Pēdējā Saeimas rudens sesijas diena (20.decembris) paliks vēsturē ar Ivara Godmaņa valdības apstiprināšanu.

Taču todien bija arī citi interesanti jautājumi – piemēram, 20.decembrī deputātiem nācās pieņemt veselus 10 lēmumus par savu kolēģu izdošanu administratīvajai sodīšanai (saistībā ar KNAB atklātiem pārkāpumiem).

Atšķirībā no parasta Latvijas pilsoņa Saeimas deputātiem ir “imunitāte” – tas nozīmē, ka viņus iestādes/tiesas var administratīvi vai krimināli sodīt tikai tad, ja parlamentārieši ir tam piekrituši (Satversmes 30.pants: “pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas”). Par katru tādu gadījumu tiek atsevišķi balsots. Balsīm “par” ir jābūt vairāk, nekā balsīm “pret”un “atturas” kopā skaitot.

Šie balsojumi parasti ir labs indikators, lai saprastu, cik lielā mērā deputāti uzticas Latvijas tiesībsargājošo iestāžu un tiesu darbam, kāda ir viņu attieksme pret principu “viens likums – viena taisnība visiem” un pat kādas ir deputātu savstarpējās attiecības. 20.decembris nebija izņēmums.

Uzreiz pateikšu, ka visi 10 lēmumi par izdošanu administratīvajai sodīšanai TIKA pieņemti. Taču no Saeimas sēdes stenogrammas un balsojumu protokoliem izriet, ka vairāk nekā 1/3 deputātu nav skaidrs, ka parlamentam nav jādarbojas pēc tādiem pašiem “roka roku mazgā” principiem kā mafiozām organizācijām. Par vienu no lēmumiem nobalsoja tikai 42 (!!!) deputāti un tas tika pieņemts tikai tādēļ, ka “pret” balsotāju bija vēl mazāk.

Lūk, šādi balsoja Saeimā pārstāvēto partiju (vēlēšanu rezultātu secībā) deputāti:

Tautas partija

Tautas partija 9 gadījumos no 10 ļoti disciplinēti balsoja PAR deputātu izdošanu administratīvajai sodīšanai (caurmērā šādi balsoja 15 deputāti). Partijai gan bija divi “citādi domājošie” – Raimonds Pauls un Vents Krauklis, kas šajos balsojumos atturējās (Raimonds Pauls pat balsoja “pret” Imanta Kalniņa sodīšanu). Kā jau teicu, atturēšanās nozīmē to pašu ko balsojums “pret”, tādēļ īpaši dīvaini ir lasīt Venta Kraukļa atziņu, ka “taisnību var noskaidrot tikai tiesa” (kā lai tā to noskaidro, ja deputātu pat nevar sodīt, jo daļa deputātu balso “pret” vai “atturas”?)

Īpašs partijai bija balsojums pēc Augusta Brigmaņa sevis aizstāvības runas – to, ka Latvija ir tiesiska valsts, kur tiesiskus strīdus izšķir tiesas, nevis deputāti, atcerējās tikai 9 deputāti: Ābiķis, Dalbiņš, Lagzdiņš, Leiškalns, Līdums, Paegle, Rugāte, Valers, Zommere, kuri visi nobalsoja “par” Brigmaņa izdošanu sodīšanai.

ZZS

ZZS kā vienots monolīts nodemonstrēja sev raksturīgo domāšanas veidu, “atturoties” visos 10 balsojumos. Interesants izņēmums – Vilnim Bresim nez kāpēc nebija žēl izdot tieši Visvaldi Lāci un Jakovu Plineru.

3 ZZS deputātu, atsaucoties uz deputāta Rasnača lūgumu, nobalsoja “par” viņa izdošanu.

Tas, ko var tomēr teikt par labu ZZS, – viņi vienlīdz konsekventi no justīcijas sargāja gan “savējos”, gan citu partiju pārstāvjus.

JL

JL deputāti disciplinēti balsoja PAR izdošanu administratīvajai sodīšanai, nebija neviena, kas balsotu “pret” vai atturētos. Partijas pārstāvji Saeimas sēdē argumentēja, kādēļ tiesiski strīdi ir jāizšķir tiesai, ne deputātiem. Vienīgais nesaprotamais moments – nez kur balsošanas laikā klaiņoja Ingrīda Circene un Jānis Reirs, par kuriem balsojumu protokolu lielākajā daļā ir ieraksts “nebalso”? Tāpat – vai tā ir sagadīšanās, ka balsojumā par Visvaldi Lāci nepiedalījās Repše, Rībena un Latkovskis?

SC

SC deputāti mani pārsteidza, arī samērā vienprātīgi balsojot PAR deputātu izdošanu administratīvajai sodīšanai (tikai pēdējos balsojumos par Vjačeslavu Stepaņenko tiesai nevēlējās uzticēties Aleksandrs Mirskis).

Boriss Cilevičs, manuprāt, vislabāk raksturoja notiekošo debašu absurdumu: “Parasti, kad mēs šeit uzstājamies, tad beigās deputāts aicina balsot vai nu „par”, vai „pret”. Es tā arī nesapratu, uz ko mūs aicina Brigmaņa kungs, Šķestera kungs, Līdakas kungs. Tātad jūs aicināt balsot „pret”? Tātad jūs aicināt mūs aizvietot tiesu un rīkoties kā tiesai? Bet, piedodiet, tas nav mūsu uzdevums. Jo… protams, jā, ir zināmas domstarpības attiecībā uz likuma interpretāciju. Ļoti labi. Mūsu loma ir tikai nodrošināt, lai šis konflikts tiktu risināts tā, kā to paredz Administratīvā procesa likums un vispār – Latvijas likumdošana. Nu labi, mēs piekrītam saukšanai pie atbildības. Jūs varat to noprotestēt likumā paredzētajā kārtībā. Uz ko jūs aicināt? Jūs gribat taisnoties? Piedodiet, nav ko taisnoties mūsu priekšā. Varbūt tā ir repetīcija pirms uzstāšanās tiesā? Nu, piedodiet, tad gatavojieties mājās! Nu kāpēc tas jādara šeit, Saeimā?! “

Taču lielākajai frakcijas daļai “nervi uzdeva” pēc jau pieminētās Brigmaņa runas: tikai 6 no 15 klātesošajiem deputātiem (Vitālijs Orlovs; Boriss Cilevičs; Sergejs Dolgopolovs; Artūrs Rubiks; Sergejs Fjodorovs; Aleksandrs Golubovs) nobalsoja par to, lai šī lieta nonāktu līdz tiesai (pārējie balsojumā nolēma nepiedalīties).

LPP/LC

LPP/LC rīcības modelis bija gandrīz analoģisks ZZS – vai nu balsot “pret” izdošanu administratīvajai sodīšanai vai atturēties (kas nozīmē to pašu). Partijas vienīgais “disidents” – Karina Pētersone, kas 9 no 10 balsojumiem balsoja par vienādiem standartiem deputātiem un parastiem pilsoņiem. Tikai vienreiz šādi rīkoties “atļāvās” Jānis Dukšinksis un Vitālijs Aizbalts (ko tik pat labi varētu izskaidrot ar sajauktām balsošanas podziņām).

Tā kā balsošanas “pret” un “atturēšanās” rezultāti neatšķiras, tad deputāti parasti izvēlas “atturēties”. Tādēļ vēl jo interesantāk ir saprast, kas ir tie “principiālie”, kas atklāti balso pret to, lai uz deputātiem un citiem Latvijas pilsoņiem attiektos vienādi tiesiskuma standarti. Šausminoši, bet LPP/LC frakcijā tādi ir trīs deputāti, kas visi ieņem vadošus amatus atbildīgās komisijās: Jaundžeikers, Šmits, Turlais

TB/LNNK

TB/LNNK frakcija, kā tas pēdējā laikā ir bieži novērojams attiecībā uz tiesiskuma jautājumiem, ir sašķelta divās frontēs: PAR deputātu izdošanu sodīšanai balsoja Anna Seile, Māris Grīnblats un Gunārs Laicāns (izņemot pirmos divus lēmumus, kur Laicāns balsoja “pret”, bet to acīmredzot var izskaidrot ar pārpratumu). Konsekventi “atturējās” – Dzintars Rasnačs (izņemot balsojumā pašam par sevi, kur viņš, lai gan nozākājot un apvainojot nekompetencē KNAB, aicināja balsot “par”), kamēr Dobelis, Tabūns un Imants Kalniņš “nebalsoja”. Dobelis savu lēmumu pamatoja ar argumentu, ka “nedrīkst ļaut uzbrukt Saeimas deputātiem kā tādiem”.

PCTVL

6 PCTVL deputāti vienoti balsoja PAR izdošanu sodīšanai, arī tad, kad lēmums attiecās uz frakcijas līderi – Jakovu Plineru. Tikai pēdējos 3 balsojumos PCTVL “pazaudēja” 1 deputātu (kas balsojumā nepiedalījās).