Foto: S. Akuraters
Pirmā, kas skaidri un gaiši ir pierādījusi jau nojaušamo faktu — valstī nav informācijas par e-pārvaldi — ir Latvijas Interneta asociācija ar savu pagājušā gada pētījumu [i]Esošā situācija Latvijas interneta tirgū[/i]. Izlasot to, kļūst skaidrs — lai gan valdības deklarācijā īpaši uzsvērta nepieciešamība ar e-pārvaldes palīdzību veicināt atklātību, atklātības trūkst jau pašā projekta veidošanas procesā.
Diemžēl šis Latvijas Interneta asociācijas pētījums ir vienīgais no Satiksmes ministrijas (SM) pasūtītajiem pētījumiem, kas ērti pieejams ikvienam interesentam ministrijas mājas lapā. Pārējiem 2002.gada SM pasūtītajiem pētījumiem uzzināmi vien nosaukumi un tie lasāmi tikai Latvijas akadēmiskajā vai ministrijas bibliotēkā.
Nauda, kas SM atvēlēta pētījumiem, tiek sadalīta “uz galviņām” — katram departamentam pa vienam pētījumam. To veikšana vairumā gadījumu uzticēta SM ierēdņiem zināmām firmām vai pētniecības institūtiem. Pati SM šādu kārtību skaidro ar tradīcijām, kas izveidojušās iepriekšējo gadu laikā un sevi attaisnojušas, turklāt tā taču atbilst valdības noteikumiem par pētījumu pasūtīšanu. Vienīgi grūti pateikt, cik lietderīgi šādā veidā tapušie pētījumi ir. To tad centāmies noskaidrot trešajā politika.lv sarunā no diskusiju virknes par valsts pasūtītajiem pētījumiem, uz kuru Dienas žurnāliste Gunita Nagle aicinājusi:
Pēteri Romānu, SM Stratēģiskā plānošanas departamenta valsts programmu un statistikas nodaļas vadītāju. Pašlaik administrē pētījumu pasūtīšanas procesu.
Remigiju Poču, SIA Latvijas ekonomiskās analīzes centrs vadītāju, Rīgas Tehniskās universitātes profesoru. Viņa vadībā izstrādāti vairāki SM pasūtītie pētījumi.
Inu Gudeli, Latvijas interneta asociācijas izpilddirektori. Viņas vadītā asociācija pati ierosinājusi SM sadarboties Latvijas interneta tirgus pētījumā.
Valdi Trēziņu, Latvijas starptautisko autopārvadātāju asociācijas Latvijas Auto prezidentu. Asociācijai pētījumu jomā nav izveidojusies sadarbība ne ar vienu no valsts institūcijām.
Gunita Nagle
Kāpēc ministrijas mājas lapā pilnībā lasāms tikai viens pētījums, un kāpēc tas ir Esošā situācija Latvijas interneta tirgū?
Pēteris Romāns: Ministru kabineta noteikumi prasa katru pētījumu noformēt tikai trīs eksemplāros, no kuriem vienam jābūt pie pasūtītāja, tas ir kādā no SM departamentiem, otrs jānogādā Izglītības un zinātnes ministrijai, trešais paliek izpildītājam. Ja kāds pētījums ir ievietots SM mājas lapā, tad pēc kāda departamenta iniciatīvas. Taču mums nav izvirzīts uzdevums likt pētījumus internetā.
Ina Gudele: Jā, tā patiesi bija SM Informātikas departamenta iniciatīva, pēc kuras pētījums nokļuva ministrijas mājas lapā. Pirms tam mēs paši bijām vairākas reizes rosinājuši Informātikas departamentu kopā veikt pētījumu, kurā apkopot informāciju par interneta tirgus situāciju. Tā kā pētījums ir saistīts ar informācijas tehnoloģijām, mēs arī mudinājām to ievietot internetā. Domāju, ka pētījuma pieejamību internetā sabiedrība novērtējusi ļoti pozitīvi. Varbūt tas varētu būt pozitīvs piemērs arī citām valsts institūcijām.
P.Romāns: Vai par pētījuma ievietošanu mājas lapā jāmaksā?
I.Gudele: Domāju, ka nē, jo tā taču ir SM mājas lapa, turklāt pati ievietošana nav darbietilpīgs process. Man liekas, ka internets kā informācijas krātuve ir ideāls — tajā jebkura valsts institūcija var glabāt galvenos datus un visu novecojušo informāciju vienkārši izņemt ārā.
P.Romāns: Es gribu atgādināt, ka valsts pasūta pētījumus. Ministru kabineta noteikumi vēsta, ka pētījumi «nepieciešami attiecīgās institūcijas uzdevumu sekmīgai risināšanai», un tiem «paredzams praktisks lietojums attiecīgajā institūcijā». Šie pētījumi ir palīdzība valsts institūcijām.
Kā tiek noteikts, kādi pētījumi ir nepieciešami SM darbam?
P. Romāns: Ministrija zina, ko zinātnieki spēj. Mums tās naudas nav tik daudz, lai rīkotu konkursus.
P.Romāns: Mēs rīkojamies saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem — katrā departamentā no daudzām uzdevumu prioritātēm izvēlas vienu, kurai vajadzīgs pētījums. Departamentos zina, ka pētījumiem atvēlētās naudas ir maz, bet vajadzību — daudz.
Es jau zinu nākamo jautājumu, ko jūs uzdosiet — kā tiek izvēlēts pasūtījuma veicējs. Katrā departamentā ir apzināts to zinātnieku loks, kas varētu veikt kvalitatīvu pētījumu. Jābūt uzkrātai pieredzei, lai varētu pētījumu veikt. Jābūt jau iestrādēm, lai valstiskā līmenī varētu dot rekomendācijas. Departamentam nav svarīgi, kur zinātnieks strādā — SIA, laboratorijā, asociācijā vai universitātē. Galvenais, lai zinātnieks būtu spējīgs veikt pētījumu.
Izstrādājot programmas, koncepcijas, likumprojektus, mēs atsaucamies tieši uz šiem zinātniskiem pētījumiem. Tā uz profesora Poča pētījumiem es bieži atsaucos savā Transporta attīstības nacionālā programmā.
Kā tiek nodrošināts, lai departamentu izvēlētās pētījumu tēmas būtu saistītas ar valsts prioritātēm?
P.Romāns: Katram departamentam ir izvirzīti desmitiem un simtiem uzdevumu. Taču departamenta direktors zina, kurš no tiem ir svarīgākais.
Taču, ziniet, ļoti skumji, ka pētījumu naudas ir ļoti maz. Taupības režīms. Saprotu, ka valstij naudas nav, bet pētījumiem tā ir vajadzīga.
I.Gudele: Internets kā informācijas krātuve ir ideāls – tajā valsts institūcija var glabāt galvenos datus un novecojušo informāciju vienkārši izņemt ārā.
I.Gudele: Interneta asociācija vāc statistiku un informāciju, kas ir derīga mūsu asociācijas biedriem. Taču mēs to piedāvājam izmantot arī ministrijai un, izmantojot asociācijas datus, tā var ieekonomēt. Atrodot efektīgu sadarbības veidu, varētu panākt arī to, ka uzņēmumi, kas iesaistīti pētījumu izstrādē, piedalās tajos ar līdzfinansējumu. Asociācijas pētījumos vairāki interneta pakalpojumu sniedzēji piedalījušies ar savu naudu.
Runājot par saikni ar valsts prioritātēm, Esošā situācija Latvijas interneta tirgū ir pirmais asociācijas un ministrijas sadarbības rezultāts un tas noteikti ir bijis vajadzīgs pētījums, jo informātika ir viena no valsts prioritātēm. Galvenais pētījuma uzdevums bija noteikt attīstībai traucējošos faktorus. Labs vai slikts mūsu pētījums, taču tas palīdzējis konstatēt problēmas ļoti daudzās jomās.
Uzskatu, ka šāda veida pētījumu būtu jāveido katru gadu, lai konstatētu, vai reālais stāvoklis atbilst politikas vadlīnijās noteiktajam vai nē. Situācijas konstatācijai ļoti daudz varētu palīdzēt Centrālā statistikas pārvalde. Diemžēl tā vāc daudz ļoti konkrētus statistikas datus, bet nepēta, kā tie veidojas, ko ietekmē un bremzē, neņem vērā ekspertu viedokļus.
R.Počs: Neviens zinātnieks nepiekritīs, ka viņa pētījumu tā vienkārši publicē internetā.
Valdis Trēziņš: Mūsu asociācija, iespējas praktiski izmantot ministrijas pasūtītos pētījumus, vērtē ļoti kritiski. Varbūt šie pētījumi vairāk domāti ministrijas departamentu vajadzībām, taču tie ne vienmēr ir tādā līmenī, kādā mēs gribētu. Tam varētu būt vairāki iemesli: pirmais — Latvijā starptautisko autopārvadājumu jomā nav daudz labu speciālistu. Otrkārt, pēc tam, kad mēs ministrijā esam iesnieguši mūs interesējošās tēmas pētījumiem, tās tiek apspriestas tikai departamentā. Paši pētījumi tiek veikti ļoti klusi un līdz ar to zūd saikne starp teoriju un praksi. No sadarbības ar ārzemju partneriem zinu, ka valsts institūcijas var ciešāk sadarboties ar uzņēmumiem. Ja būtu šāda sadarbība, pētījumos labāk izkristalizētos gan nozares esošā situācija, gan praktiskās vajadzības.
Cik saprotu, pētījumiem atvēlētais līdzekļu apjoms ir ierobežots. Taču valsts pārvaldei ir neizmantotas rezerves. Tā Latvijas autoceļu direkcijai ir pietiekoši daudz līdzekļu, daļu no kuriem varētu arī atvēlēt pētījumiem. Vienu reizi direkcija mēģināja veikt šādu pētījumu, taču nekonsultējoties ar uzņēmumiem. Secinājumi bija…Manuprāt, pētījums bija tikai un vienīgi direkcijas vajadzībām.
2000.gada pētījumā No valsts budžeta finansētie ministriju pasūtītie pētījumi tika konstatēts, ka lielākā daļa pētījumu — 54% — nav saistīti ar politikas analīzi. Kā jūs uzskatāt, cik svarīga ir pētījumu sasaiste ar valsts politiku un vienlaikus — cik būtisks to praktiskais izmantojums?
V.Trēziņš: Pētījumiem noteikti jābūt saistītiem ar valsts politiku. Taču šobrīd Latvijā nav skaidri noteikta un definēta starptautiskā tranzīta politika. Autopārvadātāji neredz, kā viņu nozare attīstīsies nākamo desmit gadu laikā. Noteikti būtu vajadzīgi pētījumi, ar kuru palīdzību noteikt tranzīta politiku.
I.Gudele: Es gribu pievienoties teiktajam, ka skaidra valsts politika ir ļoti nozīmīgs jautājums nozares attīstībai, vienalga, vai tā būtu transporta, vai informācijas tehnoloģiju nozare. Politikas noteiktajai attīstības orientācijai seko visa uzņēmējdarbības vide. Un arī politika nepastāv bez uzņēmējiem. Ir ļoti daudz piemēru, kas rāda, ka valsts politika, saistīta ar uzņēmējdarbību, veiksmīgi attīsta vairākas tautsaimniecības nozares. Mans mīļākais piemērs ir Izraēla, kur vispirms tika noteiktas katras nozares prioritāte, tās attīstības politika un tad uzņēmēji koncentrējas tās īstenošanai. Bez uzņēmējiem politiku nevar attīstīt.
Spriežot pēc asociāciju pārmetumiem, SM pasūtītie pētījumi nav praktiski izmantojami un vienlaikus vismaz vienā no nozarēm tie nav izmantoti skaidri definētas valsts politikas izstrādē. Savukārt Romāna kungs uzsver, ka naudas pētījumiem ir pārlieku maz. Vai šī nelielā nauda ir gana lietderīgi izmantota, ja pētījumi neder ne praktiskam darbam, ne valsts politikas veidošanai?
P.Romāns: Vajadzību septiņām SM pārraudzītajām nozarēm ir ļoti daudz. Ja SM Tranzīta politikas departaments nav izpētījis kādu problēmu, tad es viņiem par to atgādināšu.
Viena no valdības deklarācijā noteiktajām prioritātēm ir informācijas sabiedrības veidošana. Kā tā izpaužas valsts pasūtītajos pētījumos?
I.Gudele: Šogad nekas neliecina, ka informācijas tehnoloģijas varētu būt prioritāte Latvijas valstī. Mūs uztrauc tas, ka Latvijas izglītības informatizācijas projektam pagaidām naudas nav piešķirts itin nemaz, un projekts, kas sešus gadus ļoti veiksmīgi īstenots, draud apstāties.
Pirms trīs gadiem tika konstatēts, ka SM, dalot pētījumiem atvēlēto naudu, departamentu vidū tiek ievērots proporcionalitātes princips. Vai ministrijā joprojām valda šāda naudas sadalīšanas kārtība?
P.Romāns: Es jau teicu, ka katru gadu visiem 12 departamentiem izsūtam pieteikumus pasūtījumu veikšanai un katrs departamenta direktors piesaka svarīgāko. Ja pētījumiem atvēl 12 000 latus, kāda var būt runa par informātiku kā prioritāti! Ja jau valstī noteikts, ka informātika ir prioritāte, mans priekšlikums būtu to vispār atsevišķi izdalīt un piešķirt tai īpašu naudu pētījumiem. Kā tad var 12 tūkstošus sadalīt tā, lai informātikas nozarē strādājošie justu, ka viņu nozare ir prioritāte!?
I.Gudule: Ļoti pareizi — kāda var būt prioritāte, ja budžetā tam nav naudas.
V.Trēziņš: Pētījumi tiek veikti ļoti klusi, zūd saikne starp teoriju un praksi. Valsts institūcijas var ciešāk sadarboties ar uzņēmumiem.
V.Tērziņš: 12 tūkstoši visām SM nozarēm! Būsim reālisti, ja par tādu nieka naudu grib par mūsu autolietām uzrakstīt pētījumu, tad tas var būt tikai ļoti virspusēji aprakstīts. Tajā nav iespējams nekas vairāk par vienkāršu situācijas aprakstu.
I.Gudele: Mans uzņēmums nodarbojas ar tirgus pētījumiem un tādēļ zinu, ka tirgus aptauja vien maksā no 1500 līdz 2500 latu. Pētījums ar secinājumiem — vismaz trīsarpus tūkstoši latu! Taču mazo valsts pētījumu budžetu ir iespējams kombinēt ar citiem finansēšanas avotiem. Jo nevar sēdēt, rokas klēpī salikušiem, un teikt: «Ak, mēs neko nevaram izpētīt, nevaram noteikt nozares attīstību, jo valsts mums neko nedos.»
Mans priekšlikums — ja ir piešķirti tikai 12 000 lati, tad SM vajadzētu griezties tomēr pie sabiedriskajām organizācijām un meklēt papildus finansējumu, lai katru pētījumu varētu padarīt apjomīgāku un to varētu izmantot arī praktiski.
V.Trēziņš: Piekrītu, ka SM pētījumu veikšanai jāmeklē finansu rezerves, un tai ir rezerves.
Kā SM tiek noskaidrots, kuri ir tie zinātnieki, kuriem var uzticēt veikt pētījumus, kurus pēcāk izmantot valsts pārvaldes darbā?
P.Romāns: Ministrija zina, ko zinātnieki spēj. Nav jau tā, ka mēs nezinām ne zinātnieku publikācijas, ne viņu darbu. Mēs zinām cilvēkus, kas var veikt pētījumus. Mums tās naudas nav tik daudz, lai rīkotu konkursus. Ja pasūtījuma summa ir divi trīs tūkstoši, pēc likuma nav vajadzīgs nekāds konkurss.
Ja SM pasūtījuma izpildītāji ir jau iepriekš zināmi, vai tā neriskē neiepazīt jaunus spējīgus ekspertus?
P.Romāns: Tajos pētījumos, par kuriem es esmu atbildīgs, izpildītāju vidū redzu jaunus uzvārdus. Turklāt visus jaunos doktorandus, kas grib pētīt transporta problēmas, es ļoti labi zinu. Zinu, uz ko viņi ir spējīgi.
Ja iepriekšējā gadā profesors ir pietiekoši labi veicis pētījumu un mani tas apmierina, kādēļ man nākošā gadā meklēt citu? Saprotiet, politikas veidošanai vajadzīgi mazliet sirmi mati.
R.Počs: Zinātnieki jau neizstrādā tieši politiku. Viņi gatavo informāciju, lai tiktu veidota valsts politika. Tas ir mūsu galvenais uzdevums — savākt informāciju, izanalizēt, atrisināt problēmas, veidot prognozes, izstrādāt priekšlikumus. Veidot politiku — tas ir politiķu, ne zinātnieku uzdevums.
Kā Latvijas ekonomiskās analīzes centram veidojās sadarbība ar Satiksmes ministriju?
P.Romāns: Es taču biju lasījis profesora Poča grāmatas!
V.Trēziņš: Man nav nekādu iebildumu pret to, ka SM nosaka, kuri ir tie labākie speciālisti. Taču tos vajadzētu izvēlēties, konsultējoties ar uzņēmējiem.
I.Gudule: Mūsu asociācijai sadarbība ar Informātikas departamentu izveidojās tādēļ, ka mēs paši pie tā aizgājām un piedāvājām savu palīdzību.
Kāpēc SM pasūtīto pētījumu saraksts pieejams tikai no 2002.gada?
P.Romāns: Pētījumu tēmas internetā jāievieto saskaņā ar pagājušā gada Ministru kabineta noteikumiem. Agrāk mēs strādājām pēc citiem noteikumiem, un tur nebija prasības publicēt internetā pētījumu tēmas.
R.Počs: Nekur nav teikts, ka man kā zinātniekam ir jādod pilna atskaite par darba rezultātiem. Es savu pētījumu nododu ministrijas attiecīgajam departamentam un, ja tas vēlas to publicēt, tad par to jāvienojas līgumā. Neviens zinātnieks nepiekritīs, ka viņa pētījumu tā vienkārši publicē internetā.
I.Gudule: Mūsu pētījumu bija vienkārši ielikt internetā — mēs jau līgumā ar ministriju bijām vienojušies, ka piedāvājam to elektroniskā formā. Bet pieļauju, ka nopietna uzmanība jāpievērš autortiesībām — autortiesības un internets ir neizpētīts jautājums.
2000.gada analīzē par valsts finansētajiem pētījumiem tika atklāts, ka tikai 17% no SM pasūtītajiem pētījumiem pieejami Latvijas akadēmiskajā bibliotēkā. Pārējie SM bibliotēkā. Kādēļ ir tik apgrūtinoši piekļūt SM pasūtītajiem pētījumiem?
P.Romāns: Tās ir jūsu domas, ne mūsu. Es jau jums teicu, ka katra pētījuma viens eksemplārs paliek izpildītājam, viens — pasūtītājam un viens tiek nogādāts Izglītības un zinātnes ministrijai. Izpildītājs nesaņem naudu par savu darbu, kamēr pētījums nav nodots IZM[1].
____________________________
[1]Lai noskaidrotu, vai tiešām IZM ir atbildīga par to, ka SM pasūtītie pētījumi nav pieejami Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, sazinājāmies ar IZM Zinātnes nodaļas vecāko referentu Andri Airi, kurš ar preses sekretāra starpniecību pavēstīja, ka pētījumi no IZM tiek nosūtīti Zinātnes padomei, kas pēc ekspertīzes tos nosūta tālāk bibliotēkai. Stipri apšaubāms esot secinājums, ka SM pētījumi bibliotēkā nav nokļuvuši tādēļ, ka būtu glabāti IZM vai Zinātnes padomē — nevienam neesot ne intereses, ne iespēju glabāt pētījumus. Viņš apliecināja, ka 2002.gada valsts pasūtītie pētījumi vēl nav nogādāti Latvijas akadēmiskajai bibliotēkai, jo ilgāk nekā parasti tiek izvērtēti Latvijas zinātnes padomē.