Partiju sacensība: no reklāmām jāpārslēdzas uz politikas saturu 0

Recenzija par pētījumu "8. Saeimas vēlēšanu izdevumu analīze", ko veicis Sorosa fonda – Latvija un Sabiedrības par atklātību “Delna” kopprojekts “Atklāti par 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm”.

Iesaki citiem:

Sorosa fonda - Latvija un “Delnas” kopīgi īstenotais projekts “Atklāti par 8. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansēm” ir nācis klajā ar gala ziņojumu, kas pēc satura un būtības ir vērtīgs dokuments Latvijas politisko partiju finansēšanas problēmu apzināšanā, analīzē un risinājumu meklēšanā. Norādot uz likumdošanas nepilnībām un kontrolinstitūciju vājumu kā galvenajiem faktoriem, kas veicina partiju augošo atkarību no sponsoru dāsnajiem ziedojumiem, autori par galveno šī projekta mērķi izvirza panākt lielāku caurskatāmību politisko partiju finansēs. Unikāls ir projekta autoru mēģinājums, izmantojot oficiāli un publiski pieejamo informāciju, veikt neatkarīgu priekšvēlēšanu reklāmu uzskaiti un aprēķināt to reālās izmaksas, kas rezultātā apstiprina autoru iepriekš uzstādīto pamatpieņēmumu: finansu resursiem ir būtiska ietekme uz politikas procesu Latvijā.

Augstu vērtējama ir projekta atvērtība un publiskums visā tā norises laikā, kas, pievēršot vēlētāju un mediju uzmanību, veicināja konstruktīva dialoga veidošanos ar sabiedrību, analizējot partiju finansēšanas sistēmas trūkumus. Minēto aktivitāšu materializēšanās jau konkrētās likumdošanas izmaiņās – partiju ziedojumu apjoma limita samazināšana, partiju ziedojumu publiskošana internetā, partiju reklāmas izmaksu deklarāciju iesniegšana pirms un pēc vēlēšanām – var tikt uzskatīts par vienu no galvenajiem šī projekta panākumiem, tādējādi pierādot projekta praktisko lietderību un radot daudz labvēlīgākus apstākļus partiju finansu atklātības nodrošināšanai un turpmākai partiju priekšvēlēšanu aģitācijas reklāmas novērošanai.

Pētījuma secinājumos autori galveno uzmanību vērš uz konstatētajām nesakritībām starp partiju deklarācijās un projektā novērotajām priekšvēlēšanu reklāmu izmaksām. Šis fakts rada pamatotas bažas par partiju godprātīgo attieksmi deklarāciju aizpildīšanā un par kontroliestāžu efektivitāti un operativitāti, atklājot šādus pārkāpumus. Projekta autori min vairākus iespējamos skaidrojumus, norādot gan uz partiju (ne)apzinātu neprecizitāti, aizpildot deklarācijas, gan uz reklāmu atlaižu variācijām medijos, gan uz oficiāli nereģistrētiem skaidras naudas norēķiniem par pakalpojumiem, gan uz deputātu kandidātu individuālajām kampaņām. Lai gan šo skaidrojumu argumentācija ir balstīta vairāk uz pieņēmumiem, projektam ir izdevies ieskicēt ceļus problēmas cēloņu meklēšanai, ko būtu vērts pētīt turpmāk.

Tomēr, neraugoties uz projekta pozitīvajām iezīmēm, atļaušos norādīt uz vairākām pētījuma nepilnībām.

Ziņojuma sākumā nav īsti precīzi formulēta pētītā problēma. Tiek runāts par priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumu straujo pieaugumu, politisko partiju atkarību no sponsoriem, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja negatavību veikt partiju finansu kontroli, naudas ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem un partiju maciņu necaurskatāmību, kas pēc būtības nav viens no otra nodalāmi konstatējumi, taču precīzs pētījuma problēmas un attiecīgi – mērķa – uzstādījums ievadā ļautu skaidrāk uztvert tālāk tekstā sniegto secinājumu un rekomendāciju nolūku un savstarpējo sasaisti.

Tikai ziņojuma beigās kļūst skaidrs, ka projekts tika veikts pēc Transparency International-Argentina pieredzes. Daudz loģiskāk būtu priekšvēsturi par šo metodi - kā veikt politisko partiju finansu kontroli sabiedrības spēkiem - pasniegt ievadā, iepazīstinot lasītāju ar tās ‘lietošanas instrukcijām’, sagaidāmajiem rezultātiem, kā arī apgrūtinājumiem jeb trūkumiem.

Autori ziņojumā min divus pamatmodeļus partiju finansēšanā – regulējošais un liberālais, Latviju pieskaitot liberālajam, tāpēc “projekts pamatā fokusējās uz lielākas caurskatāmības veicināšanu politisko partiju finansēs” (38. lpp.). Tomēr ziņojumā arī secināts, ka “lielāka caurskatāmība politisko partiju finansēs pati par sevi neatrisinās politisko partiju finansēšanas sistēmas problēmas” (19. lpp.). Savukārt rekomendācijās tiek sniegta virkne ieteikumu, kā ierobežot un regulēt partiju ieņēmumus un izdevumus (regulējošā modeļa pieeja). Šāda nekonsekvence liek domāt, ka vai nu modeļu apraksta iekļaušanai ziņojumā nav bijis praktiska mērķa, lai pamatotu projekta autoru pieeju problēmas analīzei, vai arī nav ticis pietiekami precīzi izklāstīts šo modeļu teorētiskais un praktiskais salīdzinājums, tas, cik tie ir viens otru izslēdzoši vai papildinoši realitātē un kā tie būtu attiecināmi uz Latvijas situāciju.

Lai gan rekomendācijas kā jau rekomendācijas var gan tikt, gan netikt ņemtas vērā, projekta autori varēja pievērst lielāku uzmanību tieši šai ziņojuma sadaļai, sniedzot pārliecinošus un labi pamatotus ieteikumus esošās situācijas uzlabošanai. “Domājams, ka būtu lietderīgi” forma nepārliecina lasītāju, ka tiek piedāvāts nopietns problēmas risinājums, lai gan tieši tas tiek sagaidīts no šāda vēriena pētījuma. Balstoties uz projekta īstenošanas laikā iegūto informāciju un paturot prātā autoru pamatatzinumu – partijas tērē par daudz, rekomendācijas būtu pilnvērtīgākas, ja tiktu mēģināts, piemēram, veikt kalkulācijas par optimālo partijai nepieciešamo finansu resursu apjomu, ko vēlāk varētu noteikt kā priekšvēlēšanu kampaņas ‘griestus’ likumdošanā. Bez risinājuma palicis arī secinājums, ka viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc konstatētas nesakritības starp partiju deklarācijās un projektā uzrādītajiem partiju reklāmu izmaksu apjomiem, ir nepareiza/neprecīza/negodprātīga u.t.t. deklarāciju aizpildīšana. Tā kā politisko partiju un arī mediju iesniegtās deklarācijas ir publiski pieejamas un līdz ar to nodrošina partiju finansu atklātību, paša projekta interesēs būtu piedāvāt uzlabotu, detalizētāku deklarāciju paraugu, kas precīzāk ļautu izsekot partiju naudas plūsmām. Tas arī turpmākajās analīzēs un pētījumos izslēgtu tīri tehniskas nesakritības, salīdzinot datus un izdarot secinājumus.

Pētījuma autori arī uzsvēruši ieguldīto finansu līdzekļu apjoma korelāciju ar vēlēšanu rezultātiem, kā risinājumu piedāvājot priekšvēlēšanu izdevumu limita noteikšanu vai apmaksātas politiskās reklāmas aizliegums elektroniskajos masu saziņas līdzekļos. Nenāktu par ļaunu atsaukt atmiņā tādus cēlus mērķus kā politiskās kultūras un pilsoniskas sabiedrības attīstība, lai elektorāta un partiju uzmanību pārslēgtu no reklāmas rullīšu ražošanas un patēriņa uz kvalitatīvu politikas saturu. Citiem vārdiem sakot, vēlēšanas ir kā partiju savstarpējās sacensības laukums, kur pēdējos gados populārākā disciplīna ir priekšvēlēšanu reklāmas apjomi un izmaksas. Lai mazinātu partiju izdevumus, iespējams, efektīvi būtu piedāvāt alternatīvu sacensības disciplīnu.

Aprakstot partiju finansēšanas sistēmu piemērus no Francijas, Ungārijas un Lietuvas pieredzes, netiek pamatots, kāpēc izvēlētas tieši šīs valstis. Nav skaidrs, vai pēc autoru domām šie būtu uzskatāmi par paraugmodeļiem un vai to pieredzes pārņemšana būtu risinājums Latvijas gadījumā.

Projekta empīriskā daļa ir apkopojusi datus, kas attiecas uz politisko partiju priekšvēlēšanu reklāmas ievietošanu medijos un to izmaksām, un secina, ka partiju deklarācijas tiek aizpildītas nepareizi. Lai arī nav pamatota iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu, tomēr ignorēts nevar palikt fakts, ka reklāmu pasūtīšanas, sagatavošanas, publicēšanas vai pārraidīšanas tehniskais process un norēķināšanās par šo pakalpojumu ķēdi ir pietiekami komplicēts aktivitāšu kopums ar vairāk nekā diviem iesaistītajiem darījuma partneriem (partija un medijs), lai, salīdzinot partiju un mediju deklarācijas, tiktu konstatētas nesakritības. Kaut tikai viena starpnieka dēļ naudas ceļi un apjomi var būtiski mainīties. Tāpēc šādu faktoru ietekmes neparedzēšana un neatrunāšana rada aizdomas par autoru tendenciozitāti.

Autori aplūkojuši arī Latvijas priekšvēlēšanu kampaņu dārdzību salīdzinošā perspektīvā un secinājuši, ka, rēķinot uz vienu balsstiesīgo, šo kampaņu izmaksas ir dažkārt pat vairākas reizes augstākas nekā citās valstīs. Pirmajā mirklī balsstiesīgo skaits valstī šķiet pieņemams kritērijs, taču tas neatspoguļo valsts ekonomiskās attīstības līmeni, kas nepārprotami ir viens no partiju reklāmu izmaksu apjoma ietekmējošiem faktoriem. Šī parametra ņemšana vērā (IKP, vidējās darba algas u.tml. formā) sniegtu vēl objektīvāku salīdzinājumu.

Neraugoties uz vairākām nepilnībām, kas konstatētas projektā, kopumā veiksmīgs un galvenais – akūti nepieciešams - ir bijis autoru mēģinājums ar lupu raudzīties partiju finansu deklarācijās. Šīs “operācijas” atklājumi, šķiet, nevienu nepārsteidz, taču tie apliecina nepieciešamību turpināt darbu pie partiju finansēšanas sistēmas atveseļošanas, jo ir saņemti signāli par nopietnu “vīrusu” eksistenci. Tā kā projekta autori vairākkārt ziņojumā norādījuši uz likumdošanas trūkumiem un vājajiem kontrolinstitūciju darba rezultātiem kā faktoriem, kas veicina partiju finansu necaurspīdību, jācer, ka šis ziņojums panāks vēl jaunus uzlabojumus likumdošanā un iedvesmos galveno ārstu - KNAB - nopietnāk pievērsties vienam no saviem pamatuzdevumiem - partiju finansu kontrolei.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi