Foto: Naureen Shahid
KNAB pārbaužu rezultāti apliecina, ka Latvijā turpmāk vairs nebūs tik viegli kvazi-likumīgā ceļā nopirkt politisko varu.
Pagājušajā nedēļā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paziņoja par 9.Saeimas vēlēšanu kampaņas pārbaužu rezultātiem. Kopējie skaitļi ir gana iespaidīgi — birojs jau ir uzlicis administratīvos sodus 7 partijām un 2 partijām (TP, LPP/LC) konstatējis pārtēriņus kopā gandrīz miljona latu apmērā[1]. Pārkāpumu veidi ir dažādi: piemēram, pārsniegts likumā atļautais priekšvēlēšanu tēriņu apjoms, partiju deklarācijās nav norādīti visi saņemtie ziedojumi vai nav norādīti visi priekšvēlēšanu izdevumi. Tomēr partiju līdz šim saņemtie sodi par pārkāpumiem joprojām ir vairāk simboliski — maksimālais piespriestais sods ir 5000 latu. KNAB sola tuvākajās nedēļās lemt par to, cik lieli līdzekļi vēlēšanu tēriņu griestus pārkāpušajām partijām būs jāiemaksā valsts budžetā un kurām partijām būs jāatmaksā nelikumīgi pieņemtie ziedojumi. No KNAB izplatītā ziņojuma var noprast, ka atmaksājamie līdzekļi visām partijām kopā varētu pat pārsniegt 1 miljonu latu.
Pārrēķināšanās
Ņemot vērā, ka pārtērētās summas ir pat divas reizes lielākas, nekā atļautie tēriņu griesti, kā lai skaidro TP un LPP/LC elites publiski pausto sašutumu par KNAB pārbaužu rezultātiem, stūrgalvīgi apgalvojot, ka likumu tās nav pārkāpušas? Ticamākā atbilde — partijas “pārshēmojās”.
Nebrīnītos, ja izrādītos, ka šīs partijas patiešām bija pārliecinātas, ka tās ir paveikušas visu, lai likumā noteiktie partiju priekšvēlēšanu tēriņu griesti tām netraucētu kampaņai tērēt visus tobrīd rīcībā esošos līdzekļus. Pietiktu tikai izveidot juridisku nodalītu organizāciju (trešo personu) un naudu “sūknēt” caur to, nevis caur oficiālo partijas kasi.
Ļoti prasta shēma, bet kas šīm partijām ļāva domāt, ka tā varētu palikt nesodīta? Manuprāt, tam varēja būt divi puslīdz racionāli skaidrojumi:
Trešo personu prototips jau tika izmēģināts 2005.gada pašvaldību vēlēšanās. Lai gan daudz mazākā apjomā un slēptākā veidā, tomēr jau tobrīd tika notestēta sabiedrības un KNAB reakcija uz gadījumiem, kad reklāmas par partiju izvietoja no partijas juridiski nošķirta organizācija. Ja partiju paļāvība uz šīs shēmas likumīgumu balstījās uz pašvaldību vēlēšanu novērojumiem, tad tā neapšaubāmi ir smaga pārrēķināšanās. 2006.gada trešās personas un 2005.gada trešās personas nav salīdzināmas — uz Saeimas vēlēšanām partijas bija jau atmetušas visus “smalkumus” un slepenību. Atšķirībā no 2005.gada, 2006.gadā vairs nevienam neradās jautājumi par to, ko īsti šīs mistiskās organizācijas reklamē un kādas partijas stāv aiz šīm organizācijām;
2005-2006.gada valdošajai koalīcijai katastrofāli trūka politiskās gribas un drosmes vienoties par jaunu priekšvēlēšanu aģitācijas likumu. Netika pieņemts izstrādātais likumprojekts, kas precīzāk regulētu ar trešajām personām saistītos priekšvēlēšanu kampaņu jautājumus. Iespējams, ka partijas, kas mērķtiecīgi sabotēja šī likumprojekta pieņemšanu, uzskatīja, ka tādējādi trešo personu kampaņas vispār ir palikušas bez regulējuma.
Abi šie skaidrojumi sniegtu atbildi uz 2006.gada maija Lielo Mistēriju — proti, kādēļ koalīcijas partijas tieši tobrīd pēc daudzus mēnešus ilgas vilcināšanās tomēr akceptēja KNAB piedāvātās lielākās sankcijas par tēriņu griestu pārsniegšanu. Acīmredzot TP un LPP/LC uzskatīja, ka uz viņu izplānotajām shēmām šīs sankcijas neattieksies.
Taču šādi rīkojoties, TP un LPP/LC pārrēķinājās. Galvenais iemesls, kādēļ jaunajam priekšvēlēšanu likumam bija vajadzīgs precīzs trešo personu veiktās aģitācijas regulējums: lai uz šādām kampaņām automātiski neattiektos visi Partiju finansēšanas likumā noteiktie nosacījumi ziedojumiem partijām. Saskaņā ar šo likumu par ziedojumu partijām var uzskatīt jebkuru darbību, ar kurus partijai tiek piešķirts kāds labums. Un ir pilnīgi vienalga, vai šī darbība ir naudas ieskaitīšana partijas kasē, telpu bezmaksas izīrēšana partijas vajadzībām vai reklāmas izvietošana partijas vietā. Jebkuram ziedojumam ir jāparādās KNAB partiju finanšu datu bāzē, partiju finanšu atskaitēs, tam ir jāatbilst maksimālajam apjoma ierobežojumam (10 000 lati). Šādu ierobežojumu automātiska attiecināšana uz politiskās pārliecības vārdā veiktu priekšvēlēšanu aģitāciju par labu kādai partijai ne vienmēr būtu attaisnojama no cilvēktiesību viedokļa. Tādēļ ar īpaši izstrādātu trešo personu aģitācijas regulējumu bija iecerēts šāda veida aktivitātes “izņemt” no vispārējā partiju finansēšanas regulējuma. Nobloķējot jaunā regulējuma pieņemšanu, partijas nevis atstāja trešo personu jautājumu no tiesībām brīvā telpā, bet gan akceptēja to, ka uz šo rīcību turpinās attiekties vispārējie partiju finansēšanas principi.
AT spriedums
KNAB veiktās pārbaudes būtiski atviegloja Augstākās tiesas (AT) izstrādātie principi par to, kā vērtēt trešo personu aģitāciju[2]. Jāatgādina, ka neilgi pēc 9.Saeimas vēlēšanām vairākas partijas tiesā apstrīdēja vēlēšanu rezultātus. Lai izvērtētu vēlēšanu tiesiskumu, AT bija jānosaka, vai vēlēšanu procesā ir vai nav notikuši būtiski pārkāpumi. Viens no pārkāpumiem, uz ko atsaucās pieteicēji — vēlēšanas nav bijušas vienlīdzīgas, jo divas partijas nozīmīgi pārsniedza atļauto tēriņu limitu. Lai pārbaudītu šo faktu (ir vai nav pārkāpti partiju priekšvēlēšanu tēriņi), AT neizbēgami bija jāskata jautājums par to, kā juridiski vērtējama trešo personu aģitācija 2006.gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Ja pieņemtu, ka trešo personu kampaņas izdevumi nav ieskaitāmi partijas izdevumos, tad partiju pārtēriņš nebūtu liels un tātad nebūtu pamata runāt par būtiskiem pārkāpumiem. Ja izrādītos, ka trešo personu kampaņas izdevumi ir jāskaita kā daļa no partijas kampaņas izdevumiem, tad pārtēriņš varētu būt milzīgs un tātad sarežģītāk būtu atbildēt arī uz jautājumu par vēlēšanu procesa tiesiskumu.
AT uzskatīja, ka Partiju finansēšanas likums ir jāinterpretē šādi: trešās personas priekšvēlēšanu izdevumi ir ieskaitāmi partijas priekšvēlēšanu tēriņu limitā, ja konstatējams, ka starp trešo personu un partiju pastāv tieša saikne. Šāda saikne pastāv, ja ir atklāts, ka trešās personas dibinātāji un ziedotāji ir tieši saistīti ar attiecīgo politisko organizāciju (ir šīs organizācijas biedri vai oficiālās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas veidotāji), kā arī, ja politiskās organizācijas publiski nenorobežojas no šo trešo personu reklāmas.
Tiesas veiktā likuma interpretācija nozīmē, ka tas vien, ka nauda nenāk no partijas “oficiālās” kases, nenozīmē, ka apmaksātā reklāma nebūtu uzskatāma par pašas partijas priekšvēlēšanu izdevumiem Partiju finansēšanas likuma izpratnē. Ja ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka patiesībā trešā persona kalpo tikai kā filtrs naudai, ko partijai legāli iegūt vai tērēt traucē likumā noteiktie ierobežojumi, tad juridiski nav starpības starp pašām partijām un šādu partiju “juridisko pagarinājumu” rīcību.
Konstatē tiešu saikni
Veicot pārbaudi par 9.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu, KNAB konstatēja tiešu saikni starp TP un LPP/LC un šīs partijas reklamējošām trešajām personām. Tādēļ abu “pozitīvisma” nevalstisko organizāciju izdevumi tika ierēķināti attiecīgo partiju limitos.
KNAB šim nolūkam izvēlējās nedaudz savdabīgu partiju pārkāpumu juridisko konstrukciju. Proti, birojs uzskata, ka starp, piemēram, biedrību “Sabiedrība par vārda brīvību” un Tautas partiju pastāv tieša saikne. Tas nozīmē, ka biedrības izdevumi ir uzskatāmi par pašas Tautas partijas izdevumiem un ziedojumi biedrībai — par ziedojumiem partijai[3]. Tādēļ birojs vērtēja arī to, vai biedrības “Sabiedrības par vārda brīvību” saņemtie ziedojumi atbilst Partiju finansēšanas likumā noteiktajām prasībām (piemēram, aizliegums pieņemt ziedojumus no juridiskām personām, pieņemt ziedojumus, kas lielāki par 10 000 latiem). Tas acīmredzot noveda pie slēdziena, ka, piemēram, Andra Šķēles leģendārais 300 000 latu ziedojums biedrībai patiesībā ir nelikumīgs ziedojums Tautas partijai (jo pārsniedz atļautos 10 000 latus). Saskaņā ar likumu nelikumīgi ziedojumi ir jāieskaita valsts budžetā — tādēļ, iespējams, Tautas partijai tiks piespriests sods ne tikai par priekšvēlēšanu pārtēriņu, bet arī par nelikumīgi iegūtajiem līdzekļiem priekšvēlēšanu kampaņai, kas tika iegūti un iztērēti caur nevalstisku organizāciju “filtru”.
Kādi būs sodi?
Likums nosaka, ka KNAB jāveic partiju vēlēšanu deklarāciju pārbaude un gada laikā no dienas, kad beidzies deklarāciju iesniegšanas termiņš, jāinformē sabiedrība vienlaikus par visiem deklarācijās atklātajiem pārkāpumiem un pasākumiem to novēršanai. Šis formulējums pieļauj dažādas interpretācijas attiecībā uz termiņiem, kad KNAB būtu partijām jānosaka konkrētas valsts budžetam atmaksājamās summas. Taču pat ja likumā tas nav skaidri atrunāts, tomēr būtu tikai saprātīgi, ja arī šis lēmums tiktu pieņemts gada laikā pēc deklarāciju iesniegšanas termiņa beigām, tātad — līdz 7.novembrim.
Vai KNAB noteiktie “uzrēķini” būs proporcionāli atklātajiem pārkāpumiem? Tautas partijas gadījumā tas nozīmētu pienākumu iemaksāt valsts budžetā vairāk nekā miljonu. Ap pusmiljonu par priekšvēlēšanu pārtēriņu un vēl tikpat par nelikumīgi saņemtajiem ziedojumiem.
Vienīgais leģitīmais apstāklis, kas var samazināt šo summu: ja atklātos, ka daļa no pārtēriņa TP radās jau pirms 2006.gada maija vidus, kad stājās spēkā grozījumi likumā, kas nosaka šo pienākumu (t.i. atmaksāt iegūtos līdzekļus). Taču arī šādā gadījumā atmaksājamā summa, visticamāk, būs ievērojama. Ņemot vērā, ka pat vēlēšanu gadā Latvijas partiju oficiālie ienākumi nesasniedz 500 000, šāds sods varētu būt pat ļoti sāpīgs un prognozējama tiesāšanās līdz pat pēdējai instancei.
Regulējums, reklāma, termiņi
Kamēr partijām vēl nav piespriestas konkrētas atmaksājamās summas, jebkādi secinājumi var būt tikai provizoriski. Tomēr dažas lietas būtu vērts pateikt/atgādināt jau tagad:
1. Gan AT spriedums, gan KNAB pārbaužu rezultāti apliecina, ka Latvijā vairs nebūs tik viegli kvazi-legālā ceļā nopirkt politisko varu. Proti, ignorējot aizliegumu ziedot partijai vairāk nekā 10 000 latus gadā, desmitkārt lielākas summas “investēt” kādā nesen izveidotā nevalstiskā organizācijā, kuras vienīgais pastāvēšanas mērķis ir izvietot tik vajadzīgās reklāmas pašas partijas vietā. Cerams, ka AT spriedums un KNAB pārbaužu rezultāti liks partijām sajusties vismaz neomulīgi, lemjot, vai vēlreiz pieņemt šādu oligarha “dāvanu”.
2. Lai gan viens miljons latu varētu šķist ļoti nozīmīgs sods, tomēr nav pārliecības, ka tas atturēs partijas nākotnē priekšvēlēšanu tēriņu griestus pārkāpt. Ja arī turpmāk varas elites politiskā filozofija aprobežosies ar tēzi —jūs mūs paši ievēlējāt, nu tad cietiet četrus gadus — tad nav izslēgts, ka arī šāds sods tiks uztverts drīzāk kā “nomas maksa”, lai atsevišķas politbiznesa intereses sev paturētu tiesības uz nākamajiem gadiem kontrolēt valsti. Beidzot likumā būtu jāizveido skaidrs regulējums trešo personu jautājumam. Šobrīd spēkā esošo Partiju finansēšanas likumu var piemērot tikai attiecībā uz gadījumiem, kad saikne starp partiju un tās reklamētāju ir uzskatāma. Nav izslēgts, ka uz nākamajām vēlēšanām partijas jau būs gudrākas un mēģinās pēdas slēpt.
3. Jau 2006.gada beigās vēlēšanu lielākie grēkāži sāka virzīt domu atcelt priekšvēlēšanu tēriņu griestus. Tas vēl joprojām nav izdarīts visticamāk reālpolitikas apsvērumu dēļ, proti, ne visas koalīcijas partijas spēj savākt konkurētspējīgu finansējumu. Vienlaicīgi patiešām ir pamats argumentam, ka ņemot vērā politiskās reklāmas raidorganizācijās izvietošanas izmaksas, partijas par atļautajiem apmēram 280 000 latu neko daudz par sevi vēlētājiem pastāstīt nevar. Tomēr izeja no šīs situācijas nav obligāti saistāma ar priekšvēlēšanu tēriņu griestu palielināšanu — labāks risinājums būtu sekot attīstīto Eiropas demokrātiju piemēram, krasi ierobežojot vai pat aizliedzot partiju reklāmu raidorganizācijās. Tādā veidā šī summa tiktu tērēta citām vajadzībām un tik liela vairs nešķistu. Paralēli, protams, būtu jādomā, kā valsts varētu atbalstīt politisko diskusiju raidījumus vai kompensēt televīzijām partijām bez maksas piešķirto raidlaiku.
4. Vēl kāda tēze, kas jau vairākas reizes ir tikusi atkārtota Providus ziņojumos: ja politiskā reklāma netiek aizliegta, tad likumā būtu skaidri jānosaka, ka reklāmas cenām visām partijām ir jābūt vienādām. Pretējā gadījumā parādās visādas aizdomīgas atlaides, kas citiem reklāmas tirgus dalībniekiem par analogu iegādāto raidlaiku netiek piešķirtas. Protams, ka arī šādu rīcību varētu uzskatīt par ziedojumu, tādēļ arī raidorganizācijām būtu jābūt interesei, lai šis jautājums tiktu atrisināts.
5. Partiju priekšvēlēšanu pārkāpumu pārbaudes termiņš — gads pēc vēlēšanām — ir nesamērīgi liels. Būtu jāsaprot, vai patiešām ir objektīvi iemesli tam, kādēļ KNAB lielāko daļu administratīvo sodu ir uzlicis gandrīz gadu pēc vēlēšanām. Ja patiešām ir objektīvi apstākļi, kādēļ KNAB nespēj pārbaudes pabeigt ātrāk, tad būtu jāpiedomā pie biroja kapacitātes palielināšanas vai arī kādiem papildus mehānismiem, kā nodrošināt, lai KNAB vieglāk var izsekot līdzi visiem partiju finansiālajiem darījumiem.
6. Pieņemot, ka Saeima drīzumā atkal skatīs jautājumu par priekšvēlēšanu tēriņu griestiem, būtu ļoti svarīgi, lai deputāti apzināti vai “nejaušības” dēļ neanulētu visus KNAB uzliktos sodus. Tādēļ jebkurām pārmaiņām esošajā regulējumā klāt būtu jānāk pārejas noteikumiem, kas paredzētu, ka izmaiņām tiesiskajā regulējumā nav atpakaļejoša spēka attiecībā uz partijām uzliktajiem sodiem par 2006.gada vēlēšanu kampaņām. No politiskās atbildības viedokļa būtu tikai pareizi, ja šādus priekšlikumus iniciētu tieši tās partijas, kurām KNAB būs uzlicis vislielākos sodus.
__________________________
[1] KNAB pārskats par atklātajiem partiju finansēšanas pārkāpumiem Saeimas vēlēšanās 2006.gadā, http://www.knab.gov.lv/uploads/pdf/PO2006V.pdf
[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 3. novembra priedums Lietā Nr. SA – 5/2006, http://www.politika.lv/index.php?id=12558
[3] Bija iespējama arī cita pārkāpumu interpretācija: piemēram, uzskatīt, ka ziedotājs partijai ir pati “Sabiedrība par vārda brīvību” vai “Pa Saulei”, nevis personas, kas ir ziedojušas šīm nevalstiskajām organizācijām. Šobrīd gan ir sarežģīti izvērtēt, kura no abām konstrukcijām labāk atbilst Partiju finansēšanas likumam un AT spriedumam.