Foto: AFI
Iemesls pastiprinātai pētnieku interesei par korupciju Austrumeiropā, protams, ir politiskās pārmaiņas. Taču šo pārmaiņu sākumā neviens ārvalstu eksperts par korupcijas postu nerunāja. Iemesls ir vienkāršs: korupcijas novēršana kā pasākumu komplekss ir jauna visā pasaulē.
“Vai mēs neesam pārāk agresīvi pret Austrumeiropas valstīm, pieprasot tām tikt galā ar korupciju tik īsā laikā?” norūpējies jautāja kāds ASV ārlietu speciālistu semināra vadītājs Vašingtonā februāra beigās. Publiskas bažas par korupcijas izplatību Eiropā šaipus Oderai ir daudzām valdībām un starptautiskām organizācijām – Eiropas Savienībai, Pasaules bankai (PB) utt. No vienas puses, jebkurai valstij straujā pārmaiņu periodā, kāds šobrīd ir arī Latvijā, labvēlīga starptautiskā interese un padomi ir noderīgi. No otras – starptautiskās auditorijās ikreiz nākas atgādināt, ka ne viss par korupciju pasaulē ir tik skaidrs, lai viennozīmīgi varētu sarindot valstis pēc to korumpētības un uzlikt vērtējuma zīmogus.
Pēdējos desmit gados ir radies pastiprināts pieprasījums pēc korupcijas pētnieku atbildēm uz degošajiem politikas veidotāju jautājumiem, bet manāmi tikai pirmie aptuvenie mēģinājumi tās sniegt.
Illinoisas universitātes profesore Rasma Kārkliņa, kura arī referēja minētajā Vašingtonas seminārā, strādā pie pētījuma (viņa cerot, ka tas kļūs bestsellers) par korupcijas tipoloģiju Austrumeiropā. Viņa sadalījusi korupcijas izpausmes trīs grupās:
zemā līmeņa administratīvā korupcija,
dažādu publisku labumu sadalīšana šaurā personu lokā (valsts pasūtījumi, privatizācija, amatu piešķiršana un tml.),
valsts sagrābšana no dažādām korumpētām grupām (likumdevēju, izpildvaras, tiesu un mediju nelikumīga izmantošana personisko ekonomisko un politisko mērķu sasniegšanai).[1]
Pirms diviem gadiem iepazināmies ar PB pētījumu par biznesa vidi 22 reģiona valstīs. Tajā korupcija sadalīta tikai divās grupās: administratīvajā un politiskajā (jeb valsts sagrābšanā).
Lai veiksmīgi cīnītos ar korupciju, tās izprašana ir būtiska. Taču pēdējās desmitgades laikā ir parādījusies vēlme korupciju ne tikai pētīt, bet arī saskaitīt, un pēc šiem skaitļiem izdarīt secinājumus par korupcijas līmeni. Nenoliedzami, ieguldījumu tajā ir devusi starptautiskā pretkorupcijas organizācija Transparency International (TI), kura 1995.gada radīja Korupcijas uztveres indeksu. Šis indekss, kurš pirmkārt kalpo par uzmanības piesaistītāju korupcijas problēmai, norāda tikai un vienīgi uz valstī valdošo uztveri. Delnas pētījumi rāda, ka uztvere nebūt nenozīmē realitāti, un dažkārt var būt tālu viena no otras. Latvijas iedzīvotāju neuzticība konkrētai institūcijai desmitkārt pārsniedz reālo kukuļošanas praksi – piemēram, tiesās kukuļus devuši 1,5% no aptaujātajiem, bet tām neuzticas 47%[2]. Cita aina ir Igaunijā, kur statistika par reālo kukuļošanas pieredzi ir līdzīga Latvijai, taču 84,5% aptaujāto nav varējuši nosaukt nevienu korupcijas skandālu, kas apliecina iedzīvotāju mazo interesi par politisko dzīvi. Tas atspoguļojas arī Korupcijas uztveres indeksā – 2001.gadā Igaunija atrodas 27.vietā ar 5.6 ballēm, Latvija – 59. ar 3.4.
Korupcijas uztveri ietekmē daudzi apstākļi – mediju uzmanība, iedzīvotāju politiskā informētība un interese, ekonomiskās reformas, tradīcijas un mantojums, politiskā situācija. Tāpēc, apskatot Latvijas korupcijas uztveri, līdz pašām korupcijas problēmām īsā prezentācijā bieži var arī nenonākt.
Iemesls pastiprinātai pētnieku interesei par korupcijas jautājumu Austrumeiropā, protams, ir politiskās pārmaiņas. Taču šo pārmaiņu sākumā par korupcijas postošo ietekmi neviens ārvalstu eksperts nerunāja. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša: korupcijas novēršana kā kompleksu pasākumu kopums, nevis tikai kukuļotāju krimināla sodīšana, ir jauna visā pasaulē, ne tikai mūsu reģionā.
Mēs Latvijā no dažādiem pētījumiem zinām, cik un kurās vietās visbiežāk maksā kukuļus, kāds ir uzņēmēju viedoklis utt., bet uz jautājumu, kā Latvija izskatās uz Rietumu fona, šie paši PB pētnieki var tikai neziņā noraustīt plecus un sniegt minējumu: Latvijas administratīvā korupcija būtu viens pret vienu kā Itālijā un 1:10, salīdzinot ar Skandināviju.
TI vadītājam Pīteram Eigenam (Peter Eigen) nācās atstāt to pašu PB, kad 90.gadu sākumā viņš, strādādams Āfrikā, pieminēja korupcijas apkarošanas nepieciešamību. Bet jau 1996.gadā PB jaunais prezidents aicināja valstis atsaukties sadarbībai korupcijas novēršanā. Latvija, starp citu bija pirmā reģionā, kas uzaicināja PB strādāt šajā jautājumā. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization for economic cooperation and development – OECD) dalībvalstis tikai 1999.gadā ratificēja Konvenciju par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas aizliegšanu, atzīstot, ka korupcijas izplatībā līdzatbildīgi ir arī ārvalstu investori, ne tikai attiecīgo valstu ierēdņi (izņēmums ir ASV, kura šādu aizliegumu saviem biznesmeņiem pieņēma jau 1977.gadā). Pirmais globālais valdību forums pret korupciju Vašingtonā arī notika 1999.gadā. Pirmo reizi pasaules kopējo ainu notikumos, ne tikai indeksos, mēģināja radīt TI, ar savu Globālo pārskatu par korupciju 2001.gadā.
Kopš korupcijas jautājums parādījies dienas kārtībā, pamazām notiek vienošanās par risinājumiem. Taču kopīgā izpratne vēl jāveido, arī starptautiskā līmenī.
Strādāsim pie jautājumiem, kuros varam viens no otra mācīties. Piemēram, diskusija ar amerikāņiem par jaunā korupcijas novēršanas biroja izveidi Latvijā veidojas lietišķa, tieša un profesionāla. Tā var būt vēl lietderīgāka, ja Latvijas amatpersonas mācēs izmantot no ārpuses piedāvātās zināšanas. Taču jāuzsver, ka Latvijas un citu valstu īstā vieta korupcijas kartē vēl nav noteikta, jo pati karte vēl nav līdz galam atklāta.
[1] Typology of Post-Communist Corruption, Article forthcoming in Problems of Post-Communism, 2002, Rasma Karklins, University of Illionos at Chicago
[2] Korupcijas seja Latvijā, SKDS, DELNA, 2000, http://www.delna.lv