Raksts

Parlamentārā slepenība


Datums:
26. aprīlis, 2010


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Mzelle Biscotte

Deputāti, domājot par savu karjeru un pārvēlēšanas izredzēm, vairāk ir atkarīgi no partijas elites nekā no vēlētāja attieksmes. Iespējams, tādēļ atklāti sirdsapziņas balsojumi Latvijas Saeimā ir tik reti.

Daži parlamenta balsojumi ir īpaši ar to, ka ļauj mums paraudzīties uz parlamentu ar citām acīm un ieraudzīt tā darbā pretrunas un paradoksus, kuri ikdienas rutīnā nav pamanāmi. 15.aprīļa balsojums par ģenerālprokuroru bija tieši tik īpašs.

Man ir sava pilsoniskā attieksme konkrēti pret šo balsojumu. To esmu jau publiski paudusi, parakstot petīciju ar aicinājumu Jāni Maizīti virzīt atkārtoti un ģenerālprokurora vēlēšanās organizēt atklātu balsojumu. Taču šajā rakstā es vēlos aicināt uz diskusiju par kādu plašāku jautājumu. Proti, vai Saeimai JEBKAD būtu jābalso slepeni arī tad, ja jautājums nav par ģenerālprokuroru, bet jebkuru citu amatpersonu. Šī ir ļoti kontroversāla tēma. Latvijā par to vēl nav notikusi dažādu par/pret argumentu apzināšana un analīze. Tieši tādēļ nolēmu šo rakstu veltīt tieši šim jautājumam.

Nav universālu standartu

Latvijas konstitūcija paredz, ka parlamentam aizklāti jāievēl divas amatpersonu kategorijas — Valsts prezidents un Satversmes tiesas tiesneši. Zemāka ranga likumi, piemēram, Saeimas Kārtības rullis nosaka, ka arī Saeimas Prezidija locekļi, valsts kontrolieris, Satversmes aizsardzības biroja vadītājs, ģenerālprokurors un vēl dažas citas amatpersonas vēlamas aizklāti.

Aizklātie balsojumi jautājumos par likumiem nav paredzēti, lai gan jautājums par atklātību slēgtā Saeimas sēdē ir visai neskaidrs. Tas vismaz pirmajā acumirklī nešķiet konsekventi, jo arī likumos ir ne mazums tikpat politiski jūtīgu jautājumu kā amatpersonu vēlēšanās. Esmu pārliecināta, ka daudzi politiķi tikai priecātos, ja viņu balsojumi, teiksim, ar azartspēlēm, ostām vai privatizāciju saistītajos likumos būtu aizklāti. Atsevišķu valstu parlamentu vēsturē šādi precedenti bijuši. Piemēram, Lielbritānija no slepenības balsojumos atteicās tikai tad, kad vairs nebija nepieciešams sargāt parlamentu no karaļa ietekmes un bija mainījusies izpratne par parlamenta darbu[ 1 ] . Mūsdienu pasaulē iespēja organizēt aizklātus balsojumus par likumiem ir drīzāk izņēmums nekā regulāra prakse. Attiecībā uz balsojumiem par amatpersonām gan ir cita situācija — vairākumā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu parlamentu šādi balsojumi ir aizklāti[ 2 ].

Tomēr ir izņēmumi. Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2006.un 2007. gadā veiktais apkopojums [ 3 ] liecina, ka Andorā, Īrijā, Maltā, Polijā un Lielbritānijā aizklāts balsojums par amatpersonu iecelšanu nav obligāts. Horvātijā jārīko aizklāts balsojums tikai tad, ja kandidātu skaits pārsniedz brīvo amatu skaitu. Igaunijā un Rumānijā aizklāts balsojums jārīko tikai atsevišķu (bet ne visu) amatpersonu vēlēšanās.

Venēcijas komisija secinājusi, ka šajā jautājumā Eiropā nav vienotu standartu, kas prasītu obligāti ievērot slepenības principu: „Balsojuma aizklātuma principam, kura mērķis ir nodrošināt vēlēšanu godīgumu, konstitucionāls spēks ir tikai vispārējās (tiešās vai netiešās) vēlēšanās. Gadījumā, ja balsojums par individuālām amatpersonām notiek parlamentā, tad nav Eiropas standarta, ko varētu izmantot, lai iedibinātu vispārēju izņēmumu balsošanas publiskumam plenārsēžu laikā [ 4 ].”

Šī atziņa norāda, ka parlamenta balsojumu organizācija ir katras valsts izšķiršanās. Nav universālu principu, kas prasītu parlamentam par kādu amatpersonu balsot atklāti vai slepeni.

Argumenti par labu slepeniem balsojumiem

Pirms dažiem gadiem ES tika domāts par iespēju kādu lēmumu pieņemt slepeni. Eiropas Parlamenta Konstitucionālo lietu komiteja sagatavoja analīzi[ 5 ], lai, balstoties galvenokārt uz Vācijas konstitucionālo tiesību juristu darbiem, sagrupētu argumentus par labu un par sliktu aizklātajiem balsojumiem. Šie argumenti ir izmantojami arī Latvijas kontekstā — šeit piedāvāju to pilnu uzskaitījumu ar nelielu analīzi par katru no tiem.

1.Aizklāts balsojums ļauj parlamentāriešiem rīkoties pretēji tam, ko vēlas interešu grupas, ko saka sabiedrības viedoklis un partiju iekšējie uzraugi. Proti, tas pieļauj sirdsapziņas balsojumus.

Šis ir galvenais arguments par labu aizklātajiem balsojumiem parlamentā. Tam ir visai daudz pretargumentu (skat. nākamajā sadaļā). Viens no spēcīgākajiem — demokrātiskā sabiedrībā interešu grupu publiski pausta attieksme ir normāla parādība, ar kuru deputātiem ir jāmāk sadzīvot. Ja tiek prezumēts, ka deputātam ir jāspēj pēc sirdsapziņas atklāti balsot par konkrētiem likumu pantiem, piemēram, Satversmes labojumiem, tad nav daudz iemeslu, kas izskaidrotu, kādēļ lai deputāts nespētu atklāti ievēlēt vai atcelt no amatiem jaunas amatpersonas. Bez tam arguments par sirdsapziņas balsojumiem darbojas tikai tad, ja nav veidu, kā interešu grupām kontrolēt deputātu rīcību arī aizklātajos balsojumos.

2. Līdzīgi kā parastajiem (primārajiem) vēlētājiem, arī parlamenta deputātiem jābūt brīviem savā lēmumu pieņemšanā, proti, tā kā vēlētāji vēlēšanās balso slepeni, tad arī deputātiem parlamentārajās vēlēšanās jābalso slepeni.

Pretargumentu (par atšķirību starp vēlētājiem un deputātiem) var atrast nākamajā sadaļā, taču svarīgi piebilst, ka arī vispārējo vēlēšanu slepenība nav gluži tik pašsaprotama, kā mūsdienās varētu šķist. Piemēram, 19. gadsimtā domātājs Džons Stjuarts Mills iestājās par to, lai vēlētāji balsotu atklāti. Iemesls? Tāpēc, ka brīdī, kad vēlētājs balso par deputātiem, viņš pārstāv ne tikai sevi, bet arī tos cilvēkus, kas vēlēšanās nepiedalās. Tas nozīmē, ka vēlētājs uzstājas nevis kā privātpersona ar savām šaurajām interesēm, bet kā sabiedrības pārstāvis un līdz ar to viņam ir pienākums domāt par sabiedrisko labumu.[ 6 ] Saskaņā ar šādu koncepciju vispārējo vēlēšanu aizklātums ir nevis vērtība pati par sevi, bet gan negribīgs kompromiss, reaģējot uz nelabvēlīgām dzīves reālijām, proti, gadījumiem, kad notikusi vēlētāju balsu pirkšana vai pret vēlētājiem vērstas represijas.

3. Aizklāts balsojums ir garantija brīvībai īstenot savu politisko mandātu — atkāpties no partijas stingrās līnijas.

Šis, manuprāt, ir teju identisks arguments pirmajam, tādēļ nesaprotu, kāpēc Eiropas Parlaments to īpaši izcēlis. Protams, arguments ir spēkā tikai tad, ja partijas nekontrolē deputātu aizklātos balsojumus. Latvijas pieredze gan rāda, ka uz to nevar paļauties.

4. Vēlētājam ir tiesības uz to, ka parlamentā notiks politiskas diskusijas par kādu jautājumu, taču nav automātisku tiesību zināt par politiķu balsojumiem.

Man nav skaidrs, no kādas demokrātijas koncepcijas izriet šis arguments, taču, uz brīdi pieņemot, ka tas ir leģitīms, Latvijas aizklāto balsojumu gadījumā tam vienkārši nav jēgas. Proti, pirms 15. aprīļa balsojuma diskusiju nemaz nebija, tāpēc sabiedrība ne tikai nevarēja noskaidrot, kā kurš deputāts ir balsojis, bet arī kādu iemeslu dēļ ģenerālprokurora amata kandidāts noraidīts, jo nebija, kam to prasīt.

5.Aizklāts balsojums ir izveidojies par parlamentāru tradīciju (attīstījies no parlamenta ikdienas darba).

Šis nešķiet nozīmīgs arguments kaut vai tādēļ, ka tas vien, ka parlaments ilgu laiku ir strādājis pēc inerces, nenozīmē, ka tas ir optimāls veids, kā organizēt parlamenta darbu.

Eiropas Parlaments savā argumentu apkopojumā atsevišķi nenodalīja slēptos balsojumus par, piemēram, likumu jautājumiem no balsojumiem par amatpersonu iecelšanu vai atcelšanu. Teorētiski ir iespējams iedomāties tādus atklāto balsojumu riskus, kas īpaši attiecas uz amatpersonu iecelšanu vai atcelšanu no amatiem. Piemēram, bažas par ieceltās amatpersonas īpašām simpātijām pret saviem atbalstītājiem vai atriebība tiem, kas balsojuši pret. Man gan šis risks nešķiet nozīmīgs tiesiskā un demokrātiskā valstī, it sevišķi tāpēc, ka nevaru atminēties Latvijas politiskajā praksē gadījumus, kad Saeimas apstiprināta amatpersona būtu īpaši vērsusies pret tiem deputātiem, kas publiski atzinuši, ka balsojuši pret viņu, vai īpaši iecietīgi izturējusies pret saviem publiskajiem atbalstītājiem. Arī sabiedrības iespaids par to, ka ieceltā amatpersona ir „parādā” saviem atbalstītājiem, diez vai būs vēl daudz izteiktāks, ja visi parlamenta balsojumi kļūtu atklāti. Jau šobrīd partijas publiski pozicionējas pirms atbildīgiem balsojumiem.

Argumenti par sliktu slēptajiem balsojumiem

Līdzīgi kā ar argumentiem par labu slepenībai, šeit uzskaitīšu un analizēšu Eiropas Parlamenta argumentus par parlamenta balsojumu atklātību.

1.Atklāta balsošana saskan ar parlamentārās demokrātijas principu, proti, pat ja deputātiem jābalso pēc sirdsapziņas, viņi tomēr ir tautas pārstāvji un tādēļ vēlētājiem jābūt informētiem par viņu viedokļiem un rīcību.

Izpratne par to, kas ir un kas nav pārstāvnieciskā demokrātija, var būt atšķirīga. Teorētiski es pieļauju, ka iespējams tāds pārstāvnieciskās demokrātijas modelis, kur visi tautas pārstāvji ir izlozēti un pieņem lēmumus slēgtos balsojumos. Taču, domājot par mūsdienām raksturīgo parlamentārisma izpratni, es sliecos piekrist politiskās ētikas pētniekam D.F. Tompsonam, ka „pārstāvniecības prakse sevī ietver to, ka pilsoņi par savu pārstāvju rīcību zina tik daudz, cik tas iespējams” [ 7 ].

2. Vēlētājiem jābūt iespējai pārbaudīt visu lēmumu pieņēmēju rīcību, proti, dabiska demokrātijas forma ir tiešā demokrātija. Pārstāvniecības demokrātija tādēļ būtu nevis jāuzskata par vērtību pašu par sevi, bet gan kā lielā kopienā neizbēgamu tiešās demokrātijas aizvietotāju.

Šis ir ļoti filozofisks arguments, kura gala secinājums ir šāds: mūsdienu demokrātijas ir būvētas uz pārstāvniecības pamatiem tikai tādēļ, ka lielās valstīs nav iespējama tiešā demokrātija. Tas nozīmē, ka kontrolei pār deputātu rīcību ir jābūt maksimālai — slepenība nav attaisnojama, jo pārstāvniecībai kā tādai ir maza vērtība.

Manuprāt, šis nav spēcīgs arguments galvenokārt tādēļ, ka leģitīmas demokrātijas koncepcijas var atšķirties. Piemēram, joprojām nav atrisināts strīds, kādā procedūrā iespējams nonākt pie labākiem lēmumiem, — tautai balsojot referendumos vai īpaši ievēlētiem cilvēkiem parlamentā (atklāti vai slepeni). Tikai atrisinot šo jautājumu, iespējams, varētu nonākt pie atbildes par to, vai pārstāvniecības demokrātija ir tikai otra labākā pārvaldes sistēma (pēc tiešās demokrātijas) vai arī demokrātijas ideāls.

3. Daudzos gadījumos deputāta patieso attieksmi parāda tikai viņa balsojumi, jo vārdi var neatbilst darbiem.

Man šķiet, ka šis ir viens no pašiem svarīgākajiem argumentiem par labu parlamenta balsojumu atklātumam. Nezinot, kā deputāts balsojis, vēlētājs var tikai minēt par attiecīgā deputāta patiesajām vērtībām (vai tās konkrētos balsojumos atbilst deklarētajām vai nē), un tādēļ vēlētājam ir visai sarežģīti izdarīt vēlēšanās saprātīgu izvēli par labu vai sliktu kādai partijai. Bez tam grūti izskaidrot, kādēļ vēlētājam nav tiesību zināt deputātu balsojumus tieši par amatpersonām, jo pēc svarīguma šīs izvēles var būt ne mazāk nozīmīgas kā par jauniem likumiem. Ja balsojums par amatpersonu ir aizklāts, tad tas nozīmē, ka neviens par šo balsojumu nav politiski atbildīgs.

4. Atklāti balsojumi parādītu deputātus kā pozitīvo piemēru — kā cilvēkus, kas rīkojas, pārliecības vadīti.

Proti, sirdsapziņas balsojumi ir attaisnojami tad, ja tie ir publiski — ja deputāts ir gatavs par šiem balsojumiem politiski atbildēt jeb, D.F.Tompsona vārdiem, „mums nav jāpieņem, ka likumdevēji ir ētiski gļēvuļi, kas padodas politiskam spiedienam brīdī, kad viņiem atklāti jāpieņem sarežģīti lēmumi.” [ 8 ]

Manuprāt, šis ir visai ideālistisks uzstādījums Latvijas politikas kontekstā, diemžēl atklātajos balsojumos novirzes no „partijas līnijas” tomēr ir visai retas.

5. Aizklāts balsojums var tikai spēcināt partijas iekšējos kontrolētājus — nav skaidrs, vai slēgtie balsojumi patiešām sasniedz savu mērķi.

Aizklāts balsojums, pat ja tas notiek absolūtas slepenības apstākļos (kas Latvijā nav prezumējams), ne vienmēr nozīmē, ka deputāts balsos atbilstoši sirdsapziņai. Iespējams, deputāts, zinot, ka viņam netiks prasīts balsojuma pamatojums, vēl bezatbildīgāk izturēsies pret savu izvēli, piemēram, pilnībā pakļaujoties partijas elites skatījumam.

6. Atšķirībā no pilsoņiem, kas ievēl parlamentu, deputāti ir tautas pārstāvji, tādēļ uz viņiem jāattiecina stingrākas atklātības prasības.

Proti, pati pārstāvniecības institūta būtība norāda uz to, kādēļ nav jāvelk paralēles starp balsojuma slepenību vēlēšanās un parlamentā. Pilsonis vēlēšanās pārstāv pats sevi, kamēr deputāts pārstāv tautu. Pat ja no katra vēlētāja tiek prasīts balsot nevis savās personiskajās interesēs, bet, domājot par sabiedrības vispārējo labumu, šis balsojums tomēr ir citādāks nekā deputātu balsojums.

Dziļākas parlamentārisma pretrunas

Man šķiet, ka argumenti par labu atklātiem balsojumiem kopumā ir spēcīgāki nekā argumenti par labu slepenībai. Lai gan atzīstu, ka arī citi argumentēti viedokļi šajā jautājumā var būt leģitīmi. Galu galā vērtējums par šo šķietami konkrēto jautājumu par parlamentārā balsojuma veidu sakņojas mūsdienu visai atšķirīgajos un iekšēji pretrunīgajos parlamentārās demokrātijas redzējumos — kādu mēs iedomājamies ideālu parlamentu vai deputātu.

Piemēram, vai parlaments ir diskusiju telpa, kur noteikts skaits tautas vēlētu priekšstāvju tiecas gūt apgaismotu priekšstatu, kā vislabāk pārvaldīt valsti, brīvi un kaismīgi savstarpēji diskutē un diskusiju rezultātā maina savus viedokļus un balso atbilstoši SAVAI sirdsapziņai un priekšstatam par visas sabiedrības kopējo labumu. Tā ir klasiskā parlamentārisma koncepcija.

Vai arī partiju demokrātijas koncepcija, kad deputāts ir daļa („skrūvīte”) no politiskās partijas, kas vēlēšanās startējusi ar noteiktiem programmatiskiem uzstādījumiem, pārstāv konkrētu vēlētāju/interešu grupu intereses, tādēļ balso disciplinēti un uztver politiku kā partiju cīņas lauku, kur diskusijas notiek vairāk propagandas mērķiem nevis patiesi mēģinot kādu pārliecināt.

Šīs ir pretrunīgas koncepcijas. Diemžēl šīs pretrunas ir dziļi iesakņojušās mūsdienu parlamentu ikdienas darbā[ 9 ]. Tieši tādēļ mēs kā vēlētāji sagaidām no deputātiem teju neiespējamo — strādājot partiju sistēmā, savās attieksmēs un rīcībā saglabāt neatkarību un uzturēt klasiskā parlamentārisma ideālus — sirdsapziņas balsojumus un viedokļu maiņu diskusiju ceļā.

Latvijas parlamenta dominējošā vienība ir partija (frakcija) nevis deputāts, iespējams, tāpēc atsauces uz aizklātajiem “sirdsapziņas” balsojumiem skan tik nedabiski. Jo apgaismots sirdsapziņas balsojums tiek gaidīts no ļaudīm, kas ievēlēti ne tādēļ, ka vēlētāji tieši šo kandidātu spriestspējai ir īpaši uzticējušies. Latvijas vēlēšanu sistēma ļauj balsot par komandām, tikai retam vēlētājam spējot paust attieksmi par katru no paša ievēlētā sarakstā kandidējošajiem deputātiem. Deputāti, domājot par savu karjeru un pārvēlēšanas izredzēm, vairāk ir atkarīgi no partijas elites nekā no vēlētāja attieksmes. Iespējams, tādēļ atklāti sirdsapziņas balsojumi Latvijas Saeimā ir tik reti. Taču arī aizklātie balsojumi reti beidzas partiju elitēm negaidīti. Nedaudzie aizklāto balsojumu pārsteigumi līdz šim vairāk izskatījušies pēc organizētām starppartiju intrigām, nevis patiesiem sirdsapziņas balsojumiem. Līdz ar to es neredzu, kas ir tas pozitīvais, ko Latvijas sabiedrība iegūst, uzturot pie dzīvības pašreizējo aizklāto balsojumu sistēmu. Vienīgā atšķirība starp atklātu un aizklātu balsojumu — slepenības apstākļos nav neviena, kam lūgt skaidrojumu un no kā pieprasīt atbildību.

_____________________


Azkabanas gūsteknis: “Zaļo zemnieku” perspektīvas

Quo Vadis, Jaunais Laiks?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!