Pašaizliedzīgi lojālais Latvijas vēlētājs 8

ASV ekonomists Alberts Hiršmans 1970. gadā uzrakstīja grāmatu “Aiziešana, balss un lojalitāte”[1], kurā skaidro indivīda reakciju uz dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Indivīds, kas ir neapmierināts ar konkrētajiem apstākļiem, izvēlas “aiziešanu” - pievēršas citam produktam, izvēlas citu sabiedrisko organizāciju, atrod citu mājokli. Tomēr brīžos, kad indivīds ir īpaši pārliecināts par savu ietekmi, viņš izvēlas “balsi”, paliekot uzticīgs esošajai situācijai, cenšas uzlabot apstākļus. “Aiziešana” ir dabīga indivīda tieksme meklēt labākus apstākļos, “balss” saistīta ar pašuzupurēšanos, jo rezultāts nav skaidrs – enerģiju var arī izšķiest un situāciju tā arī neuzlabot, tāpēc “aiziešana” ir daudz loģiskāka un ierastāka. Ir tomēr viens izņēmums - izvēli par labu “balsij” pastiprina lojalitāte, ko var saukt par īpašu uzticību esošajiem apstākļiem, labiem vai sliktiem.

Iesaki citiem:

Vērtējot Latviju citu postkomunistisko valstu kontekstā (skat. salīdzinošo tabulu), pārsteidz fakts, ka Latvijas vēlētājs, pat noplokot pēcneatkarības entuziasmam, aktīvi piedalās vēlēšanās. Ja vēlēšanu kontekstā uzskatām, ka “aiziešana” ir nepiedalīšanās vēlēšanās un “balss” – piedalīšanās, tad Latvijā vēlētāji aktīvi izmanto “balsi”. Hiršmans norāda, ka “balss” izvēles iespēja pieaug, ja sabiedrībā ir agrāka pozitīva pieredze “balss” lietošanā vai “balss” lietotājs ir īpaši pārliecināts par savu ietekmīgumu. Latvijā, tāpat kā citās postkomunisma valstīs sabiedrības ticība saviem spēkiem nav augsta, tāpēc to, ka Latvijas vēlētājs izvēlas “balsi”, jāskaidro ar lojalitāti, gandrīz intīmu atbildību par Latvijas valstiskuma saglabāšanu. Šī intīmā atbildība Latvijas vēlētājam gan piemīt dabiskā kārtā, gan tiek īpaši kultivēta.

Dalība vēlēšanās no 1989. – 2002. gadam.




Avots: http://www.idea.int


Kultivētā lojalitāte

Lojalitāti Latvijā kultivē gan politiskās partijas, gan mediji. Kā instruments lojalitātes kultivēšanai parasti tiek izmantots Krievijas tuvums un lielais nepilsoņu, lasi, nelojālu personu daudzums Latvijā. Likumsakarīgi, pirms katrām vēlēšanām notiek kāds ekscess ar Krieviju, kas liek domāt par kaimiņvalsts ārkārtējo interesi par iekšpolitiskajiem notikumiem Latvijā. Šogad tā bija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) līdera Jāņa Jurkāna tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu.

Pēc Baltijas Sociālo zinātņu institūta datiem, vēl 1998. gadā 33% latviešu baidījās, ka Krievija varētu aizstāvēt Latvijas cittautiešus, lietojot militāru spēku. Šādas bailes ir pietiekamas, lai mudinātu jebkuru apzinīgu vēlētāju balstot tikai un vienīgi par partijām, kas stingri aizstāv “nacionālās intereses”, un nešaubīties ne mirkli, ka jāizmanto iespēja paust savu atbalstu labējām partijām. Spekulatīvi izmantojot šo pārliecību, TB/LNNK pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām savās reklāmas ziņoja, ka “Rubika – Jurkāna bloks raujas pie varas” un ka jādara viss, “lai murgs nekļūtu par īstenību”. Domāju, tieši šī saukļa dēļ TB/LNNK tomēr iespraucās Saeimā. Laikraksts Diena, savukārt, vēlēšanu dienā brīdināja “šīs vēlēšanas ir pēdējā iespēja tiem, kuri nevēlas pieļaut Latvijas galīgu un neatgriezenisku aiziešanu no Krievijas impērisko interešu zonas”. Hiršmans uzsver, ka lojalitāte ir sevišķi iedarbīga, ja tiek panākta īpaša “intimitāte”, uzsverot, ka tieši tu vari izdarīt izvēli un tieši tava izvēle ir ļoti ietekmīga. Turklāt, lojalitāte ne vienmēr nozīmē to, ka cilvēks pats aktīvi uzņemsies iniciatīvu, lojalitāte var būt vienlīdz spēcīga, ja indivīdam rodas pārliecība, ka kāds cits ir gatavs darboties un uzņemties iniciatīvu, lai apturētu kvalitātes pasliktināšanos, t.i. “sakārtotu sistēmu”.

Sabiedrībai dabīgi piemītošā lojalitāte

Vēlēšanu aktivitātes novērotāji uzskata, ka dalību vēlēšanās nosaka divi pamatfaktori – nācijas lielums un sabiedrības vidējais vecums. Jo mazāka un “vecāka” sabiedrība, jo lielāka aktivitāte vēlēšanās. Abi šie faktori darbojas Latvijā – mazā valstī katrai balsij ir lielāks svars, un Latvijā ir strauji novecojoša sabiedrība. Lojalitāti pastiprina tas, ka gandrīz katrā trešajā ģimenē ir kāds, kas pārdzīvojis Sibīrijas šausmas. Iedzīvinot šos tēlus, ir pilnīgi skaidrs, ka ikviens, kas varētu apdraudēt Latvijas valstiskumu, ir skaužams no pārstāvniecības Saeimā. Hiršmans to sauc par pārliecību - “mūsu valsts, laba vai slikta”.

Nevis savās, bet valsts interesēs

Domāju, ka pasaulē neatradīsies neviens ciniķis, kas teiktu – augsta dalība vēlēšanās ir slikta, tomēr Latvijas sabiedrības īpašā lojalitāte atstāj iespaidu uz Latvijas partiju sistēmu un lielā mērā nosaka to, ka citās postkomunisma valstīs piedzīvotā partiju konsolidācija šeit tā arī nav sākusies. Piemēram, Ungārijā un Polijā pēc PSRS sabrukuma ir bijusi secīga labā - kreisā spārna nomaiņa, bet Latvijā vienmēr dominējušas labējas valdības (skat. salīdzinošo tabulu). Latvijā kreisums asociējas nevis ar sociāldemokrātisku sociāli ekonomisko politiku, kas tiecas nodrošināt lielāku sabiedrības vienlīdzību, bet gan tikai ar Krievijas ietekmi.
Vēl savdabīgāku šo parādību dara tas, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sociāli ekonomiskā ziņā ir kreisi noskaņoti, tie uzskata, ka valstij jārūpējas par to labklājību un jāuzņemas lielāka kontrole pār uzņēmumiem. Kā liecina Baltijas sociālo zinātņu institūta pētījums, 2001. gadā 22% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka valstij pilnībā jāuzņemas atbildība par tās iedzīvotāju labklājību. Salīdzinoši - Polijā šis skaitlis bija 11%, Dānijā – 1,3%. Kā jau sacīts, balsojumā par kreisajām partijām tas spilgti nav izpaudies, izņemot sociāldemokrātu panākumus 7. Saeimas un 2001.gada pašvaldību vēlēšanās.

Gribam zem NATO/ES lietussarga

Latvijas vēlētājs izvēlas “balsi”, jo ir lojāls valstij un balso nevis savās, bet gan plašākās – valsts drošības un neatkarības interesēs. Par to liecina arī “nežēlīgais” sods, ko Latvijas vēlētājs piesprieda LSDSP par sadarbību ar PCTVL Rīgas domē. Tas, savukārt, nozīmē, ka no vēlēšanām uz vēlēšanām pilsoņiem tiek piedāvātas nevis jaunas sociāli ekonomiskās politikas alternatīvas, kas Rietumu demokrātijās tiek saprastas ar labējā – kreisā spektru, bet allaž jauns labējo spēku uzlējums. Tas, ka vēlētājs ir lojāls un vienmēr balsos par labējām partijām, veicina labējā spektra sadrumstalotību. Tāpēc labējām partijām nav nepieciešamības konsolidēties, bet gan gluži otrādi - demonstrēt savu atšķirīgumu no citiem šajā spektrā. To veiksmīgi šajās vēlēšanās darīja Jaunais Laiks un Latvijas Pirmā partija. Vēlētājs, kuram nepatiks vecie labējie, balsos par jauniem labējiem.

No šī viedokļa, Latvijas dalība NATO un ES ir vairāk nekā nepieciešama, jo tikai tad, kad Latvijas vēlētājam vairs nebūs bailes no Krievijas, tas sāks izdarīt izvēli saskaņā ar savām, nevis valsts drošības interesēm.

______________________

[1] Albert O. Hirschman "Exit, Voice and Loyalty. Responses to Decline in Firms, Organizations and States." Harvard University Press, USA: 1970

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GD 11.10.2002 15:35
LČes argumentācijai visumā var piekrist, taču gribētos vēl šo to precizēt. Nedrošība pret Krieviju protams bija trumpis nacionālistiski populistiskām (varas) partijām kā TP un TB/LNNK. Varbūt ka pat Latvijas gadījumā abas šīs partijas varētu sinonimizēt kā labējas (jo ir nacionāli noskaņotas). Savukārt, kreisās ir tādas, jo ir multinacināli noskaņotas. Protams tas ir vispārinājums.

Runājot par lojalitātes faktoru, jāsaka, ka nacionālisms, Krievijas ietekmes mazināšanai, nav vienīgais faktors, kas ietekmēja vēlētāju lojāli balsot ar puspārliecību. Mēdijos tika uzsvērti dažādi pieņēmumi, kāpēc vajadzētu vēlēt. Centrālais no tiem - pilsoņa pienākums, periferālais - tas nāk par labu demokrātijas attīstībai vai vēl kāds - vienaldzība. Šie visi arī ir spēcīgi populistiski dzinuļi, kas neuzsver cilvēka īsto pārliecību, bet atšķaida šo pārliecību ar plašākiem rūpestiem (piem. rietumu demokrātijas līmeņa sasniegšana). Maza novirze: Latvijas pilsoņi īsti vēl; nesaprot, ka arī demokrātiskā sistēmā var izveidoties mehānismi, kuri bremzē likumību un īstu pārliecību. Labs piemērs tam ir ASV noņemšanās ar ANO, kuras neelastības dēļ, nelikumības piekritēji spēj kavēt likuma ievērošanu, slēpjoties aiz cita likuma (piem. Irāka). Līdzīgi, uz Repšes vēlmi reorganizēt un veicināt irēdniecības efektivitāti (kas ir likumīgs rūpests), daudzi varas partiju pārstāvji atbild vienkārši: "lai tas būtu likuma ietvaros!" Secinājums: arī demokrātija prasa uzlabojumus un laika izvirzītu elastību, lai likums nenomirtu, bet dzīvotu par labu sabiedrības interesēm. Likumam jākalpo pēc būtības, nevis pēc formas.

Beigās vēl precizēšu, ka jauno labējo "uzlējums" nav tik vienkārši klasificējums, jo tajā ir pārstāvēts centriskās domāšanas piejaukums. Tas norāda arī to, ka kreiso-labējo izvēlē noteicošais nebija tikai Krievijas "drauds", bet arī cittautiešu ietekme uz šiem procesiem, tai skaitā jautājumi, kuri skar valodu. Faktiski var konstatēt, ka pašreizējā valdības koalīcija ir dalāma uz pusēm cittautiešu jautājumā: LPP/ ZZS vs JL un TB/LNNK. Tomēr izšķirošo balsi varētu dot Eiropas Savienība.

Gatis Dilāns, sociolingvists

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pitijs 11.10.2002 15:27
Dīvaini, bet man personīgi likās, ka šis raksts, kas iesākās tik cerīgi nepiepildīja manas cerības. Kāpēc? Autores rakstu stils ir teicams, bet ekspozīcija ir drusku gurdena un man visu laiku gribējās saukt: "Nu, kas tad ir galvenais, kas tad ir tas problemātiskais, kas trūkst?"

Atbilde uz šiem saucēja dvesieniem tuksnesī bija tik šausmīgi banāla, ka nespēju noticēt, ka esmu rakstam veltījis tik daudz uzmanības (lai arī faktoloģiskais materiāls bija priekšzīmīgs)...

Savukārt šinī rakstā bija aizskartas daudzas tādas idejas, kuras, šķiet, nebija pietiekami izvērstas - piemērs, kreiso spēku nepietiekamais kreisums. Es saprotu, ka var likties dīvaini, bet es patiešām nedomāju, ka vēlēšanās jelkad (un īpaši šinīs) ārpolitika ir spēlējusi kādu nozīmīgu lomu. Par to varbūt domā Žanete Ozoliņa un pārējie ideālistiskie politologi, bet diez vai vēlētājs no ielas. Arī es savā ziņā esmu vēlētājs no ielas, jo es patiešām nebalsoju par neofunkcionālistu radīto Eiropas Sapni, bet par konkrētām sociālpolitiskām problēmām.

Un šinī sakarā es vēlos norādīt uz p a t i e s u problēmu - Latvijā nav nepopulistiski sociālo problēmu risinātāji. Vieni, kuri solījās tādi būt - LC - nogāja no politikas skatuves, par jaunajiem neko vēl nevar zināt.

Mana politiskā orientācija ir sociāldemokrātiska, bet, es nebalsoju par Latvijas sociāldemokrātiem, jo caurskatot viņu programmas neatradu nevienu konceptuālu un sistēmisku risinājumu mūsu sociālajām problēmām, sākot ar nabadzību, beidzot ar tolerances trūkumu.

Un viņi nebūt nesadarbojās ar Maskavu, nebūt ne. Man tas nebija pat galvā, kad nolēmu nebalsot par viņiem. LSDSP problēma ir viņu nekreisais kreisums. Viņi pēc savas būtības nav nekas cits kā tikai cits Čevers, kurš ar arogantu un populistisku uzvedību cenšas noturēt pilsoņu uzmanību, bet tas nenozīmē, ka arī viņu balsis... Trūkst tās politiskās nopietnības, kura bija kaut vai Ūlofam Palmem, kaut vai Rozai Luksemburgai, kuri varēja mirt par savu pārliecību. Būsim godīgi - Bojāri - gan Jun., gan Sen. - nav nekas cits kā politisko klaunāžu galveno lomu tēlotāji...

Viņu sociāldemokrātisms ir tikai sociāldemokrātija uz papīra - kura vērtība nezkādēļ krītas.... Man nav nekāds brīnums, ka Zviedrijas Sociāldemokrāti atteicās no ciešākas sadarbības ar šo klaunu ģimenes uzņēmumu, kurš gribēja svinīgi dziedāt Internacionāli...

Smieklīgi, traģiski, bet Latvija un sociāldemokrātiska valdība vismaz pagaidām izskatās būs nesavienojami koncepti....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Raivis Dzintars 11.10.2002 13:58
Vai varbūt par labu nāktu partija, kas būtu kreisa saimnieciskos jautājumos, bet labēja nacionālajos?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krasmar 11.10.2002 12:05
Man arī mācoties politoloģiju un analizējot notiekošos procesus nācies secināt, ka Latvijā nav tādas spēcīgas kreisi noskaņotās partijas, kura varētu pārstāvēt piemēram darba ņēmēju intereses. Vecākajai paaudzei kreiss raksturojas ar komunismu, un arī jaunajiem ir līdzīgi. Latvijā nenoliedzami sociāldemokrātija tiek asociēta ar Krieviju un viens fakts, ko autore raksta nepiemin ir tas, ka socialdemokratija un citas kreisas (piemēram zaļie) idejas patiesi ir internacionāli vairākas orientētas, pretstatot piemēram konservatīvismu. Latvijā starp tām labējām partijām nav reālās konkurences ideoloģiskajā plānā, īpaši piem. sociālo jautājumu risināšanā - TP, LC, TB, JL, JP, u.c. ir diezgan līdzīgi, tad nu vēlētājs balso par saukļiem, pret korupciju, ticot brinumam, lai gan patiesībā tieši soc.dem. nākšana pie varas teorētiski varētu paaugstināt plašāku tautas masu dzīves līmeni - kaut vai sociālās mājas, bezmaksas sab.transports, vai lielāks pabalsts bērnu piedzimšanas gadījumā. Šīs ir tās lietas, ko soc.dem. partija vēlešanu laikā neskaidroja, bet runāja par abstraktām lietām. Runājot par sevi, esmu liberālis, tā kā mani kopējā valsts virzība apmierina...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

cigane 11.10.2002 09:59
Igaunijaa gan taa situaacija nav tik atskiriiga no Latvijas, tur cittautiesu daudzums ir liidziigs Latvijai. Tas so miiklu padara veel interesantaaku.

Tur jau taa lieta, ka kreisie speeki nonaak taada apburtaa lokaa - vini asociejas ar Maskavu un tapec neviens negrib ar viniem buut koaliicijaa, tapeec, ka viniem nav izradzes buut valdiba, viniem nav iespeejas kluut par realu, ideologisku alternatiivu parstavosu partiju. Taa, pati par sevi nav ne slikta ne laba paraadiiba, probleema tikai taa, ka veletajam gruti saredzeet kaut kadas realas politiskaas alternatiivas. Arii paslaik labejas partijas, kas, skiet, vienosies kolaiicijaa, skandina - re! cik mees visi patiesiibaa lidziigi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

muzikants 11.10.2002 00:52
Vajadzeja to pedejo rindkopu -- secinajumu-- likt sakuma. Lasitajam zud interese par tiem cipariem, ja nav skaidribas, kadu secinajumu tie cipari pamato. Par pasu secinajumu. Laikam jau ir taisniba, ka veletaji patur prata valsts intereses. Bet tas nenozime, ka iestasanas ES kautko mainis. Daudzi doma, ka iestasanas ES ir pret valsts interesem. Varbut butu pratigi definet tas valsts intereses, nevis uzticeties, ka iestasanas ES pati par sevi (mehaniski, vai automatiski) dos kadu risinajumu. Bucas, muzikants

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

"Visu Latvijai!" 10.10.2002 16:09
Raksta autore lieliski atklāj situācijas dramatiskumu. Latvijas vēlētājs piedalās vēlēšanās un balso par spēkiem, kuriem pats neuzticas, tikai baiļu iespaidā. Ja nebūtu PCTVL (jeb tās vēlētāju "piektās kolonas"), tad partijām nāktos krietni vairāk papūlēties, lai panāktu sabiedrības lojalitāti. Vienīgais, kam es rakstā nevaru piekrist, ir piedāvātais risinājums. Neuzskatu, ka princips "nav valsts, nav problēmu" būtu labākais risinājums. ES valsts zaudēšanas bailes vairs nebūs aktuālas tikai tāpēc, ka lielā mērā valsts JAU būs zaudēta. (Neatkarīgi no tā, vai kādam indivīdam būs vai nebūs vieglāk dzīvot.) Draudus valstij jānovērš atrodot tās "vārīgā vieta", nevis iznīcinot valsti. "Vārīgā vieta" Latvijā ir tieši PCTVL vēlētāji. Tas nozīmē, lai šo vēlētāju skaitu (un draudus) nepalielinātu, būtu nepieciešams ierobežot naturalizācijas tempus un lūgt starptautiskās sabiedrības palīdzību mērķtiecīgā repatriācijas procesa veicināšanā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Druu 10.10.2002 15:11
Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa izvēlētos sociāli kreisos spēkus, jas tie nebūtu saistīti ar sarkanu krāsu. Nevar taču salīdzināt piemēram Igauniju vai Lietuvu ar Latviju. Igaunijā un Lietuvā valsts neatkarībai nelojālie elementi ir ļoti maz, nedaudz vairāk gribētu atdoties NVS blokam, bet pašu tautu apdraud maksimums 10% no visiem iedzīvotājiem, tādēļ viņi var atļauties spēlēties ar kreisiem sociķiem. Latvijas vēlētājiem kreisie saistās ar neapšaubāmu tautiskās identitātes zaudēšanu, jo šādi apdraudētāji ir aptuveni 35%. Tādēļ secinājums "lojālie" balso nevis par valsti, bet par sevi - tautu, jo labējo spēku "paspārnē" tomēr ir lielākas izredzes nepievienoties NVS vai vēl trakāk - piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu.

Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

2006.gada Saeimas vēlēšanas medijos: partiju reprezentācija un slēptā reklāma Autors:Anda Rožukalne, Tatjana Hanova, Marks Jermaks, red.Lolita Čigāne

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

2006.gada Saeimas vēlēšanas medijos: partiju reprezentācija un slēptā reklāma (pētījums) Autors:Anda Rožukalne, Tatjana Hanova, Marks Jermaks, red.Lolita Čigāne