Pirmdien dažādu mediju žurnālisti un vadītāji sanāca ziņu aģentūras BNS telpās, lai apspriestu sabiedriskās politikas portāla politika.lv. piedāvājumu izmantot portālu debatēm par žurnālistikas profesionalitāti, mediju ētiku, radīt iespēju mediju analīzei un kritikai.
Neraugoties uz to, ka līdzšinējie mēģinājumi īstenot līdzīgas idejas ar papīra mediju palīdzību visai ātri apsīkuši, katrs šāds uz koleģialitāti un cunftes sajūtu aicinošs gājiens ir apsveicams un atbalstāms.
Pirmkārt, tāpēc, ka bez sabiedriskas diskusijas tiešām nebūs iespējams nonākt pie reāliem profesionāliem standartiem (Ainārs Dimants). Otrkārt, tāpēc, ka tiešām nav pietiekami koleģiālas atklātas sarunas par šīm lietām (portāla galvenā redaktore Nellija Ločmele), līdz ar to pārliecība, ka kalpojam cilvēkiem, kuriem teicamies rakstījuši, ir miglaina un netop gandarīta. «Rakstāt, rakstāt, bet nekas taču nemainās,» šorīt jauns puisis pie kioska ar aliņu rokā rezumēja man mediju lomu mūsdienu sabiedrībā. Mediju kritika man asociējas ar Sandru Veinbergu, Ābramu Kleckinu un… tas gandrīz arī viss. Pārējais ir žurnālistu monologi atsevišķos izdevumos. Standarts vai ētika šajos monologos nereti ir «privatizēti», padarīti par konkurences, nevis profesionālisma instrumentiem. Treškārt, politiķi gan mēdz visai daudz vārdu veltīt medijiem, taču šogad no viņu puses neko, kas būtu uzskatāms par mediju kritiku, nav nācies ne lasīt, ne dzirdēt. Ja ne atsevišķas spožas un precīzas frāzes delfi.lv. vai saturīgs atsevišķu rakstu vērtējums lasītāju vēstulēs, to pašu varētu sacīt par mediju kritiku no sabiedrības puses. Ja portālam, izmantojot tīkla iespējas, izdotos īstenot kaut cik reljefu un aktuālu viedokļu apmaiņu starp visām pusēm, tas būtu svētīgi.
Vietā gan šķiet Jāņa Dombura jautājums par portāla redakcionālo mērķi. Arī tajā ziņā, ka, dodot iespēju izpausties ikvienam viedoklim, bet nekādi nepozicionējot, vektoriāli neiezīmējot sevi, iecerētā diskusija var ātri zaudēt problēmas uzturēšanas asumu un interesi par sevi.
Ja šo pirmo pārrunu tēmu klātesošie uzņēma vairāk vai mazāk pretrunīgā vienprātībā, tad otrā – «slēptās reklāmas atpazīšanas metodoloģija kā priekšvēlēšanu laikā sevišķi aktuāls žurnālistikas standartu jautājums» radīja daudz skepses un maz sajūsmas. Vairums (arī es) netika skaidrībā, kā paredzētā ekspertu grupa, lietojot Observer citviet iemēģināto metodi, nonāks līdz pamatotiem secinājumiem ne tikai par kāda medija pozicionēšanos attiecībā pret vienu vai otru politisku spēku, bet par to, ka šī pozicionēšanās saucama par slēpto reklāmu.
Manuprāt, nebūtu iebilstams pret Observer, pret ikvienas organizācijas vai personas vēlmi pētīt medijus šajā aspektā un nākt klajā ar saviem secinājumiem. Taču – ir jābūt skaidri definētam šo pētījumu statusam. Vai tas ir viens no viedokļiem, vai arī – tas pretendē būt oficiāli pareizais viedoklis. Jo vairāk tāpēc, ka pētījums, kā tika sacīts, ir saistīts ar Nacionālo radio un televīzijas padomi, un tā, balstoties šajā izpētē, varētu domāt arī par sankcijām. Iebildumus izraisīja arī tas, ka TV un radio tiek piemēroti vieni kritēriji, preses izdevumiem – citi. Kā tad, dažādi mērīti, mēs tiksim līdz vienotam ētikas kodeksam?
Piedāvātās slēptās reklāmas definīcijas un kritēriji tās noteikšanai liecināja, ka politiķiem priekšvēlēšanu laikā vislabāk būt bez jelkādas biogrāfijas un autoritātes, vēl labāk – tupēt šajā laikā pagrabā un nelīst laukā, bet man kā komentētājam izlīdzēties ar tādiem tekstiem, kuros nebūtu ne kripatiņas individualitātes, kuros neviens vārds neļautu identificēt šo tekstu ar kādu politiķi vai partiju. Ja priekšvēlēšanu laikā sabiedrībai jāpārtrauc izmantot konkrētu cilvēku, kuri ir arī deputātu kandidāti, administratīvais, politiskais, sabiedriskais, sociālais, profesionālais u. c. statuss, tad to vajag noteikt ar likumu. Jo citādi ikviena šādu cilvēku parādīšanās medijos, lai cik tāls no vēlēšanām ar būtu parādīšanās iemesls, saskaņā ar piedāvātajām definīcijām var tikt uzskatīta par slēpto reklāmu. Tostarp mediji nav pārvēršami par vēlēšanu komisijas biļeteniem un to dažādo pozicionēšanos priekšvēlēšanu laikā arī šoreiz pamatā noteiks pilnīgi citi iemesli, nevis kāre pēc slēptās reklāmas. Latviešu mediji pozicionēsies citādi nekā krievu, Lauku avīze, Diena un Neatkarīgā pozicionēsies jau tuvāk, bet arī katra savādāk. Ozoliņš pozicionēsies citādi nekā Avotiņš – un tikai tāpēc, ka viens ir Ozoliņš, bet otrs Avotiņš. Tas ir normāli, ja vien mediju «patiesība» savā publiskajā kopumā veido reāli pastāvošajam tuvu viedokļu kontekstu. Manuprāt, ar statistisku kvantificēšanu slēptā reklāma nav uzejama, jo piedāvātie lineārie kritēriji (viedokļu vienpusīgums; viegli, nekritizējoši jautājumi; kandidāta parādīšanās bez acīmredzama iemesla; iesaistītās puses viedokļa trūkums) vēl nebūt to neapliecina. Slēptā reklāma ir fiksējama kvalitatīvi (!) – vērtējot katru (!) atsevišķu aizdomās turamo gadījumu.
Noteikti piekrītu Lolitai Čigānei, ka partijas savu leģitimitātes krīzi maskē ar sabiedrības uzticību baudošiem medijiem. Taču vairāk par slēpto reklāmu mani baida, ka, aizrāvušies ar saviem stereotipiem, ar pārmēra laizīšanos gar varas politiķiem, mēs, žurnālisti nespēsim sniegt sabiedrībai pietiekami pamatotu priekšstatu, pilnvērtīgu kopainu par vēlēšanās iesaistīto partiju faktisko politisko, valstisko vērtību.
Neatkarīgā Rīta Avīze, 10.07.2002.