Raksts

Patvērums aiz restēm


Datums:
06. jūlijs, 2010


Autori

Džena Andersone
Svetlana Djačkova


Foto: Pulpolux

Daudzi aizturētie patvēruma meklētāji nezina par savām tiesībām un par iespējām tās realizēt praksē.

Mitras, bojātas un netīras telpas. Šaura, ar dzeloņstiepļu žogu apvīta asfaltētā pastaigu eja. Izolācija un nespēja sazināties ar ārpasauli. Šis nav viens no Latvijas oficiālajiem cietumiem. Tā izskatās aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Olaine, kur ilgstoši uzturas cilvēki, kas Latvijas robežu šķērsojuši nelegāli.

Patvēruma meklētāji ir viena no grupām, pret kuru daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir negatīva attieksme un zināšanu trūkums.[1] Taču tie patvēruma meklētāji, kas ir aizturēti, vēl jo vairāk nav zināmi plašai sabiedrībai. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP), kuras kompetencē ir patvēruma politika, īsteno politiku un projektus, kas pirmām kārtām skar Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra iemītniekus, nevis pievērš uzmanību aizturēto patvēruma meklētāju situācijai un problēmām. Tāpat arī vairums nevalstisko organizāciju (NVO) nepievēršas šai mērķgrupai. Diemžēl attieksme pret personām, kuras, glābjoties no vajāšanas savā valstī, ir palikušas bez personu apliecinošiem vai ceļošanas dokumentiem, gan no valsts iestāžu, gan sabiedrības puses ir ļoti atturīga vai pat noraidoša. Taču tieši patvēruma meklētajiem, kas atrodas slēgtā iestādē ar sliktiem uzturēšanās apstākļiem — aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Olaine[2], juridiskā un sociālā palīdzība bieži vien ir visvairāk nepieciešama.

Izolācijā un netīrumos

Cilvēktiesību aizstāvji jau ilgstoši izsaka nopietnus iebildumus pret apstākļiem, kādos mitinās aizturētie ieceļotāji.[3] Tie līdzinās apstākļiem cietumos vai pat dažos aspektos ir sliktāki nekā kriminālnoziegumus izdarījušām personām. Slēgtā iestādē, kurā gandrīz katrs cilvēka solis ir kontrolēts, cilvēktiesību ievērošana ir strikta valsts atbildība. Apskatot centru Olaine, rodas pārliecība, ka uzturēšanās apstākļi daudzos aspektos ir necilvēcīgi un cilvēka cieņu pazemojoši, kas nav pieņemams mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā. Aizturēto patvēruma meklētāju situāciju nospiedošu padara ne tikai uzkrītoši sliktā stāvoklī esošā apkārtējā vide, bet arī tas, ka aizturētie atrodas izolācijā un viņu saziņas iespējas ar apkārtējo pasauli ir minimālas. Būtiski ierobežotas ir aizturēto patvēruma meklētāju iespējas lūgt palīdzību, tajā skaitā arī juridisko palīdzību, un saņemt nepieciešamo informāciju. Par spīti tam, ka centrā uzturēšanas apstākļi ir neatbilstoši un it sevišķi nepiemēroti vismazaizsargāto grupu vajadzībām, uz īsāku laika periodu šeit ir bijuši ievietoti pat bērni un grūtnieces.

Šādi uzturēšanas apstākļi Olainē ir ievērojami sliktāki, nekā tas reglamentēts 2008.gadā valdības pieņemtajos standartos[4]. Tāpat arī 2010.gadā uz jaunā Patvēruma likuma pamata pieņemtie Ministru Kabineta noteikumi, kas regulē aizturēto patvēruma meklētāju uzturēšanas apstākļus,[5] nosaka daudz augstākus standartus, nekā tas ir praksē. Ir paredzēts, ka nākotnē aizturētos patvēruma meklētājus varētu uzturēt renovētajās Valsts robežsardzes telpās Liepājā un Daugavpilī[6]. Tomēr līdz ar to paliek atklāts jautājums par juridiskās palīdzības pieejamību šajās pilsētās, kas ir tālu no Rīgas. Līdz šim Latvijas cilvēktiesību centrs (LCC) ir bijusi vienīgā NVO, kas sniegusi savlaicīgu juridisko palīdzību un pārstāvību aizturētajiem patvēruma meklētājiem, bet, tā kā LCC atrodas Rīgā, tad šīs organizācijas kapacitāte sniegt palīdzību, ja klienti izmitināti citviet, ir ierobežota.

Iespējas un tiesības ierobežotas

Sliktie uzturēšanās apstākļi ierobežo arī aizturēto tiesību realizāciju patvēruma procedūru laikā. Latvijas Patvēruma likums nosaka tiesības lūgt patvērumu Latvijā un garantē visiem patvēruma meklētājiem vienādas tiesības un pienākumus patvēruma procedūras laikā. Latvijas un ES normatīvajos aktos ir nostiprinātas vairākas patvēruma meklētāju tiesības, ieskaitot tiesības uz juridisko palīdzību, tiesības saņemt informāciju saprotamā valodā par patvēruma procedūru un tiesībām un pienākumiem procedūras laikā, tiesības sazināties ar UNHCR, tiesības saņemt tulka pakalpojumus, tiesības saņemt informāciju saprotamā valodā par lēmumiem un to pārsūdzēšanas kārtību, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību u.c.[7] Taču par spīti tam LCC ir konstatējis būtiskus šķēršļus patvēruma procedūru ievērošanā, ieskaitot visai ierobežotas juridiskās palīdzības saņemšanas iespējas un informatīvo materiālu pieejamības trūkumu. LCC pieredze liecina, ka daudzi aizturētie patvēruma meklētāji nezina par savām tiesībām un par iespējām realizēt savas tiesības praksē. PMLP, Valsts robežsardze un tiesas šo informāciju nesniedz patvēruma meklētājiem saprotamā valodā, nesniedz savlaicīgi, nesniedz vispār vai sniedz nepietiekami. Tāpat arī vēstuļu sūtīšana ir visai ierobežota. Atsaucoties uz grūto finansiālo situāciju valstī, Valsts robežsardze ne vienmēr izsniedz aizturētajiem papīru, kamēr aploksnes un markas ir pieejamas tikai par maksu. Olainē bezmaksas telefona izmantošana gandrīz nav iespējama, taču maksas telefona pakalpojumi — taksofons un mobilais telefons — daudzām aizturētajām personām nav pieejami.

Aizturēt vai neaizturēt?

Starptautiskie standarti nosaka vispārējo principu, ka patvēruma meklētājus kopumā nedrīkst aizturēt. Šajā kontekstā ir svarīgi minēt ANO Ženēvas konvencijas par bēgļu statusu[8], kas nosaka — dalībvalstis nesoda bēgļus par nelegālo iekļūšanu valstī, ja viņi ieradušies no teritorijām, kur pastāv draudi viņu dzīvībai. Tāpat dalībvalstis bēgļu pārvietošanos ierobežo tikai tik ilgi, kamēr tiek noteikts viņu statuss[9]. Tā kā ir alternatīvas aizturēšanai, piemēram, regulāra reģistrēšanās attiecīgajās iestādēs, galvotāji, pienākums uzturēties brīva tipa izmitināšanas centrā, tad aizturēšana nevar būt automātiska vai nesamērīgi ilgstoša.[10] Tāpat arī ES Procedūru direktīvas 18.pants nosaka, ka dalībvalsts nedrīkst aizturēt personu tikai tāpēc, ka šī persona ir patvēruma meklētājs.[11]

2009.gadā Latvijā tika pieņemts jauns Patvēruma likums, lai pārņemtu vairākas ES direktīvas. Tas nosaka, ka Valsts robežsardzei ir tiesības patvēruma meklētāju aizturēt uz laiku līdz septiņām dienām, ja nav noskaidrota patvēruma meklētāja identitāte vai arī ja ir pamats uzskatīt, ka patvēruma meklētājs cenšas ļaunprātīgi izmantot patvēruma procedūru, vai arī ja patvēruma meklētājs rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai un drošībai.[12] Atšķirībā no Patvēruma likuma, kas bija spēkā pirms tam, jaunais likums vairs neparedz personu aizturēt tad, ja „ir pamats uzskatīt, ka patvēruma meklētājam saskaņā ar šā likuma nosacījumiem nebūs likumīga pamata uzturēties Latvijas Republikā”. Līdz ar to ir pastiprināts princips, ka patvēruma iesniegums ir legāls pamats, lai uzturētos Latvijā, līdz brīdim, kad stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams galīgais lēmums par iesniegumu[13].

Tomēr patvēruma meklētāju aizturēšana un turpmākā tiesneša lēmuma pieņemšana joprojām notiek Imigrācijas likuma kārtībā, un par šiem jautājumiem atbild nevis Patvēruma lietu nodaļa, kā rekomendē ANO Komisariāts Bēgļu jautājumos (UNHCR)[14], bet gan Valsts robežsardze. Diemžēl Latvijas likumos nav nostiprinātas alternatīvas aizturēšanai un nepastāv garantijas, ka aizturēšana tiek izmantota vienīgi kā galīgais līdzeklis. Taču šādas iespējas Imigrācijas likumā ir jāparedz, pārņemot ES Atgriešanās direktīvu,[15] kas skar neregulāros (nelegālos) imigrantus. Ņemot vērā, ka patvēruma meklētāji tiek aizturēti Imigrācijas likuma kārtībā,[16] praksē Atgriešanās direktīva ietekmē arī aizturētos patvēruma meklētājus.

LCC, kas sniedz juridisko palīdzību patvēruma meklētājiem, pēdējā gada laikā konstatējis — Valsts Robežsardze un tiesas dažkārt oficiāli atzīst, ka patvēruma meklētājus nevajag aizturēt. Vairākos gadījumos, kad iesaistījies LCC un UNHCR, patvēruma meklētāji ir pārvietoti no centra Olaine uz Patvēruma meklētāju izmitināšanas centru Mucenieki. Tomēr patvēruma meklētāju aizturēšanas pamati joprojām tiek pārāk plaši interpretēti. Patvēruma meklētāji parasti tiek aizturēti, kad viņiem nav personas apliecinošu dokumentu. Visbiežāk tiesu nolēmumos minētais aizturēšanas pamats ir apstāklis, ka nav noskaidrota patvēruma meklētāja identitāte. Patvēruma meklētāji pārsvarā ieceļo bez pasēm, bet citviet pasaulē plaši pielietotās personas identitātes kartes (ID-card) Latvijā netiek uzskatītas par pietiekamiem personas identitāti apliecinošiem dokumentiem.

Ļaunprātībai nav pierādījuma

Vadoties no Valsts robežsardzes sniegtā viedokļa, tiesas kā personas aizturēšanas pamatu bieži vien norāda arī apstākli, ka patvēruma meklētājs patvēruma procedūru cenšas izmantot ļaunprātīgi. Taču jāatzīst, ka bieži vien šis arguments tiek lietots bez jebkāda pamatojuma un pierādījumiem. Tāpat arī pēc LCC rīcībā esošas informācijas atbildīgo valsts iestāžu pārstāvji un tiesas jēdzienu „sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējums” praksē lieto bez pietiekama pamatojuma. Tiesu nolēmumos netiek apskatīts un vērtēts, kas ir sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējums, kā tas tiek definēts, kas ir tā saturs un kā patvēruma meklētājs apdraud vai var apdraudēt valsts drošību.

Dažkārt tiesas nolēmumos kā papildus aizturēšanas pamatojumu norāda apstākli, ka ir pagarināts vai atlikts personas patvēruma iesnieguma izskatīšanas termiņš par spīti tam, ka tas ir klajā pretrunā ar UNHCR rekomendācijām par standartiem. Tāpat tiesas dažkārt lēmumos par patvēruma meklētāju aizturēšanas termiņa pagarināšanu kā papildargumentu norāda to, ka personai nav nepieciešamo finanšu līdzekļu, lai uzturētos Latvijas Republikā, tādējādi pilnībā ignorējot patvēruma meklētāja statusu un mazaizsargāto situāciju. Patvēruma meklētāji tiek uzturēti par valsts līdzekļiem un tāpēc viņiem nav nepieciešams pierādīt jebkādu finanšu līdzekļu apmēru. Patvēruma meklētāju rīcībā var nebūt nekādu finanšu līdzekļu, bet šo apstākli nedrīkst izmantot kā argumentu aizturēšanai. Tiesas tātad nav ņēmušas vērā, ka patvēruma meklētāji ir īpaša personu kategorija, uz kuru nav attiecināmas Imigrācijas likuma un ar to saistīto normatīvo aktu prasības par ārzemniekiem nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanas kārtību.

Kaut arī patvēruma meklētāju aizturēšana ir Valsts robežsardzes kompetencē, PMLP un citām valsts iestādēm, kā arī NVO ir jāvelta pastiprināta uzmanība aizturēto patvēruma meklētāju cilvēktiesībām. Sevišķi jaunajam Patvēruma likumam jākļūst par pamatu stingrākai patvēruma meklētāju cilvēktiesību ievērošanai — nepamatotu aizturēšanas gadījumu samazināšanai, uzturēšanas apstākļu uzlabošanai un patvēruma procedūru kvalitātes paaugstināšanai.

____________________

[1] Baltijas Sociālo zinātņu institūts, Starptautiskā Migrācijas organizācija, Pētījums par Latvijas iedzīvotāju, valsts amatpersonu un NVO attieksmi pret patvēruma meklētājiem, Rīga, 2005, http://sf.lm.gov.lv/CMS/…

[2] 2006.gadā patvērumu Latvijā pieprasīja 8 personas, 2007.gadā – 34 personas, 2008.gadā 51 persona, 2009 – 52 personas. Sk.: PMLP, http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/patveruma.html. Patvēruma meklētāji visbiežāk tiek ievietoti Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” (piemēram, 2010.gada sākumā Centrā „Mucenieki” atradās aptuveni 35 personas, t.sk. ap 15 – nepilngadīgie bērni), bet vairākos gadījumos arī Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā „Olaine”. 2007.gadā Centrā „Olainē’’ tika ievietoti 18 patvēruma meklētāji (no tiem 1 nepilngadīga persona), 2008.gadā – 15, 2009.gadā astoņos mēnešos – 8. Sk.: Ministru kabineta noteikumu projekta „Noteikumi par Valsts robežsardzes patvēruma meklētāju izmitināšanas telpā izmitināta patvēruma meklētāja uzturēšanas normām, kā arī higiēnas un pirmās nepieciešamības preču apjomu” anotācija (pieņemti 26.01.2010). 2010.gada februārī Centrā „Olaine” atradās 7 patvēruma meklētāji.

[3] Ilvija Pūce un Laila Grāvere, Nelegālo imigrantu uzturēšanas nometne “Olaine” un patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs “Mucenieki”, Monitoringa ziņojums par slēgtajām iestādēm Latvijā, Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2006, 81.-93.lpp., sk.: http://www.humanrights.org.lv/html/lv/aktual/publ/29038.html?yr=2006.

[4] MK noteikumi Nr. 434 „Noteikumi par izmitināšanas centrā ievietoto ārzemnieku uzturēšanas normām, kā arī garantēto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu un saņemšanas kārtību” (pieņemti 17.07.2008), MK noteikumi Nr. 435 „Noteikumi par izmitināšanas centra iekārtošanas un aprīkošanas prasībām” (pieņemti 17.06.2008)

[5] MK noteikumi Nr.73 “Noteikumi par Valsts robežsardzes patvēruma meklētāju izmitināšanas telpā izmitināta patvēruma meklētāja uzturēšanas normām, kā arī higiēnas un pirmās nepieciešamības preču apjomu” (pieņemti 26.01.2010); MK noteikumi Nr.276 “Valsts robežsardzes aizturēto patvēruma meklētāju izmitināšanas telpu iekārtošanas un aprīkošanas prasības” (pieņemti 23.03.2010); MK noteikumi Nr.222 “Patvēruma meklētāju izmitināšanas telpu iekšējās kārtības noteikumi” (pieņemti 09.03.2010)

[6] Sk.: Ministru kabineta noteikumu projekta „Noteikumi par Valsts robežsardzes patvēruma meklētāju izmitināšanas telpā izmitināta patvēruma meklētāja uzturēšanas normām, kā arī higiēnas un pirmās nepieciešamības preču apjomu” anotācija (pieņemti 26.01.2010).

[7] Patvēruma likums; Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005.gada 1.decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu.

[8] Ženēvas konvencija ir attiecināma uz jebkuru personu, kas sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības un piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties (A.1.pants), Sk. J.Gromovs, Patvēruma likuma komentāri, PMLP, Rīga, 2009, 15.lpp.

[9] 1951.gada 28.jūlija Konvencija par bēgļa statusu, 31.pants: „1. Dalībvalstis nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1.panta izpratnei,[9] un bez kavēšanas pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslu tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli. 2. Dalībvalstis neierobežo bēgļu pārvietošanos vairāk, nekā tas ir nepieciešams, un šie ierobežojumi var tikt piemēroti tikai tik ilgi, kamēr tiek noteikts viņu statuss šajā valstī vai kamēr viņi netiek uzņemti citā valstī. Dalībvalstīm jādod bēglim pietiekami ilgs laiks un visas iespējas, lai viņš varētu nokārtot formalitātes uzņemšanai citā valstī.”

[10] ANO Komisariāta bēgļa jautājumos Vadlīnijas, par kritērijiem un standartiem, kuri piemērojami patvēruma meklētāju aizturēšanai (1999)

[11] Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005.gada 1.decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu.

[12] Patvēruma likums (pieņemts 15.06.2009, stājās spēkā 2009.gada 14.jūlijā).

[13] Patvēruma likuma 1.pants 7.punkts, 7.panta 2.punkts.

[14] Comments by the UNHCR Regional Office for the Baltic and Nordic Countries on the Draft Asylum Law of the Republic of Latvia, ROBNC/005/08, 21 January 2008, 2.lpp.

[15] Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2008/115/EK (2008.gada 16.decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi.

[16] Patvēruma likuma 9.panta 2.punkts.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!