Foto: E. Rudzītis © AFI
Igaunijas sabiedrībā pret partiju finansu reformu, kas pilnīgi aizliedz juridisko personu ziedojumus un palielina valsts dotāciju partijām, bijusi salīdzinoši neliela pretestība - uzņēmumi, kas varētu zaudēt ietekmi, laikam ir noguruši apmaksāt aizvien pieaugušos kampaņu rēķinus.
Igaunijas valdība, kas strādā kopš šā gada aprīļa, ir apņēmusies būtiski mainīt partiju finansēšanas režīmu. No vienas puses, sākot no 2004. gada tiks aizliegti visu juridisko personu, proti, uzņēmumu, fondu un nevalstisko organizāciju, ziedojumi. No otras puses, valsts subsīdijas politiskajām partijām trīskāršosies – no kopējā apjoma 20 miljoni kronu (apmēram 1,8 miljoni eiro) šogad līdz 60 miljoniem nākamajā gadā.
Igaunijā salīdzinoši ilgi pastāv politisko partiju valsts finansēšanas sistēma. Tā tika ieviesta likumdošanā jau 1994. gadā, un, sākot no 1996. gada, partijas ir saņēmušas subsīdijas no valsts budžeta. Dotāciju apjoms katru gadu tiek noteikts valsts budžetā, un ir ievērojami palielinājies kopš subsīdiju ieviešanas (Skat. 1. tabulu). Atbalsts pienākas partijām, kas ir pārvarējušas 5% barjeru parlamenta vēlēšanās. Ziedojumiem nekādi ierobežojumi nav noteikti, izņemot aizliegumu ārzemju privātpersonām ziedot partijām, taču visi ieņēmumi ir jāpublisko.
1. tabula. Valsts finansējuma partijām pieaugums Igaunijā
Kopējās valsts budžeta dotācijas partijām (miljonos kronu)
* – priekšlikums
Izteiktie priekšlikumi daļēji ir reakcija uz nemitīgi augošajām priekšvēlēšanu kampaņu izmaksām, sākot no 1995. gada (Skat. 2. tabulu). Pēdējais izmaksu pieaugums patiesībā neatspoguļo kopainu, jo piecus mēnešus pirms parlamenta priekšvēlēšanu kampaņas noritēja visdārgākā vietējo pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa (partijas kopā iztērēja gandrīz 50 miljonus kronu), bet pēc pieciem mēnešiem sekoja ES pirmsiestāšanās referendums (partijas iztērēja vairāk par 2 miljoniem kronu).
2. tabula. Partiju uzrādītie priekšvēlēšanu kampaņu tēriņi (miljonos kronu)
Diskusijas par aizliegumu uzņēmumiem ziedot sākās pirms vairākiem gadiem. Nedaudz pārsteidzoši – viens no visatklātākajiem šīs idejas sludinātājiem ir bijusi uz tirgu orientētā, liberālā Reformu partija, kas parasti nostājas pret valsts intervences palielināšanos; principā šo domu atbalsta visas lielākās partijas. Pašlaik šo plānu dedzīgi aizstāv arī vadošā valdības partija Res Publica, kas pēdējās vēlēšanās, saņemot dāsnus uzņēmumu ziedojumus, pirmo reizi iekļuva parlamentā.
Sabiedrībā pret šiem reformu plāniem bijusi salīdzinoši neliela pretestība. Uzņēmumi, kas varētu zaudēt ietekmi politikā, laikam ir noguruši no aizvien pieaugušo priekšvēlēšanu kampaņu rēķinu apmaksas, it īpaši, ņemot vērā to, cik liels skaits partiju jāatbalsta, lai starp tām būtu arī uzvarētāja (vairāki lieli uzņēmumi ir atbalstījuši vairākas, ja ne visas lielākās partijas). Šķiet, ka sabiedrību apmierina valdības argumenti par to, ka salīdzinājumā ar pašreizējo jaunā sistēma būšot daudz nepievilcīgāka korupcijai. Arguments, ka uzņēmumu ziedojumu ierobežošana esot pamattiesību ierobežošana (piemēram, vārda brīvības, kas daudzās valstīs ir problēma), tiek noraidīts, jo privātpersonām atstāta iespēja maksāt nekorumpētus ziedojumus – nav nekādas vajadzības tos virzīt caur uzņēmumiem vai citām organizācijām. Nav brīnums, ka lielāko pretestību šiem plāniem izrādījušas mazās, ārpus parlamenta esošās partijas. Kaut arī to ietekme Igaunijas politikā ir nenozīmīga, tās ir panākušas kompromisu, kas atļauj tām izņēmuma kārtā pieņemt ziedojumus no uzņēmumiem. Pat ar šo izņēmumu, tām priekšvēlēšanu kampaņu laikā nāksies konkurēt ar lielajām partijām, kam būs pieejamas dāsnas valsts subsīdijas. Taču, lai panāktu jauno noteikumu pilnīgu ieviešanu, ir jārēķinās ar grūtībām, jo paredzams, ka korumpēti ziedojumi atradīs citus ceļus. Iespējams, ka partiju finansējums var kļūt slēptāks, jo līdz šim visi ziedojumi bija jāpublisko.
Izvirzās arī jautājumi saistībā ar šīs jaunās sistēmas vēlamību demokrātijas attīstībai. Pirmkārt, parlamentā pārstāvētās partijas var kļūt lielā mērā atkarīgas no valsts finansējuma un aizvien vairāk zaudēt sakarus ar vēlētājiem, it īpaši uz ārpusparlamentam esošo partiju vājo kampaņu fona. Tomēr ir arī iespējams, ka ārpus parlamenta esošās partijas varētu mainīt savu taktiku. Līdz šim bija iespējams gūt panākumus ar kampaņām, kas bija salīdzināmas ar iepriekšējām (piemēram, Res Publica šogad), taču nākotnē šāds ceļš būtu arvien grūtāks un tā vietā partijām varētu rasties vilinājums izmantot populistiskāku vai ekstrēmāku retoriku.
Allan Sikk ‘A Cartel Party System in a Post-Communist Country? The Case of Estonia,’
Diskusija "Partiju finansēšana: ko mainīsim?"
KNAB ierosinātie likumdošanas grozījumi par partiju finansēšanu