Latvijas Sieviešu invalīdu apvienības “Aspazija” Rīgas nodaļā ceturtā daļa no 130 biedrēm nav latvietes. Viņu vidū ir vācietes, polietes, lietuvietes, baltkrievietes, krievietes. Sievietes, kuras apmeklē pasākumus, pamazām vien apgūst vai uzlabo latviešu sarunvalodas prasmes. “Ja kāda kaut ko nesaprot, blakussēdētāja iztulko, un ir stimuls mācīties, jo mūsu pasākumi ir interesanti,” saka I. Laine.
Manas sarunu biedrenes ir Ilze Laine, jaunpiliete Milda, rīdzinieces Irina un Līga, kuras aizkavējušās pēc dziedāšanas nodarbībām, un rīdziniece Alla, kura arī uzaicināta uz sarunu. Viņas min, ka īsti neizprot iemeslus, kādēļ valstī ir pretestība pret latviešu valodas apgūšanu. Vienīgais slēdziens: pie vainas ir vēsture un abu spārnu radikālo politiķu nepareizā rīcība, turklāt gan latvietes, gan krievietes vienlīdz negatīvi vērtē Plinera un Dobeļa runas.
Līga atceras, ka pirmās republikas laikā ikdienas saziņa notikusi tikai latviski, un viņai, tolaik skolniecei, bijis mazliet žēl, ka poļu, vācu un ebreju tautības draudzenītes, mājās aizejot, runājas vēl citā valodā, ko viņa nesaprot. Tagad daudzi cittautieši apgalvo, ka baidās runāt kļūdaini. “Pazīstu cilvēkus, kas visu mūžu dzīvo Latvijā un latviešu valodu saprot, bet runāt baidās, jo domā, ka par viņiem smiesies,” saka Milda. “Es gribētu, lai man izruna ir labāka, bet, ja nerunāšu, tā nekad tāda nekļūs,” piebilst Alla, kas valodas apguvei lietojusi arī mazāk ierastu metodi – tulkojusi no krievu uz latviešu valodu Agatas Kristi grāmatas. “Man liekas – nemācīties valodu, kā to tagad skolās grib panākt, nav taču nopietni. Viņi sevi grib ierobežot,” rezumē Ilze Laine. “Bijām Varakļānos, tur, man šķiet, latviešu bērnu ir mazāk nekā cittautiešu vai jauktās ģimenēs augušu, taču skolās mācības notiek tikai latviski, un pat pops runā latviski!”
“Aspazija” saviem biedriem piedāvā tradicionālas valodas apguves metodes – līdztekus zviedru un angļu valodas apmācībai (šogad sāksies arī vācu valodas kursi) vairākkārt notikuši latviešu valodas kursi. Ar Sorosa fonda atbalstu īstenots projekts “Kultūra – ceļš uz saskaņu”, bet pagājušajā gadā Sabiedrības integrācijas fonds atbalstījis projektu ”Integrācija caur kultūru”. Tā kā “Aspazijā” atzīst nevis dīku sēdēšanu, klausoties lektorā, bet gan aktīvu iesaistīšanos, projekti bijuši saistīti ar izbraucieniem un Latvijas novadu iepazīšanu. Noticis dzejas vakars, kur katras tautības pārstāvji lasījuši savas tautas dzeju, bet Ziemassvētkos sarīkotas vakariņas ar dažādu tautību virtuvi.
Maza atkāpe: “Aspazijas” biedres, kuras sastopu šajā pēcpusdienā, ir dāmas vidējos gados. Nereti esmu saskārusies ar uzskatu, ka mazāk lojāli Latvijai ir gados vecākie cittautieši, iespējams, tas radies aktīvi piketējošo pensionāru dēļ. Pilsonības pretendentu aptauja, kas veikta no pagājušā gada oktobra līdz decembrim, liecina ko citu: 64,7 % no 51 līdz 64 gadus veciem naturalizēties gribētājiem kā galveno iemeslu min vēlēšanos būt piederīgiem Latvijai un kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Vēl par desmit gadiem jaunākā grupā šis motīvs ir tikai nedaudz mazāk izteikts – 59 % aptaujāto. Tieši viņus naturalizēties visbiežāk kavējušas šaubas par spējām nokārtot naturalizācijas eksāmenu, par sevi nav bijusi pārliecināta puse 41 līdz 60 gadus veco pilsonības pretendentu.
Bailes pārvarēt palīdzot labvēlīga naturalizācijas komisijas attieksme. Līgas draudzene ukrainiete, kura precējusies ar latvieti, beidzot saņēmusies naturalizēties un bijusi patīkami pārsteigta par iedrošinošo izturēšanos. Visjaunākā no manām sarunu biedrenēm, Irina, vārdus latviešu valodā vēl piemeklē ar grūtībām, “Aspaziju” apmeklē pavisam neilgi, taču cer, ka izdosies organizācijas darbā iegūt labākas valodas zināšanas, lai varētu kļūt par pilsoni. “Pie mums latviešu valodu iemācās visas, un daudzas kļūst par pilsonēm,” piebilst I. Laine.
Alla naturalizējusies jau 1994. gadā, viņai palīdzējis mātes pastāvīgais atbalsts: “Mammu četrdesmito gadu vidū deviņpadsmit gadu vecumā izsūtīja no Krievijas uz Latviju, viņa raudāja un nezināja, kur tādu Latviju meklēt, bet man jau 1968. gadā teica: “Alla, runā ar draudzeni latviski!” Toreiz tas bija ļoti neparasti, bet viņa uzskatīja: ja mēs šeit dzīvojam, tad valoda jāzina.” Tagad viņai kremtot tikai tas, ka māte, kura viņai palīdzējusi iegūt pilsonību, pati līdz mūža galam paliks nepilsone, jo viņas vecumā izturēt eksāmenu būtu pārāk sarežģīti. Ilze Laine neuzskata, ka būt par nepilsoni ir traģēdija, minot par piemēru viņai pazīstamu Vācijas latvieti: “Viņa tur dzīvo jau 30 gadus, strādā valsts iestādē, brīvi pārvalda valodu, un es tikai nesen uzzināju, ka viņa tā arī nav ieguvusi Vācijas pilsonību. Kad biju pārsteigta, kādēļ tā, viņa atteica, ka vienīgais, ko tādēļ zaudē, ir tiesības vēlēt, un bez tām viņa lieliski varot iztikt. Pie mums jau būtībā ir tāpat.”
“Aspazijas” mērķis ir informēt, izglītot un izklaidēt savus biedrus, un piecus gadus pastāvošā organizācija ir teju pašpietiekama: lielāko daļu pulciņu un nodarbību vada pašas “Aspazijas” dalībnieces, sievietes ar invaliditāti, un galvenokārt projektu ietvaros tiek pieaicināti pasniedzēji “no malas”. Savukārt no medijiem vislabākā sadarbība izveidojusies ar Latvijas Radio, kas informē par jaunumiem organizācijā. Arī Alla un Irina par “Aspaziju” uzzinājušas, klausoties raidījumu “Doma laukums”. Runājot par plašsaziņas līdzekļiem, valda diezgan liela vienprātība: laikraksti, īpaši krievu valodā iznākošie, mēdz būt diezgan tendenciozi, iecienītākie televīzijas raidījumi ir “Kas notiek Latvijā”, “Vakara intervija”, “Skats no malas”, kā arī otrdienas romantiskās filmas, kas ļauj atpūsties no ikdienas rūpēm.
Sarunas beigās izskan cerība, ka spriedze sabiedrībā tautības dēļ ar laiku varētu mazināties, jo pazīstamajiem jauniešiem šādas problēmas nepastāvot. Līga: “Arī manam mazdēlam meitene ir krieviete, es nezinu, kā viņi sazinās, būdami divatā, bet viņa ļoti labi runā latviski, un mums nekad nekādas problēmas nav bijušas.” Latvijas Demogrāfijas gadagrāmata apstiprina, ka 2002. gadā 25 līdz 30 procenti bērnu piedzimuši etniski jauktās laulībās. Iespējams, tas pastiprinās jau pastāvošo tendenci, ka arvien vairāk cilvēku, neatkarīgi no tautības, par savu dzimteni uzskata Latviju. Gan Alla, gan Irina apgalvo: ciemojoties pie radiem Krievijā, abas jutušās kā ārzemēs un sailgojušās atpakaļ.
Un iespējams, pienāks laiks, kad latvieši dabūs mācīties pareizu latviešu valodu pie to apguvušajiem cittautiešiem, jo Alla, gan žēlojoties par savu ne īsti pareizo izrunu, pamanījusi, ka problēmas ar valodas lietojumu ir pašiem latviešiem, īpaši politiķiem un žurnālistiem…