Atslēgvārdi:

Pārkāpt pāri tautībai 0

Lai pārvarētu etnisko barjeru, partijām būs jāīsteno savdabīgas integrācijas programmas partiju iekšienē — būs jāmaina komunikācija, jāpiesaista jaunas sejas un jāmeklē pietiekami drosmīgas idejas.

Iesaki citiem:

Etniskā balsojuma temats vienmēr piesaistījis komentētāju uzmanību[1]. Ir skaidrs, ka nav iespējams precīzi noteikt, kā balso dažādas iedzīvotāju grupas. Latvijas apstākļos ir pieņemts domāt, ka pastāv „krievu partijas”, piemēram, Saskaņas centrs vai PCTVL, par kurām balso pārsvarā nelatvieši, un pārējās, kurām savas balsis atdod „kārtīgs latvietis”. Ir arī izņēmumi — piemēram, apvienība Par labu Latviju un Pēdējā partija, kas pirms 10. Saeimas vēlēšanām mērķtiecīgi strādāja, lai arī pie mazākumtautībām piederošie vēlētāji izšķirtos par labu šiem politiskajiem spēkiem. Taču gan vēlēšanu rezultātu salīdzinājums ar iedzīvotāju etnisko sastāvu attiecīgajos novados, gan vadošo politiķu izteikumi par sava elektorāta etniskumu, gan priekšvēlēšanu programmas ļauj saprast, ka galvenais etniskā balsojuma postulāts — balsot par „savējiem” — joprojām ir spēkā.


Cenšas piesaistīt jaunu elektorātu

Vai etniskais balsojums obligāti ir kaut kas negatīvs? Nebūt ne. Piemēram, Zviedru tautas partija regulāri piedalās Somijas valdības veidošanā, ungāru partijas ir pārstāvētas Slovākijas un Rumānijas valdošajā koalīcijā, un tas neizraisa protestus. Latvijā PCTVL pat programmā sevi dēvē par „Latvijas krievu kopienas partiju”[2]. Parasti šāda tipa partijas ļoti paļaujas uz tradicionālo atbalstu, kuru Latvijas mainīgajā politiskajā sistēmā ir grūti panākt. Taču iespējams (par to liecina arī pirmskara Latvijas pieredze), ka etniskās partijas ar pieticīgu, bet stabilu elektorātu valstī eksistēs arī turpmāk un pat piedalīsies valdību veidošanā.

Cita situācija ir Saskaņas centram (SC), jo šī apvienība cenšas tikt vaļā no etniskās partijas birkas, dodot priekšroku apzīmējumam „sociāldemokrātiskā” un pat programmā piedāvājot „noteikt moratoriju jebkādām likumdošanas iniciatīvām, kas attiektos uz nacionāli un vēsturiski jutīgiem jautājumiem”[3]. Laiks rādīs, vai šī iniciatīva piesaistīs latviešu vēlētāju un neatsvešinās nelatviešus, jo diez vai visi pašreizējie apvienības vēlētāji būs gatavi mainīt etnopolitikas nostādnes pret sociāldemokrātiju.

Kas attiecas uz „latviešu” partijām, tur arī redzama vēlme strādāt ar jaunu elektorātu, bet pagaidām šī vēlme nav tik nobriedusi, lai pieliktu īpašas pūles. Jūtams gan pieredzes trūkums komunikācijā, gan problēmas ar krievvalodīgo personāliju piesaisti, kaut gan situācija mainās uz labo pusi. Taču etnisko balsojumu nevar pilnībā pārvarēt, ignorējot tā rašanās cēloņus.


Saprotams ikvienam vēlētājam

Viens no cēloņiem ir Latvijas politiskās sistēmas deformācija. Krievu tautības uzņēmējs balso par Saskaņas centru ne jau tāpēc, ka stāvēs un kritīs par progresīvo ienākuma nodokli, vienkārši labēji centriskās partijas ir „latviešu” partijas, kuras, iespējams, apgrūtinās uzņēmēja dzīvi, stiprinot Valsts valodas centru ar tā pārbaudēm. Savukārt latviešu cīnītājam pret oligarhiem ir jāizvēlas starp partijām, kuru vadītāji ilgstoši ir sadarbojušies ar šiem oligarhiem, jo, piemēram, PCTVL pēc definīcijas nevar būt prioritāšu sarakstā. Liberālim vispār jābalso par partijām, kuras riskē ar neiekļūšanu Saeimā, jo reitingu līderi baidās no apzīmējuma „liberāls”, bet Šlesera Reformu partija LPP/LC pēdējos gados vairāk cīnījusies pret praidiem, nevis par personas brīvībām.

Šai deformācijai ir vēsturiski iemesli — kreisā politika bieži asociējas ar komunistiem, un „komunistus” ļoti ērti var pielīdzināt „krieviem”. Bet ne tikai. Apstākļos, kad visas partijas sola vienādas lietas ekonomikā un sociālajā jomā, etnopolitikas jautājumos ir ērti pozicionēties, pasvītrojot savu atšķirību no konkurentiem. Turklāt solītais nav atkarīgs no notikumiem pasaules tirgos, sociālā budžeta deficīta, sarunām ar kreditoriem — pāreja uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās vai krievu valodas pasludināšana par valsts valodu ir šķietami viegli īstenojama. Un tas atšķirībā no pazeminātās PVN likmes atcelšanas sekām ekonomikā ir jautājums, kurš ir saprotams ikvienam vēlētājam.


Par nelatviešu balsīm

Taču pastāv vēl viens iemesls — ļoti vienkāršs. Pie mazākumtautībām piederošajiem vēlētājiem vienmēr būs īpašas intereses, piemēram, valodas, kultūras un izglītības jomā. Šīs intereses ir tikpat leģitīmas kā vairākuma intereses, tikai vairākumam nav obligāti tās jāartikulē, jo demokrātijas apstākļos tās ir viegli nosargāt, pārbalsojot mazākumu. Tieši tāpēc „latviešu” partijām ir grūti runāt ar „krievu” elektorātu un otrādi. Šobrīd vairākums ir gatavs piedāvāt mazākumtautībām labākajā gadījumā tikai formālu vienlīdzību[4], piemēram, visiem ir vienādas tiesības runāt latviski. Taču nelatviešu vēlētāji meklē arī materiālo vienlīdzību. Kā atzinusi Satversmes tiesa Izglītības reformas lietā, pie mazākumtautības piederoša persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie pamatnācijas — starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var minēt valodu un etnisko piederību, un tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos[5]. Līdz ar to tās partijas, kuras būs gatavas līdzās Satversmes tiesai atzīt atšķirīgu interešu leģitimitāti un runāt par to īstenošanu, varēs cīnīties par nelatviešu balsīm.

Lai pārvarētu etnisko barjeru, partijām būs jāīsteno savdabīgas integrācijas programmas partiju iekšienē — būs jāmaina komunikācija, būs jāpiesaista jaunas sejas, būs jādebatē par lietām, kuras tagad liekas aksiomātiskas, būs jāmeklē jaunas idejas, turklāt pietiekami drosmīgas. Piemēram, Zatlera reformu partijas nostādne par automātisko pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem[6] diez vai būs izšķirošs solis krievu vēlētājam, lai balsotu par šo partiju, jo problēma nav īpaši aktuāla. Ja partijas vēlas dabūt jaunas balsis, būs jāmainās uz augšu.

Ko darīt, ja šis evolūcijas ceļš nedarbosies? Vienmēr ir revolucionārs variants — nepilsoņu tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās pēc Igaunijas parauga. Tās nemainīs spēku samēru nacionālajā līmenī, bet partijas būs spiestas daudz vairāk ņemt vērā nelatviešu viedokli, un tas neizbēgami mainīs partiju pozīciju kopumā. Savukārt pie mazākumtautībām piederošie vēlētāji pārliecināsies, ka var ietekmēt visu partiju rīcību un izvēles iespējas ir daudz plašākas, nekā iepriekš bija domāts. Galu galā konkurence strādā patērētāja labā ne tikai ekonomikā, bet arī politikā.



* Rakstā pausts autora personiskais viedoklis, kas var atšķirties no pārstāvētās institūcijas viedokļa.

______________________________

[1] Sk., piemēram, Makarovs V. Vēlētājs krievs – tik neērts, tik vajadzīgs. http://www.politika.lv/temas/veletajs_krievs_tik_neerts_tik_vajadzigs/

[2] „PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, priekšvēlēšanu programma, 2011.gada 17.septembra 11.Saeimas vēlēšanas, http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/..

[3] Politisko partiju apvienība „Saskaņas Centrs”, priekšvēlēšanu programma, 2011.gada 17.septembra 11.Saeimas vēlēšanas, http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/..

[4] Sk., piemēram, „Vienotība”, priekšvēlēšanu programma, 2011.gada 17.septembra 11.Saeimas vēlēšanas, http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/..

[5] Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 13.punkts, http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/2004-18-0106.rtf

[6] „Zatlera reformas partija, priekšvēlēšanu programma, 2011.gada 17.septembra 11.Saeimas vēlēšanas, http://www.cvk.lv/cgi-bin/wdbcgiw/base/..

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi