Foto: B.Koļesņikovs

Par pētījumu “Latvijas lauksaimniecība un lauku attīstība ES kontekstā: problēmas un risinājumi”

Pārtikas un veterinārais dienests, iepazīstoties ar Kristīnes Gaugeres pētījumu „Latvijas lauksaimniecība un lauku attīstība ES kontekstā: problēmas un risinājumi”, vēlas sniegt savus komentārus:

1. Par paškontroles (HACCP) sistēmu ieviešanu

Kristīne Gaugere savā pētījumā „Latvijas lauksaimniecība un lauku attīstība ES kontekstā: problēmas un risinājumi” min „Viens no paškontroles mehānismiem, ko šobrīd ievieš daudzi uzņēmumi, ir HACCP – bīstamību analīze un kritiskie kontroles punkti, bet ES dokumentos ir norādīts, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem sakarā ar apmācīta personāla un līdzekļu trūkumu HACCP ieviešana nav obligāta, jāņem vērā katras dalībvalsts izstrādātās vadlīnijas. Tādēļ dalībvalstīm 12 mēnešu laikā pēc 2004.gada 1.janvāra jāziņo Briselei, kādas vadlīnijas šīm ražotnēm ir izstrādātas. HACCP nekaitīguma sistēmas ieviešana attiecas vienīgi uz lielajiem uzņēmumiem.” Ņemot vērā, ka autore ir minējusi 2004.gada 1.janvāri –jaunās EP regulas projekta „Par pārtikas higiēnu” provizorisko spēkā stāšanās datumu (pēc autores domām),varam uzskatīt, ka augstākminētā informācija ir ņemta tieši no projekta.

Jānorāda, ka EP regulas projekta „Par pārtikas higiēnu”
5.pants Bīstamību analīzes kritiskajos kontroles punktos (HACCP) sistēma:

1. Pārtikas ražošanas uzņēmumiem (izņemot primārai ražošanai (ferma, zvejniecība u.c.)) ir jāizstrādā, jāievieš un jāuztur procedūras, kas balstītas uz sekojošiem HACCP principiem:

(a) jāidentificē bīstamības, kuras jānovērš vai jāsamazina līdz pieļaujamam līmenim,
(b) jāidentificē kritiskie kontroles punkti vai posmi, kuros ir iespējama bīstamību novēršana vai samazināšana,
(c) kritiskajos kontroles punktos jānosaka kritiskie limiti,
(d) jāizveido un jāievieš efektīva monitoringa procedūra kritiskajos kontroles posmos,
(e) jāizveido korekcijas pasākumu kopums, ja monitoringa procedūra norāda, ka kritiskie kontroles punkti netiek pienācīgi kontrolēti.

2. Pārtikas uzņēmumiem (izņemot primārai ražošanai (ferma, zvejniecība u.c.)) ir jāizstrādā verifikācijas procedūras, lai pārbaudītu vai 1. punktā minētie pasākumi darbojas efektīvi.

4. Kā daļu no 1. un 2. punktā minētās sistēmas, pārtikas uzņēmums, uz brīvprātības principiem, varētu lietot labas ražošanas prakses kodeksus kopā ar HACCP sistēmas izstrādes vadlīnijām, kas ir izstrādātas pamatojoties uz 6. un 7.paragrāfu.

5. Pamatojoties uz procedūru, kas noteikta 13.panta 2.punktā, varētu tikt pielietoti pasākumi, lai atvieglinātu 5. panta prasību ieviešanu mazos uzņēmumos.

6. pants Labas ražošanas prakses un HACCP sistēmas izstrādes vadlīnijas dalībvalstīs.

1. Dalībvalstīm ir jāveicina Labas ražošanas prakses un HACCP sistēmas ieviešanas vadlīniju izstrāde.

2. ja tiek izstrādātas dalībvalstu vadlīnijas, tās jāizstrādā:

pārtikas ražošanas sektoram,
konsultējoties ar ieinteresētajām grupām, piemēram, kompetento institūciju un patērētāju grupām,
kur iespējams, atsaucoties uz Codex Alimentarius prakses kodeksiem.

Diemžēl augstākminētā regula neparedz, ka maziem un vidējiem pārtikas ražošanas uzņēmumiem paškontroles sistēmas ieviešana nav obligāta, regula paredz iespējamos atvieglojumus maziem uzņēmumiem, un šādi atvieglojumi var tikt pieņemti, dalībvalstīm iesniedzot priekšlikumus Eiropas Komisijā, kura savukārt pieņem lēmumu, atbilstoši Padomes Lēmumā 1999/468/EC noteiktai procedūrai.

2. Par uzņēmumu atzīšanu un reģistrāciju

Pētījuma autore min, ka „ES nosacījumos ir nepārprotami prasīts, lai pārtikas ražošanas uzņēmumi tiktu reģistrēti. Bet atzītiem jābūt tikai tiem uzņēmumiem, kas darbojas kopējā ES tirgū”.

Savukārt ES direktīvas, kas reglamentē dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanu, nepārprotami norāda, ka uzņēmumiem, kuros notiek gaļas ieguve, dzīvnieku izcelsmes produktu apstrāde, pārstrāde un ražošana jābūt atzītiem atbilstoši konkrētās reglamentējošās direktīvas prasībām.

Piemēram, EP Direktīva 64/433/EEC „Veselības noteikumi svaigas gaļas ražošanai un tirdzniecībai”, kas nosaka higiēnas un veterinārās prasības kautuvēm un gaļas sadales uzņēmumiem, jau definīcijā paredz, ka uzņēmums ir atzīta kautuve, atzīts gaļas sadales uzņēmums, atzīta saldētava. Jāatzīmē, ka direktīva paredz higiēnas prasības gan lieljaudas kautuvēm, gan īpašas higiēnas prasības mazjaudas kautuvēm, kuras ražo produkciju vietējam tirgum. Gan lieljaudas, gan mazjaudas kautuvēm ir jābūt atzītām. Direktīvā noteikti sekojuši atvieglinājumi mazjaudas kautuvēm:

sienas un grīdu savienojumam nav jābūt noapaļotam;
var nebūt ūdens krāni, kas atverami bez roku palīdzības;
var nebūt speciāli aprīkota vieta transporta līdzekļu mazgāšanai un dezinfekcijai;
var nebūt atsevišķa, slēdzama telpa, kurā glabājas mazgāšanas, dezinfekcijas un deratizācijas līdzekļi;
mazjaudas kautuvē ir pieļauta zarnu trakta un kuņģa tīrīšana kaušanas telpā, bet tikai pēc kaušanas pabeigšanas;
var nebūt atsevišķas telpas, kas paredzētas slimu vai uz saslimšanu aizdomīgu dzīvnieku turēšanai, kaušanai, no šiem dzīvniekiem iegūto produktu un tādu produktu, kas nav izmantojami cilvēku uzturam, glabāšanai;
var nebūt liemeņu pārvietošanai paredzēti griestu sliežu ceļi;
atdzesēšanas un saldētavas telpās var nebūt automātiskā temperatūras reģistrācija.

Pārējās prasības, tai skaitā uzņēmuma konstrukcijai (sienas, grīdas, griesti), iekārtām un aprīkojumam ir tādas pašas, kā lieljaudas kautuvēm.

EP Direktīva 77/99/EEC „Veselības noteikumi gaļas produktu ražošanai un piedāvājumam tirgū” arī nosaka uzņēmumu dalījumu lieljaudas un mazjaudas gaļas produktu pārstrādes uzņēmumos. Direktīvas 9.pants paredz sekojošus atvieglinājumus mazjaudas uzņēmumiem:

var nebūt ūdens krāni, kas atverami bez roku palīdzību;
ģērbtuvēs skapīši var būt neslēdzami.

Direktīvas 64/433/EEC „Veselības noteikumi svaigas gaļas ražošanai un tirdzniecībai” prasības ir pilnībā iestrādātas Ministru kabineta noteikumos Nr. 555 (2003) „Veterinārās un higiēnas prasības kautuvēm, kārtība, kādā dzīvnieki tiek nokauti realizācijai, un higiēnas prasības gaļas iegūšanai”, kuros arī ir atvieglojumi mazjaudas kautuvēm.

Diemžēl EP Direktīvā 77/99/EEC „Veselības noteikumi gaļas produktu ražošanai un piedāvājumam tirgū” paredzētais dalījums lieljaudas un mazjaudas gaļas pārstrādes uzņēmumos nav iekļauts Ministru kabineta noteikumos Nr. 427 (2002) „Gaļas produktu ražošanas noteikumi”.

Autore pētījumā min sekojošu piemēru – „vienkāršās tradicionālās siera ražotnes nebūt nav jāatzīst, tās vienkārši jāreģistrē. Arī tie piena pārstrādes uzņēmumi, kas ražo lokālajam tirgum, ir tikai jāreģistrē”.

Pretēji autores domām, ES direktīvā 92/46/EEC, kas nosaka veterinārsanitāros noteikumus par neapstrādāta piena, termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanu un izplatīšanu, nepārprotami ir noteikts, ka:

visiem piena apstrādes un pārstrādes uzņēmumiem, kā arī piena savākšanas uzņēmumiem (savāktuvēm) un piena standartizēšanas uzņēmumiem (krejotavām) jābūt atzītiem (approved) – direktīvas 10.pants;
atzīšanas procesā, vērtējot uzņēmumus ar mazu jaudu (piena pārstrādes uzņēmumi, kas gadā pārstrādā mazāk par 2 000 000 litriem piena), var tikt pieļautas atlaides atsevišķām ES direktīvā 92/46/EEC noteiktajām prasībām, ja tas neietekmē piena pārstrādes higiēniskos apstākļus – direktīvas 11. pants un Eiropas Komisijas lēmums 95/165/EEC par šīm atlaidēm;
papildus iepriekš minētajām atlaidēm uzņēmumiem, kas ražo sieru ar vismaz 60 dienu nogatavināšanas periodu, pieļaujamas atlaides izejvielas (neapstrādāta piena) kvalitātei ar noteikumu, ka galaprodukts atbilst direktīvas prasībām – direktīvas 8.pants.

LR likumdošanā (MK 20.11.2001.g. noteikumi Nr. 491 „Piena, apstrādāta piena un piena produktu aprites noteikumi”) patreiz vēl nav iestrādāti ES likumdošanas nosacījumi par šīm atlaidēm, bet jau sagatavotajā jaunajā MK noteikumu projektā šīs atlaides tiks iestrādātas.

Arī EP regulas projektā „Higiēnas prasības dzīvnieku izcelsmes produktiem”, kas nomainīs dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas higiēnas prasības reglamentējošās direktīvas, 4.paragrāfa 2.punktā minēts „uzņēmumi, kuros notiek darbība ar III. pielikumā minētajiem dzīvnieku izcelsmes produktiem nedrīkst uzsākt darbību, kamēr kompetentā institūcija nav tos atzinusi, izņemot gadījumus, ja uzņēmums veic tikai:

primāro ražošanu (ferma, zvejniecība);
transporta operācijas;
produktu uzglabāšanu, ja tur nav nepieciešama temperatūras kontrole;
mazumtirdzniecību.

3. Par kautuvēm Dānijā

Pētījumā norādīts: „Dānijā ir 4 lieljaudas kautuves, kas ir atzītas un veic eksportu uz ES, bet no 127 mazjaudas kautuvēm tikai deviņas ir atzītas ES un tiesīgas eksportēt preci uz pārējām Savienības valstīm, savukārt mazjaudas kautuvju produkcija aizņem 40% no Dānijas gaļas tirgus apjoma.”

Pārtikas un veterinārais dienests lūdza apstiprināt augstāk minēto informāciju PVD pirmsiestāšanās padomniekam Dānijas veterinārās un pārtikas administrācijas pārstāvim Flemingam Boisena kungam, kas savā ziņojumā norāda:

uz doto brīdi Dānijā ir 41 lieljaudas kautuve un 119 mazjaudas kautuves;
mazjaudas kautuvju saražotā produkcija sastāda tikai pāris procentus no Dānijas kopējā gaļas tirgus apjoma

Dānijā, atbilstoši Direktīvas 64/433/EEC „Veselības noteikumi svaigas gaļas ražošanai un tirdzniecībai” prasībām ir atzītas visas lieljaudas un mazjaudas kautuves.