Foto: Peter Skelton
Politika bieži vien ir kļuvusi par izaicinājumu cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši neveiksmi savā karjerā un kuriem vieta Saeimā ir kā pēdējā cerība saglabāt statusu un ienākumus.
To, kas ar Latvijas sabiedrību noticis pēdējo astoņu gadu laikā, var raksturot kā paātrinātas aizmiršanas laiku. Mēs esam traukušies laikā ar dubultu paātrinājumu, atsakoties no pieredzes, ko lielākā sabiedrības daļa labi atceras, bet tajā pašā laikā cenšas izslēgt no savas noderīgās pieredzes apcirkņiem, jo šķiet, ka perestroikas un pirmo neatkarības gadu satricinājumi neatgriezīsies. Taču pārāk ātri un nedabīgi sabiedrības izmaiņu procesi nav veselīgi, un, tā kā secinājumi nav izdarīti, tas liek atgriezties pie sākotnējā un mācīties no jauna.
Kas ir tas labais un vajadzīgais, kas izzuda treknajos ekstensīvās kreditēšanas gados un pie kā mums būtu jāatgriežas, lai mēs paši un arī visa Latvija tomēr kļūtu spējīgi nodrošināt sabiedrības un valsts attīstību? Valsts politikai jābūt strukturētai un tādai, kas pēc iespējas mazinātu ārējos un iekšējos ekonomiskos satricinājumus.
Strādāt, strādāt
Pirmais un akūti darāmais darbs ir uzņēmības gara atgriešana mūsu sabiedrībā, it īpaši jaunajos cilvēkos, kuri darba gaitas uzsāka pēc 1998. gada krīzes un kuri savā karjerā nav redzējuši lejupslīdi, darba vietu samazinājumu un darba devēju nespēju pildīt savas saistības.
Pirmā un vērtīgākā atziņa, kas valstij visaugstākajā politiskajā līmenī būtu jāatzīst, ir tas, ka liela vērtība ir cilvēks, kuram nav jāmaksā bezdarbnieka pabalsts un kurš ir spējīgs uzņemties atbildību par sevi un savu ģimeni pat visgrūtākajos laikos, un to nedrīkst graut, uzliekot birokrātisko slogu un pārmērīgu nodokļu nastu. Ja indivīds ir stiprs un spējīgs, nevajag viņam traucēt, bet gan viņu atbalstīt. Viens no lielākajiem un jaudīgākajiem atbalsta veidiem, ko valsts var sniegt saviem iedzīvotājiem, ir izglītība. Nevis nomināli papīri, ko sauc par diplomiem, bet reāli lietojama un noderīga izglītība visos līmeņos — no arodizglītības līdz pat augstākajai. Mācības var būt arī kā bezdarbnieku nodarbināšanas programmas sastāvdaļa, jo tas dod iespēju cilvēkam neizkrist no sabiedrības dzīves un socializēties jaunās grupās.
Protams, augstāk minētie soļi nekādā veidā neatrisina sabiedrības sociālās problēmas, un pensionāri un tie, kas no sistēmas izkrituši, ar šiem soļiem paglābti netiks. Taču, lai šo problēmu esošajā situācijā risinātu, ir precīzi jāspēj raksturot esošo situāciju un parādīt kustības virzienu. Viena no lietām, kas visiem ir jāsaprot un kas jāatzīst politiķiem, ir tas, ka cilvēki, kas maksājuši sociālo nodokli un ir paļāvušies, ka valsts vajadzības gadījumā viņiem palīdzēs ar bērnu vai bezdarbnieku pabalstu, ir maldījušies, jo palīdzība nemaz nav iespējama tāpēc, ka sociālā budžeta pārpalikums ir „apēsts”. Šis ir jautājums par spēju pavilkt svītru un sākt dzīvot citādāk. Protams, esošajā demogrāfiskajā situācijā tas nav ilgtermiņa risinājums, bet šobrīd mums cita nav. Mūsu sabiedrībai ir nepieciešama sociālā solidaritāte. Tā ir iespējama, jo mūsu apziņā ir tradīcija, ka mums ir jāpalīdz saviem vecākiem, brāļiem un māsām, tuvākajiem radiniekiem. Jaunā dimensija ir palīdzība draugiem, kas varbūt ir iekūlušies nepatikšanās, uzkraujot sev nepanesamu kredītu nastu. Neviens jau neliek mētāties ar naudu, kuras daudziem knapi pašiem pietiek, bet runa ir par psiholoģisku atbalstu. Runa ir par to, lai nepieļautu cilvēku izolāciju un izstumšanu no aprites tikai tādēļ, ka viņi ir nonākuši grūtībās.
Politika — neveiksmīgajiem
Un, visbeidzot, valsts pārvalde. To sabiedrības vairākums uzskata par cilvēku grupu, kas atrāvusies no dzīves un realitātes un strādā tikai savā labā. Bezgalīgi cīnoties ar interešu konfliktiem, klaji neētisku rīcību un politisko korupciju, mēs esam radījuši valstī labi apmaksātu politiķu un ierēdņu slāni, kurš šobrīd valstij un sabiedrībai izmaksā pārāk dārgi un ko, šķiet, Latvija kā maza valsts nevar atļauties. Tādēļ ir nepieciešams atvērt līdzdalības durvis politikā. Patlaban labi profesionāļi, cienījami cilvēki, redzami uzņēmēji nepiedalās vēlēšanās, jo labi zina, ka pēc četriem Saeimā pavadītiem gadiem viņi būs no politiskā procesa atkarīgi indivīdi. Cilvēki, kuri reāli nav bijuši savā profesijā četrus gadus, ja viņus neievēl atkārtoti, būs pazaudējuši savu profesiju un bieži vien biznesu, un viņiem būs jāpiedzīvo ienākumu un statusa katastrofāls kritums.
Šādu apstākļu rezultātā politika ir kļuvusi par izaicinājumu bieži vien cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši neveiksmi savā karjerā un kuriem vieta Saeimā ir kā pēdējā cerība saglabāt statusu un ienākumus. Lai panāktu situācijas lūzumu, Saeimas deputātu ierobežojumus varētu uz vienu vai diviem sasaukumiem samazināt līdz pašvaldību deputāta līmenim, kas paralēli savam politiskajam darbam ļauj nodarboties arī ar citām aktivitātēm. Protams, var būt ierobežojumi strādāt par ierēdni vai valsts vai pašvaldību uzņēmumā, bet mērķis ir cilvēkus, kas bauda sabiedrības uzticību, iesaistīt valsts politiskajā pārvaldē. Tas pēc būtības dos iespēju kā atmodas laikos politiku tuvināt sabiedrībai un veicināt sabiedrības iesaisti tajā.