās 473 nepilngadīgie (203 no kuriem notiesātie, 270 apcietinātie); 2010.gada decembra sākumā Latvijas cietumos kopā atradās 100 nepilngadīgie (59 notiesātie, 41 apcietinātais), bet tieši Cēsu AIeN – 60 nepilngadīgie (48 notiesātie un 12 apcietinātie); 2011. gada 26.aprīlī Latvijas cietumos kopā atradās 84 nepilngadīgie (42 notiesātie, 42 apcietinātie), bet tieši Cēsu AIeN 48 ieslodzītie nepilngadīgie;
[8] No VBTAI ziņojuma „Par bērnu tiesību pārkāpumiem Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem”, 28.02.2011 .
[9] No VBTAI ziņojuma „Par bērnu tiesību pārkāpumiem Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem”, 28.02.2011 .
[10] Autores piezīme: Iestādē bez nakāda likumiskā pamata ir ieviesta un uz patvaļīgi uzlikta par pienākumu bērniem t.s. “Sodu punktu sistēma”. Tā, piemēram, par atkārtotu vardarbību pret citu notiesāto nepilngadīgais netiek sodīts vispār, neskatoties uz to, ka tādas darbības Krimināllikums atzīst par noziedzīgām un sodāmām. Jebkuri ārpuslikuma iedibinājumi ieslodzījuma vietās vairo abpusēju patvaļu, vardarbību un nihilismu – gan no ieslodzīto, gan administrācijas puses. Neatgriezenisku kaitējumu tas nodara bērna ar uzvedības novirzēm nelīdzsvarotajai personībai.
[11] Cēsu AIeN ir 135 darbinieki uz ~50 ieslodzītajiem nepilngadīgajiem.
[12] Autores piezīme: „labs ieslodzītais” iemācās izpildīt ieslodzījuma vietas nosacījumus, kamēr pastāv tieša kontrole; iznākot no cietuma, bez kontroles, visai drīz pārkāpj likumu.
[13] No VBTAI ziņojuma „Par bērnu tiesību pārkāpumiem Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem”, 28.02.2011.