Raksts

Pētījumi norakti. Lai dzīvo pētījumi?


Datums:
02. decembris, 2003


Autori

Gunita Nagle


Foto: E. Rudzītis © AFI

Tikai idiots var uztaisīt politiku bez pētījumiem, atzīst ministrs Kārlis Šadurskis. Kas nākamgad taisīs politiku, ja ministrijām nebūs naudas pētījumu pasūtīšanai?

Gunita Nagle

Ja valsts institūciju darbā vajadzīgos pētījumus — politikas analīzi – salīdzinātu ar ķieģeļiem, kas nepieciešami labas valsts pārvaldes mājas izbūvei, tad Latvijā šāds ķieģeļu ceplis darbojies jau kopš 1992.gada. Portāla politika.lv diskusijās par Labklājības, Satiksmes un Vides ministriju pasūtītajiem pētījumiem jau atklājām, ka dažkārt nav bijis skaidrs, kādiem šiem ķieģeļiem jāizskatās, citreiz tie cepti uz ātru roku, taču dažu ministriju veidotā pētījumu siena veidojusies gana stipra.

Taču šā gada martā klusi un bez īpašām iebildēm finansējums šādiem pētījumiem samazinājās no gadiem ilgi ierastā pusmiljona uz 200 000 latu. Vēl lielāki pārsteigumi atklājās oktobrī — Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas visus iepriekšējos gados bija atbildīga par pētījumiem vajadzīgās naudas sadali citām ministrijām, šogad nav sagatavojusi tam vajadzīgos dokumentus. Līdz ar to Ministru kabinetā (MK) tika izlemts, ka pētījumu nauda jāpārceļ uz 2004.gada zinātnes budžeta programmu. Savukārt budžeta apakšprogramma valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem nākamā gada budžetā vispār vairs nav paredzēta un līdz ar to sagrauts ķieģeļu ceplis, kas 11 gadus darbināts ar pārliecību — valsts pārvaldes lēmumiem vajadzīgi pētījumos balstīti argumenti. Tupot uz vēl kūpošajiem gruvešiem, var diskutēt, kas un kā vēl glābjams.

Diskusijā piedalās:

Kārlis Šadurskis, Izglītības un zinātnes ministrs, kurš valdībai ierosināja likvidēt budžeta apakšprogrammu valsts institūciju pētījumiem.

Nils Muižnieks, Īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās. Viens no valdības pārstāvjiem, kurš iestājas par budžeta apakšprogrammas saglabāšanu.

Baiba Pētersone, Valsts kancelejas (VK) Politikas koordinācijas departamenta vadītājas vietniece. VK uzskata, ka politikas analīzei ir nepieciešami pētījumi un ka to koordinācija būtu nevis IZM, bet VK uzdevums.

Dace Jansone, Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja, kura darbojas Valsts pārvaldes reformu padomē. Padome ir apstiprinājusi pētījumu nepieciešamību politikas analīzei un piekrīt VK nostājai, ka jāmaina koordinators.

Sanita Vasiļjeva, Labklājības ministrijas Sociālās politikas monitoringa un prognožu nodaļas vadītāja.

2004.gada valsts budžeta programmā vairs nav paredzēta nauda valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem. Kāpēc? Uz kādu faktu analīzi balstīts lēmums likvidēt programmu?

Kārlis Šadurskis (K.Š.): Manuprāt, filozofija bija nepareiza — izdalīt naudu, lai valsts institūcijas domā, ko varētu izpētīt. Jebkura politika balstās uz pētījumu. Taču pētījumiem jābūt prioritātei citu prioritāšu sarakstā.

Jā, pētījumi ir analizēti. Esmu ļoti rūpīgi izanalizējis pēdējo trīs gadu — 2000., 2001., 2002.gada — pētījumus. Un esmu konstatējis, ka viens otrs nav pat bakalaura darba līmenī.

Tie bija jūsu personīgie secinājumi, vai tomēr valsts institūciju pasūtītie pētījumi pirms lēmuma pieņemšanas tika analizēti?

K.Š.: Es pats gribēju pārliecināties par pētījumiem. Neesmu augstās domās par daļu no tiem. Manuprāt, vainīgi nav ne pētnieki, ne arī pētījumu pasūtītāji. Te ir vainīga pati sistēma ar savu siltumnīcas efekta radīšanu.

Vai izglītības un zinātnes ministra secinājumi bija pietiekams pamatojums apakšprogrammas likvidācijai?

N. Muižnieks: Ceru, ka budžeta līnija tiks atjaunota. Es katrā ziņā par to cīnīšos

Nils Muižnieks (N.M.): Es biju tas, kurš visskaļāk iebilda, kad Šadurska kungs virzīja šo jautājumu MK. Neapšaubāmi, sistēma bija nepilnīga un kvalitāte ļoti bieži bija zema. Taču tādēļ šo apakšprogrammu nevajadzēja likvidēt, to varēja arī reformēt.

Es nepiekrītu tēzei, ka pētījumi ir tāda pati prioritāte kā visas citas lietas un tad tiem jāstāv rindas kārtībā naudas saņemšanai. Es domāju, pētījumiem jābūt neatņemamai politikas izstrādes un īstenošanas sastāvdaļai. Ne tikai jaunas politikas izstrādei, bet arī esošās politikas izvērtēšanai. Jāpēta, vai politika sasniedz vēlamo mērķi un vai to nevarētu darīt labāk, efektīvāk, lētāk.

Visām valsts institūcijām šogad bija jāsamazina budžets. Taču apakšprogrammas likvidāciju es īpaši sāpīgi uztvēru, jo manam sekretariātam ir ļoti vajadzīga nauda pētījumiem. Un kā jaunai valsts pārvaldes iestādei tam nemaz nebija iespēja konkurēt ar citām ministrijām, lai dabūtu naudu pētījumiem.

Piekrītu, ka naudas sadales sistēmai jābūt citādai nekā iepriekšējos gados. Es atbalstu ideju, ka VK uzņemtos koordinējošo lomu. Ļoti ceru, ka budžeta līnija tiks atjaunota. Es katrā ziņā par to cīnīšos.

Kādiem mērķiem sekretariātam būtu vajadzīga pētījumu nauda?

N.M.: Sabiedrības integrācijas politika vispār sākās ar pētījumu “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”, kas parādīja, kādas problēmas pastāv sabiedrībā. Un pētījums bija ļoti vienkāršs — tās bija socioloģiskās aptaujas. Izmantojot pētījuma datus, tika izstrādāta visa integrācijas programma. Bez šī pētījuma nebūtu programmas un sekretariāta.

B. Pētersone: Kapacitāte nav audzējama, likvidējot budžeta apakšprogrammu

Baiba Pētersone (B.P.): Ja atceramies vienīgo korekto pētījumu izvērtējumu — Astrīdas Neimanes 2000.gada analīzi “No valsts budžeta finansētie LR ministriju pasūtītie pētījumi” — tad neatrodam tajā secinājumu, ka visiem pētījumiem būtu slikta kvalitāte. Tiesa, viņa norāda uz politikas analīzes kapacitātes trūkumu akadēmiskajā vidē, ministrijās un politikas plānošanā. Taču kapacitāte nav audzējama, likvidējot budžeta apakšprogrammu.

Sanita Vasiļjeva (S.V.): Tas nav tikai zinātniskās kapacitātes jautājums, tas ir arī jautājums par valsts pārvaldes institūciju attieksmi pret pētījumiem. Jebkurai ministrijai ir iekšējā kārtība, kādā veidā tiek noteiktas pētījumu tēmas, organizēta pētījumu veikšana un kā tie izvērtējami. Ja ministrijas vēlas sagaidīt rezultātus, tām arī visu laiku jāsadarbojas ar pētniekiem.

K.Š.: Tikai idiots var uztaisīt politiku bez pētījumiem. Taču, ja pētījumi un nauda nebūs katra ministra rīcībā un viņš pats neizdarīs izvēli, apēst to šodien vai investēt, lai rīt apēstu divreiz vairāk, politikas veidošana būs izkropļota.

Es simtprocentīgi piekrītu Pētersones kundzes teiktajam par kapacitātes trūkumu. Bet, mīļie, atzīsimies godīgi, tas ir mūsu augstākās izglītības sistēmas vājums. Šie pētījumi bieži vien ir dziļi nožēlojami vienkārši tāpēc, ka pētniekiem nekad nav bijis nepieciešamās kvalifikācijas. Daži piemēri. Pētījumam “Izglītības finansēšana Latvijā” piešķirti 4000 lati. Kas mainījies pēc šī pētījuma? Absolūti nekas. Pētījumam “Dziesmu svētki mainīgajā sociālajā vidē” — 4000 lati. Painteresējos, vai Dziesmu svētku rīcības komiteja ir to izmantojusi. Nē, protams. Pedagogu profesijas standartu izstrādei arī piešķirti 4000 lati. Taču standartu uzmetumi tagad izstrādāti par ministrijas budžeta naudu.

Ja pētījumu kvalitāte ir tik slikta, kādi ir bijuši mēģinājumi to uzlabot?

Dace Jansone (D.J.): Absolūti taisnība, ka akadēmiskajā vidē nav kapacitātes veikt politikas analīzi. Tikai 1997.gadā Latvijas augstskolās parādījās pirmie lekciju kursi par politikas analīzi. Reāli to apgūst Latvijas Universitātes sociālo zinātņu studiju programmā un Vidzemes augstskolā politikas studiju programmā. Pirmie absolventi tikai tagad sāk ieiet valsts pārvaldes sistēmā. Nav daudz cilvēku, kas saprot, kas ir politikas analīze.

Taču jāuzdod arī jautājums, kā ministrijās saprot, kas ir politikas analīze. To kapacitāti var celt…

B.P.: …ministrijās to var celt, tikai pētot un strādājot. (D.J. piekrīt). Nevar iemācīties peldēt, nekāpjot ūdenī. Pētījumu kvalitāte ir uzlabojusies, taču neviens nav sistemātiski izvērtējis to kvalitāti. Ir arī labi pētījumi. Nosaukšu tikai vienu, 1998.gada pētījumu par bilingvālo skolu modeļa izveidi. Faktiski tas ir pamatojums pakāpeniskai pārejai uz valsts valodu kā mācību valodu mazākumtautību skolās. Reforma sākās no pētnieciskā darba.

K.Š.: Starp graudiem gadās ļoti daudz pelavu, un iemesls ir tāds — ir nauda, tādēļ ir jādomā, ko ar to darīt. Bet vajag citādāk — ir problēmas, naudas ir tik, cik ir, un tad jāsadala nauda problēmu risināšanai. Pētījumiem nav vajadzīgas milzīgas summas, kādi desmit tūkstoši latu, kurus atrod, ja tas ir nepieciešams.

Kādas ministrijās ir iespējas atrast pētījumiem vajadzīgo naudu?

K.Š.: Šai naudai nav jābūt vienā budžeta apakšprogrammā. Manuprāt, ir ļoti saprātīgs budžeta veidošanas princips — katrai nozarei, katrai ministrijai un valsts pārvaldes iestādei ir budžetā atvēlētā summa, kuru atbilstoši prioritātēm tiek izlietota. Un tad viena daļa naudas jāparedz arī pētījumiem.

Ļoti labi saprotu VK iepriekš izteiktos pārmetumu, ka nauda, kas bija paredzēta valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem, nodota IZM. Es saskatu risku sistēmā, kurā viena no institūcijām (tā noteikti nebūtu IZM), naudu dalīs. Tad atkal būs resurss, kur būs jāapgūst līdzekļi.

B.P.: Mēs apzināmies šo problēmu. Taču Labklājības ministrijas pārstāve varētu nokomentēt, cik lielas ir iespējas ministriju budžetos atrast brīvus līdzekļus. Mūsu pieredze liecina, ka nav. Turklāt ne vienmēr ministrijās ir apziņa, kas vajadzīgs tās nozarei.

Ja nav pētījumu koordinācijas, kā tad paliek ar pētījumiem starpnozaru politikai? Vairākām ministrijām ir svarīgs kopējais skatījums uz vienu lietu. Tad ir arī grūti izšķirt, kas ir valdības kopīgās prioritātes, jo katra ministrija rušinās pa savu lauciņu un kopaina pazūd.

Būtiskākais trūkums, kas bijis līdzšinējā finansēšanas mehānismā — ir bijusi summa, kas jāiztērē. Vajadzētu būt nosacījumam, ka summa ir garantēta un, ja tā netiek iztērēta, nākamā gada budžetā tā netiek samazināta.

Otra lieta — pētījumu pieteikumu izvērtēšanas un ekspertīzes kārtība, ko mēs apzinīgi centāmies uzlabot. Taču patiesībā šī kārtība ir galīgi garām. Jo politikas analīze 99% gadījumu ir vajadzīga mēneša, varbūt divu mēnešu laikā – operatīvi. Viss pētījumu pasūtīšanas un izvērtēšanas princips nedrīkst izstiepties divu gadu ciklā, kā tas bija līdz šim. Naudas sadales principam ir jābūt elastīgākam.

Kā N.Muižnieks un S.Vasiļjeva vērtē iespēju atrast naudu pētījumiem ministrijas un sekretariāta budžetā? Kāds, jūsuprāt, būtu optimālākais variants valsts institūcijām vajadzīgo pētījumu naudas sadalei?

S.V.: Es atbalstu priekšlikumu pētījumu koordināciju uzticēt VK Politikas koordinācijas departamentam. Pirmkārt, tādēļ, ka līdz ar to tiktu novērsts subjektīvisms ministrijās. Otrkārt, ministrijas nedrīkst vērtēt starpsektoriālo pētījumu atbilstību valdības noteiktajām prioritātēm.

N.M.: Varbūt Šadurska kunga pieminētie desmit tūkstoši latu ir maza nauda lielām ministrijām. Bet mana sekretariāta kopējais budžets ir 300 tūkstoši latu. Desmit tūkstoši latu ir liela nauda, tā nemētājas.

Kādēļ būtu labi, ja VK uzņemtos koordinētāja lomu? Jo tā varētu mazliet kontrolēt pētījumu kvalitāti kopā ar nozaru speciālistiem. VK varētu nodrošināt, lai nebūtu princips — roka roku mazgā. VK būtu plaša aina, tā redzētu arī starpsektora problēmas.

S.V.: Gribu arī izstāstīt, kā naudas sadale notika šogad, kad to koordinēja IZM. Informāciju par to, ka pētījumu apakšprogramma tiks likvidēta vai, precīzāk, netiks iekļauta nākamā gada budžetā, mēs ieguvām tikai rudenī. Ja tas būtu zināms ātrāk, mēs domātu, ko darīt. Taču likvidēt apakšprogrammu aplinkus, ar grozījumiem likumā par zinātnisko darbību? Manuprāt, tas ir visnepareizākais veids, kā to darīt. Tagad ministrijām nākamā gada budžetā nebūs naudas pētījumu veikšanai.

Kādēļ IZM novilcināja naudas sadali?

K. Šadurskis: Visbriesmīgākie ir cilvēki, kuri visu zina un kuriem nekas vairs nav jāmācās. Tādus vajag vienkārši padzīt

K.Š.: Valdībā nopietni tika runāts par to, ka Finanšu ministrijai ir koncepcija, kādā veidā pārnest neizmantotos budžeta līdzekļus no iepriekšējā gada uz nākamo. Tas bija starta šāviens atlikt pētījumu naudas sadali. Mēs gaidījām koncepciju, lai naudu nevis apēstu, bet izlietotu lietderīgi.

No koncepcijas nekas neiznāca. Līdz ar to mēs valdības sēdē skatījām jautājumu, kādu daļu naudas ministrijas spējīgas lietderīgi izmantot šajā gadā. Tagad 200 000 lati, kas šogad bija paredzēti pētījumiem, sadalīti divās daļās. 70 tūkstoši izmantoti šogad sākotnēji paredzētajiem mērķiem, bet 130 tūkstošus varbūt primitīvā, bet interesantā veidā ieskaitījām IZM centrālajam aparātam. Tad 2004.gada valsts budžetā izņēmām šo naudu no centrālā aparāta kases un ielikām kādā ar zinātni saistītā budžeta programmā. Kādā, pašlaik neatceros. Līdz ar to šie 130 000 latu ir pieejami nākamajā gadā, lai izlietotu pētījumiem. Nekas nav pazaudēts.

(Pēc diskusijas IZM valsts sekretāra vietnieks Valdis Egle precizēja, ka 130 000 latu, kas 2003.gadā bija paredzēti valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem, ieskaitīti 2004.gada IZM budžeta zinātnes programmas apakšprogrammā zinātniskās darbības nodrošinājumam. Šī nauda izmantota, lai segtu tos zaudējumus, ko radījis zinātnes finansējuma samazinājums 2004.gada valsts budžetā. Līdz ar to apšaubāms, vai tā būs pieejama valsts institūciju pētījumiem – aut.).

Kā jūs vērtējat faktu, ka IZM piedāvājusi pētījumu pasūtīšanu uzticēt ministrijām, bet pētījumiem paredzēto naudu saglabāt IZM budžetā?

B.P.: Tā ir slikta prakse. Vienmēr, pārdalot funkcijas, tiek ļoti skrupulozi skatīts, cik un kādas funkcijas kurai institūcijai tiek nodotas un kā seko to izpildei vajadzīgais finansējums. Šajā gadījumā tas netika ievērots. IZM zināmā mērā atrisināja sava budžeta «griešanas» problēmu uz pārējo ministriju rēķina. Tas nav korekti, jo vairāk tādēļ, ka valsts pasūtīto pētījumu nauda pēc būtības nav zinātnes nauda, bet gan valsts pārvaldes nauda.

K.Š.: IZM pārejā no 2003.uz 2004.gadu bija viena no tām retajām ministrijām, kurā faktiski nebija budžeta pieauguma. Vienīgais pieaugums — pedagogu algu nauda. Tā ir apēdamā, nevis investīciju nauda. Mēs ļoti labi saprotam, kas notiek ar valsti, kurā monotoni un vienmērīgi nepieaug izglītības budžets. Tā ir stagnācija un pagrimums. Līdz ar to daļu naudas no IZM budžeta atdot citām ministrijām? Varbūt pēc taisnīguma principa tā bija jārīkojas, bet tā nebūtu bijusi saprātīga politika.

Turklāt 2003.gada pētījumu nauda tika saglābta. Pētījumi tiks normāli veikti un finansēti. Pēc tam MK jāpieņem politisks lēmums. Es pats noteikti iestājos par to, ka visa pētījumu nauda tiktu sadalīta pa institūcijām. Tikai tad, kad mēs paši spriedīsim, kas svarīgāk — uzlikt skolai jumtu vai izpētīt augstākās izglītības finansējuma uzlabošanas principus, tikai tad būs garants, ka ministrijā nebūs neviena nevajadzīga, lieka pētījuma, kas noput plauktā.

Man ir arī ideja, kā atrisināt operativitātes jautājumu. Katrā ministrijā ir līdzekļi neparedzētiem gadījumiem. Tad arī šo naudu var izmantot tad, ja rodas apstākļi, kad pētījums ir vajadzīgs vienas vai divu nedēļu laikā.

Kā šādā sistēmā tiks izvērtēts, vai ministrijas pētījumi atbilst valstī noteiktajām prioritātēm? B.Pētersones kundze teica, ka ministrijās ne vienmēr ir izpratne par pētījumu nepieciešamību? Kā šī izpratne tiks veicināta?

K.Š.: Tad jāvērtē ministrijas vadības atbilstība ieņemamajam amatam. Visbriesmīgākie ir cilvēki, kuri visu zina un kuriem nekas vairs nav jāmācās, nekas nav jāpēta un nekas jānoskaidro. Tādus vajag vienkārši padzīt. No kurienes citurienes tad smelties šo informāciju, idejas, ja ne no pētījumiem? Ja pētījumu ministrijā nav, tad tas liecina par stagnāciju.

S. Vasiļjeva: Vajadzētu izvērtēt pētījumu atbilstību prioritātēm. Tā tomēr nav ministriju, tā ir valsts pārvaldes nauda

S.V.: Manuprāt, tomēr vajadzētu izvērtēt pētījumu atbilstību prioritātēm. Pirmkārt, tā tomēr nav ministriju, tā ir valsts pārvaldes nauda. Tādēļ jāvērtē naudas izlietojums un tā nepieciešamība no valsts viedokļa. Otrkārt, kā ministrijā uzzināt, ko dara citā ministrijā, kādi pētījumi ir vajadzīgi? Varbūt ir kādas tēmas, ko vienai ministrijai vienkārši gribas pētīt, bet salīdzinājumā ar citu institūciju vajadzībām tas nav akūti. Tā ka pētījumu esamība neraksturo to, cik labi ministrija strādā.

N.M.: Ministrs minēja naudu, kas plānota neparedzētām vajadzībām. Es varu tikai piekrist, ka ir lietas, kas jāpēta diezgan operatīvi. Tā pēc referenduma par Eiropas Savienību — atšķirības starp latviešu un citu tautību vēlētājiem. Diezgan būtisks jautājums, tas obligāti būtu jāpēta. Kur atrast naudu šādam pētījumam valsts pārvaldē? Man nav!

K.Š.: Tā tak’ nav valsts pārvaldes lieta, tā ir tava lieta.

B.P.: Bet ministrs jau ir daļa no valsts pārvaldes.

K.Š.: Nu, tik un tā Muižniekam jābūt kabatiņai, kurā paņemt naudu.

B.P.: Taču ministriju budžetā nav izdalīta apakšprogramma, kurā gadu no gada varētu ņemt naudu pētījumiem. Tādēļ ir vajadzīga pētījumu naudas centralizācija.

K.Š.: Likumu nepārkāpjot, katra ministrija jau sev šo kabatiņu ir atradusi.

B.P.: Pavisam noteikti tās nav Kultūras, Labklājības un Tieslietu ministrijā.

S.V.: Pie pašreizējās nostājas budžeta plānošanā, pie Finanšu ministrijas prasības valsts pārvaldē ietaupīt naudu, nav iedomājams plānot izdevumus neparedzētiem gadījumiem. Pašlaik tiek definēts, ka līdzekļu neparedzētiem gadījumiem izlietošana tikai liecina par neefektīvu naudas iztērēšanu. Es tiešām nespēju iedomāties, kā šo naudu varēs izmantot pētījumiem.

K.Š.: Neuztveriet to burtiski! Tam ir jāpieiet radoši. Tā doma nav slikta.

B.P.: Es šaubos, ka neparedzēto izdevumu programma būtu izmantojama politikas veidošanai. Neredzu iemeslu, kādēļ šī budžeta nauda būtu jāapslēpj.

N.M.: Es gribu ienest jaunu tēmu šajā diskusijā. Par atklātību, ar kādu šie pētījumi tiks pasūtīti. Jādomā par veidu, kā maksimāli panākt atklātību. Šis ir viens no retajiem veidiem, kā valsts pārvalde var iesaistīt pilsonisko sabiedrību pārvaldes funkciju veicināšanai

D.J.: Domāt, ka decentralizācija atrisinās visas problēmas, ir mazliet naivi. Jo patiesībā decentralizācija prasa vēl augstāku kapacitāti nekā pie centralizētas naudas sadales. Tad jārēķinās ar koordinācijas, kontroles un atskaitīšanās problēmām. Līdz ar to es uzskatu, ka zināmai centralizācijai ir jāpastāv. Sistēmai, protams, laika gaitā ir jāattīstās. Pēc gadiem ministrijās jau būs atstrādāti mehānismi, kā sadarboties, un mēs sistēmu varēsim decentralizēt. Šobrīd tam nav priekšnoteikumu un tas vienkārši radīs vēl lielāku putru.

Kāds būtu jūsu redzējums pētījumu programmas atjaunošanai?

B.P.: VK uzdevums būtu sastrukturēt tos jautājumus, uz kuriem katrai ministrijai būtu jāatbild, pasūtot pētījumu. Jāprecizē, kādos gadījumos absolūti nepieciešama sadarbība ar pētījuma veicēju.

S.V.: Katras ministrijas politikas departamentā jābūt cilvēkiem, kuri izvērtē pētījumu nepieciešamību un būtību. Jābūt cilvēkiem, kuri prot strādāt ar pētniekiem, var paskaidrot, ko vēlas, un var arī izvērtēt rezultātu kvalitāti. Jebkurā ministrijā jābūt koordinējošai nodaļai vai departamentam, kas organizē šo procesu.

N.M.: Es jau minēju, ka arī atbalstu ideju par VK koordinējošo lomu. Vēl viens iemesls, kādēļ es iestājos par līdzekļu centralizāciju — bieži vienas nozares ministrs nesaskatīs kādu būtisku problēmu, bet cits to redzēs. Piemēram, armija un tās ietekme uz integrācijas politiku. Armija ir integrācijas mehānisms, jo veicina valsts valodas apguvi. Kas notiks, kad mums nebūs obligātā militārā dienesta? Aizsardzības ministram, iespējams, nav prioritāte veicināt integrāciju. Man ir. Ja ir paredzētas pārmaiņas, tās kopā būtu jāanalizē, jāplāno un attiecīgi jāveido politika.

Kādēļ jums liekas, ka Valsts kancelejai jāuzņemas pasūtījumu administrēšana?

N.M.: Varbūt visus pētījumus nevajag administrēt centralizēti, jo ir ārkārtīgi specifiski pētījumi par lauksaimniecību vai iekšlietām. Taču — kas veicina valsts pārvaldes reformu, politikas uzlabošanu un plānošanu? Tā ir VK, kas ir galvenā atbildīgā, lai atbalstītu visas ministrijas. Tā ir viena no atbalsta funkcijām — palīdzēt ministrijām labāk izmantot pētījumu naudu. Es domāju, ir svarīgi arī atcerēties atšķirību starp akadēmiskiem pētījumiem un politikas analīzi.

D.J.: Viennozīmīgi iniciatīvai jānāk no nozarēm. Es redzu daļēji centralizētu sistēmu, kurā idejas nāk no ministrijām, taču VK skatās, kas un kā notiek.

B.P.: Vēl ir vairākas neskaidrības. VK tomēr nav saskaņojusi IZM ierosinātos grozījumus likumā par zinātnisko darbību. Mēs principā prasām, lai tur tomēr saglabātu šo politisko pētījumu budžeta apakšprogrammu kā atsevišķu programmu. Ja mūsu prasība netiks konceptuāli apmierināta, iesim uz Ministru kabinetu un teiksim, ka politikas plānošana būs apgrūtināta, ja tiks akceptēts IZM priekšlikums. Nākamā izšķiršanās būs plānojot 2005.gada budžetu. Tad mēs droši pieprasīsim papildus naudu valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem — politikas analīzei.ceptēts IZM priekšlikums. Nākamā izšķiršanās būs plānojot 2005.gada budžetu. Tad mēs droši pieprasīsim papildus naudu valsts institūciju pasūtītajiem pētījumiem — politikas analīzei.


Kā Latvijā mazās hidroelektrostacijas tapa (G.Nagle sarunā ar Valdi Bisteru, Māri Kļaviņu un Jāni Brizgu)

Pelnrušķītes rūpība sociālās politikas pētījumos (G.Nagle sarunā ar Initu Pauloviču, Laumu Grafu, Guntu Robežnieci, Signi Kaņējevu, Inesi Ķīkuli, Sanitu Vasiļjevu)

Pētījumi ne politikai, ne uzņēmējiem. Ministrijai (G.Nagle sarunā ar Pēteri Romānu, Remigiju Poču, Inu Gudeli, Valdi Trēziņu)

Valsts — klients, kas mūziku pasūta, bet neklausās? (G.Nagle sarunā ar Kārli Šadurski, Juri Jansonu, Baibu Pētersoni un Vitu Tēraudu)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!